"Man pārdevēja teica, ka šīs kleitas dizainu esot iedvesmojis Pīts Mondriāns, bet patiesībā tās apdrukai ir izmantots fragments no Bauhaus studentes un vēlāk skolas aušanas darbnīcas vadītājas Guntas Štelclas gobelēna. Spāņu zīmola kleitu es nopirku Nīderlandē, pirms vairākiem gadiem stāstīja Guntas Štelclas meita Monika Stādlere lekcijā, kas notika sakarā ar Londonas Bārbikena centrā atklāto Bauhaus skolai veltīto izstādi. Viņa arī rādīja iepirkumu tīkliņus, kuru apdrukai izmantots cits Guntas Štelclas gobelēns: "Atceraties, pirms kāda laika universālveikala Liberty’s pirmais stāvs un skatlogi bija pilni ar produktiem, kuru apdrukai izmantots šis Guntas Štelclas darbs?"
Patiesi – būtu tikai mazliet pārspīlēts, ja teiksim, ka Bauhaus ir visur, īpaši šogad, kad tiek atzīmēta simtgade kopš skolas dibināšanas: dažādas izstādes pasaules muzejos, žurnālos un laikrakstos publicēti raksti ar piecām un desmit pazīmēm, kas raksturo Bauhaus, Hārvarda Universitātes Dizaina skolas studentu iestudēts balets, kas pārrada reiz pirms simt gadiem izspēlēto uzvedumu Bauhaus skolā, saraksti ar labākajām grāmatām, kuras vispilnīgāk izstāsta Bauhaus vēsturi.
Ideālu piepildījums
Lielākais jubilejas notikums ir Veimārā atvērtā jaunā Bauhaus muzeja ēka. Bauhaus skola savulaik atradās trijās Vācijas pilsētās. Desavā joprojām ir saglabāta un publikai pieejama skolas oriģinālā ēka un daļa skolotāju māju. Berlīnē ir skolas dibinātāja Valtera Gropiusa XX gadsimta 60. gadu beigās projektētā Bauhaus arhīva ēka. Tā gan pašlaik pārbūves dēļ publikai slēgta līdz 2020. gadam. Tikai Veimārā, kur Bauhaus atradās pirmos sešus gadus, līdz šim nebija skolai veltītas pastāvīgas ekspozīcijas.
2012. gadā Veimārā atklātā starptautiskā Bauhaus muzeja arhitektūras priekšlikumu konkursā par uzvarētāju tika atzīts arhitektes Heikes Hanadas pieteikums. Viņa arhitektūru ir gan studējusi, gan pasniegusi Veimāras Universitātē, kuru uzskata par vienu no Bauhaus tradīciju turpinātājām mūsdienās. Muzeja ēka ir pirmais arhitektes realizētais projekts. Tā ir betona celtne ar pavisam nedaudziem nelieliem logiem. Muzeja ekspozīcijām dienasgaisma nav nepieciešama, taču šāds ēkas tēls rada no pārējās pilsētvides atrautas un noslēgtas celtnes iespaidu. Jaunais muzejs tiek salīdzināts ar Hitlera betona bunkuru un nacionālsociālistu arhitektūru, kuras spilgti piemēri ir turpat Veimārā netālu no muzeja. Šādi salīdzinājumi nav komplimentāri jaunajai ēkai.
Muzeja veikalā var nopirkt Bauhaus skolā radītā dizaina priekšmetus, kuru cenas lielākoties pārsniedz vairāku simtu eiro atzīmi. Bauhaus skolotāja Jozefa Albersa un viņa sievas Anni Albersas fonda vadītājs Nikolass Fokss Vēbers Bārbikena centra lekciju ciklā par Bauhaus, atbildot uz jautājumu, ko Bauhaus pasniedzēji un studenti domātu par IKEA, teica: "Viņi būtu sajūsmā par IKEA. Tas ir Bauhaus ideālu piepildījums. Taču viņiem nepatiktu, ka Bauhaus skolas radīto priekšmetu dizains mūsdienās ir pārvērsts par dārgu kulta lietu."
Vācijas kultūras sirds
Valters Gropiuss vēlējās radīt radikālu, taču ne ar kādiem politiskiem uzskatiem nesaistītu skolu. Tomēr Bauhaus un politika ir cieši savijušās tēmas. Bauhaus varēja rasties tikai pēc Pirmā pasaules kara nodibinātajā Veimāras republikā, kad jaunā valsts politiskā vara iestājās par mākslas un daiļamatniecības skolu reformu, izglītības pieejamību plašākiem sabiedrības slāņiem. Bauhaus 1919. gadā nodibināja kā valsts skolu, apvienojot Veimāras kādreizējo lielhercogistes mākslas augstskolu un daiļamatniecības skolu. Kara laikā šo skolu inventārs gandrīz pilnībā bija gājis bojā, un Bauhaus izveide bija jāsāk tukšā vietā. Veimāra tradicionāli tiek uzskatīta par Vācijas kultūras sirdi. Taču Bauhaus izrādījās pilsētai pārāk radikāla. Audzēkņu ballītes, viņu tam laikam ekstravagantā uzvedība, piemēram, ar krāsu aplejot slaveno Gētes un Šillera pieminekli Veimārā, pilsonisko sabiedrību kaitināja. Tā bija neapmierināta, ka šādai skolai tiek tērēta valsts nauda.
Lai atskaitītos par skolā paveikto, 1923. gadā tika rīkota vērienīga Bauhaus skolas izstāde, kurā pirmo reizi plašākai publikai tika demonstrēti jaunās stilistikas darbi. Par izstādes daļu kļuva pirmā Bauhaus paraugēka, tā sauktā Haus am Horn, kuras celtniecība bija iespējama, pateicoties privātam mecenātismam. Tur pirmo reizi tika parādīti interjera iekārtojuma principi, kas mūsdienās kļuvuši pašsaprotami. Haus am Horn tika demonstrēta pirmā modernā virtuve ar ūdenssildītāju un citām iekārtām. Pilsoniskā publika to neuzņēma ar sajūsmu. Šādu virtuvi uzskatīja par nemājīgu un salīdzināja ar operāciju zāli slimnīcā.
Divdesmito gadu vidū Vācija piedzīvoja hiperinflāciju. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Bauhaus skolas izstāde nepiedzīvoja finansiālu veiksmi un tur izrādītais netika īstenots plašākai lietošanai ikdienā. Taču izstāde ieguva plašu valsts mēroga un starptautisku publicitāti. Par to rakstīja, un Bauhaus skolā izgatavoto priekšmetu fotogrāfijas publicēja dažādās pasaules vietās.
Divdesmito gadu vidū pie varas Veimārā nāca labējie pilsoniskie spēki. Tos atbalstošie mākslinieki bija nodibinājuši savu mākslas akadēmiju, kas balstījās tradicionālajā mākslas izglītības sistēmā. Bauhaus tika uzskatīta par politisko pretinieku iniciatīvu, kas ir jālikvidē. 1925. gadā galvenokārt samazinātā finansējuma dēļ Valters Gropiuss bija spiests Bauhaus slēgt. Taču skolas slava bija tālu pārsniegusi Veimāras robežas. Vairākas pilsētas, kurās pie varas bija sociāldemokrātiski noskaņotas partijas, piemēram, Frankfurte pie Mainas, Manheima, Darmštate, Krēfelde un Hamburga, piedāvāja Bauhaus darbību atjaunot tajās.
Stilistikas iemiesojums
Valters Gropiuss izvēlējās Desavu. Tā bija izteikti industriāla pilsēta ar attīstītu mašīnbūves un ķīmisko rūpniecību. Pilsētas mērs pats bija ieinteresēts, lai Bauhaus pārceltos uz Desavu. Viņš cerēja, ka skolas mācībspēki un studenti palīdzēs atrisināt pilsētā trūkstošo strādnieku dzīvokļu jautājumu. Tā Bauhaus no valsts skolas kļuva par pilsētas pašvaldības finansētu mācību iestādi.
Desavā uzcēla īpaši Bauhaus paredzētu skolas ēku. Tā tapa pēc Valtera Gropiusa arhitektu biroja izstrādāta projekta, iekārtojumā tika izmantoti studentu darbi, piemēram, skolas darbnīcās radītās lampas un mēbeles. Pēc Gropiusa projektiem speciāli tika celtas arī mājas skolas pasniedzējiem un atsevišķa villa Gropiusa ģimenei. Vienoties par ēku interjera risinājumiem nav bijis viegli, jo pasniedzēju, un īpaši viņu sievu, uzskati par to, kādai jābūt, piemēram, modernai virtuves plītij, atšķīrās. Par vispilnīgāko Bauhaus propagandētās stilistikas iemiesojumu un paraugu kļuva paša Gropiusa māja, kas Otrā pasaules kara laikā stipri cieta. Valters Gropiuss izstrādāja arī pilsētas jaunā Tērtenes rajona plānojumu un vienģimenes māju projektus. Bauhaus skolā tika radīts paraugmājas mēbelējums, ko jaunie īpašnieki varēja pasūtīt. Ēku celtniecība patiešām sanāca tik ekonomiska, ka strādnieki varēja atļauties tās nopirkt. Kopumā dažos gados tika uzcelti vairāki simti jaunu māju.
Valters Gropiuss centās Bauhaus skolu padarīt pēc iespējas finansiāli neatkarīgu. Sākumā darbnīcas tika iekārtotas tikai radošajam darbam un mācībām. Pamazām Gropiuss tās centās pārveidot par produktu darbnīcām, kurās izgatavotās lietas varētu pārdot vai kurās tapušos prototipus ieviestu ražošanā citur. Bauhaus pamazām noslēdza sadarbības līgumus ar arvien vairāk ražotājiem. Pēc Bauhaus dizaina paraugiem tika ražotas mēbeles, lampas, tapetes un audumi. Skola atbilstoši licencēm saņēma procentus no pārdoto produktu peļņas. Tā bija iespēja piepelnīties arī studentiem un daļēji segt skolas mācību maksu.
Nezināmais direktors
Skolas attīstības augstākajā punktā 1928. gadā Valters Gropiuss izlēma atteikties no tās vadības. Lēmumu pamest Bauhaus viņš pamatoja ar to, ka skola ir ievirzīta pareizajās sliedēs un viņa klātbūtne vadībā vairs nav nepieciešama. Gropiuss kopā ar ilggadējo skolas mecenātu Ādolfu Zommerfeldu nodibināja māju projektēšanas un būvniecības uzņēmumu. Par savu sekotāju Gropiuss ieteica šveiciešu arhitektu Hannesu Meieru, kuru pats pirms kāda laika bija uzaicinājis uz Bauhaus izveidot arhitektūras nodaļu.
Hanness Meiers tiek dēvēts par nezināmo Bauhaus direktoru, kura lomu skolas vēsturē vēlāk centās mazināt arī pats Gropiuss kopā ar dažiem Bauhaus kolēģiem. Patiesībā Hanness Meiers sakārtoja skolas mācību programmu un attīstīja darbnīcu sadarbību ar ražotājiem tiktāl, ka licenču ieņēmumi patiešām kļuva par nozīmīgu Bauhaus budžeta daļu. Taču Hanness Meiers neslēpa savas simpātijas pret marksisma filosofiju. Skolā aktīvi darbojās komunistiskās partijas šūniņa. Kreisi noskaņotie studenti izdeva savu laikrakstu un uzskatīja, ka īsts Bauhaus students ir marksists. Taču tam nepiekrita visi studenti. Arī pilsētā auga neapmierinātība ar skolu, kuras izveidē (jaunās skolas ēkas un pasniedzēju villu celtniecībā) pašvaldība bija ieguldījusi daudz naudas.
Lai skolu glābtu, pilsētas vadība piedāvāja Hannesam Meieram pašam atkāpties no Bauhaus direktora amata. Viņš nebija ar mieru. Tad pilsētas vadība izmantoja gadījumu – gan Bauhaus kreisi noskaņotie studenti, gan pats Meiers privāti bija ziedojuši naudu komunistu vadīta kalnrūpniecības strādnieku streika atbalstam. Meiers tika apsūdzēts, ka šim nolūkam izsaimniekojis skolas naudu, un no amata atlaists. Daļa pasniedzēju jau labu laiku bija iebilduši pret direktora kreiso nostāju un viņa atlaišanu atbalstīja, savukārt kreisi noskaņotie studenti aktīvi protestēja un uzstāja uz Meiera atjaunošanu amatā.
Mēģinājums būt apolitiskiem
Pilsēta aicināja Valteru Gropiusu atgriezties Bauhaus direktora amatā, bet viņš atteicās. Par jauno Bauhaus direktoru 1930. gadā kļuva arhitekts Mīss van der Roe. Viņš cerēja izveidot Bauhaus par pilnībā apolitisku skolu un sāka ar kreisi noskaņoto studentu izslēgšanu. Mīss van der Roe ieviesa daudz stingrākus skolas kārtības noteikumus, kuros bija gan politisko aktivitāšu, gan smēķēšanas aizliegums. Taču Vācijā pamazām varu pārņēma nacionālsociālisti, un, lai kā Mīss van der Roe centās, Bauhaus skolas kreisuma ēnu neizdevās dzēst. 1932. gadā ievērojami samazinātā pašvaldības finansējuma dēļ skola Desavā nespēja pastāvēt.
Sociāldemokrātu vadītās pilsētas Leipciga un Magdeburga piedāvāja skolu pārņemt, taču Mīsam van der Roem bija plāns atjaunot Bauhaus Berlīnē kā paša privāto mākslas akadēmiju. Skola pārcēlās uz pamestas telefonfabrikas telpām Berlīnē. Taču jaunā nacionālsociālistu vara nedomāja piekāpties. Tā centās apturēt skolas darbību arī Berlīnē. Iegansts bija no Desavas pārvestā Bauhaus bibliotēka, kuras kastēs gestapo atrada kreisi noskaņotu studentu izdotos laikrakstus. Arī finansiāli skolai neklājās viegli. Neskaidrās situācijas dēļ kavējās licenču maksājumi no ražotāju puses, jauni līgumi netika slēgti. Mīss van der Roe pats devās vienoties ar gestapo vadību par skolas darbības atjaunošanu. Gestapo piekrita ar noteikumu, ka Bauhaus kļūs par oficiālu nacionālsociālistu partijas skolu, ka tajā nedrīkstēs pasniegt ebreji un skolotājiem būs jāiestājas partijā. Mīsam van der Roem šie nosacījumi šķita necienīgi, un viņš nolēma skolas darbību izbeigt.
Nebija tā, ka nacionālsociālistiem Bauhaus jaunā estētika nepatiktu. Viņi iebilda pret dažu pasniedzēju kreisajiem uzskatiem, bet saprata industrializācijas nozīmi un būtu varējuši modernismu pieņemt par savu oficiālo estētiku. Taču arī nacionālsociālistu ideologu vidū nebija vienprātības. Tikai 1934. gadā viņi izlēma, ka par īsteni vācisko uzskatīs visu tautisko un neoklasicisma monumentālismam tuvo. Tikai tad modernais tika pasludināts par Vācijai svešu izteiksmi. Muzeju ekspozīcijās modernismam piederīgie darbi tika izņemti un aizstāti ar režīma estētikai atbilstošiem. Bauhaus skolai negodu darīja arī tās absolventi, kuri sadarbojās ar nacistu režīmu un pildīja tā uzdevumus, piemēram, izstrādāja koncentrācijas nometņu atsevišķu daļu dizainu.
Mistika un ezoterika
Bauhaus mācību programma sastāvēja no ievadkursa visiem studentiem un atsevišķām darbnīcām, kurās studenti varēja izvēlēties specializāciju. Dažādos skolas laikos tās atšķīrās, piemēram, Bauhaus bija aušanas, keramikas, metālapstrādes, sienu apgleznošanas, galdniecības darbnīcas. Tajās mācīja arī fotogrāfiju un grafikas dizainu. Jaunums, ko ieviesa Bauhaus, bija tāds, ka katru darbnīcu vadīja gan meistars, kas pārzināja amata tehniskās prasmes un iespējas, gan mākslinieks, kurš piedāvāja katras jomas māksliniecisko redzējumu.
Taču skolas garu noteica ievadkursu vadītāji. Veimāras pirmajos gados to pasniedza mākslinieks un pedagogs Johanness Itens. Viņš dizainerus uzskatīja par māksliniekiem un garīgām būtnēm, kuru radošajā procesā svarīga loma ir intuīcijai. Tas ir pirmais impulss, kas vēlāk noved pie racionāli pieņemtiem lēmumiem. Veimāras Bauhaus ideāls bija gotikas katedrāles kā absolūti vienots mākslas darbs. Itens bija tajā laikā Vācijā izplatītās neozoroastrisma sektas sekotājs un savus uzskatus par uzturu – veģetārismu un biežu gavēšanu –, kā arī seksuālās atturības mācību un meditācijas popularizēja Bauhaus skolā. Studenti nodarbības sāka ar elpošanas un gara harmonizācijas vingrinājumiem. Bija studenti, kuri aktīvi sekoja skolotāja mācībai un centās atdarināt gan modernam mūkam līdzīgo ģērbšanās stilu – gludi skūtu galvu un žaketi ar augstu apkakli –, gan dzīvesveidu. Bija arī studenti, kuri nepiekrita visam Itena teiktajam. Itena uzskati un dzīvesveids ir radījis Bauhaus kā mistiskas un ezoteriski noskaņotas mācību iestādes tēlu.
Trīs formas, trīs krāsas
Itens skolu pameta un pilnībā nodevās sektas piekoptajam dzīvesveidam. Viņa vietā Bauhaus ieradās moderna piegriezuma uzvalkā un ar hūti galvā tērptais holandietis Teo van Dūsburgs. Viņa mācības pamatā bija racionālisms un cenšanās visu izteikt ar trim ģeometrijas pamatformām – trīsstūri, kvadrātu un apli – un trim pamatkrāsām, turklāt viņš katrai pamatformai piemeklēja savu krāsu: trīsstūris bija dzeltens, kvadrāts – sarkans, aplis – zils. Bauhaus jaunā stilistika izpaudās šo triju pamatformu trijās pamatkrāsās radītajās kombinācijās.
Sākotnēji Bauhaus skola bija cieši saistīta ar amatniecības tradīcijām, kurām skolā centās piemeklēt XX gadsimta sākumam modernu izteiksmi. Pamazām Bauhaus attālinājās no amatniecības un arvien vairāk moderno dizainu saistīja ar masveida rūpniecību. Taču Valters Gropiuss arī vēlāk uzskatīja, ka neviens nevar izprast moderno rūpniecību un tehnoloģijas, ja nepārzina amatniecības tradīcijas.
Akcentu maiņa
Jau sākotnēji skola tika dibināta ar domu par jaunas izteiksmes ēku projektēšanu un celšanu, tās piepildītu Bauhaus skolā radītas lietas no keramikas, metāla, tekstila un koka. Taču arhitektūras nodaļu izdevās izveidot tikai Desavā, līdz tam ar Bauhaus vārdu celtās ēkas tika projektētas Valtera Gropiusa privātajā arhitektu birojā. Arhitektūra ir stingri reglamentēta profesija, un izveidot nodaļu, kas spētu izsniegt arhitektu diplomus, nebija viegli.
Kad tāda tika radīta, pamazām arvien vairāk visa pārējā Bauhaus izglītība tika pakārtota arhitektūrai. Tēlotājmāksla skolā ieņēma arvien mazāku lomu. Īpaši tas attiecas uz Hannesa Meiera vadīto Bauhaus posmu, kad viņš paziņoja, ka arhitektūras un priekšmetu estētiskajam veidolam nav nekādas nozīmes. Visu izšķir funkcionalitāte, sociālā nozīme un ekonomiskums.
Savukārt vēlāk Mīss van der Roe centās norobežoties no arhitektūras un dizaina sociālās lomas. Viņa laikā Bauhaus galvenais bija materiālu, proporciju un faktūru saskaņa. Studenti uz baltas lapas iezīmēja pāris skaistu līniju un savu studiju ēku maketos ievietoja paša Mīsa van der Roes jau agrāk radītās mēbeles.
Vieta pie stellēm
Bauhaus tiek uzskatīta par vienu no visu laiku progresīvākajām mākslas un arhitektūras skolām. Taču mūsdienās tai bieži tiek pārmesta diskriminējoša attieksme pret sievietēm. Valters Gropiuss, atklājot Bauhaus skolu, izplatīja reklāmu, ka skolā pieņem studentus neatkarīgi no vecuma un dzimuma. Gropiuss plānoja, ka divas trešdaļas studentu varētu būt vīrieši, viena trešdaļa – sievietes. Taču realitātē šī proporcija bija puse uz pusi.
Pasniedzējiem šķita, ka studentēm darbs metālapstrādes un akmeņkalšanas darbnīcās būs pārāk smags, tāpēc jau sākotnēji sievietes centās novirzīt uz aušanas darbnīcu. Tajā varēja iestāties arī vīrieši, taču viņi to tikpat kā neizvēlējās. Aušanas darbnīca kļuva par Bauhaus sieviešu pasauli. Par tās vadītāju Desavā kļuva Gunta Štelcla, kura Bauhaus bija vienīgā sieviete kādas darbnīcas vadībā.
Sievietēm tika ļauts mācīties arī podniecības un grafikas dizaina darbnīcā, bet arhitektūras nodaļa viņām bija stingri slēgta. Vēlāk Bauhaus sievietes uzņēma nelabprāt, jo skolas direktori baidījās, ka lielais sieviešu īpatsvars var radīt iespaidu par amatniecības, nevis arhitektūras skolu.
Jāatceras Lekorbizjē slavenais atteikums savai vēlākajai līdzstrādniecei Šarlotei Periānai. Kad viņa ieradās pie arhitekta lūgt darbu, viņš asi atcirta: "Jaunkundz, mēs šeit neizšujam spilvenus!" Paradoksāli, taču tieši Bauhaus aušanas darbnīca visātrāk spēja pielāgoties masveida rūpniecībai un radīt jaunajiem tehnoloģiskajiem noteikumiem atbilstošu auduma dizainu. Tā bija arī viena no finansiāli veiksmīgākajām skolas darbnīcām. Arī sievietēm neieteiktās metālapstrādes darbnīcas slavenākā priekšmeta – tējas uzlējuma metāla kanniņas – dizains ir sievietes – Mariannes Brantas – radīts.
Izmantotas fotogrāfijas no Bauhaus muzeja Veimārā un Bauhaus Archiv Berlīnē publicitātes materiāliem