Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Asja Lāce: jauni signāli no Kaseles

Latviešu režisore Asja Lāce bija intelektuāle, starpniece starp vācu, latviešu un krievu avangarda kultūru. Viņai veltītā ekspozīcija ir aplūkojama nozīmīgās laikmetīgās mākslas izstādes Documenta 14 ietvaros.

Pārliecināta komuniste līdz mūža galam, vairāku Eiropas dižgaru mūza, otrā plāna režisore Valmieras teātrī – versijas par Annas Lāces (1891–1979) dzīvi un darbu parādās Latvijas periodikā ik pa laikam. Lielāku interesi izraisīja viņas meitas Dagmāras Ķimeles grāmata Asja (sadarbībā ar Guntu Strautmani, 1996), kā arī zinātniska konference Parole – Asja Latvijas Kultūras akadēmijā 2015. gadā. Kādēļ tieši šī latviešu kultūras personība, bet drīzāk gan krievu avangarda pārstāve joprojām ir interesanta kreisi ievirzītajā Eiropas intelektuāļu vidē un izrādījusies eksportspējīgs zīmols starptautiskā mērogā, sava versija ir Andrim Brinkmanim, kura veidotā izstāde Signals from Another World: Anna "Asja" Lācis Archives skatāma Documenta 14 ietvaros Kaselē. Viņš ir latviešu mākslas kritiķis un kurators, kas ilgstoši strādā Itālijā, Milānas Jaunās mākslas akadēmijas (Nuova Accademia di Belle Arti, NABA) pasniedzējs un Mākslas bakalaura programmas vadītājs. Pagājušogad Andris Brinkmanis bija ABLV Charitable Foundation organizētā simpozija Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju līdzkurators.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Kuratora un pētnieka Andra Brinkmaņa intereses ir saistītas ar alternatīvo izglītību un to, kā šīs darbības stratēģijas spēj mainīt kultūras virzības kursu. Šogad viņa izstāde – pētījums par Annu jeb Asju Lāci – ir uzaicināta piedalīties vērienīgajā Documenta 14 izstādē Kaselē. Projekts ne tikai atklāj Lāces ciešo kontaktu ar filozofu Valteru Benjaminu un citiem Vācijas intelektuāļiem starpkaru laikā, bet iezīmē arī kultūru sakaru raksturu, paverot mazāk pētītus slāņus XX gadsimta vēstures norisēs. Anna Lāce un viņas darbības metodes teātrī ir plaši zināmas starptautiskā apritē, tomēr Latvijā viņai pievērsta maza uzmanība, tāpēc ir interesanti aprunāties ar Andri Brinkmani par darbu pie pētījuma un uzzināt vairāk par viņa pieredzi Documenta 14, kas ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām laikmetīgās mākslas skatēm.

Lūdzu, pastāsti vairāk par projektu Signāli no citas pasaules: Annas "Asjas" Lāces arhīvi, kas tagad skatāms Documenta 14, kā tas veidojies?

Projekts uz Documenta tika uzaicināts negaidīti. Ar tēmu strādāju jau trīs gadus. Pirmais notikums, kas tika veltīts Lācei, bija Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotā konference Kreisuma ideja kultūrā. Parole – Asja 2015. gadā ar starptautisku viesu piedalīšanos. Tā bija pirmā reize, kad dažādu jomu kultūras cilvēki Rīgā publiski apsprieda Asjas mantojumu. Pagājušogad Rīgā norisinājās ABLV Charitable Foundation organizēts simpozijs Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju, kuram biju līdzkurators. Tajā piedalījās arī Hendriks Folkerts, kurš ir viens no Documenta 14 kuratoru komandas.

Es viņam izstāstīju par Asju Lāci un viņas saikni ar Valteru Benjaminu, Bertoldu Brehtu un citiem Vācijas intelektuāļiem. Viņaprāt, šī bija tēma, kura noteikti varētu interesēt Ādamu Šimčiku (Documenta 14 mākslinieciskais direktors – A. S.). Drīz tika sarīkota tikšanās ar Šimčiku, kur varēju viņam prezentēt ideju, un tā ātri tika akceptēta. Tā kā man jau bija daudz materiālu un labas sagataves, bija iespējams īsā laikā savākt materiālus izstādei.

Pēc tikšanās sākās aktīvs izpētes darbs. Lai arī bija zināmi dažādi avoti, kur meklēt materiālus, tomēr izstādes vajadzībām bija nepieciešams atrast oriģinālus, kurus eksponēt. Pateicoties Rakstniecības un mūzikas muzeja atbalstam, kolēģiem Maskavā, kuri palīdzēja atrast materiālus Maskavas arhīvos, Mārai Ķimelei un Beatai Paškevičai un, protams, Benjamina un Brehta arhīviem Berlīnē, izdevās sakomplektēt ekspozīciju.

Kā nopratu, darbā pie ekspozīcijas ir arī daudz no tava entuziasma, meklējot oriģinālizdevumus visos iespējamos veidos?

Lielu daļu materiālu atradu, gatavojoties tieši Documenta, īpaši grāmatas. Četrus žurnālus Sovetskij teatr (grafikas dizains: Gustavs Klucis – A. S.), kuriem man izdevās uziet oriģinālus, arī 1928. gada grāmatu Deti i kino, kas tiešām bija veiksmīgs atradums. Grāmatā Lāce reflektē par mediju ietekmi uz sabiedrību vēl pirms Benjamina, runājot par bērnu kino repertuāru. Grāmata ir interesanta arī ar to, ka vāku un dizainu tai ir veidojusi Varvara Stepanova. Viena no idejām bija apzināt Annas Lāces bibliogrāfiju, jo viņa ļoti daudz rakstījusi krievu, latviešu un vācu presei. Tie ir konstruktīvisma laika teātra un mākslas izdevumi, kuros publicējās arī virkne atzītu mākslinieku, režisoru, piemēram, Vsevolods Meierholds, Konstantīns Staņislavskis, Sergejs Tretjakovs.

Mani interesēja apskatīt Lāces darbību līdz viņas arestam 1936. gadā, jo viņa bija starpniece starp avangarda vācu, latviešu un krievu kultūru. Krievijā viņa daudz rakstīja par Brehtu, Piskatora politisko teātri, aģitpropa un proletkulta teātru eksperimentiem, lasīja lekcijas, bija PSRS kino oficiālā pārstāve Vācijā, kā arī iepazīstināja vācu auditoriju ar agrīno padomju kultūru. Viņa ir interesanta kā intelektuāle, režisore, aktrise. Persona, kura iepazīstināja Valteru Benjaminu ar Brehtu. Gribētos mainīt veidu, kā Asju līdz šim interpretē Benjamina pētnieki (kā liktenīgo sievieti, kura viņu pievērsa marksismam). Tas ir reducējošs skatpunkts. Lāces rakstos ir redzams, ka viņai bija ļoti skaidrs un artikulēts viedoklis un pozīcija, kuru viņa turpināja izstrādāt visas dzīves laikā arī pēc izsūtījuma.

Kādi ir šie signāli no citas pasaules, kas figurē projekta nosaukumā?

Tā ir konkrēta atsauce. 1918., 1919. gadā tūlīt pēc studijām Anna Lāce dodas uz Orlu, kur nodibina eksperimentālo bērnu teātri. Viņa strādā ar kara laika bāreņiem un mēģina iesaistīt šajā teātra laboratorijā arī bērnus, kuri bija spiesti dzīvot uz ielas pēc revolūcijas un kurus neviens nepieskatīja ("bezprizorņiki"). Viņa ar šo kolektīvu gandrīz gadu strādāja pie izrādes pēc Meierholda lugas Alinurs. Gada laikā laboratorijā iesaistījās ap 100 bērnu.

Strādājot pie lugas, Lāces metode bija sadalīt šo pieredzi dažādās sekcijās. Bija muzikālā sekcija, tad bērni paši veidoja dekorācijas, izstrādāja scenāriju, paši improvizējot mēģināja saprast vislabāko veidu, kā to uzvest. Izveidojās pedagoģijas metode, kur tā vietā, lai pedagogi norādītu, kas ir jādara, viņi uzklausīja bērnus un mēģināja palīdzēt, izmantojot savu pieredzi. Pateicoties šai metodei un it īpaši improvizācijai, kuras laikā bērni varēja izspēlēt to, kā lugas personāžiem būtu jāuzvedas, teātris kļuva par sava veida terapiju, kuru joprojām izmanto Rietumos ne tikai bērnu teātrī, bet arī dažādās krīzes skartās vietās (community theatre).

Tas ir kolektīvs darbs, kura laikā, pateicoties lomu spēlei, cilvēki var improvizēt un atrisināt reālas dzīves situācijas, izlādēt agresiju neitrālā veidā. Lāces eksperiments ieinteresēja viņas kolēģus Rietumos. Tas ieinteresēja arī Benjaminu, kurš bērnības tematikai veltījis virkni rakstu. Vēlāk, 1929. gadā, kad viņa īsu brīdi dzīvoja ar Benjaminu Berlīnē, Lībknehta nama pārstāvji vēlējās izveidot līdzīga tipa teātri Vācijā. Bija nepieciešams uzrakstīt programmu un Benjamins bija solījis to izdarīt jau 1924. gadā. Tā ir radies viens no Benjamina tekstiem Programma proletāriešu bērnu teātrim, kas ir balstīts uz Lāces pieredzi Orlā. Teksta beigās ir noslēguma frāze, ka ir patiesi revolucionāri interpretēt šos signālus, kuri tiek raidīti no bērnu puses, un mēģināt saprast jauno paaudzi. Benjamins tekstā mēģina diezgan precīzi norādīt, kāda ir tobrīd dominējošā, buržuāziskā izglītības sistēma, kura attīsta tikai vienu talantu un kuras sistēma balstās uz to, lai radītu pakļāvīgus, pasīvus pilsoņus, kuru refleksijas spēja ir reducēta līdz nullei. Pēc šādas izglītības iegūšanas cilvēks kļūst individuālists un nejūtīgs pret citu ciešanām, viņam pilnīgi trūkst empātijas.

Benjamins precīzi analizē šo sistēmu un apraksta, kāda ir alternatīvā izglītība, kas rūpējas par bērniem. Tas ir arī aspekts, kas mani ieinteresēja, tādēļ izstādes nosaukumā minēti signāli no citas pasaules, no bērnu pasaules, no kuras varam mācīties. Šeit, protams, nerunāju par bezatbildīgu infantilizāciju, kura ir tik ļoti izplatīta arī šodien, bet gan par vidi, kas pieņem katru personu ar visiem tās trūkumiem un ļauj uzplaukt katra cilvēka personībai.

No kādas perspektīvas tu uzlūko Annu Lāci, Benjaminu, arī Brehtu?

Izpēte sākās ar interesi par Benjamina tekstiem, kur minēta Rīga, un parādījās arī Anna Lāce. Tajos atklājas, ka Benjamins 20. gadu sākumā ir bijis Rīgā pie Asjas. Neko nesakot Asjai, klīdis pa ielām, lai saprastu, kur viņu atrast. Nākamais posms ir Maskava un Maskavas dienasgrāmatas. Pēc tam laiks, kad viņi dzīvo kopā Berlīnē (1929. gads), kas atspoguļojas tekstos, lai arī ne tieši, un tad ir posms, kad Benjamins 30. gados ir izsūtījumā kopā ar Brehtu. Protams, mani interesēja biogrāfijas, tāpat kā kultūru savstarpējā apmaiņa starp vācu un šajā gadījumā agrīnā padomju perioda intelektuāļiem. Caur Benjamina tekstiem es uzgāju Lāces grāmatu itāliski, lai cik dīvaini tas būtu. Latvijā ir zināma Dagmāras Ķimeles grāmata, kas rakstīta no meitas perspektīvas, brīžiem nosodot māti (Dagmāra Ķimele, Gunta Strautmane, Asja. Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve, Pētergailis, 1996). Bet Lāces atmiņu grāmata man palīdzēja labāk saprast Benjamina tekstus, arī Brehtu interpretēt citādi un labāk saprast vēsturiski, jo grāmatā ir precīzi norādīti grupējumi, dažādas intereses starp intelektuāļiem. Tā ir viena perspektīva.

Otra perspektīva – man Itālijā sākumā bija grūti saprast kreisuma tradīciju un kāpēc vispār viņus tas interesē. Šobrīd tas varbūt ir skaidrs. Runājot par Brehtu, piemēram, Lāce bija viena no viņa pirmajām asistentēm 1923. gadā Minhenē, kad viņš izstrādāja episkā teātra ideju. Būtiski, ka viņa mācību lugas ideja ir izveidojusies, ņemot vērā Annas Lāces pieredzi. Mani interesē apmaiņa starp kultūrām un idejas pēcmonarhijas posmā Eiropā un it īpaši Vācijā, kad mainījās politiskā sistēma un radās vēlme meklēt alternatīvas kapitālismam gan teorētiski, gan praktiski un domāt, kā tās ieviest reālajā dzīvē.

Interesanti, ka tava izstāde ir iekārtota Brāļu Grimmu muzejā (Grimmwelt), kas ir jauns muzejs Kaseles muzeju tīklojumā. Kā Lāces un Benjamina arhīvu dokumenti iedzīvojas brāļu Grimmu kontekstā, kā tika pieņemts lēmums par arhīva eksponēšanu tur?

Izlēma Documenta komanda. Izstāde Grimmu muzejā ir veltīta mazāk zināmiem personāžiem, personībām, par kurām vēsturisku iemeslu dēļ ir aizmirsts, un stāsti, kurus visi nezina. Muzejs ir jauns, apakšstāvā ir pastāvīgā kolekcija, kas veltīta brāļiem Grimmiem. Grimmi savā ziņā strādāja līdzīgi Benjaminam. Teiksim, ja apskata pastāvīgo ekspozīciju, tur ir interesanta sadaļa par to, kā viņi veidoja vācu valodas vārdnīcu, vāca no dažādiem avotiem vārdus, kolekcionēja sakāmvārdus, tāds pētniecisks darbs. Šī saistība, protams, ir diezgan attāla.

Kāpēc šo personu – īpaši Asjas – darbības metodes būtu svarīgas mūsdienu kontekstā? Pēdējā laikā ir uzplaukušas arhīvu izstādes kā vēstures interpretācijas metode.

Man bija konkrēta ideja, ko gribēju pateikt ar šo ekspozīciju. Tā bija vēlme pārvērtēt tieši pašas Lāces veikto, izstāstīt viņas dzīvesstāstu, kurā, protams, parādās gan Benjamins, Brehts, Piskators, gan Reihs un citi, taču kurā galvenā loma ir viņai pašai. Vēlējos fiziski parādīt milzīgo Lāces publicēto un iestudēto darbu apjomu, kuru nereti aizmirst. Manuprāt, šīs personības fascinēja tieši Lāces radikālais intelektuālais aspekts.

Kopumā ir interesanti paskatīties, kā muzejos naratīvu pasniegšanas veidi mainās. Arhīvs ir neitrāls konteiners, tajā tiek iekļauti materiāli par kādu personību vai laika posmu, bieži vien bez atlases. Ne visiem no tiem ir vēsturiska nozīme. Tomēr ar šo materiālu palīdzību iespējams izstāstīt daudz personiskāku stāstu. Tā nav tikai vispārēja vēsture. Izstādes gadījumā tika atlasīti materiāli, kas sekoja dzīvesstāstam, – Lāces studijām Krievijā, saiknei ar Vācijas intelektuāļiem. Tad nākamā daļa – sarakste ar Benjaminu. Vēstules, kuras Asja rakstīja Benjaminam, nekad nav tikušas eksponētas, tikai publicētas grāmatā. Tāpat bija interesanti saprast, kā viņa spēja turpināt strādāt pēc ieslodzījuma, neatsakoties no saviem ideāliem. Stāsts ir hronoloģisks, taču to veido ļoti personiski objekti un materiāli – manuskripti, vēstules, dāvanas, grāmatas, žurnāli, fotogrāfijas.

Izstāde fokusējas uz Lāces darba metodi, kuru viņa pati nav adekvāti teoretizējusi savas dzīves laikā.

Vai Asjas projektam ir paredzēts kaut kas arī Latvijā?

Jā, cerams. Šobrīd norit pārrunas ar Latvijas Laikmetīgo mākslas centru, un, cerams, izdosies izstādi parādīt arī Rīgā.

Tu kā kurators, pētnieks interesējies par alternatīvo izglītību. Esi rīkojis arī atsevišķus simpozijus, kas veltīti tēmai, tostarp jau Documenta 13. Kādi tieši ir tie aspekti, kas tevi tajā interesē?

Ja no mākslas vēstures viedokļa paraugās uz to, kā attīstījušies jauni virzieni un idejas, tad redzam atšķirīgas, nestandarta skolas, nestandarta vai perifērisku pieredzi, kas mēģina savienot dažādas disciplīnas, un līdz ar jauno pieeju attīstās jaunas idejas, māksla un kultūra.

Vienmēr ir interesanti, kā no perifērijas, no eksperimentiem izaug pieredze, kas palīdz sistēmai atjaunoties, iet uz priekšu. Tāpēc mani interesē minoritāra pieredze, kas vienmēr ir stimulējusi pārmaiņas izglītības sistēmā. Piemēram, arī konstruktīvisma skola Maskavā, liela daļa Latvijas mākslinieku, kuri tur iesaistījās eksperimentālajās skolās, ieguva citu skatu, sāka strādāt citādi.

Tas ir interesanti arī man kā pasniedzējam. Alternatīvā izglītība ir viens no motoriem, lai attīstītos kultūras vide. Tā ir interesanta ne tikai tādēļ, ka tā ir alternatīva, bet arī kā segments, kurā notiek tāda kā fermentācija, veidojas jauni procesi un iespēja paraudzīties uz procesiem no cita viedokļa.

Kāds ir tavs iespaids par šīgada Documenta 14?

Man diemžēl nav izdevies redzēt izstādi Atēnās, bet Kaselē, protams, pirmajās dienās varēja dzirdēt daudz kritisku atsauksmju. Šī ir izstāde, kurai ir nepieciešams veltīt daudz laika pretrunā profesionāļu pieradumam, ka var ļoti ātri izskriet cauri un iegūt priekšstatu. Šī izstāde runā pusbalsī, un bieži daudz netiek paskaidrots. Kurators Šimčiks preses konferencē arī minēja ideju no alternatīvās izglītības – unlearning, kas nozīmē nevis mācīties, bet pretēji – aizmirst, izslēgt no atmiņas. Man pozitīvi raudzīties uz šo izstādi lika daudz lielisku darbu, kurus mēs līdz šim nepazinām, un mākslinieki, kas nāk no maz zināmām teritorijām. Var gan vaicāt, kāpēc izstādē kaut kas netika līdz galam paskaidrots. Man tomēr liekas – ja runā par kādām minoritātēm, ir nepieciešams runāt līdz galam, paskaidrot. Tas varēja sniegt tām iespēju sevi spēcīgāk pārstāvēt, izcelties.

Varbūt šī izstāde ir iemesls jautāt, vai pieņemtais formāts vairs darbojas, iespējams, ir jāmeklē jauni veidi, kā runāt par aktuālām tēmām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja