Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas. Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes Klejotāji tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām.
Auguste Petre, izstādes kuratore: "Četru īstenošanas gadu laikā izstāde ieņēmusi migrējošu statusu, ilgi meklējot savu īsto telpu un visbeidzot nonākot Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja jaunajā ēkā, kur deviņdesmitajos gados atradās leģendārā galerija un kafejnīca M6 un iekšpagalma sienas rotā četri Helēnas veidoti rožu gleznojumi. Pati Helēna šo notikumu nodēvējusi par atgriešanos mājās." Apmeklētājiem šī būs unikāla iespēja apmeklēt renovētās LNRMM telpas, pirms 2025. gadā tajās tiek atklāta pastāvīgā ekspozīcija Prokrastinācija & Radīšana.
Izstādes Klejotāji ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma Disko ēnā, ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni.
LNRMM direktore Iveta Ruskule: “Helēnas Heinrihsones izstādes ienākšana muzeja vēl neapdzīvotajās telpās ir liktenīga ēkas un mākslinieces atkalsatikšanās. Klejotāji spoguļo laika radītās transformācijas telpā un mūsos. Līdz ar Helēnas Heinrihsones gleznu apskati šī ir unikāla iespēja apmeklēt muzeja renovēto ēku, pirms tajā tiek iekārtota latviešu literatūrai un mūzikai veltīta pastāvīgā ekspozīcija.”
Helēna Heinrihsone (1948) aktīvi darbojas kopš 20. gadsimta 70. gadiem un ir viena no ievērojamākajām latviešu māksliniecēm. Viņas darbos vienmēr dominējusi cilvēku attiecību tēma. Heinrihsone pati savu metodi nodēvējusi par “tīru krāsu priekšmetisku glezniecību” – tieši krāsas ir galvenās darba satura un idejas atklājējas. Savā radošajā darbībā Heinrihsone aizvien atsaucas uz vecmeistaru darbiem un vienlaikus turpina pārbaudīt pašai raksturīgo formu robežas, pārliecinoši apliecinot savu lomu laikmetīgās mākslas laukā.
Izstādi īsteno biedrība 1993&Co, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju.