Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Trakums nespēj izvērsties. Rakstu krājums Lasīšanas pandēmija izseko lasīšanas vēsturei Latvijas teritorijā

​Vai klausīšanās ir jaunā lasīšana? Šis ir tikai viens no aizraujošajiem jautājumiem, kurus uzdod Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevums Lasīšanas pandēmija. Esejas par lasīšanas vēsturi Latvijā.

Vai atceraties, kā sākās Alvja Hermaņa izrāde Ziedonis un Visums? Asociāciju spēlē, imitējot bumbiņas mešanu cits citam, rindojās vārdi un pirmās zibenīgās asociācijas. Ja kāds man sviestu iztēloto bumbiņu un teiktu "lasīt", uzķertu to ar vārdu "grāmata". Nešaubīgi.

Nu, lūk. Ar šo arī esmu sevi atmaskojusi vai drīzāk pieteikusi kā tipisku aizgājušā XX gadsimta cilvēku. Tādu cilvēku, kurš apgūtās burtu prasmes ir nostiprinājis, staigājot mammai pie rokas un lasot 70. gadu Rīgas veikalu un iestāžu stabilās, nekur neslīdošās izkārtnes. Viss vienkārši – vārpām izrotāta maize, tālāk – aptieka, gastronomija (ar šo četrzilbīgo noslēpumaino vārdu bija ko noņemties), Sakta, cirks – jau labāk. Pat ja man tagad viedtālrunī spotify ir izveidota sava mīļāko raidierakstu kolekcija (spītīgi un mērķtiecīgi cenšos, ja ne iemīlēt, tad vismaz atklāt, pieņemt un paņemt labāko no XXI gadsimta), tomēr skaidri zinu, ka tik un tā vienmēr palikšu cilvēks no XX gadsimta, kuram lasīt nozīmē grāmatu, avīzi vai žurnālu un kurš, kā raksta literatūrkritiķe Anda Baklāne, atsaucoties uz jauno mediju teorētiķi Ļevu Manoviču, veido "multimodālās komunikācijas pasaules jauno alafabētu". Tas nozīmē, ka esmu grafiskā dizaina, video un skaņas apstrādes nemākule. Tāpat arī neprotu "brīvi runāt multimodalitātes valodā" – apstrādāt attēlus, montēt video, radīt tīmekļa lapas, veidot infografikas un animācijas.

To neprata arī konventa māsa, mūķene un abate Anna Notkena, kura Dieva mierā devās 1591. gadā un kura bija citādi radoša. Piemēram, viņas rokās nonākušajā latīņu valodā pārrakstītajā lūgšanu grāmatā uz tukšajām pergamenta loksnēm viņa ierakstīja sev svarīgas lūgšanas viduslejasvācu valodā un papildināja grāmatu, ielīmējot tajā mazas papīra lapiņas – ar roku rakstītas lūgšanas un iespiestu tekstu fragmentus. Tāpat māsa Anna savā grāmatā iešuva un izkrāsoja iespiestu Sv. Jaunavas Marijas un bērna Jēzus attēlu. Gluži kā kāda jauna mākslas studente savā Moleskine blociņā šodien.

 

Nav pirmā reize

11. februārī tiešraidē no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ar sarunu par lasīšanu pandēmijas laikā tika atvērts jauns LNB rakstu krājums – Lasīšanas pandēmija. Esejas par lasīšanas vēsturi, kas, neraugoties uz erudīcijas ziņā akadēmiski blīvo un mērķtiecīgi sakārtoto saturu, rosina sazarotas un brīvas asociāciju spēles par tēmu – lasīšanas paradumi, vēršot lupu pret sevi. Tāpēc šāds brīvi peldošs, visai egocentrisks ievads.

XXI gs. sākumā piedzīvojam nozīmīgu lasīšanas paradigmas maiņu. Ir daudz neskaidrību un atšķirīgu viedokļu: kas vispār ir lasīšana. Vai "īstā" lasīšana attiecināma tikai uz noteikta veida tekstiem un noteikta veida medijiem vai arī lasīšana ir plašāk interpretējams informācijas ieguves process? Rakstu krājumam Lasīšanas pandēmija gatavoto pētījumu kopums, kas izseko lasīšanas vēsturei Latvijas teritorijā no viduslaikiem līdz mūsdienām, ļauj ieraudzīt jaunas kopsakarības. Apziņa, ka šī nav pirmā reize, kad notiek mediju maiņa, un diskusija par dažādu lasīšanas veidu atšķirīgo intelektuālo un morālo vērtību ļauj labāk izprast arī mūsdienu situāciju.

Krājuma saturu veido pētījumi, kas LNB simtgadē, 2019. gadā, sadarbojoties ar literatūras un filozofijas žurnālu Punctum, tika publicēti interneta vietnē punctummagazine.lv. Rakstu autori pārstāv LNB un citas pētnieciskās institūcijas: literatūrzinātnieki un vēsturnieki Gustavs Strenga, Māra Grudule, Pauls Daija, Lilija Limane, Kristīne Zaļuma, Viesturs Zanders, Jana Dreimane, Ilva Skulte un Anda Baklāne. Krājumu sastādījusi Maija Treile.

Daiļrunīgu izdevuma vāka ilustrāciju radījusi māksliniece Maija Kurševa. Tajā redzam tipisku XXI gadsimta pusmūža sievieti (nu labi, tipiska nav gluži pati sieviete, jo aizraujas ar antīko mēbeļu kolekcionēšanu, drīzāk tipiski ir viņas lasīšanas paradumi), kura iekārtojusies zvilnī ar pusatvērtu žurnālu, kreisā roka tur iesākto grāmatu, bet pati bakstās telefonā.

Ir taisnība tiem, kuri apgalvo, ka šodien galvenā cīņa ir nevis par digitālās vai analogās lasīšanas īpatsvaru, bet par cilvēka uzmanību kā tādu. Kam, cik ilgi un kādā uzmanības līmenī viņš veltīs savu laiku. Ne velti Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku jaunākajā pētījumā par Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņu ticis uzdots jautājums – nevis vai jūs vispār lasāt, bet vaicāts par grāmatu, kas izlasīta līdz galam.

 

Palasi man priekšā

"Latvijas Nacionālā bibliotēka mērķtiecīgi pievēršas grāmatu, grāmatniecības, rakstītā vārda un lasīšanas vēstures, kā arī tagadnes situācijas pētniecībai," krājuma ievadā raksta LNB Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa. Atsauksim atmiņā 2016. gadā atklāto vērienīgo izstādi Grāmata Latvijā – vienīgo pastāvīgo Latvijas grāmatniecības vēsturei veltīto ekspozīciju pasaulē.

Izdevums Lasīšanas pandēmija. Esejas par lasīšanas vēsturi Latvijā ir vēl viens solis šīs misijas nostiprināšanā. Tam ir potenciāls uzrunāt visai plašu un daudzveidīgu publiku, jo grāmata burtiski "pielīp": rokām – Anetes Krūmiņas apetītlīgais, parocīgais formāts un izvēlētais burtveidols, prātam – pētnieku radītais saturs, kas patiešām sagādā solīto eseju lasīšanas baudu – dziļas zināšanas, faktus plus elegantu, raitu izteiksmi, kas rakstus ļauj lasīt ne tikai rūdītiem zinātniekiem.

Vēl viens trumpis ir rakstu montāža un izvēlētā intonācija.

Vispirms LNB vadošais pētnieks Gustavs Strenga rada lasītāja personīgo ieinteresētību, notverot viņa prātu intriģējošā salīdzinājumā. Proti, tas, ka tagad, Covid-19 pandēmijas laikā, klausāmies Bokačo Dekameronu Gundara Āboliņa balsī vai citus piedāvātos lasījumus, nav nekas neparasts. Pētnieks mūs "mierina", ka dažādās mākslas un sociālajās akcijās aktualizētā skaļā lasīšana nudien nepieder pie XXI gadsimta izgudrojumiem. Vēsturiski skaļā lasīšana ilgus gadsimtus bijusi galvenā lasīšanas forma. Tikai XIX gs. skaļā lasīšana atdeva galveno lomu klusai, apcerīgai lasīšanai. "Daudzās pasaules valodās joprojām ir saglabājusies vārda "lasīt" saikne ar lasīšanas sākotnējo veidu, kurā klusumam nebija vietas. Japāņu valodā vārdam "Yomu", kuru visbiežāk izmanto, lai apzīmētu lasīšanu, ir vēl daudzas citas nozīmes, tostarp – lasīt skaļi, recitēt, dziedāt, slavēt u. c. Līdz pat 19. gadsimtam lielākajai daļai eiropiešu lasīt nozīmēja lasīt skaļi un lasīšana bija kolektīva, nevis individuāla pieredze. Oralitātes pētnieks Valters Ongs (1912–2003) uzskatīja, ka viduslaikos lasītāji vārdu nozīmi pilnībā saprata, tikai tos skaļi lasot. Rakstītais teksts kalpoja runātājam," raksta Gustavs Strenga.

Tradicionāli ir nostiprinājies paradums lasīt, nolienot kaktiņā un piedzīvojot vienu no augstākajām baudām – klusumu. Protams, gandrīz vai svarīgāka par ārējo trokšņu un kairinājumu novēršanu ir spēja sarunāt ar savu prātu, lai tas beidz viļņoties un nonāk pienācīgā lasīšanas stadijā. Vai esat ievērojuši, ka nav iespējams palasīt, ja esi dusmīgs, noraizējies vai sāpināts?

Lasīšana ir dziļi intīma telpa, kuru reizēm tomēr ļoti gribas dalīt. Kā gan citādi būtu tapusi, piemēram, Pītera Geibriela dziesma Book of Love: man patīk, ka tu man lasi priekšā, un tu vari man lasīt jebko. Iespējams, no vēlēšanās pēc bērnībā piedzīvotās drošības sajūtas, kad kāds lasīja priekšā, pandēmijas laikā dzima priekšā lasīšanas kustība. Pat ja saturs domāts dzīves sistiem pieaugušajiem, Āboliņa vai kāda cita balss tik un tā pilda to pašu funkciju, ko kādreiz Harija Misiņa ieaijājošā balss, stāstot vakara pasaciņu radio, līdz ar beigu apsolījuma sajūtu, ka viss būs labi.

"Tā nav tikai atgriešanās pie viegli uztverama informācijas un sajūtu ieguves veida. Skaļā lasīšana 19. un 20. gadsimta straujās ekonomiskās, sociālās, tehnoloģiju un mediju attīstības gaitā tika atstumta otrajā plānā, taču, straujajai ikdienai noklustot, apjaušam, ka esam atkal gatavi klausīties lasīto," secina Gustavs Strenga.

Lasot šo izdevumu, jāaizdomājas arī par lasīšanu kā pietuvošanos savam kodolam un tā saglabāšanu daudz skarbākā griezumā, ne tikai saistībā ar baudpilna prāta stāvokļa radīšanu. Cilvēks, kurš lasa, ir brīvs. Lasot viņam var izdoties nosargāt savu pasauli, no kuras neviens nevar izsvītrot nevienu vārdu, nevienu smaržu. To mums ir pierādījis Knuts Skujenieks, lūdzot sievai Intai nosūtīt uz lēģeri neskaitāmas grāmatu pakas…

 

Atstāj drebelīgumu ārā

Liels akcents izdevumā likts arī uz lasīšanas procesa fiziskumu un pat jutekliskumu, pievēršoties vēsturiski praktizētajām lasīšanas vidēm: vēsturniece un bibliotēkas pētniece Kristīne Zaļuma rakstā No grāmatu skapja līdz ēkai izseko lasīšanas vides tradīciju evolūcijai, sākot no XVIII gadsimta saloniem, klubiem, biedrībām un bibliotēku lasītavām. Kad tiks atvērti veikali, tā vien gribēsies sakrāt naudu un nopirkt skaistu lasāmkrēslu – wing chair – angļu stila, ar paaugstinātu atzveltni un galvas augstumā izvietotiem liektas formas sānu izvirzījumiem.

Padomju gadi pārcirta krāšņo bibliotēku tradīciju, bet tālāk jau par bibliotēku neatkārtojamo auru parūpējās pašaizliedzīgās bibliotekāres, cenšoties bezpersonisko standarta interjeru padarīt mājīgāku ar augiem un mākslas priekšmetiem. Bet galveno gaisotni jau radīja viņu pašu personības. Brīnišķīgu bibliotēku noskaņas esenci ir iemūžinājusi teātra rakstniece Lilija Dzene: "Klusums, brīnišķīgi piesātinātais klusums, kuru nevis iztraucē, bet vēl vairāk uzsver uzmanīgie durvju pavērieni, grāmatu vai avīžkomplektu būkšķi uz galda, lapu pāršķiršanas švīkstoņa. Te valda savstarpēja cieņa un kopīga cieņa pret grāmatu. Vai var vēl kas jaukāks būt! Pat visnervozākais cilvēks te atstāj savu drebelīgumu aiz sliekšņa, jo šajā atmosfērā jau par ikdienišķu kļuvušais trakums nespēj izvērsties. Nav kur. Nav pret ko" (Mana Ulubele. Izdevums Grāmatas un grāmatnieki. Misiņa bibliotēkas 100. gadadienai 1885–1985. Rīga, Zinātne, 1985, 207. lpp.).

 

Visu darām lasot

Atvēršanas pasākuma tiešraidē LNB vadošais pētnieks Gustavs Strenga sarunājās ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, literatūrkritiķi un mediju pētnieci Ilvu Skulti par to, kā pandēmija, ar to saistītie ierobežojumi un sociālā distancēšanās ir ietekmējusi mūsu mediju lietošanas un tekstu lasīšanas paradumus, tostarp – kā mūsu vēlmi lasīt ietekmē digitālais nogurums. "Es teiktu, ka, jā, arī feisbuka ziņu lasīšana, dzeltenās preses lasīšana, ziņu virsrakstu lasīšana un dažādu uzrakstu lasīšana uz dažādām precēm tomēr balstās šajā prasmē, ko mēs visi esam apguvuši un īstenībā aizmirsuši, ka tāda mums ir," sacīja Ilva Skulte, uzsverot, ka šodien lasīšanu nav iespējams vienādot tikai ar grāmatu vai daiļliteratūras lasīšanu. Pētniece norādīja uz pretrunu – lai arī ir pieņemts teikt, ka cilvēki lasa mazāk, patiesībā ir tieši otrādi – "pandēmijas laikā cilvēki lasa nepārtraukti. Mēs visu darām lasot. Visvienkāršākās sarunas un funkcijas esam pārcēluši uz lasīšanas vidi".

Gustava Strengas uzdotie jautājumi izgaismoja atvērto situāciju, atrašanos lasīšanas paradumu maiņas epicentrā, kad mutiskā valoda (Youtube, raidieraksti) konkurē ar lasīšanu un ir obligāta nepieciešamība vienoties par pamatjēdzieniem un definīcijām. "Ir sajūta, ka lasīšanā šobrīd viss mainās, izņemot alfabētisko kodu," Ilva Skulte raksta Lasīšanas pandēmijā. Grāmatas atvēršanas sarunu Gustavs Strenga noslēdza uz futuroloģiskas nots ar jautājumu, vai digitālo tehnoloģiju nestās pārmaiņas šobrīd ir noslēgušās vai arī mūs gaida vēl citi pavērsieni, kas mainīs mūsu lasīšanas pieredzi, par kuru nezinām vai neaizdomājamies. Vai nākotnē nebūs tā, ka tekstu mums priekšā aizvien biežāk lasīs nevis aktieri, bet datori? Lūk, Ilvas Skultes atbilde: "Jā, noteikti tā. Turklāt mēs varēsim izvēlēties, kādā balsī mums lasīs. Izaicinājums būtu izvēlēties lasīt savā balsī. Ja mēs varētu, gulēt ejot, uzlikt savā balsī lasītu Bībeles tekstu, tas būtu super! Noteikti pieredzēsim vēl kaut ko nebijušu. Manuprāt, par to ir vērtīgi domāt šādā virzienā. Katrs bērns zina, ka feisbuks mūs lasa. Bet ko šī situācija nozīmē, kādas tam būs sekas mūsu dzīvē, kultūrā, iespējams, politiskajā kultūrā?... Es gribētu lasīšanas tēmu izvilkt līdz šim. Būtu noderīgi par šīm izmaiņām domāt sasaistē ar ekonomisko, politisko un sociālo dzīvi ne mazāk kā ar kultūru."

Kamēr pētnieki nododas futuroloģiskām prognozēm, klusi aizlavos palasīt tajā vecmodīgajā veidā, kas mani un, pieļauju, daudzus KDi lasītājus joprojām nomierina kā zīdaini knupis. Paņemu grāmatu tur, kur vakar noliku, atšķiru tur, kur ieliku grāmatzīmi, to, kuru nopirku Portugālē, lai būtu drusku ceļojuma sajūtas, mēģinu atrast pēdējo līdz apziņai nonākušo rindkopu, kas nebija jau saplūdusi ar pirmo sapni, un turpinu. Tinkš! Jāpaskatās, mesindžeris… Tikai drusku.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izdots Gundegas Šmites autoralbums Es, karā aiziedams…

Nacionālā ierakstu kompānija SKANi izdevusi komponistes Gundegas Šmites dainu kamermistēriju Es, karā aiziedams… ansambļa Arcandela ieskaņojumā. Pērn kamermistērija tika nominēta balvai Kilograms kult...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja