Tāda, kas varētu Rutas sākto turpināt ar tikpat plašu, jūtīgu un dziļu skatu, starp jaunajiem nav - nepabeigta palika sāktā dzejas simbolu vārdnīca, iecerētās apceres par Jāņa Rokpelņa un Imanta Ziedoņa liriku. To izjauca pirms pusotra gada uzbrukusī slimība. Zinātnisko pētniecību Ruta sāka kā pieticīga valodniece, tomēr par interesantu pamatjautājumu Latviešu valodas leksiskā sinonīmija (1970), kas no disertācijas pārtapa grāmatā. Izpētes joma skaidro arī viņas pašas lokano, bagāto izteiksmes veidu. Kādreizējā ZA Valodas un literatūras institūtā viņa ietilpa valodas vēstures pētnieku grupā, sākumā pievērsdamās E. Glika Bībeles valodai, tās nozīmes apjēgai latviešu valodas attīstībā, kam likumsakarīgi sekoja Raiņa poētiskās valodas kontūri.
Līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Literatūrā un Mākslā negaidīti sāka parādīties viņas regulārās publikācijas par dzeju, kas filologu zinātnisko sabiedrību burtiski uzspridzināja ar tolaik jauno pieeju dzejas valodai - lingvistiskā poētika sniedza precīzāku skatpunktu uz vārdu, atbrīvojot to no ideoloģijas un iezīmējot vārdos aktualizētās sēmas, no kurām izaug attiecīgais tēls; tā skaidro arī gramatisko noviržu estētisko slodzi dzejas tekstā. No rakstu izvērsumiem ar laiku tapa grāmata Izteikt neizsakāmo (1977), kas joprojām dzīvo kā galvenais studentu un jauno dzejnieku poētikas mācīblīdzeklis. Rutas kontā ir milzums izcilu recenziju, teorētisku rakstu estētikā, nodaļas monogrāfijā par latviešu valodas vēsturi, lekciju kurss Kultūras akadēmijā par stilistiku (par to viņai arīdzan gribējās rakstīt pētījumu). Bet Ruta bija ne tikai talantīga baltu filoloģe, kuru notes reizēs palīgos sauca pat juristi, tikpat talantīga viņa bija arī satiksmē ar apkārtējiem cilvēkiem, situācijās uzturot izprotoši maigu labvēlību.
Viņas trūkumu izjutīsim ne vien mēs, draugi, drīz to sajutīs arī RS kolēģi - sanāksmēs trūks viņas burbuļojošā valodas avotiņa, precīzi formulēto jautājumu, iebilžu un teorētisko skaidrojumu; kur gāja Ruta, tur bija smiekli un pacilājoša nopietnība vienlaikus.
Rutiš, Gauja dosies "uz jūru, - lai nebūtu vairs" (A. Dagda), arī Tu tecēsi viņai līdzi uz lielo mari, tomēr mums, latviešu cilvēkiem un kultūrai, paliek Tavs kurzemnieces iespītīgais darbs, brīvojot dzejas vārda izpratni no padomju ideoloģijas, paliek tava mīlestība pret latviešu valodas košumu, Tava goddevība lielajiem Baltijas vāciešiem Glikam, Bīlenšteinu dzimtai, Mancelim u. c., paliek Tavs saulainais smaids un - atmiņas par mūžam elegantiem, Tevis pašas adītiem kostīmiem. Lai gluda Tev taka Piena Ceļā.
Atvadīšanās 29. novembrī plkst. 13 Siguldas Jauno kapu kapličā.