Sabiedrībā pieprasītu un valsts attīstībai nepieciešamu kvalitatīvu filmu ražošana. 2. Nacionālās identitātes un valstiskās apziņas vērtību stiprināšana un popularizēšana. 3. Kino māksliniecisko stilu un žanru daudzveidības nodrošināšana."Ja Latvijas kino nacionālā pasūtījuma ideja realizēsies un iegūs likuma spēku, tas atnestu arī papildfinansējumu traģiski liesajam Latvijas kinobudžetam. Arī Zirgu pastā notikušās diskusijas vadītājs, TV seja Arnis Krauze publiski pauda izbrīnu, ka esot dzirdējis, ka Latvijas kino nozares finansējums ir mazs, taču, iepazīstoties ar reālajiem skaitļiem, tā niecīgums pārsteidzis pat viņu. Latvijas kino nacionālā pasūtījuma ideja paredz ievērojamu līdzekļu palielinājumu (pirmkārt, iecere paredz gan KKF mērķprogrammas izveidi nacionālā kino pasūtījuma filmu ražošanai, kas varētu svārstīties no Ls 50 000 līdz 300 000, gan no kinobiļešu pārdošanas iekasētā PVN novirzīšanu kinoražošanai, 50 procentus paredzot nacionālajam kino pasūtījumam). Iniciatīva šķietami svētīga – kaut vai krīzes laikā par 70 procentus samazinātā Latvijas kino budžeta vārdā, kas faktiski turpat arī palicis un ir trīs reizes mazāks par kaimiņvalsts Igaunijas finansējumu kinonozarei. Deputāta Dāvja Stalta iecerētais nacionālais pasūtījums finansiālās situācijas uzlabošanu filmu nozarei sola jau 2014. gadā, tomēr vēl jādefinē gan pats nacionālā pasūtījuma jēdziens, gan tā aprakstā ietvertie jēdzieni, gan izvērtējuma kritēriji. Diskusijā par nacionālo kino pasūtījumu kā jau diskusijā – kulturologi un politologi eleganti ironizēja par Dāvja Stalta vadītās darba grupas veidotā dokumenta (nacionālā kino pasūtījuma koncepcijas) terminoloģisko neprecizitāti un semantisko neveiklību, jaunās kinoproducentu paaudzes pārstāvji (Alise Ģelze, Roberts Vinovskis) publiski pauda bažas par tematisko "aprobežotību" un tās riskiem, ko sev līdzi var nest nacionālā pasūtījuma iniciatīva, proti, nekritisku orientāciju varoņsāgu un vēsturisku filmu uzņemšanas virzienā, aicinot neieslīgt lokālismā un provinciālismā.
Nacionālā pasūtījuma realizācija, pēc dokumenta autoru domām, palīdzētu ne tikai palielināt finansējumu kino, bet arī apkarot visas klasiskās "latviešu kino ligas" – sākot no mistiskās «blatu sistēmas» finansējuma sadalē, par ko deputāts Dāvis Stalts "esot dzirdējis" (arī Kultūrzīmēs pieminējis), beidzot ar milzīgās plaisas pārvarēšanu starp Latvijas skatītāju un kinematogrāfistiem, kas acīmredzot taču neizprot šī skatītāja vitālās intereses. Pēc ieceres – nacionālā kino pasūtījuma atbilstību masu skatītāja vitālajām interesēm nodrošinās attiecīga komisija, kas apvienos gan kinojomas, gan kultūras institūciju, gan sabiedrības pārstāvjus. Ja vēlaties izbaudīt nianses un domu musturus, diskusiju var noskatīties šeit:. Būs interesanti, vietumis pat jautri. Kaut īsumā visas šīs teju divas stundas garās diskusijas akcentētās problēmas īsi var raksturot šādi: nacionālā pasūtījuma ideja kā iespēja piesaistīt papildu finansējumu Latvijas kino ir pozitīva, taču tā ietver arī tematiskās šaurpierības risku. Fakts, ka ar šo iniciatīvu nodarbojas Nacionālās apvienības politiķis, dara īpaši bažīgu – šīs politiskās partijas priekšstāvju uzmanības lokā 2012. gada sākumā "nepalaimējās" nokļūt Jura Poškus filmai Kolka Cool, kura, politiķaprāt, kontrastē ar latviskumu un patriotismu.
Pat ja pats dokuments šķietami nesatur tiešu politiskās angažētības risku, tajā ierakstītais uzstādījums par filmu "valstiski patriotisko vērtību" veicināšanu modina bažas. Pieļauju, ka Raivja Dzintara, politiķa, un, teiksim, mana izpratne par šo jēdzienu būs atšķirīga, jo pretēji viņam uzskatu Kolka Cool par valstiski patriotisku vērtību.
Bažas, ka par vienīgo patriotisma mērauklu var kļūt vēsturiskas kostīmfilmas, parādījās arī diskusijā. (Pieminēšu kaut vai gada nogalē izskanējušās ziņas par divu paralēlu Namejam veltīto projektu tapšanu, ko grasās īstenot Māra Martinsona un Aigara Graubas komanda). Ja vēl pieskaramies tēmai par "tautai saprotamu kino" vai, precīzāk, "plaisas pārvarēšanu starp skatītāju un latviešu kino", kas ieskicēta Kultūrzīmju diskusijā, bažas kļūst arvien lielākas.
Nemīlētais kino
Latvijā ir tuva tēma par grēkāzi "kino, kas atrāvies no masām un neizprot to vitālās vajadzības". Kaut "tuvība skatītājam" nereti tiek interpretēta kā primitivizēts vēstījums, kurš atbilst ļoti vienkāršotiem priekšstatiem par Holivudas klasisko stilu un kura uztverei nav nepieciešama jelkāda intelektuāla piepūle. Politiķiem – gan tiem, kuri laiku pa laikam izvērtē latviešu kino, gan nacionālā pasūtījuma koncepcijas darba grupai – būtu vēlams ieskatīties pasaules kinovēstures īsajā kursā, arī Padomju Krievijas vēsturē, kurā XX gadsimta divdesmito gadu eksplozīvajai kino formu un valodas novatorisma ērai līdz ar totalitārisma režīma triumfu pienāca gals. XX gadsimta trīsdesmitajos gados Staļins reaģēja uz "sarežģīto" padomju filmu (to vidū arī ģeniālā rīdzinieka Sergeja Eizenšteina darbi) nepopularitāti masās, radot striktus nosacījumus. Par oficiālo un vienīgo atļauto stilu kļuva sociālistiskais reālisms – tātad naratīvs, kura centrā ir varonis un dominē reālistisks dzīves īstenības atspoguļojums. "Filmas panākumi vistiešākajā veidā ir saistīti ar sižeta izklaides potenciālu... tas ir iemesls, kālab mums ir jāprasa no mūsu meistariem ražot filmas, kurām ir dzelžains sižets," 1933. gadā deklarēja kino funkcionārs Boriss Šumackis (citāts no Soviet Cinema in 1930: Ideology as Mass Entertainment).
Arī šajā citātā var meklēt sava veida atbildi uz jautājumu, kā " pārvarēt plaisu starp kino un tautu", savukārt kinovēsturē – atgādinājumu, ka politiķi filmu vērtēšanā un «producēšanā» iejaucas tikai autoritāros un totalitāros režīmos.
Diemžēl diskusijā knapi izskanēja domas, ka «plaisas» pārvarēšanai ir arī citi ceļi – ne tikai patriotisms ar izklaides potenciālu, bet arī elementāra kinokultūras veicināšana (kino kā kultūras izglītības daļa, kas iemāca skatītājam, ka kino nav vienīgi izklaides objekts).
Igaunijas simtgades pasūtījums
Kamēr Latvijā diskutējam par tēmu, vai ir vajadzīgs nacionālais kino pasūtījums un cik pūkainos patriotisma autiņos šo ideju iepakot, lai iecere iegūtu likuma spēku, tikmēr igauņi ir izsludinājuši filmu ideju konkursu, kas fokusēsies uz Igaunijas simtgadi. Mūsu kaimiņi ir paredzējuši 2017.–2018. gadā demonstrēt septiņas jaunas filmas (!), kas uzņemtas par godu Igaunijas valsts jubilejai. Šo septiņnieku veidos vēsturiskā filma, igauņu literatūras ekranizācija, filma bērniem un jauniešiem, animācijas filma ģimenes auditorijai, mūsdienu drāma, jauna režisora debija un īsfilmu kolekcija. Lūk, cik plašs spektrs var būt jēdzienam "patriotisks", ar pašu jēdziena vicināšanu neaizraujoties. Tas var izpausties gan animācijas filmā, gan mūsdienu drāmā, gan nacionālās literatūras ekranizācijā, gan režisora debitanta filmā.
Igaunijas kultūras ministrs Reins Langs uzskata, ka tas ir jauns izaicinājums. Tā ir pirmā reize, kad tiek rīkots tik vērienīgs konkurss. "Mēs ceram, ka konkursā tiks pieteiktas lieliskas idejas. Žūrija atlasīs labākās, un valsts simtgade tiks atzīmēta ar vērtīgu un bagātīgu filmu programmu," saka kultūras ministrs Reins Langs. Vēsturisko drāmu autori tiek aicināti fokusēties gan uz būtiskiem Igaunijas vēstures notikumiem, gan arī piedāvāt atšķirīgu skatījumu uz šo tēmu.
Autoriem pagaidām ir jāiesniedz scenārija pieteikums triju lappušu garumā ar iecerētās filmas sižeta izklāstu. Filmu idejas tiek gaidītas no pieredzējušiem scenāristiem, jauniem kinocensoņiem, rakstniekiem, režisoriem un lugu autoriem.
Ar nolikumu var iepazīties šeit:. Ideju konkurss noslēgsies 2013. gada vasarā, pēcāk tiks piešķirts finansējums uzvarējušo ideju attīstībai, scenāriju rakstīšanai. Projektu filmēšana sāksies 2015. gadā. Komisijā ir septiņi Igaunijas kinematogrāfisti, viņu vidū klasiķis Lembits Ulfsaks, Valsts kancelejas pārstāvis un viens kritiķis. Tā nacionālā kino pasūtījuma ideju izprot Igaunijā.
Skaties: