"Notiek" Vess Andersons, "notiek" Džordžs Klūnijs un Larss fon Trīrs. Tie ir vārdi, kas īpašus paskaidrojumus neprasa. Amerikāņu režisors Vess Andersons, kurš izmanījies savu rafinēto autorstilu padarīt par atpazīstamu un daudziem ļoti tuvu, atklāja Berlīnes festivālu ar manierīgo retrodrāmu The Grand Budapest Hotel – izsmalcinātu, apzināti teatrālu un ironisku filmu, krāšņu kā konfekte spožā papīrītī, kuras pēcgarša gan ir īsa un gaistoša. Tomēr Vess Andersons ir konkursā, un tā pagaidām ir labā ziņa, jo konkursa konteksts šogad šķiet vārgulīgāks nekā jebkad.
Ārpus sacensības ir gan amerikāņu aktiera Džordža Klūnija filma The Monuments Men (latviskā versija – Relikviju mednieki) – viņš gadiem ilgi visai sekmīgi attīsta režisora karjeru –, gan dānis Larss fon Trīrs, kurš lepni nes Eiropas un, iespējams, ne tikai Eiropas skandalozākā filmdara slavu, precīzāk – viņa filma Nimfomāne/ Nymphomaniac: Volume I. (Minētās filmas drīzumā tiks demonstrētas arī Latvijā.) Abas tās neattiecas uz šķietami dramaturģiski piesātinātāko festivāla sadaļu – konkursa programmu, kuras rezultāti taču ir Zelta lāču pasniegšanas ceremonija. Berlīnes 64. Starptautiskā kinofestivāla Lāčus izdalīs sestdien, tomēr spēcīgākās filmas šogad konkursa programmā lieki meklēt. Tās var mēģināt ķert kādā no festivāla paralēlajām sekcijām un, iespējams, arī šo to atrast – Berlīnes festivāls piedāvā aptuveni 400 filmu. Te ik gadu ir arvien vairāk cilvēku – gan žurnālistu, gan industrijas pārstāvju, gan publikas. Vairāk nekā 300 000 biļešu, kas tiek pārdotas uz festivāla skatēm desmit norises dienās, ir milzīgs skaitlis, kas akcentē festivāla demokrātismu un popularitāti Berlīnes iedzīvotāju vidū.
Mākslas šedevru sargs
Ja runājam par lielajiem notikumiem, protams, Džordža Klūnija sarīkotais ļembasts ir ārpus konkurences. Viņš allaž piesaista interesentu pūļus un jūsmīgas žurnālistes, turklāt šogad Klūnijam bija kritusi laimīgā kārts būt arī spilgtākajai Berlīnes festivāla zvaigznei. Viņa režisētā filma Relikviju mednieki pamatā ir uzņemta Vācijā, tādējādi Džordžs Klūnijs ir arī staigājoša vācu kinoindustrijas servisa kvalitātes reklāma.
Filmas pamatā ir Robera M. Edsela dokumentālā proza – grāmata par īpašu amerikāņu armijas specvienību Otrajā pasaules karā. Šo vienību veidoja mākslas profesionāļi un muzeju kuratori, kuru uzdevums bija pasargāt mākslas vēstures vērtības no barbariskas iznīcināšanas. Kara izskaņa ir tuvu, hitlerieši ir savākuši neiedomājamas mākslas vērtības, izlaupot tās no daudzu Eiropas valstu muzejiem un nobēdzinot īpašās slēptuvēs Vācijā. Īpašās mākslas speciālistu un kuratoru vienības, ko vada profesors Džordžs Stouts (Džordžs Klūnijs), kurš dienē militārajā dienestā, uzdevums ir apzināt un atrast mākslas šedevrus, kurus nacisti ir nobēdzinājuši un gatavi iznīcināt. Tik tālu – sižetiskajā līmenī – stāsts par relikviju medniekiem ir intriģējošs, gluži tāpat kā aktieru komanda, sākot ar Metu Deimonu, turpinot ar kolorītajiem Džonu Gudmenu, Bilu Mureju un pat Džordža Klūnija "franču versiju" – Žanu Dižardēnu, kurš pasaules popularitāti ieguva ar Oskaru par mēmā kino zvaigznes lomu filmā Mākslinieks/The Artist.
Šajā kompānijā ir arī dāma – apbrīnojamā Keita Blānšeta, kura dažās epizodēs, kas viņai filmā dotas, izdara neiedomājami daudz. Blānšeta spēlē franču mākslas speciālisti, kura pedantiski iegrāmatojusi nacistu izlaupītās muzeju vērtības. Uz filmas preses konferenci gan bija atbraukuši tikai puiši. Kur Klūnijs, tur jociņi un atrakcijas – viņš māk strādāt ar presi. Filmas aktieru komanda gan sastājās vilcieniņā fotosesijā, gan svilpoja filmas muzikālo motīvu preses konferencē – vārdu sakot, bija jautri, gaisīgi un patīkami. Kaut ar pašu Džordža Klūnija režisēto filmu ir krietni problemātiskāk. Var piesieties gan filmas Relikviju mednieku žanriskajai nenoteiktībai, gan visai neveiklajam stāstījumam.
Režisora mulsums un apjukums
Sācis režisēt 2002. gadā, Džordžs Klūnijs pēc savas debijas filmas Bīstamā prāta grēksūdzes/Confessions of a Dangerous Mind Berlīnē stāstīja par savām pozitīvajām ietekmēm – tiem režisoriem, ar kuriem viņš strādājis un no kuriem mācījies. Nosaukto vidū bija gan brāļi Koeni (savulaik Klūnijs spēlējis viņu filmā O, brāli, kur esi tu?/O Brother, Where Art Thou?, 2000), gan Stīvens Soderbergs, ar kuru Klūnijs strādājis Oušena bandas (Ocean’s Eleven, 2001, 2004, 2007) triloģijā. Nenoliedzami, attālas atsauces uz Oušena bandu ir nojaušamas arī jaunajā Klūnija darbā – arī šīs filmas varoņi ir biedru/ draugu grupa, kas gatavi mirt par mērķi, turklāt šoreiz mērķis ir nevis kriminogēns (kā Oušena bandā un tās turpinājumos), bet gan vēsturiski korekts un nenoliedzami patriotisks.
Tomēr Klūnijs ir apmaldījies filmas intonācijās, tā arī līdz galam neuzņemoties risku stilizēt un padarīt Relikviju medniekus par bezkaunīgu vēstures revīziju, kā to nesen izdarīja Kventins Tarantīno ar savu Otrā pasaules kara reālijās balstīto, bet tās revidējošo filmu Bēdīgi slavenie mērgļi/Inglourious Basterds. Režisora Klūnija mulsums un apjukums, tā arī īsti neizlemjot, ko tad viņš filmē – vēsturisku kara drāmu vai dēku stāstu –, filmai nepalīdz. Tai nepalīdz arī neveiklais, sīkās detaļās sabirstošais scenārijs (Klūnijs ir arī filmas scenārija autors un producents; šīs divas pozīcijas viņš dala ar Grāntu Heslovu), kam pietrūkst pamatīga darbības dzinuļa.
Filmai nepalīdz arī Klūnija neizlēmība galu galā izšķirties, kurš tad ir filmas galvenais varonis – viņa paša vai Meta Deimona spēlētais –, savukārt perifērajiem tēliem un to atveidotājiem – gan masīvajam Džonam Gudmenam, gan koķetajam Žanam Dižardēnam un citiem – jāizlīdzas ar ļoti fragmentārām epizodēm.
Filmā neiztiek bez Klūnija tradicionālajiem jociņiem – varoņi tajā smēķē teju nemitīgi, turklāt ar baudu. Diemžēl Klūnijs sācis arī uzkrītoši moralizēt – filmā vairākkārt izskan jautājums, vai ir vērts upurēt cilvēka, karavīra dzīvību, lai izglābtu mākslas darbu. Tomēr, par spīti kļūdām, Klūnijam nepiemīt lielummānija – filmas budžets Holivudas, turklāt vēsturiskās filmas mērogiem nav milzīgs, daudzi aktieri, atbalstot savu draugu Džordžu, spēlējuši par ļoti askētiskiem honorāriem. Tā ka ir pat cerība, ka Klūnija nevīstošais pusmūža dāmu erotiskā ideāla šarms šo filmu padarīs par komerciāli veiksmīgu, par spīti tās daudzajiem trūkumiem.
Jāpiebilst, ka līdz šim labākā Džordža Klūnija filma ir Arlabunakti un visu labu/Good Night, and Good Luck, 2005), stāsts par Amerikas žurnālistikas vēsturi, kurā viņš nemēģina nevienu atdarināt un kopēt.
Meistara konceptuālais klusums
Larsa fon Trīra filma Nimfomāne/Nymphomaniac jau labu laiku ir karsta, provokatīva ziņa. Nacionālo pirmizrādi Dānijā tā piedzīvoja ap Ziemassvētkiem. Netika ievērots ierastais grafiks – vispirms pirmizrāde lielā festivālā, Kannās, pēc tam vētraina publicitāte un sekmīga izrādīšana visā pasaulē. Korekcijas grafikā pirms dažiem gadiem ieviesa pats Larss fon Trīrs, muļķīgi izrunājoties savas filmas Melanholija preses konferencē Kannu festivālā. No Trīra mutes izvēlās nepolitkorekta frāze par nacismu, sekoja līdzšinējā Kannu festivāla mīluļa fon Trīra publiska padzīšana no viņa mazās paradīzes.
Šis stāsts ir jāatgādina kaut vai tā iemesla dēļ, lai izprastu Larsa fon Trīra ekstravaganto neverbālo komunikāciju Berlīnē. Šoreiz viņš konceptuāli nerunāja, lai neizmuldētos, un nepiedalījās preses konferencē.
Toties režisora vietā fotosesijā runāja viņa krekliņš, kurā zem pazīstamās grafiskās zīmes – Kannu palmas zara – dižojās uzraksts "Kannu festivāla persona non grata". Presei to vien vajadzēja, beidzot kaut kas sāka notikt un, protams, ne bez Larsa fon Trīra konceptuālās līdzdalības.
Es vairs neesmu slavens
Drīz notikumus sagādāja arī viens no Trīra filmas aktieriem – Holivudas zvaigznis Šaija Lebafs, kurš filmā Nimfomāne spēlē vienu no galvenās varones Džo mīļākajiem, vārdā Žeroms. Uz kāda žurnālista jautājumu, vai aktieri nav baidījušas filmas Nimfomāne scenārijā ierakstītās erotiskās ainas, aktieris nervozi un lecīgi atbildēja ar prātulu par sardīnēm. "Kaijas seko zvejas kuģim, cerot, ka jūrā tiks izmestas sardīnes," teica Lebafs, tad pielēca kājās un pameta preses konferenču telpu.
Pēcāk uz sarkanā paklāja, proti, filmas pirmizrādē vakarā, Lebafs ieradās ar papīra turzu galvā, kuru rotāja uzraksts I am not famous anymore – "Es vairs neesmu slavens". Lūk, vēl viens notikums, kas gan atšķirībā no elegantā, klusējošā Larsa fon Trīra iznāciena persona non grata krekliņā raisīja visai traģikomisku un nožēlojamu iespaidu. Pēcāk prese ņēmās meklēt kontekstu un skaidrojumu Šaijas publiskajām lēkmēm un bija pat aizrakusies līdz saknēm – Lebafs nesen bijis iesaistīts plaģiātisma skandālā –, preses konferencē viņš citējis franču futbolistu Ēriku Kantonā, kurš ticis apvainots uzbrukumā un frāzi par sardīnēm pateicis kādā preses konferencē 1995. gadā, tad piecēlies un to pametis.
Iespējams, ja nebūtu šīs atrakcijas, šā Holivudas aktiera darbam Larsa fon Trīra filmā neviens īpašu uzmanību nebūtu pievērsis. Galu galā ne viņš pirmais, ne pēdējais no Holivudas, kurš strādājis ar dāņu ģēniju (vispirms bija Nikola Kidmena Dogvilā). Arī Nimfomānes pirmajā daļā spēlē gan Kristians Sleiters, gan Uma Tūrmane – viņa ar baudu plosās greizsirdīgas, vīra pamestas sievas lomā, kura ar trim bērniem ieradusies pie vīra un viņa mīļākās – Džo. Šo Tūrmanes solo ir vērts redzēt – traģikomēdijas virsotne.
Kaislē sastingušās zvaigznes
Droši vien būs jau dzirdēts par vairākām filmas Nimfomāne versijām. Filma Eiropā, arī Latvijā, tiks demonstrēta divās daļās. Latvijā pirmās daļas pirmizrāde ir 7. martā, otrās – 21. martā. Tās būs cenzētās versijas, abu daļu kopējais garums ir četras stundas. Larss fon Trīrs filmu ir veidojis piecarpus stundu garu, un tā arī ir sadalīta divās daļās. Berlīnē tika pirmizrādīta Nimfomānes pirmās daļas necenzētā versija; kur un kad tiks parādīta otrā daļa pilnā versijā, pagaidām nav zināms. To apliecināja Nimfomānes producente – jauna dāma Luīze Vesta no fenomenāli veiksmīgās dāņu kompānijas Zentropa. Tieši viņas pārraudzībā ir veidota deviņus miljonus eiro izmaksājusī skandalozā filma.
Filmas pikantais plakāts, kurā portretētas kaislē sastingušās Nimfomānes zvaigznes, kā arī presē daudz tiražētā bilde ar kailu Šarloti Gensbūru divu tumšu vīru kompānijā gan ir visai dezorientējoši materiāli. Tie, protams, uzvaroši turpina filmas provokatīvo un sekmīgo mārketinga kampaņu, tomēr visai nosacīti atbilst tam, ko tad ir lemts ieraudzīt vismaz Nimfomānes pirmajā daļā – gan cenzētajā, gan necenzētajā. Franču aktrise Šarlote Gensbūra, kura nospēlējusi Trīra provokatīvajā Antikristā, filmas pirmajā daļā ir vien statiska vēstītāja. Proti, kāds vīrietis (Stellans Skārsgords) uziet savas mājas pagalmā uzbrukumā cietušu sievieti – tā ir Džo, kuru atveido Gensbūra. Viņš sniedz Džo palīdzību, dod patvērumu, un sākas šo divu cilvēku garumgarā saruna, kurā Džo izstāta teju visu savu dzīvi. Tā kā Trīrs šo stāstu ir iecerējis piecarpus stundu garumā, tas sākas agrā Džo bērnībā.
Alkas pēc erotikas, bailes no nāves
Džo, kurai piemīt mazohisma indeve, stāsta svešiniekam par savu erotisko pieredzi, un Larss fon Trīrs, kā jau nereti savās filmās, dala šo stāstu atsevišķās nodaļās. Tās ir gan ironiskas, gan traģikomiskas, gan brīžam atbruņojoši naivas. Viena no nodaļām stāsta par Džo agrīno jaunību, kad viņa ar draudzeni sacenšas svešinieku pavešanā viena vilciena vagonā. Tā, kura pavedīs vairāk, uzvarēs un tiks pie saldumu tūtas. Atmiņu ainās Džo tēlo debitante angliete Steisija Mārtina. Sarunā ar presi aktrise vairākkārt uzsver Larsa fon Trīra radīto drošības sajūtu, kas ļāvusi nešaubīties, riskēt un ļauties režisora provokatīvajām iecerēm.
Ar ko tad atšķiras filmas cenzētā versija no necenzētās? Jā, pamatā tās ir fizioloģiskas detaļas un erotikas ainas. Tomēr ne jau to esamība padara Nimfomāni par savdabīgu pieredzi. Režisors ne brīdi nezaudē spēju vienlaikus būt gan nopietns, izsekojot jaunas meitenes, sievietes seksualitātes ceļam, gan ellišķīgi ironisks. Kā viņš to dabū gatavu, miksējot kulturoloģiskas paralēles (teiksim, salīdzinot nimfomāniju, Džo nepieciešamību pēc daudziem partneriem, ar muzikāla skaņdarba polifoniju), naivismu (cilvēka paralēles ar kukaiņu un zivju pasauli) un akcentējot spēcīgākos dzinuļus cilvēka dzīvē – alkas pēc erotikas un bailes no nāves –, zina vien pats Larss fon Trīrs.
Protams, atsauksmes par Nimfomāni ir visdažādākās. Amerikāņu izdevums The Hollywood Reporter filmu ir nodēvējis par "vienlaikus apburošu un muļķīgu draņķi". Jāņem vērā, ka amerikāņiem ar Larsu fon Trīru vienmēr ir bijušas ļoti saspīlētas attiecības. Iespējams arī, ka Džo pieredze nav piecarpus stundu garas filmas vērta, taču uz šo jautājumu varēs atbildēt tikai tad, kad Džo spēlēs, nevis tikai stāstīs Šarlote Gensbūra, – tātad pēc filmas otrās daļas noskatīšanās. Lai nu kā, persona non grata provokāciju meistars Larss fon Trīrs turpina būt sev uzticīgs.
Berlīnes kinofestivāla filmas Latvijā
The Grand Budapest Hotel
The Monuments Men/Relikviju mednieki no 21. februāra
Nimfomāne. 1. un 2. daļa/Nymphomaniac: Volume I, Volume II attiecīgi no 7. un 21. marta