Inga Gaile. Dzeja

Damaskas rudens

Mājas

Es kļūstu par gaisu,
saplūstu ar zāli,
un skatos, kā aktīviste, dusmīgais, hipijs,
lezbiete,
omulīgais, viltniece, naudas kārais, vecais
klasiķis,
mēmā, šarmantā, bagātais, sterva,
skatos, kā dzejniece, babņiks,
skatos, kā veģetāriete,
skatos, kā briļļainais, viedais –
kā viņu līnijas atmaigst,
izmainās skarbie sejas vaibsti,
sāk plaisāt nosaukumi man galvā,
burtu atliekas sabirst pelnos,
pārvēršas maigā zemē,
no kuras aug vienkārši zāle,
uz kuras stāv vienkārši māja,
un mājā – cilvēki dzīvo.

Purvīša atvasara

Kāda auduma ir viņa uzvalks?
Kādu apģērbu, kādas lapas
mēs liekam sev apkārt,
kad arvien jūtamāk tuvojas rudens,
kad no pagrabiem,
bērnības filmām par atomkaru
un klētiņas,
kurā guļ mirušais vagars,
tuvojas ļoti lēni,
bet neapturami
vistīrākā tumsa?

Mēs esam zeltītas saules ielokā,
pa vienam no katras krāsas, nokrāsas,
nianses, toņa,
mēs apjukuši – lūk, mūsu dabīgais
stāvoklis,
apjukuši un dažādās krāsās,
apjukuši jau mūžiem.
Maigiem skatieniem noglāstām
līdzās esošās sugas un pasugas
brāļus un māsas.
Dzimumam nav vairs šeit nozīmes,
tikai domām un jūtām.

Mēs esam zaļajā jūrā,
ir suns, ir saimniece,
neviens nav redzējis kaķus.

Viņš atbrauc ar mūziku,
viņam ir balts marles uzvalks
ar kafijas pieskārieniem,
un, vērojot mūs, viņš raud.

Naktī es pamostos tumsā,
neviens neskūpstās, nekliedz,
guļ visi sadotām rokām
zem no matiem savīta jumta.

Es atceros viņa asaras,
es atceros tavas rokas,
es klausos, kā pāri pļavai
lēni klumpačo rudens.

Un es saku

Un es saku – treniņš,
un es saku – kā tikt tālāk,
un es saku – sacentīsimies par to,
kurš vairāk īsts,
un es saņemos,
es vingroju, es cenšos,
bet aiz loga, maigi, balti līst.

Elpa ienāk manī neprēmēta,
asinis kā siltas straumes plūst,
ieskanas un neapklust vairs melodija,
barjeras un pjedestāli grūst.

Atnāk rudens, nāvi atgādina,
krītot sniegs var sasniegt augstāko,
dzīves liesma dedzina: tur bija, bija,
velti meklē vēlāk pelnos to.

Un es saku – treniņš,
un es saku – kā tikt tālāk,
un es saku – sacentīsimies par to,
kurš vairāk īsts,
un es saņemos, es vingroju, es cenšos,
bet aiz loga smagi, balti līst.

Viss ko vēlējos, ir vienā baltā lāsē,
vienā ieelpā, kas nakti pušu plēš,
un no jauna katru melnu dienu
mūsu melodijas pārspēj vējš.

Akmeņiem

Lūk, akmeņi, es saku jums paldies,
es esmu cilvēks,
es esmu vienreiz viens,
ir manī asinis
un ir manī piens,
par to jums, akmeņi, es saku šo paldies.
No lekna zaļuma
no dzidras dzīles
pie pasaules nāk kāds,
kam asiņotas vīles.
Un koku galos atbalsos
tā skaļā balss:
par valodu,
kas sals, bet nenosals,
par cilvēku kurš mirs, bet nenomirs,
par naidu, kurš no jauna
dzirkstis šķils,
par tumsas maigumu
un rīta spēku,
par vienkāršību,
dusmu ugunsgrēku.
Tev jāredz skaidri,
tāpēc raudi droši,
no sāpēm cilvēks laukā izkūņosies,
kājās sliesies,
atskatīsies:

nāk negaisi
un tumsa –
lūk, akmeņi,
kā asins straumīte
no manis aizplūst spīts,

kāds saulei pretī paceļas un izšķīst
gaismā.

Noslēgums

Viņa pašķir liānas, iziet
vienkāršā latviešu pļavā
un apstājas atvilkt elpu,
zelta bites joņo tai garām.
Viņa skatās uz zilzaļo jūru,
kas elpo, kas vienkārši elpo,
kaut kas tai nosmērē vaigu,

asinis,
lietus līst.