Ceturtdien, 25. aprīlī, tiks noskaidroti Latvijas Literatūras gada balvas laureāti. Uz gada debitanta nosaukumu šogad pretendē arī dzejniece Ināra Kaija Eglīte (1948) ar savu dzejoļu krājumu Kliedziens starp āboliem, kuru viņa pati dēvē par kopotajiem rakstiem. "Visa sākums ir Andris Grinbergs," uzsver dzejniece, kura ir bijusi dalībniece vairākās mākslinieka performancēs un hepeningos. Viņas dzeja skan Andra Grinberga filmās Pašportrets (1972) un Pašportrets. Testaments (2003). Šī grāmata tapusi kā loģisks turpinājums 2017. gadā notikušajai Ināras Kaijas Eglītes dzejas izstādei Debesis bez tukšuma, kas bija viena no epizodēm izstāžu ciklā Ārup. Andris Grinbergs fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā. "Nezin, no kurienes man radās vārds "ārup". Tā bija arī mana izraušanās ārup no savas ikdienas dzīves," atzīst dzejniece.
Ināras Kaijas Eglītes grāmatas veidošanu uzņēmusies izstāžu cikla kuratore Ieva Kalniņa un parūpējusies par to, lai tieši pēc piecdesmit gadiem no pirmā dzejoļa publicēšanas brīža iznāktu viņas pirmais dzejoļu krājums ("vienīgais, ko es darīju, – protestēju pret vairākiem dzejoļiem"). Tā nosaukums aizgūts no dzejoļa, kas grāmatas 114. lappusē izaug no serdes un rindu pa rindiņai izveidojas par āboļdzejoli ar dramatiska noslēguma mizu. "Pēc manām domām, tas ir pirmais grafiskais dzejolis latviešu literatūrā. Iespējams, ka es par daudz plātos, bet kad tad vēl to darīt, ja ne jaunībā un vecumā?!" saka Ināra Kaija Eglīte. Pirmo reizi grafisko dzejoli viņa ieraudzījusi un lasījusi franču dzejnieka Gijona Apolinēra daiļradē. Tas bijis strūklakas dzejolis.
Cukurtrauka dzeja
Ināra Kaija Eglīte stāsta, ka viņa nekad nav bijusi no tiem dzejniekiem, kuri strādā pēc noteikta grafika – ceļas piecos un raksta līdz desmit, bet vairāk paļāvusies uz iedvesmu. Reizēm viņa piedzīvojusi tādus laimes brīžus, kad pilnīgi viss šķiet dzeja. "Jebkas ir dzeja, kaut vai šis cukurtrauks (norāda uz galdu). Par to man ir sarakstīts viens ļoti slikts dzejolis par kādu dzejnieku, kurš pa radio lasa savus dzejoļus, kamēr kāds puišelis rotaļājas ar savām bungām, līdz aizskrien prom: "tikai vālītes pa grīdu vēl ilgi ripo,/kamēr apstājas un neripo vairs –/un es nezinu,/kura dzeja man vairāk patīk..."." Tieši šādi brīži liek klusēt vai arī radīt kaut ko patiesi vērtīgu, piebilst dzejniece, kura pati pret savu daiļradi attiecas diezgan kritiski, izceļot tikai piecus sešus dzejoļus.
Starp tiem ir dzejolis Putenis aizvelk ielas un ceļus ciet. Tajā atskan atmiņas par rakstnieci un tulkotāju Maiju Silmali no tā dēvētās franču grupas, kuras dalībnieki tika arestēti un izsūtīti. Grāmatā publicētajā sarunā ar Ievu Kalniņu Ināra Kaija Eglīte atzīst: "Ja es atskatos uz tiem gadiem, man ir ļoti žēl, kas es biju – jā, jauna, jauna, bet nu tik dziļi nesakarīga, ka daudz svarīgu lietu palaidu gar ausīm, gar acīm un vēl nezkur "garām"." Uz jautājumu, kad tas ir mainījies, dzejniece atbild: "Droši vien tas pietuvojās ar gadiem. Reizēm zagšus, reizēm fiksi – iebliež pa pieri un atver acis, kāpēc es toreiz tā, ka bija jādara tā?! Tad neatliek nekas cits, kā pateikt: nu, piedod, tas ir nokavēts. Vai arī nav."