Tradicionālais Nacionālā kino centra (NKC) vairāk nekā desmit gadu rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons kinoteātrī Splendid Palace kļuvis par tādu kā pavasara atskaites punktu Latvijas filmu nozarei – ne tikai skatītājiem vilinošu bezmaksas iespēju pavadīt visu dienu kopā ar jaunākajām Latvijas filmām. Neslēpšu, ir ļoti patīkami, zvanot režisoram vai producentam ar jautājumu: "Varbūt tava filma būs gatava līdz 4. maijam?", dzirdēt atbildi – jā, mēs ar to rēķinājāmies! Protams, arī filmu autoriem ir patīkamāk savas filmas satikšanos ar skatītāju iekārtot tādā īpašā dienā, kad vismaz Elizabetes ielas kvartālā ap Splendid Palace visi domā un runā par Latvijas kino un publikas interese ir sakāpināta, reizēm pat līdz ekstrēmam – atcerēsimies pagājušā gada rindu uz filmu Mans tēvs baņķieris vēl ap stūri Tērbatas ielā!
4. maija maratona seansi ir noderīgi arī tiem filmu autoriem, kuru jaunākie darbi vēl nav gatavi vai ir nupat pirmizrādīti, – viena no retajām iespējām iegūt plašāku pārskatu par to, ko dara kolēģi. Varētu teikt – tāds koncentrēts mazais Lielais Kristaps, tikai bez balvu dalīšanas – ja par balvu neuzskata visus iepriekšminētos Latvijas filmu maratona raksturlielumus.
Renāra Kaupera faktors
Interesanti, ka vismaz šogad Latvijas filmu maratona programma (kopā 11 seansu divās Splendid Palace zālēs) patiešām ir tāds kā filmu nozares procesu šķērsgriezums – gandrīz katrs seanss apliecina kādu parādību vai tendenci. Pozitīvs rādītājs ir tas, ka visus seansus ir iespējams piepildīt ar patiešām jaunām (un labām) pēdējā gada filmām – blakus gandrīz desmit filmu pirmizrādēm, kas koncentrējas Lielās zāles seansos, arī Mazajā zālē neviena no filmām (izņemot vienu tradicionālo "vēsturisko" seansu) nevarēja tikt izrādīta pagājušā gada 4. maijā, jo vēl nebija gatava.
Tiesa, neliela atkāpe no šī principa pieļauta pirmajā rīta seansā, ar kuru sākas Latvijas filmu maratons, – Lielajā zālē plkst. 11 –, toties tajā var pārliecināties par to, cik nozīmīga persona Latvijas bērnu animācijā, izrādās, ir Renārs Kaupers.
Harismātiskajam Latvijas šovbiznesa veterānam animācijas bacili pirms gadiem desmit iepotēja producents Vilnis Kalnaellis, pieaicinot Prāta vētru sacerēt dziesmas suņumeitenes Lotes piedzīvojumiem abās līdz šim tapušajās pilnmetrāžas filmās (2006 un 2011). Un tagad – no sešām animācijas vienībām, kas veido šo bērnu seansu, četrās dzirdama Renāra Kaupera balss, dziedot vienu vai vairākas dziesmas.
Joka pēc – angliski
Īpašas uzmanības vērta ir mākslinieces Indras Sproģes dalība šajā animācijas seansā. Pirms sešiem gadiem studijā Rija animācijas filmas veidolu ieguva viņas asprātīgā ideja, kā bērniem iemācīties alfabētu, un tagad vairs nevienam nav jāstāsta, kas ir Joka pēc alfabēts, – studija Rija pagājušajā gadā lepni ziņoja, ka trīs minūtes garā filmiņa YouTube skatīta trīs miljonus reižu. Visu šo laiku man bija žēl, ka šī oriģinālā ideja ir tik bezcerīgi lokāla – latviešu valodas nezinātājs nevar novērtēt, ar ko tik īpašs ir šķietami nesakarīgais stāsts par to, kā apaļš ābols bumbierim cep čības...
Par laimi, to saprata arī pati Indra un kopā ar domubiedriem ir vairākus gadus strādājusi, veidojot sava alfabēta anglisko versiju – tajā pašā melodijā Renārs Kaupers dzied pavisam citu stāstu: "Awesome beetle's colors dirty elephant...", un uz ekrāna latviskās versijas pasteļtoņu zīmulīšus nomainījusi krāšņa plastilīna animācija. Tā veidota līdzīgā kolāžas stilā, kāds raksturīgs Indras Sproģes "asprātīgās pedagoģijas" nākamajam solim – Degunlāča reizrēķinam (Māci mani, Degunlāci), kurā par animācijas materiālu var tapt jebkas, dzīvus cilvēkus ieskaitot. 4. maija seanss būs pirmā iespēja izbaudīt uz lielā ekrāna šo (Renāra Kaupera komponēto un kopā ar draugiem iedziedāto) animācijas brīnumu, kas līdz šim dzīvojis tikai kā DVD formāta pielikums grāmatai.
Atgriežoties pie Awesome Beetle's Colors, var teikt – notikumu attīstība rāda, ka angļu versija ir tieši tas, kā trūka pilnai laimei, – mazās filmas ceļš pa pasaules festivāliem ir sācies, 4. maija seansā tā nonāks taisnā ceļā no Kalifornijas, savukārt jūnijā vienlaikus ar Latvijas animācijas lielmeistara Vladimira Leščova jaunāko filmu pārstāvēs Latviju pasaules animācijas centrā – Anesī festivālā Francijā.
Pasaulē konvertējami
Ja vērtējam visu animāciju, kas iekļauta maratona programmā, pārsteidzoši uzskatāms ir fakts, ka Latvijas animācijā pastāv divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, tradīcijas vai domāšanas, kā nu to nosauksim. Uz šo paradoksu 2015. gada rudenī norādīja animācijas speciāliste Ieva Viese, portālā Kino Raksti analizējot Lielā Kristapa piedāvājumu, – tobrīd vēl nebija gatavas Vladimira Leščova, Jurģa Krāsona, Edmunda Jansona, Kārļa Vītola jaunās filmas, un Latvijas animācija Nacionālajā filmu festivālā izskatījās profesionāli, bet pārāk tradicionāli, blāvi un iepriekšparedzami.
Tagad viss ir gluži pretēji – gandrīz visi minētie režisori savas filmas pirmizrāda tieši Latvijas filmu maratonā (seanss Lielajā zālē plkst. 16), un Latvijas animācija izskatās pilnasinīgi, oriģināli, jaudīgi un pasaulē konvertējami. Par to liecina kaut vai tas, ka Vladimira Leščova izcilā filma Gaidot jauno gadu jau atlasīta Anesī festivāla oficiālajam konkursam.
Gandrīz animācijai pieskaitāma šajā seansā iekļautā Signes Birkovas īsfilma Pacelšanās – eksperimentālā autortehnikā veidots darbs, kas turpina režisores īpatnējo ceļu, kurš aizsākās ar iespaidīgo spēles īsfilmu Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze (FIPRESCI balva Lielajā Kristapā). Starptautisko dimensiju seansā papildina Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā īsfilma Rumba, kuras pasaules pirmizrāde nupat notika Šveicē. Pat tiem, kuri jūt sevī kādus aizspriedumus pret "Pakalniņas filmām kā sugu", atļaušos rekomendēt to kā patiešām smieklīgu dokumentālo komēdiju – par to, kā pārvēršas cilvēks, kļūstot par tūristu un nonākot, piemēram, pie Ventas rumbas.
Vakara filmas
Lielās zāles vakara pirmizrādes tradicionāli izpelnās lielu ievērību un publikas interesi, un arī šogad tam ir pamats, turklāt katrs seanss varētu intriģēt mazliet atšķirīgu auditoriju. Pulksten sešos savu jauno, ilgi "pulēto" dokumentālo filmu Degošais pirmizrādīs režisors Jānis Putniņš, kinovidē pazīstams kā erudīts sinefils un spēcīgs teorētiķis, tāpēc gandrīz vai lielākā intriga ir – ko sev un kinomākslai interesantu viņš atradis stāstā par ebreju matemātiķi Iļju Ripsu, kurš ar savām teorijām izaicina zinātnieku aprindas Izraēlā un ārpus tās, savukārt jaunībā bijis dumpīgs students Rīgā un 1969. gadā mēģinājis pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju tankiem Čehoslovākijā.
Pēdējais Lielās zāles seanss plkst. 20 orientēts uz jauniešu auditoriju, jauni ir arī filmu režisori – jau otro gadu šajā seansā tiek demonstrētas filmas, kas atbalstītas NKC debijas filmu konkursā. Ar lieliski uzfilmētu, vizuāli ārkārtīgi skaistu spēles īsfilmu Dārznieks debitē režisore Madara Dišlere, kura šīs filmas tapšanas laikā jau nodrošinājusi sev pēc diviem gadiem debiju pilnmetrāžā – 2018. gada februārī notiks viņas spēlfilmas Paradīze '89 pirmizrāde, kas iekļauta programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Vēl divi debitanti – Reinis Spaile ar dramatiski ievirzītu spēles īsfilmu Tukšās zemes ritmi un vissvaigākais papildinājums Latvijas animācijai, arī gados visjaunākais režisors Gints Zilbalodis ar attēlā perfekto un skaņu celiņā interesanto filmiņu Nedzirdams.
Vēl viena pirmizrāde Lielajā zālē palikusi neminēta, atkal citai auditorijai – plkst. 14.30 režisore Dzintra Geka pirmizrādīs dokumentālo filmu Tēvi tur, vēl vienu nodaļu neizsmeļamajā sāgā par izsūtīto latviešu likteņiem Sibīrijas nometnēs.
Stabila vieta kultūras dzīvē
Mazās zāles seansi domāti tiem, kuriem vēl jāaizlāpa kādi caurumi zināšanās par jaunākajām Latvijas filmām, – tur ir gan Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija, gan atskaņas no februārī svinētās leļļu kino piecdesmitgades ar filmu par Arnoldu Burovu; pavisam atšķirīgu auditorijas segmentu iedarbinājusī Staņislava Tokalova filma par Mihailu Tālu, arī trīs (subjektīvi) labākās filmas no Latvijas Televīzijas cikla Latvijas kods jaunākā laidiena (detalizētu informāciju sk. www.nkc.gov.lv), šajā kategorijā arī dokumentālā filma par Daini Īvānu Lielajā zālē plkst. 12.30.
Īpaši lielisks vakara noslēgums gan Mazajā zālē, gan pēc tam brīvdabas seansā kinoteātra priekšpagalmā – veltījums Latvijas Kultūras akadēmijas 25 gadu jubilejai, studentu filmas un ekskluzīva iespēja no 19 gadu distances atskatīties uz 1997. gada diplomandiem, Anša Epnera pirmā kinorežijas kursa absolventiem, kuriem katram tagad ir sava stabila vieta Latvijas kultūras dzīvē – Viesturs Kairišs, Kristīne Želve, Andis Mizišs, Anna Viduleja, Aija Bley, Dzintars Krūmiņš un citi kopīgā Rīgas lidostā filmētā diplomdarba noveļu antoloģijā Dzīve nr. 2.
Latvijas filmu maratons
Kinoteātrī Splendid Palace
4. maijā plkst. 11–23
Ieeja bez maksas
www.nkc.gov.lv
www.splendidpalace.lv