Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Slīkšanas pieredze. Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma Sausi slīkstot kļūst par notikumu Lokarno kinofestivālā

Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma Sausi slīkstot, kuru uzņēmis režisors Laurīns Bareiša, kļūst par notikumu Lokarno kinofestivālā

Līdz šīs nedēļas beigām Šveices pilsētā Lokarno turpināsies 77. starptautiskais kinofestivāls – viens no Eiropas senākajiem un tradīcijām bagātīgākajiem A klases Eiropas festivāliem. Filmu pirmizrādes tajā profesionāļu vidū tiek vērtētas kā nozīmīgs notikums konkrētās filmas un tās veidotāju karjerā. Lokarno ir savs šarms – ik vakaru filmu pirmizrādes pilsētas centrālajā laukumā, kurā pulcējas aptuveni 8000 skatītāju, ir iespaidīgas kopā būšanas un kino skatīšanās piedzīvojums, kam līdzvērtīgu atrast pasaulē būs ļoti grūti. Kur vēl jūs varat iedabūt vienā "kinozālē" astoņus tūkstošus dvēseļu, apzinoties, ka mūsdienās bieži vien ietilpības ziņā simtiem reižu mazākas kinozāles ir patukšas?! Par publikas atsaucības trūkumu Lokarno festivāls nesūdzas – pateicoties skatītājiem draudzīgajiem seansiem pilsētas Lielajā laukumā (Piazza Grande), kurus parasti ievada atbraukušo slavenību sumināšanas un apbalvošanas rituāli, filmu kolektīvās skatīšanās tradīcija ir kļuvusi par būtisku šīs pilsētas, arī Šveices reģiona, īpašību.

Leopards mīl klasiku

Lunkanais, plankumotais leopards – ilggadējais Lokarno festivāla simbols – plastiski un zīmīgi pārvietojas pa namu fasādēm Lielajā laukumā un pārslīd pāri ekrānam daudzajās filmu izrādīšanas vietās pirms visiem festivāla seansiem. Katrā seansā ir vērojams uzraksts/lozungs (protams, melnā un dzeltenā – leopardam piestāvošā – krāsā): Cinema Forever/Kino – mūžam!. Kaut arī Lokarno festivāls notiek jau pēc sezonas tendenču uzstādītāja – Kannu festivāla – un tā ietekme nav tik apjomīga, arī šā festivāla programmas veidotāji operē ar iespaidīgiem skaitļiem – filmām, kas pieteiktas Lokarno festivālam. To ir tūkstošiem. Tāda ir Eiropas kino realitāte – filmu ir ārkārtīgi daudz, tās visas meklē starta punktu kādā no lielākajiem festivāliem. To vidū Lokarno kotējas labi – festivāla ilgtspēja ir viens no kvalitātes garantiem.

Lokarno festivālā biju vien dažas dienas, tāpēc nepiedāvāšu plašu panorāmu, neanalizēšu festivāla programmas struktūru, kura ir sarežģīta, bet profesionāli izlīdzsvarota starp filmām plašam skatītāju lokam un filmām – radikāla art house vai kino kā mākslas robežu testētājām – tie pamatā ir Lokarno konkursa programmās iekļautie darbi. Jāpiemin, ka Lokarno festivāls ir svētceļojuma galamērķis klasikas cienītājiem – festivāla īpaši gatavotās klasisko filmu retrospekcijas ir pamatīgi nostrādātas, apjomīgas programmas, kuru būtiska daļa ir arī grāmatas sagatavošana un kinovēsturnieku ievadvārdi pirms seansiem.

Šogad ar krāšņu retrospekciju Sieviete ar lāpu/The Lady with the Torch tika atzīmēta Holivudas studijas Columbia simtgade. Šīs studijas zelta laikmeta filmām, kas tapušas XX gadsimta 30.–50. gados, piemīt stils un elegance, to vidū ir arī daudzi par klasiku kļuvuši film noir šedevri. Viens no tiem ir leģendārā režisora un aktiera Orsona Velsa Lēdija no Šanhajas (1947) ar Ritu Heivorti vellatas jeb femme fatale lomā. Filmas skate Lielajā laukumā trīsdesmit grādu karstumā noteikti ir ierindojusies manu neaizmirstamāko kinoseansu skaitā. Kino – mūžam!

Absolūtais autors

Nolikšu malā savu sinefila jūsmu par "senām, melnbaltām, mūžīgām filmām" un ķeršos pie mūsdienu kinoprocesa, kuru tad arī cenšas atklāt un uzrādīt Eiropas festivālu piedāvājums. Konkurence par iekļūšanu Lokarno starptautiskajā konkursā bija liela, par Baltijas kino aprindās pamanītu notikumu kļuvis fakts, ka Lokarno konkursa programmā ir iekļautas divas Lietuvas filmas. Viena no tām – režisora Laurīna Bareišas filma Sausi slīkstot/Drowning Dry – ir Lietuvas un Latvijas kopražojums. Šis tiešām ir zīmīgs fakts, jo A klases festivāli parasti neiekļauj programmā vairākas vienas nelielas valsts filmas. Šoreiz Lietuva ir kļuvusi par izņēmumu, kas liecina, ka filmām piemīt unikālas īpašības, kuras likušas programmas veidotājiem izdarīt šādu izvēli.

Lietuvā patlaban ir spēcīga režisoru trīsdesmitgadnieku paaudze, un viņu darbi ir starptautiski konkurētspējīgi. Tā kā konkurence Baltijas filmu (tāpat kā Eiropas filmu veidotāju) vidū ir asa, uzsvēršu, ka arī Latvijā ir spēcīgi filmu veidotāji: šis gads Latvijas kino patiešām ir bijis sekmīgs gan vēsturiskās filmas Marijas klusums, gan animācijas fenomena Straume, gan seriāla Padomju džinsi starptautisko panākumu dēļ.

Lietuvas trumpis ir pārliecinoši veidoti mūsdienu stāsti, pamatā drāmas. Īpašu uzmanību Lietuvas režisoru vidū ir vērts pievērst Laurīnam Bareišam, kura filma Sausi slīkstot ir viens no spēcīgākajiem Lokarno festivāla konkursa darbiem. Šādi atļaušos secināt, apkopojot gan personiskos iespaidus, gan sarunas ar profesionāļiem un pirmās recenzijas pēc pirmizrādes. Laurīna Bareišas projekts kopproducēšanas ziņā, protams, bija droša kārts. Viņa pirmā filma Svētceļnieki/Pilgrims 2021. gadā uzvarēja Venēcijas kinofestivāla programmā Horizonti – līdzvērtīgas balvas Venēcijā pirms tam nav bijis nevienam Baltijas režisoram. Arī savā otrajā darbā Sausi slīkstot Laurīns Bareiša apliecina sevi gan kā multimediālists, gan formas meistars. Viņš ir absolūts autors, jo filmā veic gan scenārista, gan režisora, gan operatora funkcijas – tātad pilnībā realizē savu redzējumu, dara to konceptuāli un oriģināli.

Traģēdijas zibenīgums

Filma Sausi slīkstot stāsta par divām māsām un viņu vīriem – divām ģimenēm, kas ieradušās lauku mājās kopā ar bērniem, lai pavadītu nedēļas nogali. Māsas ir tuvas, bet viņu vīru starpā pat sadzīviskās epizodēs iezīmējas primitīva, infantila konkurence. Viens ir muskuļots mačo bokseris, kurš mīl savu ašumu demonstrēt arī neadekvāti, piemēram, veicot agresīvus apdzīšanas manevrus. Otrs ir pajauns vīrietis bez īpaši pamanāmām īpašībām. Filmas šķietami lēnais temps, sadzīviskās norises mudina notiekošo vērot atsvešināti līdz brīdim, kad darbībā notiek dramatisks pavērsiens: peldoties sāk slīkt bērns – meitene Urga. Šajā brīdī filmas līdzšinējais temporitms un stāsta hronoloģiskums zaudē linearitāti un paredzamību. Vēstījums kļūst fragmentētāks, režisors skatītājus ielecina daudz tālākās, ne mazāk dramatiskās abu māsu dzīves ainās, kas liecina, ka notikusī traģēdija ir atstājusi neatgriezeniskas sekas abu māsu ģimenēs.

Pie bērna slīkšanas ainas režisors atgriežas vairākkārtīgi, šķietami piedāvājot dramatiskus notikumus piedzīvojuša cilvēka subjektīvo pasaules un laika izjūtu. Traģēdijas notiek zibenīgi, daži mirkļi maina likteņus, un to piedzīvojušie zina, ka šie mirkļi kā uzmācīgs flashback (atkārtojums) cilvēka apziņā atgriežas vēl un vēl. Laurīns Bareiša neslēpj, ka filmas sižetu ierosinājusi viņa paša pieredze – viņa ģimenē piedzīvota bērna slīkšana un izglābšana.

Kas fascinē šajā filmā, ar ko tā ir tik īpaša? Ar virtuozu un cilvēka psiholoģijā pamatotu laika linearitātes dekonstrukciju. Kino, īpaši komerciālais Holivudas kino, stāstus stāsta lineāri, virzoties no punkta A uz Z. Laurīna Bareišas filmā laiks sadrūp pēc bērna slīkšanas, kas saārda rimto "vasarēšanu" namiņā pie ezera un abu māsu ģimeņu tālāko dzīvi. Filmas drosmīgā un negaidītā vēstījuma struktūra, kas izkrīt no paredzamības un linearitātes aptuveni 40. filmas minūtē, ir tas formveides elements, kas šo darbu izceļ daudzu citu vidū. Un ne jau tikai formas rotaļas vai – precīzāk – striktā, psiholoģiski pamatotā konstrukcija ar laika plūsmu dekonstrukciju un tās subjektivizāciju padara šo filmu īpašu. Tajā mērķtiecīgi izmantoti arī citi kinovalodas elementi: tīrais, estetizētais, bet ne reklāmiskais kadrs, precīzā aktierspēle, prasme skart skaļas tēmas, kā "patriarhālisma krīze" un "posttraumatiskais sindroms", tehniski precīzi un jēdzieniski pārliecinoši. Iespējams, kādam šī filma sasauksies ar zviedru režisora Rūbena Estlunda Force Majeure (2014), kas arī ir oriģināls patriarhālisma krīzes pētījums un spožs formveides piemērs.

Jānovēl filmai balvas Lokarno un citos festivālos. Lieliski, ka arī vairāki Latvijas kinoprofesionāļi – līdzproducents Matīss Kaža un grima un kostīmu mākslinieces Ieva Sebre un Laura Kraukle – ir šīs filmas radošajā grupā. Filmas izrādīšana Latvijā ir paredzēta rudenī.

Otra Lokarno konkursā iekļautā lietuviešu filma – režisores debitantes Saules Bļuvaites Toksisks/Toxic – ir skarbs stāsts par mazpilsētas meitenēm, kuras mēģina izkļūt no provinces, sadarbojoties ar apšaubāmu modeļu aģentūru. Šis darbs ir vērtējams krietni atturīgāk, bet filmai piemīt jaunības niknums un degsme.

Jāpiebilst, ka vairākas Lietuvas filmas, ieskaitot pērnā gada festivālu hitu Tu man neko neatgādini/Slow (režisore Marija Kavtaradze), 21. augustā varēs noskatīties Baltijas filmu dienās, ko organizē Latvijas Nacionālais kino centrs, Lietuvas Kino centrs un Igaunijas Filmu institūts.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja