Man ir neērti to atzīt, bet es raustu valodu, un man ir pamats domāt, ka tam ir sakars ar manu māti, – šis matemātikas doktorantūras studenta Raita ieraksts feisbukā ir kļuvis par iedvesmas frāzi režisores Ievas Ozoliņas otrajai dokumentālajai filmai Dotais lielums: mana māte. Tā vēsta par mātes un dēla sarežģītajām attiecībām. Filmas pirmizrāde Latvijā notiks 4. janvārī vienlaikus kinoteātrī Splendid Palace un interneta vietnē Shortcut.
Par šo kinostāstu Ieva Ozoliņa jau ir ieguvusi izcilā kanādiešu dokumentālā kino režisora Pītera Vintonika vārdā nosaukto žūrijas balvu, kas tiek pasniegta kategorijā First Appearance par daudzsološa autora pirmo vai otro kinodarbu pasaulē nozīmīgākajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā. "Man ir prieks, ka līdzās skaļām filmām par karu un tamlīdzīgām tēmām žūrija ir sadzirdējusi un novērtējusi manu kinodarbu," sarunā ar KDi atzīst Ieva Ozoliņa. Savu jaunāko kinostāstu viņa salīdzina ar čukstiem, kuros tiek izteikta galvenā varoņa vēlme pēc mīlestības un atriebības.
Ieva Ozoliņa ir atgriezusies dokumentālajā kino, kurā vairāk nekā pirms diviem gadiem iebrāzās ar savu "skeletu skapī". Režisores debijas darbs Mans tēvs baņķieris (2015) kļuva par vietējo kases grāvēju un izpelnījās profesionāļu atzinību, iegūstot Latvijas kinobalvu Lielais Kristaps kategorijā Labākā debija. Tas ir autobiogrāfisks stāsts, kurā režisore kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu devās meklēt savu tēvu Borisu Osipovu, bankrotējušas bankas prezidentu, kurš 90. gados bija pazudis bez vēsts un pēc piecpadsmit gadiem uzradies psihiatriskajā slimnīcā Malaizijā.
"Es domāju, ka režisori taisa filmas tikai par sevi. Par to, kas viņus interesē un sāpina. Jo vairāk režisoram problēmu, jo labāk – paēdis dzejnieks nav dzejnieks," uzskata Ieva Ozoliņa. Pēc savas pirmās filmas pirmizrādes viņa ir dzirdējusi daudzbalsīgu kori, kas paudis neticību: ikviens var uztaisīt vismaz vienu labu filmu!
Kamēr griežas veļasmašīna
Ar dokumentālās filmas Dotais lielums: mana māte galveno varoni Raiti Ieva Ozoliņa ir iepazinusies aptuveni pirms trijiem gadiem, kad viņas vīrs Kristaps palīdzējis sarīkot populārzinātnisku lekciju savam bijušajam skolas biedram Mārim, kurš guvis ievērojamus panākumus kvantu skaitļošanā.
"Es ierados uz beigām, uz vīna dzeršanas daļu. Pāri galdam pēkšņi pārliecās kāds puisis, ieskatījās man acīs un teica: es esmu viņa brālis!" atminas režisore, kuras tā vakara aizraujošā saruna ar Raiti ir noslēgusies ar draudzīgu aicinājumu – varbūt tu gribētu atbraukt pie mums kādreiz paciemoties?!
Vai es varu paņemt līdzi drēbes, ko izmazgāt, jo man nav veļas mašīnas? – atbildējis Raitis, kurš ieradies ar "vanišā" izmērcētiem krekliem un kļuvis par biežu viesi viņu mājās. "Katra viņa viesošanās kļuva par notikumu: visa ģimene rēķināja matemātikas uzdevumus, kamēr griezās veļas mašīna."
Soli pa solim Ieva Ozoliņa ir iekļuvusi Raita dzīves telpā. "Tu burtiski apprecies ar savas filmas varoni," saka režisore, kura ir sekojusi līdzi Raita gaitām gan hipnoterapeites kabinetā, gan randiņos ar internetā iepazītām meitenēm, gan citās ikdienas gaitās, līdz ieguvusi kopējo ainu par viņu. Izrādījies, ka nesaprašanās Raita ģimenē ir paaudžu problēma, jo viņa mātei savukārt ir sarežģītas attiecības ar savu tēvu. "Ja mēs nesakārtojam attiecības ar vecākiem, mēs nevaram audzināt savus bērnus, jo mēs "piļījam" viņus par to pašu, par ko paši esam zāģēti visu laiku," piebilst režisore.
Kurā brīdī jauna mīloša sieviete kļūst par cilvēku, par kuru viņas pašas dēls sūdzas policijai? – tieši satikšanās un intervijas ar Raita mammu Silviju ir ienesušas nepieciešamo daudzkrāsainību šajā filmā, liekot nostāties te vienā, te otrā pusē un aizmirstot par vienas vienīgas patiesības iespējamību.
Montāža meža mājiņā
Ieva Ozoliņa pievērš uzmanību tam, ka dokumentālās filmas tiek uzņemtas par tiem cilvēkiem, kuri izceļas, – "pīķi" dažādās izpausmēs. Taču viņu stāsti spēj atsegt aktuālas sabiedrības problēmas, kas lielākā vai mazākā mērā skar daudzus cilvēkus un ģimenes: kā izturēties pret sevi un citam pret citu.
Režisore atklāj, ka ir ļoti daudz domājusi par savu dzīvi šīs filmas tapšanas laikā – sākot ar attiecībām ar savu mammu (draudzeņu sajūtas trūkumu) un beidzot ar citām tēmām. "Mēs tik bieži izkaisām sevi strīdiņos par nenozīmīgām lietām – par nenomazgātiem traukiem un tamlīdzīgām," saka Ieva Ozoliņa. Mēs esam gatavi aizsvilties par citu vērtējumu, jo paši nezinām, kas mēs esam, mums ir vajadzīgi nemitīgi apliecinājumi no ārpuses, ka mēs esam labi, – domā režisore. Mums piemīt nepārvarama vēlme savās likstās vainot citus, kas ir nelaimīgas dzīves priekšnosacījums.
Jauno dokumentālo filmu Ieva Ozoliņa ir montējusi kopā ar pieredzējušo režisoru Juri Pošku, kura darbu sarakstā ir filmas Bet stunda nāk... (2003), Monotonija (2007) un Kolka Cool (2011). "Mēs montējām dienām un naktīm meža mājiņā Mazirbē," atceras režisore. "Juris Poškus ir ļoti spējīgs montāžas režisors, kurš var jebkuru ikdienišķu šļuru pacelt mākslas līmenī." Filmas montēšanas procesā viņi ir spējuši atgriezties pie režisores sākotnējās ieceres par garām epizodēm, kurās norisinās kaut kas intīms, smalks un vibrējošs.
"Skaistums ir tajā, ja cilvēki ļoti ilgi ņemas ap kādu sīku lietu, tā kļūst gandrīz vai svēta un pati saruna kļūst gandrīz vai sakrāla," akcentē režisore. Filmā Raita un viņa mātes dramatiskās attiecības sasniedz kulmināciju Lieldienu pusdienās, kas noslēdzas ar diskutablu pavērsienu.
Mēle kara sārā
"Mans absolūtais guru ir Frederiks Vaizmens, it īpaši ar savām agrīnajām filmām, jo viņš tik ilgi tur kameru, filmējot cilvēka seju, ka tā kļūst par karti, ko ir ļoti aizraujoši pētīt," par leģendāro amerikāņu dokumentālistu saka Ieva Ozoliņa, kurai Amsterdamā ir bijusi iespēja apmeklēt viņa lekciju.
Režisore stāsta, ka 87 gadus vecais režisors ir atnācis rūtainā žaketītē ar saburzītu papīriņu rokā un bez gariem ievadiem uzreiz parādījis tuvplāna kadru no savas trešās dokumentālās filmas Likums un kārtība/Law and Order (1969), kurā policists žņaudz prostitūtu ar tādu spēku, ka mēle karas ārā. "Es neesmu nācis draudzēties, es daru savu darbu," savas daiļrades vadmotīvu atklājis Frederiks Vaizmens, kurš caur konkrēto situāciju runā par policijas brutalitāti. Savukārt uz jautājumu par savām robežām, kuras nedrīkst pārkāpt, Ieva Ozoliņa atbild: "Tev ir jāatstāj situācija labāka, nekā tā ir bijusi pirms tam."
Patlaban viņa jau domā par nākamo dokumentālo filmu ar nosaukumu Mana māte – valsts, kas būs stāsts par indivīdu pret sistēmu. "Mani interesē spēļu laukumi, kuros mēs augam un veidojamies, viens no tiem ir ģimene, otrs – valsts," norāda režisore, kura meklē filmai piemērotu varoni.
Viņa ir iepazinusies ar kādu sievieti, kura ar māsu vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem ir tikušas adoptētas divās dažādās ģimenēs. "Rētas uz mana ķermeņa stāsta par to, kā man tur ir gājis," šīs sievietes teikto citē Ieva Ozoliņa. Režisore vēlas izsekot līdzi viņas māsas meklējumiem un izstāstīt šo stāstu filmā.
"Mani ļoti interesē cilvēki," atzīst Ieva Ozoliņa, kuras spēja atrast kopēju valodu ar dažādiem cilvēkiem pievelk neparastus dzīvesstāstus kā magnēts – vienalga, vai tā būtu meitene Anna, ar kuru viņa ir iepazinusies, strādājot Stūra mājā, vai kāds cits, kurš vēl tikai gaida savu parādīšanos uz ekrāniem.
Stāsts vai īstenība