Apskatus par Baltijas pērles filmām rakstu vismaz 25 gadus, tālab nekavēšos, virpinot burtus par šī festivāla spēku un vājumu. Tiem, kurus interesē kino process, tas viss sen ir zināms. Tāpēc nav vērts plaši izvērsties, norādot, ka Baltijas pērle jau ilgu laiku ekspluatē formātu "festivālu festivāls", proti, neorganizē ne konkursu, ne arī kino profesionāļiem nozīmīgas programmas, nu jau arī vairs labu laiku neaicina prominentus viesus, bet vienkārši rāda filmas, kuras starptautiskajai auditorijai tikušas atklātas lielākajos festivālos pasaulē.
Jāatgādina gan, ka pandēmija ir pamatīgi sajaukusi Eiropas festivālu dienaskārtību – 2020. gadā nenotika Kannu festivāls, šogad tā norises tika pārbīdītas no maija uz jūliju. Svarīgākās Baltijas pērles filmas ir tieši tās, kas jūlijā tika pirmizrādītas Kannās. Ar apbrīnojamu dinamiku līdz festivālam ir nonākusi arī izcilā spāņu autora Pedro Almodovara filma Paralēlās mātes, kas pirms dažām nedēļām atklāja Venēcijas kinofestivālu. Par lomu šajā filmā Venēcijas Volpi kausu ieguva Almodovara ideālā aktrise Penelope Krusa. Baltijas pērles programmā ir divas Almodovara filmas – arī nedaudz agrāk tapusī Cilvēka balss (Žana Kokto lugas interpretācija) ar karalisko Tildu Svintoni.
Iespējams, labākos laikos tas būtu bijis iemesls, lai vilinātu uz Rīgu Pedro Almodovaru – vienu no oriģinālākajiem Eiropas režisoriem, kura vizuāli dekoratīvais stils nebūt nemazina viņa filmu dramatismu. Šoreiz – bez viesiem, bet var iztikt ar atmiņām, piemēram, par 90. gadu beigu Baltijas pērli, kad Rīgā ieradās Alēns Delons, un iet (vēlreiz) skatīties izcilā aktiera sniegumu filmā Spožajā saulē.
Izcelšu dažas Baltijas pērles programmas filmas, kuras ir vērts redzēt uz lielā ekrāna.
Spožajā saulē
Plein soleil. 1960. Režisors Renē Klemāns. Galvenajā lomā – Alēns Delons
Sākšu ar stabilām un pamatīgām vērtībām, un tāda ir klasikas sadaļā piedāvātā franču režisora Renē Klemāna filma Spožajā saulē – labākā Patrīcijas Haismitas romāna Talantīgais misters Riplijs ekranizācija. (Britu režisora Entonija Mingelas 1999. gadā tapusī versija ar Metu Deimonu un Džūdu Lovu ir nesalīdzināmi blāvāka.) Stāsts par jaunu, ambiciozu puisi, kurš aizgūst svešu – miljonāra dēla – identitāti un virtuozi manipulē ar visiem, kas viņu ir pazinuši, veidots kā elegants trilleris, kurā spriedzi nodrošina detaļu precizitāte un Alēna Delona žilbinoši ciniskais varonis. Alēns Delons filmā ir atveidojis vienu no savām labākajām lomām. Viņa spēles stils ir ass un precīzs, viņa varonis – ideāls monstrs ar pavedinātāja ārieni.
Acīmredzot tieši Alēna Delona jubileja (pērn aktierim apritēja 85 gadi) ir rosinājusi aktualizēt aktiera daiļradi – turklāt ne tikai Baltijas pērli, bet arī platformu Netflix. Tās katalogā nesen ir parādījušās vairākas 70. gadu filmas ar Alēnu Delonu, kurās viņš ir ne tikai aktieris, bet arī producents. Šo filmu mākslinieciskais līmenis ir ļoti atšķirīgs, bet tik izcilas filmas un tik izcilas Delona lomas kā Spožajā saulē šajā Netflix piedāvājumā nav. Tāpēc ir vērts iet uz kino, turklāt festivāla organizatori sola izrādīt filmas 35 mm kopiju, kas tika restaurēta īpaši Kannu festivālam, kurš Delona jubileju paguva nosvinēt vēl pirms pandēmijas.
Baltijas pērles klasikas sadaļā ir arī divas krasi atšķirīgas amerikāņu klasikas vienības – Hovarda Hoksa virtuozā komēdija Džentlmeņi izvēlas blondīnes (1953) ar mūžam valšķīgo un jauno Merilinu Monro un mūžam nepieradinātā autora Deivida Linča Zilais samts (1986) – savulaik ārkārtīgi skandaloza filma, provinces detektīvs, kas pētī mazohismu un provinciālisma kloākas.
Petrovi ar gripu un ap to
Petrovi v grippe. 2021. Režisors Kirils Serebreņņikovs
Filma no Kannu festivāla konkursa, kura diemžēl neieguva nevienu balvu, kaut gan varēja un tai vajadzēja iegūt kādu godalgu. Šādus darbus dēvē par radikāliem: filmas darbība ir neparedzama, tās norises – nepārstāstāmas. Kirils Serebreņņikovs šajā opusā darbojas ar absolūtu brīvības izjūtu, miksējot dažādu žanru elementus (piemēram, Čulpanas Hamatovas klusā bibliotekāre izrēķinās ar naidniekiem cīņu filmu varoņu stilā). Ar linearitāti, norišu secību un laika hronoloģiju filmai nav nekā kopīga, tās sižetu var mēģināt zīmēt uz papīra (līdzīgi kā ar Deivida Linča filmām), lai saprastu, kā sasienas sižeta gali un vai tos vispār var sasiet un atmezglot. Petrovi ar gripu formas ziņā ir drosmīgs darbs, kas izvirza prasības savam skatītājam. Stāsts par 80. gadu Krieviju, cilvēka un varas attiecībām ir piemērots materiāls šādam režisora eksperimentam. Ja kāds pēc filmas noskatīšanās teiks – kas tie par murgiem, atbilde nav tālu jāmeklē: Petrovu ģimene taču ir slima ar gripu – tātad mūsu acu priekšā ir fragmentēta, nervoza, sirreāla pasaule, kas reflektē galveno varoņu pasaules izjūtu un vidi.
Baltijas pērles programmā ir vēl viena krievu filma no Kannu programmas – Lieta (režisors Aleksejs Germans juniors), kas cilvēka un varas attiecības Krievijā mēģina analizēt daudz plakātiskāk, banālāk.
Viss noritēja labi
Tout s’est bien passé. 2021. Režisors Fransuā Ozons
Fransuā Ozons ir teju vienīgais mūsdienu franču režisors, kura visas pēdējo gadu filmas ir rādītas Latvijas kinoteātros. Tātad režisors ar savu sekotāju loku, kas lieliski pazīst sava elka rokrakstu. Fransuā Ozons filmē nemitīgi, pēdējā laikā īpaši pievēršoties stāstiem, kas sakņoti realitātē, dokumentālos faktos. Tāda ir arī filma Viss noritēja labi. Tas ir stāsts par eitanāziju, kura pamatā ir vairāku Fransuā Ozona filmu scenāristes Emanuelas Bernheimas pieredze – viņas attiecības ar pārtikušo tēvu, estētu, biseksuāli, kurš izvēlējās beigt dzīvi labprātīgi, izmantojot Francijā aizliegto eitanāziju. Paradoksālā kārtā filma, kas balstīta uz patiesiem faktiem, mulsina ar teatrālisma elementu, kas izpaužas galvenās lomas tēlotāja Andrē Disoljē spēles manierē. Tomēr Fransuā Ozons ir meistars, kaut gan šī nav viņa labākā filma. Tā piedāvā tikšanos ar izcilām aktrisēm – Sofiju Marso, Šarloti Remplingu u. c.
Drive My Car
2021. Režisors Rjusuke Hamaguči
Japāņu filma Brauc ar manu mašīnu (Baltijas pērles programmā nosaukums netiek tulkots) bija viens no niansētākajiem un meistarīgākajiem darbiem Kannu festivāla konkursā. Filma saņēma balvu par labāko scenāriju. Tā pamatā ir Haruki Murakami stāsti, taču filmā skan arī Antona Čehova teksti. Galvenais varonis ir režisors, kurš ir zaudējis vispirms mīlestību, tad arī sievu. Piedzīvotā traģēdija atspoguļojas viņa radošajā darbā. Kopā ar aktieriem viņš iestudē Čehova lugu Tēvocis Vaņa. Filmā pārsteidzoši saspēlējas šķietami tik atšķirīgās matērijas – japāņu vide un mentalitāte un krievu dramaturģijas klasika. Nav nemaz tik daudz filmu, kuru veidotāji ir pratuši notvert radošo procesu un tā nianses: Drive My Car ir pārliecinošs darbs par teātra un režijas pasauli un ne tikai par to. Būtiska loma filmā ir galvenā varoņa mašīnai, kas ir viņa patvērums, čaula, glābiņš.
Atmiņa
Memoria. 2021. Režisors Apičatpongs Vīrasetakuls
Taizemes režijas zvaigzne Apičatpongs Vīrasetakuls, kurš savulaik ieguvis Kannu Zelta palmas zaru par filmu Tēvocis Bunmē, kurš spēj atcerēties savas iepriekšējās dzīves (2010), savu pirmo filmu angļu valodā Atmiņa uzņēmis Kolumbijā, galvenajā lomā uzaicinot skotu aktrisi Tildu Svintoni. Jūlijā Kannās Atmiņa ieguva vienu no galvenajiem apbalvojumiem – žūrijas balvu, un daudziem tā kļuva par satriecošāko festivāla notikumu un pārdzīvojumu. Režisors strādā ar faktūrām un skaņām, paplašinot reālo pasauli, ievedot citās dimensijās: Tilda Svintone ir jutīgs šīs trauslās, vibrējošās pasaules centrs – sieviete, kura nonākusi Kolumbijā un sāk dzirdēt savādas skaņas un atklāt sevi un nepriekšmetisko pasauli.
Titāns
Titane. 2021. Režisore Žulia Dikurno
Lūk, arī Kannu festivāla uzvarētāja – šokējošā, radikālā filma Titāns, ko veidojusi gados jauna franču režisore, uz kuras gaumi un stilu neizdzēšamu iespaidu ir atstājis Kanādas režijas klasiķis Deivids Kronenbergs. No sava iedvesmotāja Žulia Dikurno ir aizguvusi apsēstību ar miesas mutāciju, cilvēka ķermeņa erozijas tēmu un automašīnām kā seksuāliem fetišiem. Tomēr Titāns ir ne tikai klaja, vizuāli un tehniski perfekta provokācija – stāsts par jaunas sievietes ceļu agresīvā, destruktīvā pasaulē –, bet arī mēģinājums radīt neprātīgas, tehnokrātiskas, seksualizētas pasaules tēlu un vientuļu cilvēku tajā.
Drāziens ar izgāšanos jeb Dullais porno
Bad Luck Banging or Loony Porn. 2021.
Režisors Radu Žude Kannu festivāla programmas izlasi atšķaidīs rumāņu traģikomēdija ar pikantu, garu nosaukumu un brutālu, teju "mājas video" estētikā veidotu vizuālo stilu. Filma uzvarēja pandēmijas apstākļos notikušajā 2021. gada Berlīnes kinofestivālā. Būtībā tieši Dullais porno ir filma, kurā iezīmējas gan pandēmijas konteksts, gan provinciālisma bezcerība, gan tik pazīstamās postsociālisma valsts īpatnības. Filmas centrā ir kāda rumāņu skolotāja, kuras ģimenes erotiskais video ir nonācis tiešsaistē (datorists pajokojis!) un aizsāk mežonīgu ļembastu ar mediju un sašutušās sabiedrības iesaisti.
Informācija: balticpearl.lv