Mūzikls ir viens no sarežģītākajiem žanriem. Filma La La Land. Kalifornijas sapņi ir spoža uzvara. Vitālā, muzikālā pasaka, kuras darbība risinās liegi stilizētās mūsdienās, savu ceļu pie skatītāja sāka pasaulē senākā – Venēcijas – kinofestivāla konkursa programmā augusta beigās. Sāka it kā taustoties, izzondējot un momentā uzkūla sajūsmas virpuli. Amerikāņu filmām, kurās mākslinieciskuma un kinovēstures reminiscenču deva ir augstāka par vidējo Holivudas komercproduktu, šie izlūkgājieni Eiropas festivālos ir ļoti svarīgi – gan kā sava veida testa seansi, gan kā filmas profesionālo karsēju – kritiķu, žurnālistu – savaldzināšanas akts. Šis akts filmai La La Land (tāds ir tās angliskais nosaukums, kas latviskajā versijā ieguvis konkretizējošo un poetizējošo pielikumu – Kalifornijas sapņi) izdevās perfekti.
Filmai tika veltīti jūsmīgi apraksti, kritiķi priecājās gan par režisora Demjena Šazela perfekto izglītotību mūzikla žanrā, gan aktieru, īpaši Emmas Stounas, spēli. Venēcijā Emmai Stounai tika pasniegts Volpi kauss – balva par labāko sieviešu lomu. Kopš tā laika La La Land neizzūd no mediju telpas, un bez tās pieminēšanas neiztikt nevienā no nozīmīgāko filmu izlasēm, kas gada izskaņā top viena pēc otras. Jau paziņotas otrās nozīmīgākās ASV kinobalvas Zelta globuss nominācijas, un La la Land pelnīti lepojas ar septiņām – kā labākie aktieri mūzikla/komēdijas žanrā ir nominēti Emma Stouna un Raiens Goslings, kā labākais režisors un scenārija autors – Demjens Šazels, pati filma izvirzīta balvai kā labākais mūzikls, tā nominēta arī par labāko skaņu celiņu un labāko oriģināldziesmu City of Stars. Par gada filmu La La Land jau nosaucis Amerikas Filmu institūts, dažas kritiķu apvienības utt. Var droši apgalvot, ka arī Oskara pasniegšanas ceremonijā šo darbu nevarēs nepamanīt.
Reiz es būšu zvaigzne
Vai šādi panākumi bija prognozējami? Profesionālie kino vērtētāji, protams, vienmēr kļūst vāji, ja sastopas ar nevainojami veidotu darbu, kura nostalģijas objekts ir kino, tā senā vai nesenā pagātne. La La Land ir perfekts projekts, kura saknes ir meklējamas nostalģijā: darbība risinās Losandželosā, zvaigžņu un sapņu pilsētā, kurā katrs sabiedriskās ēdināšanas darbinieks lolo cerības reiz kļūt par zvaigzni. Šī mitoloģizētā patiesība ir izspēlēta sižetā – Emmas Stounas varone Mia strādā Holivudas kinostudijas kafejnīcā un godbijīgā sajūsmā sastingst, ieraugot klienti zvaigzni.
La La Land no jauna atgādina, ka ceļš uz zvaigznēm un iespēju tikt pamanītam Holivudā ved caur ērkšķiem. Viņi ir divi – jauna aktrise, kura cītīgi staigā uz provēm, gaidot savu lielo iespēju, un jauns mūziķis, kura aizraušanās ar džezu laikā, kad klienti gaida ausis glāstošus Ziemassvētku meldiņus, šķiet kaitinoši intelektuāla viņa darbadevējam – krodziņa īpašniekam. Diviem Holivudas neveiksminiekiem ir lemts satikt vienam otru. Sižeta norises dāsni retina dziesmas un deju numuri, turklāt filmā izmantotas asprātīgi veidotas sižetiskās cilpas, kuras vietumis nojauc robežu starp realitāti un sapni. La La Land šķiet līdz kaulam amerikāniska, holivudiska filma, tās iecere attīstīta vismaz piecu gadu garumā kā neatkarīgs projekts, kad Demjens Šazels vēl bija nevienam nezināms iesācējs. La La Land iecerei bija lemts īstenoties tikai pēc režisora debijas darba Atsitiens/Whiplash (2014) negaidītajiem panākumiem – trim Oskariem.
Savejie sapratīs
Tie, kuri ir bijuši Losandželosā, filmā La La Land atpazīs konkrētas vides detaļas. Mia un Sebastjans pēc vairākām nejaušām tikšanās reizēm pa īstam sadejojas Grifita parkā, vienā no zaļākajām Losandželosas vietām, kurā atrodas Grifita observatorija. Kinovēsturē šo observatoriju ir kanonizējusi filma Dumpinieks bez iemesla/ Rebel Without a Cause (1955) – leģendārā tēzes "dzīvo ātri, mirsti jauns" iemiesotāja Džeimsa Dīna hrestomātiskā filma. Grifita observatorijā tiek izspēlēti romantiskākie Mias un Sebastjana muzikālie numuri. Grifita parks nav tālu no Mias darbavietas. Kafejnīca, kurā strādā Mia, atrodas studijas Warner Bros. teritorijā, kur rindojas dekorācijas – ieliņas, celtņu fasādes –, kurās filmētas neskaitāmas filmas.
Filmā La La Land tiek piesaukta Kasablanka/ Casablanca (1941) un logs, pa kuru tajā skatījušies Hamfrijs Bogarts un Ingrida Bergmane. Savējie sapratīs – šis ir La La Land stratēģijas pamatprincips. Atpazīs ne tikai melodramatisko sižetu no divu slavas kāru jaunu cilvēku Losandželosas dzīves, bet arī sīkumus no Losandželosas realitātes un atsauces uz mūziklu vēsturi, kuras ar tādu baudu izspēlētas šajā darbā.
Ieskats žanra pagātnē
Par to, ka filmas režisors – 31 gadu vecais Demjens Šazels – līdz sīkumam pārzina mūzikla vēsturi, nav šaubu. Vērienīgais muzikālais numurs, kas ievada filmu La La Land, – sastrēgums uz kāda Losandželosas ceļa, kas pirmo reizi netīšām saved kopā galvenos varoņus Miu un Sebastjanu, – liecina gan par režisora cieņu un mīlestību pret klasiskajiem mūzikliem, gan viņa profesionālismu un ambīcijām. Nav joka lieta uzņemt epizodi, kurā iesaistīts simtiem mašīnu un dejotāju.
Demjens Šazels pirms dažiem gadiem sevi spilgti apliecināja ar filmu Atsitiens, kurā bija jaušama viņa kaislība pret džezu, un tā jūtama arī La La Land – Raiena Goslinga varonis dvēselē ir džeza mūziķis. La La Land. Kalifornijas sapņi ir uzskatāms par īpašu darbu. Kāpēc? Demjenam Šazelam ir izdevies uzņemt filmu žanrā, kuru XXI gadsimtā varētu dēvēt gandrīz par beigtu. Tas nebūtu pārspīlējums.
Kopš saviem aizsākumiem XX gadsimta 30. gadu sākumā, kas sakrita ar skaņas ienākšanu un triumfu kino, mūzikls ir piedzīvojis uzplaukuma un panīkuma desmitgades. Par uzplaukuma ēru var dēvēt 30. gadus, kad šis žanrs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem desmitgades jaunatklājumiem. Holivuda dziedāja un dejoja, pamatā gan studiju paviljonos, muzikālo filmu varoņi vairumā gadījumu bija saistīti ar šovbiznesu – tāpat kā La La Land varoņi. Sabiedrībai atjēdzoties no kara radītajām traumām, 50.–60. gados mūziklu intensitāte uzbangoja ar jaunu spēku. Viens no populārākajiem šī laika mūzikliem Dziedot lietū/Singing in the Rain (1952) stāsta par Holivudas industrijā iesaistītājiem. Filmā La La Land ir neviena vien atsauce uz 50. gadu mūzikliem, arī filmas krāsu gamma un vizuālais stils atbilst šīs desmitgades mūziklu nosacītībai. 70. gadu sākumā Holivudas mūzikli ieguva sociālu skarbumu un skaudrumu – tas ir laiks, kad tapa ģeniālie Boba Foses darbi – Kabarē/Cabaret (1972), Viss šis džezs/ All That Jazz (1979) –, un te šajā ātrajā pārskrējienā var likt daudzpunkti.
XX un XXI gadsimta mijā mūzikli top reti, taču ir precīzi trāpījumi, piemēram, austrāliešu režisora Beza Lurmena psihedēliskie, kičīgie un populārie darbi Romeo un Džuljeta/Romeo+Juliet (1996) un Mulenrūža/ Moulin Rouge! (2001). Režisora Boba Māršala mūzikls Čikāga/Chicago (2002) aizgāja uz urrā un savāca sešus Oskarus, būtībā tā bija Brodvejas mūzikla interpretācija filmā. Turpretim viņa nākamais darbs – mūzikls Deviņi/Nine (2009) – smagi izgāzās, Čikāgas radītais mūziklu popularitātes vilnis jau bija noplacis.
Uz visa šī amerikāņu kultūras fona kā vientuļa klints izceļas dāņu režisora Larsa fon Trīra antimūzikls Dejotāja tumsā/ Dancer in the Dark (2000), kuru pieminu tikai tāpēc, ka tā darbība risinās ASV un tas īpatnējā un agresīvā veidā reflektē par šī žanra mantojumu. Jāpiebilst, ka Demjens Šazels ir atsaucies arī uz Eiropas mūziklu īso, spilgto pagātni – franču režisora Žaka Demī filmām Šerbūras lietussargi/ Les parapluies de Cherbourg (1964) un Rošforas meitenes/Les demoiselles de Rochefort (1967).
Kā mūziklu vēstures ainavā iekļaujas La La Land? Ideāli! Filma izmanto mūsdienu vides detaļas, kuras tiek apvienotas ar kinovēsturē kanonizēto Holivudas un Losandželosas tēlu. Tas pats attiecas uz abiem galvenajiem varoņiem, kuru lomās Emma Stouna un Raiens Goslings ir perfekti. Viņi ir gan reālistiski, slavas kāri jauni cilvēki, gan tēli, kuri ierakstās klasiskajā amerikāņu sapņa mitoloģijā. Nav šaubu, ka La La Land ar savu vitalitāti, muzikālo un kinematogrāfisko kultūru un jūsmu par mūziklu vēsturi būs viens no sezonas galvenajiem līderiem.
La La Land. Kalifornijas sapņi @@@@@
Mūzikls. ASV. 2016.
Režisors Demjens Šazels Lomās Emma Stouna, Raiens Goslings, Rozmarija de Vita u. c.
xxx
DZ