Līdzās citām Baltijas jūras reģiona filmām par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla galveno balvu sacenšas arī latviešu režisores un scenāristes Kristas Burānes dokumentālā filma Pasaka par tukšo telpu, kas stāsta par scenogrāfu un pedagogu Andri Freibergu. Pirmizrādi tā piedzīvoja vakar un Latvijas kinoteātros būs skatāma no 3. novembra. Šis ir noslēdzošais darbs dokumentālo filmu triloģijā par izcilām Latvijas teātra personībām. Iepriekš tajā ir tapuši darbi par diviem režisoriem – Piektais Hamlets (2007) par Oļģertu Kroderu un Māra (2014) par Māru Ķimeli –, kas abi ir tikuši nominēti kino balvai Lielais Kristaps trijās kategorijās, arī kategorijā Labākā dokumentālā filma.
"Tajā brīdī, kad mēs ar Mārtiņu Eihi sākām domāt par Piekto Hamletu, uzreiz bija skaidrs, ka būs arī filma par Māru Ķimeli un Andri Freibergu. Man bija svarīgi risināt mīlestības, vientulības un nāves tēmu, un būšana kopā ar šīm personībām deva iespēju meklēt atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem," sarunā ar KDi atzīst Krista Burāne, kuras jaunākajā darbā īpaši spilgti ieskanas nāves tēma. "Andra Freiberga viegli ironiskā attieksme pret šo tēmu, kas caurvij visu filmu, ļauj domāt par šo mirkli ar smaidu," piebilst režisore, kuras darbā nāves tēmu palīdz atklāt komponista Karla Orfa operas Orfejs fragmenti, kas ir organiski saauguši ar mūziķa Reiņa Sējāna radīto oriģinālmūziku.
Līdz pēdējam milimetram
Pasakas par tukšo telpu mugurkaulu veido galvenā varoņa pašportreta kā izrādes Andris Freibergs scenogrāfijas radīšana. "Pašportrets ir vistīrākā pašrefleksijas forma," uzskata Krista Burāne, kura savā darbā ir nolēmusi atteikties no klasiskajiem portretfilmu veidošanas paņēmieniem un piedāvājusi šo ideju galvenajam varonim, kurš pēc svārstībām starp "jā" un "nē" ir izšķīries par labu šim solim. Tas ļauj ieraudzīt, ko Andris Freibergs domā par sevi, ko viņš vēlas pateikt par sevi, kā arī ieraudzīt Andri Freibergu kā mākslinieku – kā viņš strādā, kā viņš komunicē savas idejas tiem, kuri palīdz tās īstenot realitātē, atklājot viņa perfekcionista dabu līdz pat pēdējam milimetram.
"Drīkst tev bojāt garastāvokli?" Latvijas Nacionālās operas skatuves meistaram Taunim Grūbem filmā pavaicā scenogrāfs, kuru ar kolēģiem saista savstarpējas cieņas un smalka humora pilnas attiecības. "Ar kolēģiem viņš strādā ar lielu iejūtību, bet vienlaikus ar lielu spītību, lai maksimāli precīzi nodotu skatītājam to, ko ir izdomājis," uzsver Krista Burāne, kura kopā ar operatoriem Valdi Celmiņu un Jāni Šenbergu ir izmantojusi Andra Freiberga scenogrāfijas principus kadru kompozīcijās un padarījusi telpu par līdzvērtīgu galvenā varoņa partneri, ne tikai lai akcentētu viņa nodarbošanos, bet arī lai atgādinātu par telpas klātbūtni mūsu ikdienā, kur tā nereti paliek nepamanīta.
Ceļš uz apskaidrību
Tāpat kā Andra Freiberga dzīvē, arī filmā nozīmīga sastāvdaļa ir darbs ar Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studentiem, kuru uzdevumu sarakstā ir rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa novele Nāves ēnā. "Man vienmēr liekas, ka ir ļoti, ļoti svarīgi identificēt sevi ar šo situāciju," norāda profesors, kurš ir prasīgs ne tikai pret sevi, bet arī pret saviem audzēkņiem. "Savā ziņā viņu varētu salīdzināt ar dzenbudisma skolotāju, kurš ir gatavs iesist savam skolniekam, lai viņš saprastu ceļu uz apskaidrību. Andrim Freibergam nepatīk aptuvenība un neskaidrība savu studentu darbos, un to viņš nekautrējas arī pateikt," galveno varoni raksturo Krista Burāne.
Par vienu no emocionālākajiem mirkļiem Pasakā par tukšo telpu kļūst Andra Freiberga brauciens uz Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāli, kurā Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studentu izstāde Sākums ar viņu pirmajām idejām ieguva zelta medaļu un viņam pašam tika pasniegta Scenogrāfijas skolotāja balva. "Tas, ko pasaulē pazīst kā Latvijas scenogrāfijas skolu, ir Andra Freiberga skola. Viņš ir tas, kurš šobrīd nosaka toni, kā domā mūsu jaunie scenogrāfi. Tas nenozīmē, ka viņi domā līdzīgi. Iespējams, aiz dusmām vai spīta viņi domā citādi, bet tas, kā viņi domā un ka viņi visi ir labi mākslinieki, ļoti lielā mērā ir viņa nopelns," piemetina režisore.
Putekļu notraukšana
Lai rekonstruētu pagātnes atmiņas, filmā ir izmantota animācija. Tās autors ir Toms Burāns, kurš sadarbojies ar leļļu mākslinieku Mārtiņu Rozenfeldu. "Andris Freibergs ir ļoti diskrēts un nevēlas daudz runāt par sevi," atzīst Krista Burāne, kura diktofonā ierakstītās sarunas par bērnību un jaunību ir ielikusi nozīmīgākajos viņa scenogrāfijas maketos. To vidū ir Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīca (1969), Žila Verna Kapteiņa Granta bērni (1974), Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un posts (1985), Gunāra Priedes Sniegotie kalni (1986), Emīla Zolā Terēza Rakēna (1996), Aleksandra Puškina Jevgeņijs Oņegins (2011) un citi, kas ir attēloti pirmskatā kā patstāvīgi mākslas darbi.
Savukārt reālie scenogrāfijas maketi šajā filmā, paša Andra Freiberga vārdiem runājot, gluži kā bērēs tiek ielaisti kastēs, lai dotos ceļā uz Maskavu, kur 2015. gadā krievu mecenāta Alekseja Bahrušina vārdā nosauktajā Teātra muzejā notika izstāde Andris Freibergs. Scenogrāfija. Tajā bija aplūkojami maketi, videoieraksti, instalācijas un fotogrāfijas no 49 iestudējumiem, kas tapuši sadarbībā ar ievērojamiem režisoriem. "Tā bija ļoti laimīga sakritība, ka šī vieta iemiesoja sevī klasisku, tradicionālu un vecmodīgu priekšstatu par muzeju, jo Andris Freibergs šajā putekļiem klātajā vidē ienesa kaut ko ārkārtīgi spraigu, laikmetīgu un dzīvu," Krista Burāne vērš uzmanību uz pretstatu pievilcību.
Konkurss
Rīgas Starptautiskais kinofestivāls līdz 17. septembrim