Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Lāčiem patīk eksperimenti

70. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls nav izticis bez skandāliem un radikāliem meklējumiem.

Pēc ikviena vērienīga notikuma izskaņas – un šā gada Berlīnes kinofestivāls tāds bija – ir jāatrod koordināšu sistēma, kas ļauj apkopot iespaidus un izdarīt secinājumus par konkrētās skates uzrādītajām tendencēm. Autoritatīvākā atskaites sistēma nereti ir žūrijas lēmumi un balvu "izcilāšana", jo kas gan paliek pāri no festivāla? Tās ir filmas un balvas, par spīti festivāla laika rosībai (piemēram, Berlīnes festivāla ietvaros notiekošajā Eiropas filmu tirgū), birokrātu, producentu, kuratoru mītiņiem, sapulcēm, semināriem un asamblejām.

Katrā festivālā ir divas paralēlās dzīves: viena, kurā izredzētie – pamatā žūrija un kritiķi – var ļauties mākslas procesu izziņai un vērtēšanai, otra – birokrātiskā un saimnieciskā, kurā producenti un dažāda līmeņa kino ierēdņi dara savus kņadas darbus. Bieži vien šīs dzīves nepārklājas. Tomēr festivāls ir tikai un vienīgi filmas (Berlinālē bija 400), un lielākā uzmanības deva tajā tiek konkursa filmām. Konkursa sadaļu šogad Berlinālē bija vairāk nekā jebkad: līdzās galvenajam konkursam jaunā festivāla direkcija – radošais tandēms Karlo Šatrians un Marieta Risenbēka – iedibinājusi konkursu Tikšanās/Encounters, kurā tika piedāvātas radikālāki, mākslinieciski izaicinošāki darbi.

Katrā konkursā ir savi uzvarētāji, tālab arī balvu šogad bija daudz. Programmā Tikšanās uzvarēja festivālu lokos starptautiski pazīstamā rumāņu režisora Kristi Puju ar lieliem, eksistenciāliem jautājumiem (nāve, ticība, morāle) uzlādētā filma Malmkrog, kuras pamatā ir krievu filosofa Vladimira Solovjova teksti.

 

Ugunskristības

Nenoliedzami šim Berlīnes festivālam un tā programmai prese pievērsa īpaši detalizētu uzmanību, jo festivāls bija arī tā jaunās vadības ugunskristības. Kādas tās bija, un vai itāļu kinokritiķis Berlināles direktors Karlo Šatrians (viņš ir atbildīgs par festivāla programmu un virzību) tās izturēja? Uz šo jautājumu varu atbildēt vien sajūtu līmenī. Domāju, ka Karlo Šatrians ir izturējis. Galvenā konkursa programmā iekļautās filmas bija pietiekami dažādas, arī mākslinieciski riskantas, pat provokatīvas un ļāva starptautiski uzdzirkstīt vai tikt pamanītiem arī jauniem režijas vārdiem. Konkursā bija maz politkorektu dežūrfilmu; tā ilgstoši ir bijusi Berlināles liga – vēlme akcentēt filmas tēmas, nevis formas nozīmīgumu.

Pārsteidzošā kārtā jaunajai Berlināles komandai palīdzēja arī pirmajā acu uzmetienā eklektiskā galvenās žūrijas komanda. Žūrijas prezidents – britu aktieris Džeremijs Aironss, lai gan savā mūžā ir filmējies riskantās filmās, patiešām nešķita ideāla izvēle. Vēl pirms Berlināles sākuma plašsaziņas līdzekļos pamatīgi tika apcerēti Džeremija Aironsa grēki – mūsdienu saasinātajiem politkorektuma etaloniem neatbilstošie homofobie, patriarhālie izteikumi. Ne velti pirmo žūrijas preses konferenci aktieris sāka ar monologu – paziņojumu, kurā izskaidrojās par, viņaprāt, nepamatotajiem pārmetumiem un apliecināja toleranci pret visa veida diskriminētajiem. Āmen.

Tomēr kopā vēl ar sešiem žūrijas locekļiem – režisoriem Kenetu Lonerganu (ASV), Annemariju Jaciru (Palestīna), Klēberu Mendonsu-Filju (Brazīlija), aktieriem Berenisi Bežo (Francija) un Luku Martinelli (Itālija) un producenti Betīnu Brokemperi (Vācija) – balvas ir izdevies sadalīt godam, pat respektējot klasiskās Berlīnes festivāla tradīcijas, kurās politiskajam kontekstam un filmas tapšanas apstākļiem ir pamatīga nozīme.

 

Ļaunuma banalitāte

Galveno balvu – Zelta lāci – saņēma pati pēdējā konkursa programmā izrādītā filma Nav ļaunuma/There Is No Evil, ko uzņēmis Irānas režisors Mohammads Rasulofs, kurš atrodas mājas arestā Irānā. Viņam nebija iespējas izbraukt no valsts uz Berlīni. Vēsture atkārtojas: 2015. gada Berlinālē balvu saņēma irāņu režisora Džafara Panahi filma Taksometrs/Taxi, arī viņam bija aizliegts izbraukt no valsts.

Filmas Nav ļaunuma struktūru veido četras noveles, kuras saista ļaunuma banalitātes, brīvības un atbildības tēma autoritārā režīma valstī. Kā Skype sarunā stāstīja režisors Mohammads Rasulofs (sarunas ieraksts ir atrodams YouTube), filmas ideja viņam radusies brīdī, kad viņš uz ielas nejauši saticis izmeklētāju, kurš viņu bija brutāli pratinājis ieslodzījumā. Režisoru pārsteidzis fakts, ka šis cilvēks, kurš režisora atmiņā bija palicis kā monstrozs ļaunuma iemiesojums, ir necils, ikdienišķs tips, kas saplūst ar pūli. Arī pārējos filmas stāstus ir rosinājis paša režisora pieredzētais.

Sudraba lāci – Lielo žūrijas balvu – ieguva amerikāņu režisores Elīzas Hitmenas filma Nekad, reti, dažreiz, vienmēr/ Never Rarely Sometimes Always. Tas ir niansēti, reālistiski veidots stāsts par divām jaunām meitenēm draudzenēm, kuras dodas uz Ņujorku. Viena no viņām ir stāvoklī. Filma gan sižetiski, gan stilistiski attāli sasaucas ar darbu, kas savulaik aizsāka Rumānijas kino zvaigžņu laiku, – Kristiana Mundžu drāmu Četri mēneši trīs nedēļas un divas dienas/4 Months, 3 Weeks and 2 Days (2007). Cits kontinents, cits laiks un sociālā sistēma, bet līdzīgs dramatisms un patiesuma garša.

Sudraba lāci par labāko režiju ieguva pieredzējušais Dienvidkorejas režisors Hons Sansu par filmu Sieviete, kura bēga/ The Woman Who Ran. Minimālisma estētikā veidotie sieviešu stāsti mūsdienu Seulas interjeros ir kārtējais apliecinājums Dienvidkorejas kino spēkam, kura spilgtākā izpausme ir filmas Parazīts triumfs ASV Kinoakadēmijas Oskaros. Hons Sansu ir minimālisma meistars, kura kontā ir 24 pilnmetrāžas filmas un nozīmīgs vārds starptautisko festivālu apritē.

 

Patēriņa kulta upuri

Savukārt itāļu autoru dvīņubrāļu Damiāno un Fabio D’Innočenco duets, kas saņēma Sudraba lāci par labāko scenāriju, ir spilgts jaunatklājums festivālu apritē. Filma Sliktās pasakas/Bad Tales pavirši būtu raksturojama kā amerikāņu režisoru Vesa Andersona un Sofijas Kopolas apvienojums. No Vesa Andersona aizgūta vizuālā stilistika, no Sofijas Kopolas filmas Jaunavu pašnāvības – sižeta elementi. Nebūsim pavirši un skatīsimies Sliktās pasakas Rīgā (filma ir nopirkta izrādīšanai Baltijā) – tas ir ironisks, traģikomisks stāsts par Romas piepilsētas savrupmāju rajona iedzīvotājiem un viņu bērniem, kuri izjūt patēriņa kulta sekas un sper konsekventus soļus, lai tam pieliktu punktu.

Par digitālā kapitālisma un patēriņa kulta visaptveroši debilizējošo ietekmi draiski joko franču filma Dzēs vēsturi/Delete History. Šis ir cienījamās Berlināles žūrijas un filmu atlases komandas visdiskutablākais lēmums – iekļaut konkursā vienkāršu franču komēdiju (tiešām neatceros līdzīgus gadījumus), turklāt to vēl apbalvot. Filmas režisoru tandēms Benuā Delpēns un Gistavs Kerverns saņēma 70. jubilejas festivāla Sudraba lāci. Acīmredzot trāpīgie jociņi par trim pusmūža kaimiņiem, divām dāmām un vientuļo tēvu, kuri nokļūst patēriņa un sociālo tīklu slazdos un dodas izrēķināties ar ļaunuma sakni – milzu serveriem ASV –, daudzos spēja radīt ļoti personiskas asociācijas. Bija jautri. Arī šī filma noteikti būs Rīgā – tēma uzrunā, risinājums izklaidē.

Vācu kino Berlīnes konkursā tika pārstāvēts ar vairākām pārliecinošām filmām. Piemēram, mūsdienīgo Berlīne, Aleksandra laukums/Berlin Alexanderplatz – Alfrēda Dēblīna romāna ekranizāciju –, kas papildina šī romāna klasisko ekranizāciju klāstu, kura vidū ir arī Rainera Vernera Fasbindera 1980. gada versija. Žūrijas uzmanību izpelnījās režisora Kristiāna Pecolda filma Undīne – titullomas atveidotājai Paulai Bērei (skatītājiem pazīstama no Fransuā Ozona 2016. gada filmas Francs/Frantz) piešķirts Sudraba lācis kā labākajai aktrisei. Šajā tēlā viņa pārliecinoši apvieno ikdienišķo un pārlaicīgo – reālas mūsdienu sievietes un ūdens nimfas tēlu. Savukārt Sudraba lāci kā labākais aktieris saņēma itālis Elio Džermāno par autsaidera mākslinieka lomu filmā Noslēptais/Hidden Away.

 

Totalitārisma imitācija

Esam nonākuši pie vienas no diskutablākajām festivāla balvām un lielākajiem skandāliem. Sudraba lācis par īpašiem mākslinieciskiem sasniegumiem piešķirts vācu operatoram Jirgenam Jirgesam par darbu filmā Dau. Nataša. Skandāla iemesls gan nebija Jirgens Jirgess – viņš ir izcils operators, kurš ir strādājis ar Vimu Vendersu un Mihaelu Haneki un pats ir dzīvs klasiķis. Traci un vairāku Krievijas žurnālistu atklāto vēstuli festivāla direkcijai sacēla pats projekts Dau – krievu režisora Iļjas Hržanovska episkā multimediālā projekta Dau divu filmu iekļaušana dažādās Berlināles programmās.

Konkursa programmā bija iekļauta filma Dau. Nataša, savukārt kā īpašais notikums tika demonstrēta filma Dau. Deģenerācija. Pats projekts pilnā apmērā (instalācijas, performances un filmas) tika pirmizrādīts pērn Parīzē, tā mērogs, izmaksas un režisora Iļjas Hržanovska ambīciju līmenis ir gigantisks. Iegūstot privātā kapitāla – kāda krievu miljonāra – atbalstu, Iļja Hržanovskis iniciēja milzīgas studijas uzcelšanu Ukrainā, Harkovā, – studija imitēja savulaik eksistējuša slepenā objekta, PSRS Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta, slēgto pasauli. Trīs gadus – no 2009. līdz 2011. gadam – šajās dekorācijās totalitārisma ēras realitātes šova formātā dzīvoja aktieri, pamatā gan neprofesionāļi – zinātnieki, čekisti, avantūristi, mākslinieki, statisti, pornoaktrises.

Filmējot Staļina ēras "realitātes šovu", tika iegūtas 700 stundas materiāla. Divu Berlīnē izrādīto filmu kopējais garums ir ap astoņām stundām. Projektu rosinājuši padomju zinātnieka Ļeva Landaua atraitnes memuāri, kas savulaik Iļju Hržanovski esot pārsteiguši ar erotikas un totalitārās sistēmas kontrastu. Sākotnējā vienas filmas iecere pārauga kolosālā projektā, kura izmaksas esot vismaz 70 miljonu eiro. Krievijā ne projekts, ne tā daļa – filmas – nav izrādītas. Berlīnē pamatotu traci sacēla Dau. Nataša atklāti pornogrāfiskās epizodes, kā arī izvarošanas ainas čekas kambaros, kam tiek pakļauta Nataša – institūta bufetniece, kura dzērumā ir pārgulējusi ar ārzemnieku un nodevusi dzimteni.

Dau. Nataša ir satricinoša pieredze, unikāls, bet morāli diskutabls eksperiments ar cilvēkiem totalitārisma – vai tā modeļa – apstākļos. Fakts, ka Berlīnes festivāls izvēlējās rādīt šo konceptuālo eksperimentu, liecina par atvērtību ļoti radikāliem eksperimentiem un meklējumiem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Modes muzeja jaunā izstāde Auksti

Izstāde veltīta rudens un ziemas sezonas apģērbiem un aksesuāriem un aicina iepazīt virsdrēbju vēsturi, kā arī aizdomāties par klimata saikni ar apģērbu, ko valkājam.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja