"Vai nevar vēlāk?" sacījusi animācijas filmu režisore un scenāriste Roze Stiebra, uzzinot, ka viņai ar ilggadējo cīņubiedru un dzīvesdraugu šogad tiks pasniegta Latvijas kino balva Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinematogrāfā. Abi mākslinieki ir leģendārās filmu studijas Dauka dibinātāji un daudzu skatītāju iemīļotu Latvijas animācijas zelta klasikas darbu autori.
"Viņi kopā ir nostrādājuši par režisoriem simts gadus," atzīmēja Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova, pasniedzot viņiem šo balvu Nacionālā filmu festivāla atklāšanas ceremonijā. Šajā laikā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš radījuši vairāk nekā astoņdesmit filmu un saņēmuši daudzas atzinības, tajā skaitā astoņas Lielā Kristapa statuetes.
Lietaina un liktenīga
Par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa pirmo satikšanos (toreizējā) multiplikācijā kļuva Lietaina diena (1969). "Tas notika pirms četrdesmit astoņiem gadiem, kad viena jauna un pašpārliecināta meitene mani uzaicināja par operatoru. Es šodien vairs nevaru pateikt, vai man meitene patika vai piedāvājums pievilka, bet es piekritu," atminas Ansis Bērziņš, kurš līdz tam bija darbojies dokumentālajā kino. Tā bija brīnumaina, jo pirmā, bet ļoti primitīva aplikācijas filma ar papīra lellītēm, kas aplīmētas ar auduma gabaliņiem. Un tā kļuva par liktenīgu pavērsienu viņu dzīvē. "Mums bija ārkārtīgi interesanti sarunāties – mēs gan strīdējāmies, gan papildinājām viens otru," piebilst režisors un atgādina, ka Roze Stiebra sešdesmitajos gados ir studējusi Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta Leļļu aktieru nodaļā, kur bijusi izcilniece... filozofijā. Pēc Lietainas dienas sekoja viņu nākamā filma ar intriģējošo nosaukumu Hallo, Hela! (1970), kurā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš jau darbojās tandēmā kā režisori. Par šī kinodarba mākslinieci kļuva grāmatu ilustratore Ilona Ceipe, kura viņus ir iepazīstinājusi ar Austrumu pasaules domāšanu, kas atstājusi uz viņiem neizdzēšamu iespaidu cilvēciskajā, sirds gudrības līmenī.
Starp miegu un nomodu
Par savu pievēršanos leļļu un animācijas mākslai Roze Stiebra stāsta, ka viņā radusies vēlme parādīt dzīvi caur simboliskiem tēliem. "Man patika, kāda tā rādās caur lellēm un zīmējumiem. Manī bija iekšēja un nepiepildāma skaistuma sajūta, ko es vēlējos reproducēt dažādos veidos," skaidro režisore, kura kopā ar Ansi Bērziņu 1983. gadā izveidojusi pirmo zīmēto animācijas filmu Kabata pēc rakstnieka Ojāra Vācieša dzejoļiem.
Sarunā ar laikrakstu Diena Roze Stiebra stāsta, ka viņas intereses lokā vienmēr ir bijuši starpstāvokļi. "It kā tu nebūtu vēl aizmidzis, bet nebūtu vairs nomodā, jo tā ir iespēja parādīt mūsu garīgo pasauli, kura ir izkāpusi no savas materiālās masas, bet vēl nav izkususi un pacēlusies gaisā, līdz ar to sasniedzama skatītājam," norāda režisore, par kuras labākajiem darbiem Ansis Bērziņš sauc Neparastos rīdziniekus (2001) un Spēlēju, dancoju! (2007). Savukārt par vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem režisors uzskata animācijas filmu Bruņurupuči (1987), kurā spilgti ieskanas viņam tuvā dramatisma nots. "Es domāju, ka jau pašiem mazākajiem skatītājiem ir jāmāca patiesība. Un patiesība par mūsu dzīvi ir ļoti vienkārša. Mēs piedzimstam un beigās nomirstam. Un to vajadzētu saprast bez satraukuma, bet ar mobilizēšanos, ka posms starp nākšanu pasaulē un aiziešanu no tās ir jāpiepilda ar labām lietām," uzsver Ansis Bērziņš.
Mācīšanās piedot
Viņu abu daiļrades kontekstā Ansis Bērziņš izceļ kopīgi veidoto pilnmetrāžas animācijas filmu Ness un Nesija (1991) pēc rakstnieka Vika grāmatas Zemūdens bara lielā diena motīviem. "Šajā darbā ļoti veiksmīgi salikās kopā viņa dramatisms un mans vieglums," akcentē Roze Stiebra, kura kopā ar Ansi Bērziņu savas daiļrades pamatos ir ielikuši kritērijus, ka viņi veidos filmas pēc latviešu rakstnieku darbiem ar latviešu komponistu mūziku un latviešu mākslinieku piedalīšanos.
Drīz pēc tam Roze Stiebra radīja savu nākamo pilnmetrāžas animācijas filmu Kaķīša dzirnavas (1993) pēc rakstnieka Kārļa Skalbes pasakas motīviem, kurā tika uzsvērta garīgā spēka loma pasaules pārveidošanā, noliedzot naidu un vardarbību. Ansis Bērziņš atceras, ka tajā laikā šī kinodarba galvenais varonis ticis nodēvēts par ņuņņu, tam laikam nepiemērotu varoni, kurš aicina piedot saviem pāridarītājiem. "Cilvēkam ir jāiegulda ļoti daudz pūļu, lai viņš izaugtu līdz atziņai, ka tikai piedošana un mīlestība spēj atrisināt visu, turklāt mīlestība nav iespējama bez piedošanas," bilst režisors.
"Kamēr mēs dzīvosim pēc Vecās Derības: aci pret aci, zobu pret zobu, dots pret dotu, tikmēr mēs iesim bojā. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pasaule ir ļoti tuvu tādai robežai, turklāt mēs paši neesam pilnīgi kā Dievs. Patiesībā uz Zemi netiek sūtīts neviens, kurš būtu ideāls. Kurš būtu gatavs. Uz šejieni mēs tiekam sūtīti, lai mācītos dzīvot un mācītu savus bērnus," saka Ansis Bērziņš, kurš ikvienu sarunu uzskata par mācību stundu.
Saule brauca debesīs
Patlaban Roze Stiebra strādā pie sava nākamā kinodarba – pilnmetrāžas animācijas filmas Saule brauca debesīs. Tā būs vizuāla poēma par Latviju kā Saules meitu, kura piedzimst tumsā, tiek nozagta, bet vēlāk atbrīvota, lai uzplauktu kā skaists zieds mūžībā. Tās pirmizrāde ieplānota 2018. gada 18. novembrī plkst. 18.
Tikmēr pie vienas no Rīgas kinostudijas kabineta sienām ir izritināts topošā stāsta karkass kā tautiska josta, kurā soli pa solim ierakstīsies neskaitāmu zīmējumu raksts ar izteiksmīgu krāsu diegiem. "Helēna Heinrihsone mani iemācīja nebaidīties no spilgtām krāsām," atzīst Roze Stiebra, kura kopā ar mākslinieci radījusi trīs darbus ciklā Pasaciņas (2003) un animācijas mūziklu Spēlēju, dancoju! (2007), kuras pamatā ir etnofolka grupas Iļģi muzikālā kompozīcija pēc Raiņa lugas motīviem.
Savā daiļradē Roze Stiebra sadarbojusies ar tādiem komponistiem kā Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Uģis Prauliņš un citi. Savukārt par topošās pilnmetrāžas animācijas filmas komponistu izvēlēts mūziķis Juris Kaukulis. "Es dzirdēju Kālabad (2014), kad biju pārstājusi veidot filmas. Man tik ļoti patika šīs dziesmiņas – gluži kā pasaciņas –, ka nodomāju: cik žēl, ka es vairs to nedaru," par Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestra ierakstīto albumu saka Roze Stiebra.
Kino elpošana
Jāatzīmē, ka Rozes Stiebras iepriekšējais darbs ir tapis pirms septiņiem gadiem – tā bija filma Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu (2010), kas kļuva par pēdējo darbu filmu studijas Dauka darbībā. Viņas jaunā kinodarba producents ir Roberts Vinovskis un Studija Lokomotīve. Tā tiek īstenota Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kurā kopumā ieplānotas sešpadsmit pirmizrādes. "No patologa anatomikuma laboratorijas tas ir pārvērties par ļoti spēcīgu, garīgā un intelektuālā ziņā labi apbruņotu reanimācijas palātu," par Nacionālā kino centra darbību piebilst Ansis Bērziņš, "jo mēs redzam, ka mūsu vairākus gadus pakritušais un smagi ievainotais kino atdzīvojas. Elpo. Dzīvo starp mums un jau ir kļuvis par latviešu kultūras nozīmīgu sastāvdaļu."
Runājot par kino un animācijas filmu nākotni, Roze Stiebra uzskata, ka ik pēc trim gadiem vajadzētu uzņemt pa vienai animācijas pilnmetrāžas filmai bērniem, kas sakņotos latviešu literatūrā – jaunākajos oriģināldarbos vai klasikā, jo tā veidotos nepieciešamais uzkrājums un ļautu nodarbināt animatorus ne tikai viena atsevišķa projekta ietvaros (kā filmas Saules brauca debesīs gadījumā), bet ilgstošā laika periodā, jo citādi var izveidoties situācija, kad režisoriem būs idejas, bet nebūs cilvēku, kuri tās realizē dzīvē. Papildu informāciju par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa daiļradi var lasīt
www.filmas.lv.