Ar tik skaidru un savam laikam netipisku vēstījumu XX gadsimta 60. gadu Latvijas kino ienāca Uldis Brauns, dēvēts par vienu no Rīgas poētiskās dokumentālā kino skolas aizsācējiem.
Kinooperatora Ulda Brauna debijas īsfilma Baltie zvani (1961) ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Kinokritiķe Dita Rietuma raksta: "Hrestomātiska filma, kas aizsāka jaunu "laika skaitīšanu" latviešu dokumentālā kino vēsturē. Poētiska eseja, kas seko mazas meitenītes ceļam 60. gadu Rīgā, kļuva par jaunas tā dēvētās Rīgas poētiskās dokumentālās kino skolas aizsācēju. Paradoksāli, jo filmā, kas tapa režisora Ivara Kraulīša, scenārista Herca Franka un operatora Ulda Brauna sadarbībā, ir izmantoti spēles elementi – ir zināms gan mazās meitenītes vārds (Ilze Zariņa), gan fakts, ka viņas impulsīvais klejojums pa Rīgu, priecājoties par spožu niķelētu briedi automašīnas Volga priekšgalā, par ziediņiem – baltajiem zvaniem – puķu veikala skatlogā, vēlāk pārdzīvojot to, ka viņas ziedu pušķītis ir nokritis dzīvas satiksmes vidū, u. c. ir filmas radošās grupas aranžēts."
Uldis Brauns bija viens no tiem, kas lika runāt par savām filmām kā savdabīgām mākslas parādībām. Ar īsfilmām Sākums (1961), Celtne (1962) un Strādnieks (1963) tika iedibināta jaunā dokumentālistikas izteiksmība. "Filmā 235 000 000 (1967) poētiskais kino sasniedz augstāko virsotni. Savos darbos Uldis Brauns vienmēr tiecies uz māksliniecisku un filozofisku parādību apjēgsmi, sintezējot svaigus un neparastus vizuālos tēlus, un tas nodrošinājis viņa filmu ilgmūžību," uzskata cikla Kino gadsimts Latvijā autors kinozinātnieks Agris Redovičs. Var teikt, ka filma 235 000 000 jau 1967. gadā sagatavoja augsni Jura Podnieka 1989. gadā uzņemtajai daudzsēriju filmai, kas iemūžināja PSRS agoniju. Režisors Uldis Brauns un scenārija autors Hercs Franks, uzņemot 235 000 000, darbojās pēc Trojas zirga principa. Filmai vajadzēja tapt par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai un PSRS iedzīvotāju 1966. gada raženajam statistikas ciparam. Izmantojot finansiālo iespēju nokļūt 15 brālīgo republiku tālākajos kaktiņos, Rīgas kinostudijas radošā grupa uzņēma nevis režīmu slavinošu propagandas filmu, bet filozofisku, poētiski skaistu līdzību par cilvēku dzīvi – no šūpuļa līdz kapam. Filmas montāža un noskaņa savā ziņā ir rada mūsdienu dokumentālajām pilnmetrāžas filmām par dabu.
Atjaunotās Latvijas laiks Uldim Braunam nebija labvēlīgs – kā viens no pirmajiem Rīgas Dokumentālo filmu studijas režisoriem viņš paliek bez darba. 90. gadu sākumā ar ģimeni pārceļas uz dzīvi nomaļās lauku mājās Ventas krastā – audzē labību un mājlopus. Paiet daudzi gadi, līdz 2008. gadā Uldis Brauns uzņem savu nākamo filmu Ardievu, divdesmitais gadsimt! – grandiozu, vizuāli ietilpīgu apceri par Latvijas vēsturisko likteņdrāmu.