Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Rudens sonāte. Neizbrienamie elles loki

Izcils dramaturģiskais materiāls ir neskaitāmu interpretāciju vērts. Šodien JRT notiks Māras Ķimeles jauniestudējuma Rudens sonāte pirmizrāde

Visas šīs piezīmes neietilps tradicionālajā pirmizrāžu izvērsto anotāciju žanrā, kas iezīmē izrādes režisora koncepciju un/vai pievēršas aktieru vīzijai – savu varoņu redzējumam. Jauniestudējuma Rudens sonāte pamatā ir pasaulslavena filma, kas ir pelnījusi atgādinājumu, pat ja JRT izrāde radikāli atšķirsies no zviedru klasiķa Ingmara Bergmana 1978. gadā uzņemtās drāmas Rudens sonāte.

Teātra atkarība no kino

Rudens sonātes iestudējums turpina vienu no aktuālākajām Latvijas teātra tendencēm, kam teātra kritiķi retumis pievērš īpašu uzmanību, proti, (pozitīvo?) atkarību no kino, precīzāk, tā dāsnā dramatiskā un dramaturģiskā materiāla, ko piedāvā pasaules kino process – senais un nesenais. Ja sāksim pedantiski skaitīt, cik izcilu, pasaulē pazīstamu, Latvijā nereti nosacīti pamanītu filmu ir inspirējušas pašmāju teātra režisorus pēdējos gados, skaitlis būs iespaidīgs. Piemēram, viena no 2015. gada Spēlmaņu naktī nominētajām mazās formas izrādēm – Dailes teātra Visas viņas grāmatas (režisors Dmitrijs Petrenko) – ir izcilas filmas Lasītājs/The Reader (2008) skatuves versija (filmas scenārija pamatā – Bernharda Šlinka romāns Priekšlasītājs). Dailes teātra repertuārā ir Ziloņa dziesma (režisors Andrejs Žagars), kas ir gan luga, gan filma. No filmas Pagājusī nakts/Last Night (2010) inspirējies režisors Intars Rešetins savā izrādē Nakts vēl nav galā, savukārt Regnārs Vaivars izrādei Apglabājiet mani zem grīdas ierosmi guvis krievu filmā Pohoroņite meņa za plintusom (2009).

Šīs ir tikai dažas viena teātra izrādes, kuras var nosaukt, neiedziļinoties komplicētākā kino un teātra mijiedarbības analīzē. Teiksim, Lauras Grozas-Ķiberes veidotā Dailes teātra hita Frankenšteins kinematogrāfiskajos un vēsturiskajos kontekstos (Frankenšteina kino versijas eksistē kopš XX gadsimta sākuma) vai apcerē par kino kā daudzu Dž. Dž. Džilindžera iestudēto izrāžu barošanās avotu.

Apjēgsme vai radošā pārstrāde

Līdzīgu ekskursu varētu veikt arī citu teātru pieredzē, kaut pēdējos gados Jaunajā Rīgas teātrī atkarība no kino nav bijusi īpaši izteikta. Kopš Regnāra Vaivara Bračkām – Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi skatuves versijas – un Gata Šmita Tas notika ar viņiem (parafrāze par vairākām ASV 40.–50. gadu filmām) jau ir pagājis daudz laika, izrāžu vairs nav repertuārā.

Nacionālajā teātrī "teatrālās kinematogrāfijas" virzienu izkopusi režisore Ināra Slucka, veidojot gan Bagāto kundzi un ietverot tajā tiešas atsauces uz 1969. gada Leonīda Leimaņa filmu, gan Zudušo laiku citējot (refleksija par film noir stilu un amerikāņu klasiku – filmu Vientuļā vietā/ In a Lonely Place (1950)). Šo uzskaitījumu varētu gan izvērst, gan detalizēt, kaut jautājums ir skaidrāks par skaidru, kāpēc Latvijas teātris nevar iztikt bez pasaules kinopieredzes izmantošanas – apjēgsmes vai radošās pārstrādes. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis neformālā sarunā uz šo jautājumu atbildēja lakoniski: "Nav lugu. Nav labas dramaturģijas."

Pagaidām pie tā arī paliksim, labas dramaturģijas trūkums (varbūt informācijas un pieejamības trūkums?) ir pamatdzinulis, kas mudina režisorus meklēt iestudējumu materiālu filmās, kuru taču ir tik daudz. Turklāt līdz plašai auditorijai Latvijā tās nemaz tik vienkārši nenonāk. Te nu vieta "penterim" par masu auditorijas alkām pēc priekiem un izklaides, kas vienmēr būs dominējošā un apgrūtinās dramatisku, nobriedušai auditorijai paredzētu filmu nonākšanu kinorepertuārā.

Turklāt, pat ja filma ir repertuārā, nav garantijas, ka skatītāji – tie, kuri aktīvi apmeklē Latvijas teātrus, – to pamanīs. Būtu interesanti izpētīt, cik no Osedžas zemes skatītājiem Nacionālajā teātrī noskatījās kinoteātros filmu Osedžas zeme/August: Osage County (2013) ar Merilu Strīpu un Džūliju Robertsu. Man šādu datu nav, kaut domāju, ka auditorijas pārklājums varētu būt minimāls. (Atkāpe – filmas Osedžas zeme pamatā ir luga.)

Pašlaik režisors Elmārs Seņkovs Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudē spāņu dramaturga Huana Majorgas lugu Zēns (oriģinālnosaukums – Zēns no pēdējā sola; pirmizrāde 14. janvārī), kura ir franču režisora Fransuā Ozona filmas Mājā/ Dans la maison (2012) pamatā.

Šis stāsts vēl nav galā un nebeigsies – kino un teātra mijiedarbe ir niansēta un aktuāla tēma, kurā iekļaujas arī JRT jauniestudējums Rudens sonāte.

Attiecību fatālais krahs

"Māte un meita – cik šausminošs mīlas un naida, ļaunuma un labestības, haosa un radīšanas savijums, un viss, kas notiek viņu starpā, ir dabas ieprogrammēts..." – tie ir meitas Evas vārdi mātei Šarlotei vienā no filmas Rudens sonāte mokošākajiem, dramatiskākajiem dialogiem.

1978. gadā veidotā zviedru klasiķa Ingmara Bergmana filma ir kanonizēta kinovēstures vienība. Savulaik šī bija viena no tā ierobežotā Rietumu filmu skaita, kas nonāca ideoloģiski kontrolētajā Padomju Savienības kinoteātru repertuārā, tāpēc Rudens sonātes sižets auditorijai brieduma gados visdrīzāk ir labi zināms.

Māte Šarlote – pasaulslavena pianiste, stalta, savos gados joprojām skaista sieviete – pēc kārtējā vīra nāves un pamatīga laika sprīža ierodas viesos pie meitas Evas ģimenes. Māte nav apciemojusi Evu gadiem ilgi, viņa nekad nav satikusi Evas bērnu – savu jau mirušo mazdēlu, kurš gājis bojā, noslīcis četru gadu vecumā. Viņa gadiem nav apciemojusi savu otru meitu invalīdi Helēnu, kuru nu kopj Evas ģimene.

Māja, kurā dzīvo Eva un viņas vīrs mācītājs, aiz šķietamās harmonijas slēpj neskaitāmas emocionālās traumas un drāmas, kas atklājas soli pa solim. Precīzāk – dialogu pēc dialoga. Rudens sonāte ir "runājošā filma" – proti, viena no tām Ingmara Bergmana drāmām, kurā runātais vārds, personāžu vārdiskās sadursmes un konfrontācijas ir svarīgākas par kādiem īpašiem kinematogrāfiskiem risinājumiem. Filmā ir izcils Ingmara Bergmana pastāvīgā operatora, arīdzan klasiķa Svena Nīkvista darbs, taču tā pēc savas uzbūves ir teatrāla. Darbība risinās slēgtā telpā – Evas un viņas vīra mājā –, filmas dramatisma dzinulis ir dialogi, nevis akcentēta (fiziska) darbība.

Filmā uzsvars likts uz tuvplāniem – aktrišu Ingridas Bergmanes un Līvas Ulmanes seju. Tas ļauj izsekot vissīkākajai emocionālajai niansei. Ingmars Bergmans ir filmas scenārija autors, dramaturģiskā materiāla veidotājs. Zviedru ģēnija svētā apsēstība vienmēr ir bijusi pārliecība, ka cilvēciskās attiecības ir neizbrienami, mokoši elles loki – viņu vienmēr ir interesējusi sievietes un vīrieša konfrontācija, attiecību nenovēršamais, fatālais krahs. Rudens sonātē šo elli viņš ir atradis mātes un meitas attiecībās.

Privāto ciešanu summa

Vēsture ir saglabājusi stāstus par to, kā tapa Rudens sonāte. Tā ir pirmā un vienīgā filma, kurā Ingmars Bergmans (1918– 2007) ir filmējis savu pasaulslaveno uzvārda māsu Ingridu Bergmani (1915– 1982) (viņiem nav nekādas radniecības!) – zviedru aktrisi, kura kļuva par Holivudas leģendu, vienu no populārākajām 40.–50. gadu kinozvaigznēm, kuras 100 gadu jubileja pērn tika atzīmēta visā pasaulē.

Meitas Evas lomā viņš filmēja savu iecienīto aktrisi, vienu no savām dzīvesbiedrēm Līvu Ulmani. Viņas viesošanās Rīgā 2014. gada nogalē, kad šeit notika Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, daudziem ir dzīvā atmiņā.

Ingrida Bergmane Rudens sonātes filmēšanas laikā pretojusies Ingmara Bergmana darba stilam, kaut arī viņa gadiem ilgi bija vēlējusies strādāt ar Bergmanu. Viņa vairījās padarīt savu varoni, pasaulslaveno pianisti, par monstru, kas izkropļojis meitas dzīvi un viņas emocionālo pasauli. Šis būtu vienkāršākais filmas konflikta lasījums – emocionāli paviršā māte, kas karjeras un viesizrāžu vārdā ir upurējusi ģimeni, iespēju būt kopā ar meitām. Par šiem grēkiem sieviete saņem pēc nopelniem – vārdi, pārmetumi, ko Eva, šī šķietamā labestības un sirdsšķīstības vācelīte, vālē, beidzot tikusi pie teikšanas un iespējas vismaz verbāli atriebties mātei, ir šokējoši un baisi. Ir jābūt Ingridai Bergmanei, lai ar ģeniālas aktierspēles palīdzību liktu apšaubīt Evas taisnību – meitas egoismā diedzēto dumpi.

Šarlote ir viena no pēdējām Ingridas Bergmanes lomām, viņa pēc dažiem gadiem nomira ar vēzi. Šķiet, pianistes lomā ir summējies pašas aktrises privātās dzīves dramatisms. Nedaudz līdzīgus vārdus kā Eva savai mātei filmā Rudens sonāte Ingridai Bergmanei velta viņas pašas meita – viena no četriem aktrises bērniem – lieliskajā dokumentālajā filmā Es esmu Ingrida/Jag är Ingrid (2015), kas pērn tika rādīta Rīgā. Arī Bergmanes meita pārmet mātei bērnu upurēšanu karjeras un savas privātās dzīves vārdā.

Nežēlīgais ģēnijs Ingmars Bergmans lieliski apzinājās, ka Šarlote ir ideāla loma Ingridai Bergmanei – tēls, kas uzjundīs pašas aktrises privātās pieredzes bezdibeņus, iespējams, vainas apziņu. Tas, ka 50. gadu sākumā Bergmane pameta vīru, zviedru ārstu, un meitu, lai dibinātu ģimeni ar itāļu režisoru Roberto Rosellīni, bija iemesls starptautiskam skandālam un aktrises Holivudas karjeras kraham 50. gados – tā gan vēlāk atsākās.

Tomēr Rudens sonāte ir pārāk ietilpīga, lai novilktu striktas robežas, kurš vainīgs un cik lielā mērā. Māte, kas "pazudinājusi" meitu, vai meita, kura ārdās savā viduvējības egocentrismā, atriebjoties mātei ne tikai par īstiem, bet arī iedomātiem grēkiem? Savukārt Ingridas Bergmanes spēles nianses (iespējams, pretēji Ingmara Bergmana vēlmēm) arvien vairāk liek emocionāli nosliekties mātes, nevis meitas pusē. Tas, protams, subjektīvi.

Izcili mākslas darbi, izcils dramaturģiskais materiāls ir neskaitāmu interpretāciju vērts. Intriģējoši, kā Rudens sonāti Jaunajā Rīgas teātrī būs izlasījuši režisore Māra Ķimele un aktieri Baiba Broka, Inga Tropa, Liena Šmukste un Ģirts Krūmiņš.

Rudens sonāte
Drāma. Vācija, Francija, Norvēģija. 1978
Režisors Ingmars Bergmans
Lomās Ingrida Bergmane, Līva Ulmane, Lēna Nīmane, Halvars Bjerks

Rudens sonāte
Pirmizrāde JRT Mazajā zālē 7.I plkst. 19
Režisore Māra Ķimele
Lomās Baiba Broka, Inga Tropa, Liena Šmukste, Ģirts Krūmiņš 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja