Pirmoreiz dzirdot Eimiju Vainhausu, likās neticami, ka tā ir jauna un trausla, turklāt baltā meitene, nevis iespaidīga izmēra melnādainā džeza dziedātāja gados, kura, visticamāk, jau vairākus gadu desmitus ir mirusi. Līdzīgas domas bijušas daudziem, arī Salamam Remi – viņas vēlāko ierakstu producentam. "Kad es izdzirdēju, kā Eimija dzied, tūliņ sapratu, ka viņa ir īstena džeza dziedātāja, kurai ir 65 gadus vecas dziedātājas stils un kura, pateicoties dzīves pieredzei, zina, kā dziedāt. Es nodomāju: ja tu tā dziedi savos astoņpadsmit, kā tu dziedāsi, kad tev būs divdesmit pieci?" stāsta Salams Remi Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā iekļautajā dokumentālajā filmā Eimija par dziedātāju no Londonas, kura aizgāja no dzīves karjeras plaukumā 2011. gada 23. jūlijā.
Jāmācās no saviem elkiem
Filmas režisors ir Asifs Kapadija, kurš arī iepriekšējo filmu uzņēmis par cilvēku, kurš beidza dzīvi, būdams slavas zenītā un savā jomā tobrīd labākais pasaulē, – Pirmās formulas pilotu Airtonu Sennu. Atšķirībā no 1994. gadā bojā gājušā brazīliešu autosportista Eimija dzīvoja laikā, kad ierīces, ar kurām var uzņemt video, bija sastopamas itin visur, tāpēc "dzīvo bilžu" izvēle bijusi pietiekami liela, un nu jau visām šīm epizodēm ir liela vērtība. Piemēram, filmas ievada kadros redzams, kā Eimija kādās mājas viesībās, visiem korī dziedot slaveno dzimšanas dienu himnu, beigu daļā paliek viena kā spilgta soliste, jo viņas neatvairāmi un meistarīgi improvizētajam nobeigumam nespēj turēt līdzi neviens.
Turpinājumā skanošajā intervijas ierakstā Eimija stāsta, ka vienkārši priecājusies par to, kas viņai labi padodas, mācoties no saviem elkiem – Teloniusa Monka, Dinas Vašingtones, Sāras Vonas un Tomija Beneta, ar kuru duetā viņa vēlāk veica savu pēdējo ierakstu. Sešpadsmit gadu vecumā Eimija uzstājās ar Nacionālo džeza orķestri, taču tolaik vēl nedomāja, ka dziedāšana kļūs par viņas profesiju. Tas tomēr notika, un viņa kļuva par vienu no izcilākajām mūsdienu dziedātājām, kura nu jau kuplinājusi to mūziķu sarakstu, kuri, sasnieguši slavas un atzinības virsotni, aizgājuši no dzīves 27 gadu vecumā.
Viss par viņu pašu
Eimijai neesot paticis tas, kas notiek populārajā mūzikā (filmā labi redzama viņas neslēptas ironijas pilnā reakcija, dzirdot vārdus Daido, Bejonsē, Riana, Džastins Timberleiks), un viņa tajā centusies ienest kaut ko savu – ne gluži džezu, bet kaut ko uz to pusi, ņemot vērā tendences, kas valdīja meiteņu izpildītajā popmūzikā 60. gadu sākumā. Arī Eimijas stils – acu ēnas un slavenā frizūra, kādu tagad nēsā arī Kings Čārlzs, – aizgūts no Ņujorkas meiteņu trio The Ronettes (1959–1966).
Rokraksti ar Eimijas dziesmu tekstiem slīd pa ekrānu, fonā skan viņas balss dziesmā, un te vienā, te citā kadra vietā kā karaoke parādās tieši tajā mirklī skanošās rindas tiem, kuri dziedātājas rokrakstu varbūt nevar saburtot. Viņa tās rakstījusi jūtu uzplūdā, nevis ražojusi pantu pēc panta, sēžot pie datora, kad tuvojas līgumā norādītais nodošanas termiņš. Otrais albums Back to Black (2006), kas padarīja Eimiju Vainhausu par superzvaigzni, nāca ilgi un mokoši. Dziedātāja rakstīja un dziedāja par sevi – par to, ko pati izdzīvojusi, jo jebkas cits viņai liktos svešs. Eimijas slavenākā dziesma Rehab ir autobiogrāfisks vēstījums par apkārtējo centieniem sūtīt viņu ārstēties, kuriem Eimija pretojas.
Nožēlas pilni mirkļi
Eimija bija draudzīga, jautra, atklāta, valdzinoša un asprātīga, taču arī dzēlīga, ja viņai kaut kas nebija pa prātam. Eimijai, piemēram, nepatika, ka debijas albuma Frank (2003) skanējumā pievienotas vijoles – viņa teic, ka pati nekad nebūtu to darījusi, un ir dikti nikna par to. Viņa vienmēr darīja visu, ko vēlējās: aizrautīgi nodevās romantiskām attiecībām, lietoja alkoholu un narkotikas, par spīti tam, ka tas kādu brīdi varbūt palīdzēja, bet vēlāk traucēja realizēt sevi mūzikā. Dziedātāja par to neuztraucās līdz brīdim, kad lielā koncertā Belgradā, iznākusi uz skatuves sajūsminātā pūļa priekšā, nemaz vairs nevarēja padziedāt un vēlāk saprata, ka nu gan viss ir pavisam slikti, to ļoti pārdzīvoja, un tas lika viņai salūzt pavisam.
Filma diezgan detalizēti un bez liekas moralizēšanas izstāsta visu, kas varētu palīdzēt ne vien iepazīt, bet arī izprast Eimijas personību un īso dzīves stāstu, arī intīmas detaļas. Vairāk nekā divas stundas garā filma ir pilna ar māksliniecei tuvo cilvēku atmiņām, triumfālu koncertu fragmentiem un bezmaz histēriskas sajūsmas izpausmēm, kadriem no darba studijā un fotosesijām, paparaci nemitīgajiem uzbrukumiem un citiem skumjiem momentiem, jo katrs tās mirklis neizbēgami ir pilns nožēlas, ka mēs esam zaudējuši līdz šim leģendārāko XXI gadsimta dziedātāju, bet neviens nezinām un, iespējams, nemaz negribam zināt, kā būtu izvērsies viņas liktenis, ja viņa paliktu dzīva.
Eimija/Amy
Režisors Asifs Kapadija. Dokumentālā filma. Lielbritānija, ASV. 2015.
Kinoteātrī Splendid Palace 22., 24.X plkst. 21.30