"Vienmēr ir iespēja uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu." Ar šādu devīzi mākslinieks Voldemārs Johansons kopā ar domubiedriem 2017. gadā izveidoja Vizuālās kultūras fondu, lai sāktu piedāvāt publikai Latvijā savstarpēji integrētus elektroakustiskās mūzikas, mākslas un zinātnes notikumus. Nu mūsu uzmanībai jau tiek piedāvāts telpiskās skaņas festivāls Komplementārās pretrunas. Tas norisināsies no 10. līdz 18. novembrim festivāla centrā Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, vienuviet pulcējot Latvijas un ārvalstu komponistus un zinātniekus, lai ar 36 skaļruņu palīdzību speciāli izveidotā daudzkanālu skaņas kupolā ļautu klausītājiem gūt jaunu skaņas uztveres pieredzi. Vienmēr zinātkārais mākslinieks Voldemārs Johansons ir šī festivāla mākslinieciskais vadītājs.
Voldemārs Johansons ir jauno mediju mākslinieks, kurš strādā ar dažādām skaņu mākslas formām no komponēšanas līdz skulptūrai. Savos slavenākajos darbos viņš dokumentē dabu – vētru Atlantijas okeānā, izzūdošu Arktikas dabu un Fukušimas zemes radiācijas skanējumu. Interesējas par zinātni, klimata draudiem un tehnoloģijām mākslā. Viņš studējis elektroniskās mūzikas komponēšanu Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtā. Savos darbos mākslinieks pēta skaņas uztveri un pieredzi dažādās audiovizuālās formās. Voldemārs Johansons ir renesanses tipa mākslinieks, kurš savā radošajā praksē apvieno interesi par vizualitāti, skaņu un zinātni. Viņš ir arī viens no patlaban pārliecinošākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kurš guvis ievērību starptautiskā mērogā. Voldemāra Johansona skaņas un gaismas instalācijas, ūdens skulptūras un pat plaknē risinātās kompozīcijas demonstrē izteikti jūtīgu attieksmi pret formu un telpu. Šo visu rezumējot – viņš ir vizuālais mākslinieks, kura jaunrades pamats ir skaņa. Voldemārs Johansons un viņa kolēģi ir aizurbušies pat līdz kvantu fizikai, ko mēģina tulkot skanējumos, veidojot kvalitatīvi jaunu skaņutelpu. Aptuveni stundu gari telpiskās skaņas koncerti notiks īpaši izveidotā telpiskās skaņas kupolā vairākas reizes dienā. Šis Latvijā samērā mazpazīstamais koncertformāts klausītājam ļaus piedzīvot skaņas pieredzi, ko nav iespējams īstenot ar citiem līdzekļiem. Festivāls lepojas arī ar pasaulslavenu viesi – britu laikmetīgās mūzikas komponistu, Plimutas Universitātes Starpdisciplinārā datormūzikas pētniecības centra (ICCMR) vadītāju Eduardo Mirandu, kurš izglītības programmas ietvaros pasniegs meistarklasi mūzikas kompozīcijas studentiem un publisko lekciju festivāla atklāšanas vakarā 10. novembrī. Savukārt sadarbībā ar QLatvia tiek veidots ievadkurss kvantu skaitļošanā. Uz brīdi apturu aizņemtības jonī teju nenotveramo Johansonu, lai izjautātu par to, kas sagaida festivāla apmeklētājus.
Voldemārs Johansons. Ar šo projektu mēs vēlamies iepazīstināt Rīgas iedzīvotājus ar laikmetīgas telpiskās mūzikas pieredzi, piedāvājot komponistu speciāli radītu skaņdarbu koncertprogrammu par kvantu fizikas konceptiem. Liela daļa aizrautīgi strādājuši kopā ar zinātniekiem, pat laboratorijās, lai izprastu kvantu fizikas procesus un ietērptu skanējumā. Ar ikgadēju festivālu vēlamies iedzīvināt Latvijas mūzikas ainavā samērā mazpazīstamu koncertmūzikas formātu – telpiskas elektroakustiskās mūzikas atskaņojumus. Pirms 100 gadiem ievērojamais dāņu fiziķis Nilss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atomu struktūras izpētē. Viņa revolucionārais darbs lika pamatus kvantu mehānikai un noteica enerģijas kvantizācijas koncepciju atomā, kā arī izvirzīja komplementaritātes ideju, kas paredz, ka daļiņas atkarībā no veida, kā tās tiek novērotas, uzrāda gan viļņiem, gan daļiņām atbilstošu uzvedību. Svinot šos atklājumus, Vizionārās kultūras fonds sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu un Nilsa Bora institūtu pagājušajā gadā sāka un jau iedzīvināja projektu Komplementārās pretrunas, kurā mūzikas autori Anna Fišere (Latvija), Jakobs Kirkegords (Dānija) un Tie Janna (Ķīna) iedvesmojās no kvantu zinātnes idejām un, konsultējoties ar kvantu fizikas pētniekiem no Nilsa Bora institūta Kopenhāgenā, radīja jaunus skaņas darbus. Šogad šo mūsu programmu paplašina latviešu autoru – Lindas Leimanes un mans – darbs, kopā veidojot dabaszinātnēm veltītu koncertprogrammu. Festivāla koncertos skanēs Annas Fišeres, Jakoba Kirkegorda, Tie Jannas, Eduardo Mirandas (Lielbritānija), Voldemāra Johansona un Lindas Leimanes (Latvija) jaundarbi. Paralēli norisināsies meistarklases. Pilna festivāla programma un biļetes atrodamas vietnē: https:// www.swrl.space/ un biļešu tirdzniecības vietnē https://fienta.com/complementarycontradictions-swrl-23.
Ko principiāli jaunu telpiskās skaņas festivāls Komplementārās pretrunas ienes Latvijas elektroakustiskās mūzikas notikumu apritē?
Ir bijuši līdzīgi koncerti ar dažādiem jauniem izteiksmes un pasnieguma formu meklējumiem festivālos Skaņu mežs, DeciBels, Arēna un citur, taču ne tādā līmenī – viss kopā daudzkanālu skaņā ģeometriskā kupolā un ar speciāli pasūtītiem jaundarbiem, kuriem būs pasaules pirmatskaņojums. Īstenojam savu sapni, turpinot elektroakustiskās mūzikas koncertu tradīciju jaunā pakāpē.
Tātad nākamais solis?
Nākamais. Bet milzīgs.
Lūdzu, pastāsti par festivāla viesi.
Festivāla īpašais viesis, komponists Eduardo Reks Miranda ir Plimutas Universitātes Starpdisciplinārā datormūzikas pētniecības centra vadītājs. Viņš ir vairāku nozīmīgu grāmatu autors, eksperts vairākās mūsdienu mūzikas pētniecības disciplīnās. Esmu lasījis viņa grāmatas un arī saticis viņu kvantu skaņas simpozijā Barselonā. Eduardo Mirandas jaunākā grāmata ir Kvantu datormūzika (Quantum Computer Music: Foundations, Methods and Advanced Concepts). Viņš rakstījis par mākslīgā intelekta izmantošanas iespējām mūzikā. Mirandas pašreizējie pētījumi ir vērsti uz kvantu skaņu un kompozīciju, kas ietver kvantu skaitļošanu. Šajā virzienā viņš sadarbojas ar vadošajiem pētniecības uzņēmumiem šajā jomā: Quantinuum un IBM. Viņa kompozīciju Qubism šovasar pirmatskaņoja orķestris London Sinfonietta.
Ko tieši pats radījāt pirmatskaņošanai festivālā kā mūzikas autors?
Skaņdarbu Hromosfēra (Chromosphere) veidoju kā telpisku skaņas ainavu, ko tiešā veidā iedvesmojuši Saules dinamiskie procesi, kas aprakstīti zinātnisku novērojumu datos. Sauli, tāpat kā citas aktīvas zvaigznes, iekļauj plazmas atmosfēra. Tiek uzskatīts, ka Saules vainags var sasniegt divu miljonu grādu temperatūru. Tas plešas miljoniem kilometru tālu izplatījumā, un to viegli var novērot pilna Saules aptumsuma laikā. Mūsdienās Saules parādību novērojumus veic ar tādiem instrumentiem kā radioteleskopi un optiskie teleskopi. Šo astronomisko instrumentu ievāktie Saules aktivitātes dati veidos izejmateriālu telpiskai daudzkanālu skaņas kompozīcijai, kas ieskaņos Saules vainaga izlādes (coronal discharge) un citu dinamisku parādību novērojumus. Skaņdarbu veidoju elektronikai ar skaņas sintēzes paņēmieniem.
Ar ko īsti nodarbojas Vizionārās kultūras fonds?
Tam, ka šāds nodibinājums tapa, ir garāka priekšvēsture. Interese par telpisko skaņu un datumūziku ir radusies mūsu jaunākās un vidējās paaudzes komponistu vidē. Vairāki no viņiem ir mācījušies dažādos pasaules elektroakustiskās mūzikas centros, un tā ir nozīmīga mūsdienu mūzikas attīstības tendence, taču mums trūkst atbilstošas vides. Tiekoties – visbiežāk ar komponistu Rolandu Kronlaku – runājām par to, ka nav ne studijas, kur veidot telpisku elektroakustisko mūziku, ne šādas koncertpieredzes.
Nodibinājumu Vizionārais kultūras fonds kopā ar domubiedriem no Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Komponistu savienības izveidoju 2017. gadā, lai strādātu mākslas un zinātnes jomā, par saviem uzdevumiem izvirzot mākslas un zinātnes sadarbības veicināšanu, inovāciju atbalstu mākslā un zinātnē, kā arī zinātniskas un radošas domāšanas veicināšanu Latvijas sabiedrībā. Mūsu sadarbības partneri ir Moth Quantum, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Dānijas Kultūras institūts, Latvijas Komponistu savienība, QLatvia.
Vizionārās kultūras fonds 2022. gada janvārī sāka telpiskās mūzikas koncertprogrammu Vidū, kas tika atskaņota Cēsu koncertzālē speciāli izveidotā skaņas kupolā. Tajā tika atskaņoti speciāli sagatavoti darbi. Es to tēlaini dēvēju par elektronisko kamermūziku, jo, lai šo skaņu labi izbaudītu un piedzīvotu, koncertu vienlaikus var klausīties ap piecdesmit cilvēku. Tāpēc rīkojām koncertus – seansus, kurus atkārtojām veselu nedēļu. Tas bija komplicēts pasākums. Šie koncerti izpelnījās plašu publikas atzinību. Notikums tika izvirzīts Latvijas sabiedrisko mediju gada balvai kultūrā Kilograms kultūras 2022 kategorijā Pārsteigums. Tā nonācām arī pie festivāla Komplementārās pretrunas. Koncerti Kaļķu ielā 24 noritēs darbdienās trīs seansos, sākot no plkst.18. vakarā (plkst. 18, 19.30 un 21). Brīvdienās ieplānojām vēl arī papildu dienas seansus plkst. 12 un 14. Lai nebūtu ļoti jārēķina, uz kuru skaņdarbu trāpīt, visi koncerti ir vienādi un ilgs mazliet vairāk nekā stundu.
Šajos koncertos pašus mūziķus uz skatuves neredzēsim?
Nē, visa mūzika ir ierakstīta. Piemēram, Anna Fišere savā skaņdarbā Mundus Invisibilis (Neredzamā pasaule) izmantojusi stīgu kvartetu, to ierakstot. Komponiste skaņu uztver kā dzīvu organismu. Viņas Mundus Invisiblis ir detalizēti padziļināta skaņu izpēte stīgu instrumentu izpildījumā kombinācijā ar elektroniski sintezētām skaņām. Darbs tapis, iedvesmojoties no ļoti konkrēta kvantu eksperimenta, kas balstīts Pauli aizlieguma principā, kur atomu spēja izkliedēt gaismu tiek nomākta jeb tie paliktu pilnīgi neredzami, ja tiktu atdzesēti un saspiesti līdz galējai robežai. Skaņdarbs ir piesātināts ar sīkām detaļām un niansēm, gluži kā kvantu pasaule.
Attiecībā uz izpildījumu mūsu festivālā ir akusmātiska pieeja. Tas nozīmē, ka skaņas avoti pastāv tikai skaņas telpā. Tie nav redzami un nav klātesoši. To nosaka telpiskās skaņas specifika: skaņa pārvietojas neatkarīgi, tai ir piešķirta papildu kustības dimensija, jo dzirdam to no visām pusēm – no 36 skaļruņiem –, un mēs dzirdam skaņas pārvietošanos telpā. Izpildītājmūziķu uz vietas, protams, nav, bet autori gan var būt klāt.
Kādas idejas ir pārējiem festivāla programmā iekļautajiem darbiem?
Linda Leimane skaņdarbam Dressed in Silicon (2023) iedvesmojusies no kvantu laboratorijās izmantotas procedūras un to izmantoto terminu līdzības ar skaņu mākslu. Viņa mūzikā apcer kvantu saskaņotības stāvokli, kā arī galvenās mikroskopiskās kvantu zinātnes paradigmas makroskopiskā skaņu pasaules veidā. Grūti iedomāties vēl piemērotāku mediju šīs skaņupieredzes baudīšanai kā telpiska 36 kanālu instalācija. Skaņas virziens telpā, skanējuma krāsas un to slāņi savstarpēji mijiedarbosies, lai radītu neaizmirstamu skaņas pieredzi, klausītāju ievedot savdabīgā un idealizētā saskaņotības stāvoklī – trauslā un aizsargājamā teritorijā.
Jakoba Kirkegorda Chaos Edge ir skaņas darbs, kurā izmantoti divi dažādi tauriņu ieraksti. Skaņas darba pirmajā daļā dzirdama lēna drebēšana, kas rodas starp diviem tauriņa spārniem tieši pirms pacelšanās. Darba otrajā daļā dzirdamas spārnu kustības, tauriņam lidojot. Izmantojot tauriņa radītās skaņas, Chaos Edge tiecas sonificēt "tauriņa efektu" gan kvantu fizikas izpratnē, gan metaforiski ilustrējot haosa teoriju, kur mazai izmaiņai sistēmā ir liela ietekme tās attīstībā.
Ķīniešu komponistes Tie Jannas Quantum Drops, izmantojot tīras frekvences pamatskaņu, no jauna izveido saistību starp skaņu frekvenci, ūdeni un gaismu, ievedot klausītāju dziļumos un piedāvājot poētiku, ko ikdienas dzīves rosībā nav iespējams sadzirdēt. Tas vēsta par paralēlēm starp kvantu fiziku un daoismu – par pasauli, kas nav redzama, bet tā pastāv un ir visu lietu avots. Mēs visi esam atomi, visi esam saistīti.
Visbeidzot, atzīšos, ka šādu koncertvietas adresi – Kaļķu iela 24 – dzirdu pirmo reizi. Šeit padomju laikā bija kinoteātris Komjaunietis. Kur īsti viss notiks?
Tā ir sena, skaista ēka pašā Rīgas centrā. No ieejas var redzēt Brīvības pieminekli, bet Līvu laukums ir otrā pusē. Sākotnēji šī ēka tika būvēta kā kinoteātris, kas tur arī darbojās. Senajā kinozālē mēs arī veidojam festivāla skaņas pieredzi. Ēka ir Valsts nekustamo īpašumu īpašumā. Mēs esam nevalstiskā sektora projekts un būsim tur tikai vienu nedēļu. Latvijā laikmetīgajai mūzikai diemžēl nav pašai savas pieejamas vietas, kur varētu regulāri un stabili strādāt šajā jomā. Arī komponistu ikdienas darbā telpiskās mūzikas studijai ir jābūt krietni lielākai telpai par "parastu" elektroakustiskās mūzikas studiju.