Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +13 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. oktobris
Ninona, Ņina, Antoņina, Oksana

Vējš viņai vicina rokas. Intervija ar dzejnieci Ievu Rupenheiti

"Man patika, kā par grāmatu teica mana krustmāte – var just, ka tu aizvien labāk jūties savā ādā. Cik precīzi!" – dzejniece Ieva Rupenheite par īpašajām attiecībām ar augustu, Sārnates radio un to, kā palaist, bet nepalaist sievieti.

Ievas Rupenheites ceturtais dzejoļu krājums palaidiet sievieti izdevniecībā Neputns iznāca jau jūnijā. Izsakot sev nopēlumu par vilcināšanos un tomēr apzinoties, ka Ieva Rupenheite un viņas dzeja diez vai septembra sākumā būs kļuvusi mazāk "aktuāla", kāpām ar fotogrāfu Aivaru Liepiņu mašīnā un, slīpam lietum plīkšķot, devāmies uz Ventspils muzeju apraudzīt savu senu kolēģi. Deviņdesmitajos gados, strādādama avīzes Diena Kultūras nodaļā, Ieva Rupenheite ar savām esejistiski brīvajām, reizē poētiskajām un ironiskajām slejām un intervijām ar māksliniekiem, kultūras žurnālistikā kopā ar talantīgajiem kolēģiem Normundu Naumani, Ditu Rietumu, Lailu Pakalniņu, Egīlu Zirni, Paulu Bankovski radīja jaunu ēru un stilu.

"Kopš krājuma nepāriet ir pagājis laiks un radusies nepieciešamība pēc jaunas grāmatas, kurā, iespējams, autores liriskā varone būs zaudējusi pēdējā lirisma paliekas," par jauno dzejas grāmatu saka pati autore, piebilstot, ka "nosaukums nepretendē uz sociālkritisku vēstījumu un tam ir visai attālināts sakars ar feminisma noskaņām. Tā ir rinda no dzejoļa". Grāmatas papildu vērtība ir mākslinieka Jāņa Murovska ilustrācijas dzejoļiem Sieviete soļo gar jūru, Augusta beigas, Zem dievmātes apmetņa sēžam un fascinējošais zilais vāks ar plaši interpretējamām melnām figūrām – ziedu drīksnas? Pingvīni? Liesmas? Klavieru taustiņi? – no sērijas Netveramie procesi.

Intervijā pamatā sarunājamies ar Ievu Rupenheiti – dzejnieci, bet Pārventas bibliotēkā vasarā bija skatāma arī Ievas un viņas vīra – keramiķa un gleznotāja Jāņa Kupča – vasaras iespaidu kopizstāde Ainava. Tāda sulīga iegremdēšanās Latgales krāsā un dzīvīgajā vienkāršībā. Ikdienā abi plecu pie pleca darbojas Ventspils muzejā, kur Ieva jau kopš 2002. gada vada projektu nodaļu, bet Jānis strādā Amatu mājas Podnieku darbnīcā. Pēc intervijas Ieva izved mazā apgaitā. Izstādē Vasarnīcu iela (skatāma līdz oktobrim) Ieva rūpīgi piekārto galda klājumu, zāles uzraudze pastāsta, ka tikko viens bērnelis uzlēcis uz koka trīsriteņa un gandrīz jau aizbraucis. No galda pēc bērnu ekskursijām pazūdot arī stikla lodītes. "Lai ņem," Ieva saka dziļā mierā. Izrādās, viņa kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Kalseri iekārtojusi šo izstādi, kas aicina nesteidzīgā pastaigā pa Vasarnīcu ielu, ielūkojoties namu logos, kuru krāsainie stikli slēpj Ventspils vasarnieku pagātnes mirkļus. Garšaugu dārziņā Ieva paburza vienu lapiņu, otru, uzdāvina dažus lavandas kātiņus, saslavē dārznieci. Jau pie pašiem vārtiem atvadoties atklājas, ka skaistos izdedzinātos nosaukumus uz dēlīšiem kaligrāfiskā rokrakstā arī veidojusi viņa pati.

Tavus četrus dzejas krājumus šķir septiņi gadi. Cik tajā ir nejaušības, cik – apzinātības?

Nē, nē, neko tādu mērķtiecīgi nevar izpildīt. Tas būtu drusku slimi.

Tātad tā nav akcija vai performance?

Nē, tā nav akcija un nav mērķtiecīgi, bet katrreiz man par sevi ir jāsmaida – zilonis beidzot ir piedzemdējis.

Tev šobrīd ir četri "zilonēni"?

Jā. Man, starp citu, mājās uz plaukta arī ir zilonīši.

Izjūti kādas īpašas saites?

Jā. Tas ir smieklīgi, bet mana pirmā rotaļlieta bija zilonītis. Mamma, ieraudzījusi, ka brālēnam un māsīcai tētis jūrnieks no VDR ir atvedis smuku gumijas zilonīti, nodomājusi – tie jau izauguši, pieci un septiņi gadi, priekš kam viņiem zilonītis?! Mamma uzzīmēja zilonīti un atstāja to vietā, bet īsto atnesa man.

Par to septiņu gadu intervālu starp krājumiem. Arvien mazāk laika paliek rakstu darbiem. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk to noēd visādas citas lietas. Nezinu, tā vienkārši sakrīt. Es neesmu vienīgā tāda. Inesei Zanderei, man liekas, ir līdzīgi. Protams, nepielīdzinos Inesei, bet piefiksēju, ka viņai šogad arī ir iznācis dzejoļu krājums. Manā gadījumā – īpatnēji, ka krājumus šķir precīzi septiņi gadi. Tas varbūt ir aizdomīgi.

Vai septiņu gadu laikā nepienāk brīdis, kad dzejnieces balss grasās apklust pavisam?

Jā, ik palaikam uznāk sajūta, ka dzejas brīdis ir pazudis, bet tad tas atkal reanimējas un atgriežas. Visbiežāk rudenī. Nezinu, vai šogad tā būs vai nebūs, ko es tur varu izzīlēt.

Tavā jaunākajā dzejas krājumā palaidiet sievieti ļoti bieži ir pieminēts vārds "augusts". Arī visa kopnoskaņa ir rada augusta pilnbriedam. Vai tev ir īpašas attiecības ar augustu?

Jā, man ir īpašas attiecības, jo tad, kad vēl strādāju laikrakstā Diena, konsekventi ņēmu atvaļinājumu augustā. Parasti atvaļinājums bija pēc 15. augusta, un tad man vasara tikai sākās. Bet, godīgi sakot, paskatoties, kāds šogad bija laiks 15. augustā, nodomāju – ak Dievs, cik labi, ka man tagad nav atvaļinājuma! Arī strādājot mu­zejā jau 20 gadu, lielākā daļa atvaļināju­mu ir bijusi augustā. Kaut kā sanāk, ka tad vairāk ir laika. Augusts bija viens no dze­joļu krājuma nosaukuma variantiem, bet tad padomāju – būšu drusciņ lecīgāka – un izvēlējos citu. Gribētos, lai grāmatu kāds arī ierauga. Cerēju, ka virsrakstā ne­nolasīs tikai vienu nozīmi. Palaidiet sie­vieti, bet nepalaidiet viņu (smejas). Negri­bas ķerties pie didaktikas.

Māris Salējs ir teicis, ka tev piemīt valodas ekonomija. Vai tu piestrādā pie tā? 

Es sākotnēji rakstu ar roku. Ir vairāki varianti. Tīru, tīru, pārrakstu, pārrakstu, kamēr nekas vairs nebirst nost. Pēc tam pārrakstu ar datoru, un tad, protams, kaut kas mainās. Jā, es apzināti pie tā strādāju. Protams, ir jaušās nejaušības, kuras jāmē­ģina atstāt. Pucēju ilgi. Jācer, ka dažos ga­ dījumos neizmetu bērnu no baļļiņas līdz ar ūdeni.

Palaidiet sievieti redaktors ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Iedomājos – interesanti, kā noris šāda divu meistaru sadarbība? Kā Kārlis tev varēja palīdzēt – šaubos, ka norādīja uz banālām metaforām vai liekvārdību?

Nē, viņš ir ļoti delikāts un pieklājīgs. Viņš neko tādu man neteica, pat ja domā­ ja. Viņš to norija. Pēc iepriekšējā dzejoļu krājuma Kārlis uzrakstīja ļoti sirsnīgu re­cenziju. Man visu laiku likās, ka viņam ļo­ti nepatīk mana dzeja, bet tad izrādījās, ka patīk. Iedomājos, ja tik tālu tiks, būtu for­ši, ka viņš būtu redaktors. Daudz jau vi­ņam kā redaktoram nebija ko iesākt. Man likās, ka viņam ir pat nedaudz garlaicīgi. Katrā ziņā – viņš man to neteica. Mums bija ļoti laba sadarbība. Viņš saprata, ka teksti ir tīrīti, un ar tekstiem viņam prak­tiski nebija ko darīt. Bija svarīgas lietas par kopīgo veidolu – kā tas viss izskatīsies un lasīsies. Lai nepazūd virsraksti, lai ie­lien iekšā manas garās rindas. Ja tās tiek saīsinātas, lai saīsinās nevis pēc nejaušības principa, bet tā, kā būtu jālasa. Vien­kāršas lietas, bet ļoti labi, ka ir pedantisks redaktors, kurš to pamana. Es parasti bei­gās vienmēr esmu gatava piekāpties, jo liekas, ka esmu jau visus ar savu klātbūtni pietiekami nomocījusi.

Grāmatā ir četras daļas. Vai tās veido kādu īpašu tevis iecerētu dramaturģiju?

Laika posms, kurā teksti top, ir diezgan garš. Nav jau gluži viens elpas vilciens. Nezinu, vai tur veidojas kāda sevišķa dramaturģija, bet gribējās dzejoļus sagrupēt. Es pati nekad nemēdzu lasīt dzejoļu krā­ jumus no vāka līdz vākam. Šaubos, vai ir tādi cilvēki. Tu atšķir, kaut ko palasi vienā vietā, tad – citā. Man likās – tāpat kā glez­nas izstādē izvieto pēc kaut kādiem iekšē­ jās loģikas principiem, arī ar tekstiem ir jādara tāpat, lai tie saderētu kopā. Varu iz­stāstīt, kā es to reāli daru. Visi dzejoļi ir pārrakstīti ar datoru, un tad es tos izdru­kāju un fiziski izkārtoju redzamā veidā. Datorā ir grūti – dzejoļi ir jāsamazina, lai redzētu kopiespaidu. Tas ir tāpat, kā man patīk rokās turēt reālas kartes, nevis google maps, jo tu redzi, kur ceļam ir sākums un gals. Tāpat ar dzejoļiem. Beigās ir kādi divi trīs nelaimīgie, ar kuriem ir līdzīgi, kā kārtojot māju, – staigā ar dažiem priekšmetiem rokās un nezini, kur tos nolikt. Tad varbūt veidojas jauna, cita kopa. Pēc tam visas šīs kaudzītes es vēlreiz pārrak­stu, un atkal kaut kas drusciņ mainās. Ša­ jā brīdī ļoti ir vajadzīgs redaktors. Pašai rakstot, ir brīnums, ja neuztaisi kādu kļū­du, jo tu jau raksti to, ko zini, nevis redzi.

Kā tev pašai šķiet, vai visos savos dzejas krājumos turpini vienu un to pašu intonāciju?

Man liekas, ka cilvēks jau tā drausmīgi nemainās. Kaut kādā ziņā tas būtu pat traģiski, ja es būtu pazaudējusi sev raksturīgo. Man ļoti patika, kā teica mana krustmāte – zini, es izlasīju tavu grāmatu, un man liekas, ka tu aizvien labāk jūties savā ādā. Cik precīzi! Tu zini, ko tu vari no sevis sagaidīt. Protams, ir kaut kādi stul­bumi, ar kuriem nevari beigt cīnīties, un tas ir neizbēgami. Kaut kādas ilūzijas ir saglabājušās, nav jau tik traģiski. Intonācija saglabājas. Ceru, ka tā kļūst tīrāka. 

Kārlis Vērdiņš par nepāriet rakstīja: "Šādai grāmatiņai ar īsiem dzejoļiem vajadzētu stāvēt zem spilvena…

Katrai strādājošai sievietei.

Strādājošai ne, bet "katrai Latvijas sievietei, lai starp atskaites pabeigšanu un jauna projekta sākšanu iemestu aci starp zaļganzilajiem vākiem un uz mirkli ieraudzītu kādu citu sevi – vienlaikus pazīstamu un vilinoši, noslēpumaini svešu būtni, kura ieklausās sevī un sajūt smaržas, krāsas un skaņas, kas pastāv pirms valodas». Vai rakstot tev ir sajūta, ka raksti sieviešu māsībai?

Oi, nē, šitādas misijas apziņas man nav. Kā mēdz teikt – norakstīt no sevis nost. Tas varbūt darbojas jaunībā. Ja cilvēks ir sasniedzis zināmu vecumu, ir nepiedienīgi izgāzt uz papīra kaut kādas savas dziņas un vētras, un kāds pēc tam to ņem par baltu tiesu. Tā jau nav nekāda māksla.

Kas ir māksla?

Sarmīte Māliņa vienreiz teica – vai nu tas, kas sasmīdina, vai saraudina.

Man liekas, kas tas ir ļoti precīzi, māksla izraisa kaut kādas emocijas. Protams, ir arī prāta konstrukcijas, bet arī tās tevī izraisa kaut kādas sajūtas.

Tad tā sieviete, kura soļo gar jūru un kurai vējš vicina rokas, esi tu pati, nu labi, ar savu lirisko varoni. Citas neņem līdzi?

Es tur esmu satikusi arī citas, kurām vējš vicina rokas (smejas). Jā, jā, Ojāra Vācieša dzejolis par tarakānu nav dzejnieks pats, kā mācīja literatūras stundās. Protams, man ir tuvas draudzenes, kurām arī patīk un kaut kas aizķeras no tā visa, jo esam viena paaudze un viena draugu kopa, bet rupora sajūtas man nav.

Man tomēr ir sajūta, ka Dziesmā pieaugušiem cilvēkiem manā vecumā zem šī dievmātes apmetņa tu ieaicini, tiesa, bez rupora, visu savu piecdesmitgadnieku paaudzi. Es vismaz tur sajutu patvērumu, ja drīkst.

Ja? Forši. Ar sertifikātiem, lūdzu! (Smejas.) Es domāju, ka mūsu dzīve vairs nebūs tāda, kāda tā kādreiz bija, bet cilvēki tāpat atkal iet uz koncertiem, sertifikāts zobos, un ej un sēdi. Protams, draugu un tuvu radu attiecības diemžēl ir neglābjami pabojātas.

Esi to reāli piedzīvojusi?

Jā, diemžēl, jā. Ne ar draugiem. Tur neko nevar darīt, katrs paliek pie savas pārliecības.

Vai Dziesmas pieaugušiem cilvēkiem manā vecumā var paņemt kā žanra apzīmējumu visam krājumam?

Es domāju, ka jā. Priecājos, ka tu izcel tieši šos dzejoļus – gan Augustu, gan šo –, jo abus apcerēju likt kā nosaukumu, bet pēc tam nodomāju, ai, nu labi, lai ir lecīgāk.

Līdz šim pirmā asociācija ar augustu dzejā saistījās ar Annas Rancānes skaisto Nepiesauc mani vēl, tagad – arī ar taviem dzejoļiem. Saki, vai izjūti kādu radniecību ar citām latviešu dzejniecēm?

Es tik šausmīgi tālu fiziski atrodos no visām latviešu dzejniecēm… LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balva – U. A.) žūrijā bijām kopā ar Annu Auziņu. Bija milzīgs prieks redzēt spalvas brāļus.

Tāda veida komunikācija bija ļoti forša. Man patīk, kā raksta Ingmāra Balode, Anna Auziņa, Inese Zandere un Ērika Bērziņa, bet teikt, ka ļoti no viņām iedvesmojos, gluži nevar. Diez vai arī viņas savstarpēji kaut ko smeļas. Mēs visi smeļam kaut kur citur. Tas ir normāli. Es esmu fiziski aizstūmusies no tāda veida komunikācijas, ka man būtu grūti apgalvot, ka jūtos piederīga. Tad, kad ir Dzejas dienas un kopīgi lasījumi, protams, ir jauki. Pagājušogad Aivars Eipurs Akuratera muzejā sarīkoja dzejnieku lasījumus, un tas bija ļoti jauki. Ne mani ļoti kāds aicina, ne arī es bāžos virsū. Vakar gan es uzmācos. Uzmācos vīrietim ar zaļām acīm. Saskrējāmies Ventspils bibliotēkas durvīs ar Aleksandru Zapoļu, kuram pajautāju, vai viņš negribētu pārtulkot kādu manu dzejoli. Esmu saskārusies ar situāciju, ka man krievu, igauņu, lietuviešu kompānijai pašai ātri ir jāuztaisa parindeņi, jo viņi grib kaut ko dzirdēt. Es domāju, ka viņš bija džentlmenis un neteica nē. Viņš teica, ka domā par savu tulkojumu izlasi, bet tagad ir nokrāvies ar citām lietām.

Daudzi tavi dzejoļi ir ļoti intīmi. Vai tev patīk lasīt citiem tos skaļi?

Ir daži teksti, kurus es ļoti ilgi neesmu varējusi normāli nolasīt. Paiet laiks, kaut kas izlīdzinās, un tad vari saņemties. Šīs grāmatas sakarā man divreiz ir bijis jālasa radio. Ko tur – patīk vai nepatīk, kas jādara – jādara! Kad dzejolis ir uzrakstīts un tu kādam nolasi priekšā, tad, man liekas, dzejolis ir noticis. Lasījums ir svarīgs. Tas ir ļoti būtiski. Man ļoti patīk, ko Māra Ķimele teica radio Klasika dzejas ciklā. Viņa teica, ka vecie aktieri tā kā iekrāso katru vārdu. Tas man likās tik super! Tik šausmīgi smuki pateikts! Uzreiz ir skaidrs, par ko ir runa. Ja tu pasaki "tumsa", tad tā ir nevis vienkārši tumsa, bet tumsa (sabiezina balsi – U. A.). Protams, tas ir uz zināmas komisma robežas. Man patīk, kā dzeju lasa Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, no jaunajiem dzejniekiem man ļoti patīk, kā savus tekstus lasa Marija Luīze Meļķe. Tā vienkārši ir bauda, tas ir īpaši. Ļoti forši lasa Edvīns Raups. Tajā visā ir tāds spēks. Principā dzejnieki labi lasa savu dzeju, jo viņi saprot, ko tur ir uzrakstījuši.

Tavi dzejoļi ir ļoti ainaviski, pirmkārt dvēseles ainava, bet visai konkrēti ienāk arī ģeogrāfiskā ainava, kurā, šķiet, atpazīstama ir tava Sārnate – "asā augusta zāle" u. c. Vai tā ir?

Nu jā. Lielā mērā tas bija arī ierobežojumu dēļ, ka tu vienkārši nekur netiec prom no turienes. Es domāju, ka tas ir dabiski, ka ienāk vide. Ja es dzīvotu pilsētā, man dzejā droši vien ienāktu pilsētvide. Jā, droši vien man ir svarīga ainava. Valodas vizualizācija notiek.

Tu esi arī gleznotāja. Vai šīs divas identitātes kaut kā savijas?

Nekas tur nesavijas. Man mākslas sublimācija – gleznošana mūzikas pavadībā – vienkārši riebjas. Tās ir pilnīgas šausmas. Nu nav tā, turklāt es vairāk esmu svētdienas gleznotāja. Šogad ar vīru bijām Viļakā, Māris Čačka mūs uzaicināja uz Valda Buša plenēru. Tas bija brīnišķīgs laiks. Super! Karstā Latgale. Tur viss bija karsts – dedzīgi katoļi. Kad mēs, mākslinieku bariņš, bijām paspējuši ieiet mācītāja mājā, blakus mājas ozolā iespēra zibens. Tas bija tāds blīkšķis kā šāviens. Krāšņi. Riktīgi neganti, bet forši. Gandrīz kā aizbraukt uz Itāliju.

Ādamsonam vajadzēja baltu rozi vāzē, lai rakstītu. Ja vari atklāt – kādos apstākļos tīri praktiski top tava dzeja?

Man ir daži niķi. Ja to nav, liekas, kaut kas nesanāks. Vajag, lai būtu horizontāla formāta bloks. Balts, bez līnijām un rūtiņām. Lai nebūtu pārāk gluds. Melna pildspalva. Reizēm braucot kaut kas ienāk prātā. Bet, ja tajā brīdī to nevirpini līdz galam – piemirsti rindu vai vārdkopu, kas ir aizķērusies, – visbiežāk tā arī nomirst. Ja izdodas to aizķert un varbūt atgriezties pēc dienas, tad vēl kaut kas sanāk. Ja man kaut kas ienāk prātā, pilnīgi pietiek, ja tajā brīdī mani neviens nerausta un es varu kopā ar kaķi sēdēt uz lievenīša un rakstīt. Varbūt man vajag kafiju. Tas gan vairāk ir pasūtījuma darbiem, kad tu zini, ka tas ir jāizdara, – kaut kāds rituāls ir vajadzīgs, tu uztaisi kafiju, apsēdies un vari arī piecos rakstīt, ja termiņš spiež. Man, protams, vajag, lai apkārt mājās būtu relatīva kārtība. Tāpēc ir ļoti labi, ka Andra Konste Rakstnieku mājā ir atvēlējusi grāmatas salikšanas laiku. Tu jau zini sevi – zini, ka tūlīt sāksi bizot pa māju ar lupatu apkārt tā vietā, lai saņemtos un nodotu grāmatu.

Izplēst sev laiku, atstumt nost sadzīvi un koncentrēties ir vislielākā problēma?

Jā, jo sev jau laiku tu parasti atvēli vismazāk. Tā ir mitoloģija. Tu jau sevi māni. Man tagad ir jātaisa pusdienas. Neviens badā nenomirs, ja uztaisīsi vēlāk.

Vai tev kādreiz ir bijis slinkums rakstīt dzeju, pieslēgties tai strāvai?

Es domāju, ka reizēm ir gan. Tie ir starpstāvokļi, kas kļūst aizvien retāki. Tā nodot sevi nevar.

Ļoti aizkustināja tavs dzejolis 91. lappusē. Viens no skaistākajiem veltījuma dzejoļiem vecākiem, kādu zinu. Šķirot vecāku vēstules un dienasgrāmatas "banānu kastēs", "ar skaistām j un g kājiņām ", caurskatīt bildes, kurās "visiem galvā beretes" – tam šobrīd iet cauri liela daļa mūsu paaudzes…

Šis ir tas dzejolis, kuru neesmu varējusi nolasīt. (Gara pauze. Stumjam acīs atpakaļ asaras.) Vai tu gribi ūdeni?

Ja pareizi saprotu, klaji sociālkritisku vēstījumu no tavas dzejas laikam nevar gaidīt?

Palaikam jau kaut kāds ir. Man liekas, ka sociāli kritiskākais dzejolis man ir par irbenāju – par to savādo vietu Daugavas krastā. Kā tas saucas, aizmirsu. Pie Kokneses, piemiņas parks, vai kā to sauc?

Likteņdārzs?

Jā. Ja man kaut kas riebjas, tad šādas izpausmes. Nu, nezinu, iekals kaut ko akmeņos… Smagnēji. Es savu sociālkritisko žulti izpaužu ilggadējā sadarbībā ar Kuldīgas avīzi Kurzemnieks. Tā nav vēlējusies pārstāt pasūtīt, un pielikumā Radošā Kuldīga rakstu slejas par vidi, dizainu, vēsturi, par pašu Kuldīgu.

Facebook karos, t. i., polemikā, nepiedalies?

Ai, nē, tas taču ir bezgalīgi. Sāc tikai kaut ko. Izcēlās tracis par Saldus Rozentāla skulptūrām. Neesmu tās dabā redzējusi, bet domāju – labi, ka arī Rozentāls nav redzējis. Var teikt, ko grib, – ka skulptūras ir tieši tādas pašas kā gleznā. Tāpat kā animētās gleznas. Tāpat kā nofilmēta teātra izrāde. Grūti skatīties, jo tas tomēr ir operatora redzējums. Šādas izpausmes ir mokas. Iedomāties, ja Purvīša bildē tas koks nekustēsies, ka diez vai mēs spēsim to iztēloties… Tā ir šausmīga attieksme pret pārējiem cilvēkiem – ka tie visi ir apskaldīti galvā, ka nevar iztēloties –, un animators tagad uztaisīs tieši tā, kā mēs iztēlojamies. Tas noņem tavu līdzdalību mākslas darbā. Man tiešām liekas, ka tā ir baigā vulgarizācija.

Esam kļuvuši atkarīgi no midžināšanās un visa burtiskas sakustināšanas?

Jā, tā ir. Mans vīrs ir podnieks un gleznotājs, un vasarā ar viņa draugiem mēs braucam uz tirgiem. Tā ir ļoti interesanta pieredze – uz ko cilvēki reaģē, kas viņus uzrunā. Mana vīra darbos nav kliedzošu krāsu. Tie patīk cilvēkiem, kas novērtē labu formu un kolorītu. Nav nekā interesantāka par cilvēkiem.

Ko tu esi novērojusi – ka vairāk vēlas košās krāsas?

Nu lai jau viņi grib tās krāsas (smejas). Cilvēki uzķeras, protams, uz lētām mantām. Tas ir cits stāsts. Nekad nevajag vērtēt cilvēkus pēc izskata. Ir bijuši gadījumi, kad licies – nupat nāks bezmaksas psihologa pakalpojumi, tūlīt jums visu pastāstīšu. Šādu gadījumu ir ļoti daudz. Bet nē! Cilvēks aiziet, apkrāvies ar traukiem. Nav tā, ka tik labi pazīsti cilvēkus. Tas ir foršākais! Tas vienmēr pārsteidz.

Ko tu esi novērojusi, strādājot Ventspils muzejā? Kā sakrīt tavs un kolēģu piedāvājums ar apmeklētāju vēlmēm?

Mums ir jācenšas visādi pievilināt. Mēģinām ar kolēģiem šajā pasākumā nezaudēt godu. Man liekas, ka mums ir labi notikumi, kurus cenšamies arī atkārtot. Un, ja atkārto, ir cerība, ka tas sasniegs kādas dzirdīgas acis un ausis. Ja domā, ka uztaisīsi kādu nebijušu notikumu un visi šo vietu gāzīs riņķī, – tā tas nedarbojas. Paiet desmit gadu, un beidzot kāds pamana, ka kaut kas tāds notiek. Ir, protams, vajadzīgas tradicionālās lietas, bet katrreiz cenšamies veidot klāt arī kaut ko jaunu. Mums, piemēram, ir viduslaiku turnīrs. Sadarbībā ar Guntaru Prāni radās ideja par viduslaiku mūzikas festivālu. Tas bija tas, kā muzejā pietrūka. Pandēmijas dēļ divus gadus bija klusums, bet šogad augustā festivāls atkal notika – mazākā formātā sadarbībā ar Schola Cantorum Vox Iubilantis. Sapratu, ka jūnijā uz šo pasākumu ir grūti dabūt cilvēkus, tāpēc pieskaņojām pilsētas svētkiem. Man bija prieks, ka varējām noturēt pirmo koncertu kapelā ar sertifikātiem. Kapela bija pilna, visi bija ieradušies ar sertifikātiem, cilvēces veselais saprāts tomēr izdzīvos. Izstāžu piedāvājums top sadarbībā ar vēstures nodaļu. Nav tā, ka es viena pati sēžu un kaut ko domāju. Tas ir kolektīvs darbs.

Vai tev ir interesanti?

Jā, man ir interesanti. Man ļoti patīk. Ja es te nevarētu sevi realizēt, diez vai strādātu. Tekstu rakstīšana, dažādi muzeja izdevumi – tas ir radošs darbs.

Tu esi veidojusi arī vairākus katalogus par Ventspili. Vai tajos ir bijusi iespēja atklāt Ventspili savām acīm? Kas tev šajā pilsētā vislabāk patīk?

Man patīk lietas, kas parāda pilsētas vēsturi, kuru noteikti nevajadzētu aizkrāmēt ar plastmasas govīm un visu pārējo. Es īpaši neslēpju savu attieksmi, bet, protams, tas ir reprezentācijas albums, un ir jāievēro dažādas norādes – kam ir jābūt rakstītam. Es jau tāpēc nesākšu apdziedāt Kremļa lakstīgalas, tad es mēģinu vienkārši kaut ko nerakstīt. Cilvēki jau principā saprot, kas ir labs un kas – nav. Tagad pie ostas darbnīcām ir eksponētas bojas un stoderi, tas ir tiešām forši. Mols joprojām ventspilniekiem ir mīļākā pastaigu vieta, vienalga, kādos laikapstākļos. Nu labi, ir tur tā zilā matroža govs, bet var jau uz to neskatīties. Skatīties uz citu pusi. Osta ir super vieta. Brālim bija kāzas mini formātā, un mēs izbraucām ar koka laivu. Jumtiņš pāri, mūzika skan, šampanietis, vakara saule, neko vairāk nevajadzēja, bija pilnīga laimes sajūta.

Ir tāds klišejisks tēls, ka dzejnieks sēž kafejnīcā pie vīna glāzes un iedvesmas brīdī kaut ko uzšņāpj uz salvetes. Vai tev Ventspilī ir mīļākā kafejnīca?

Jā, bet es tajā nedzejoju (smejas). Man mīļa ir Ostas 23. Tagad arī Otto pie koncertzāles, bet tā vēl ir tapšanas stadijā. Bet vispār Ventspilī nav ne kafejnīcu publikas, ne tradīciju. Vēsturiski no Ventspils nāk ļoti maz mākslinieku – juristi, inženieri, arhitekti, zobārsti. Varbūt par skarbu.

Pastāsti, lūdzu, par savu Sārnati, kur dzīvo, diemžēl nekad tur neesmu bijusi, tikai garāmbraucot.

Tas ir 34 kilometrus no Ventspils, Liepājas virzienā. Tā ir sena apdzīvota vieta, apmetne ezerā. Kādreiz tur bija diezgan paliels zvejnieku ciemats. Palaikam kolēģi man atsūta izgriezumus no XX gadsimta sākuma avīzēm – kur uz Ventspili ir atbraucis uzstāties Sārnates zvejnieku balalaiku orķestris. Kādreiz pie muižas bija aizsargu būvēts kinoteātris un kultūras centrs. Sabiedriskajā dzīvē pirms Otrā pasaules kara bija rosība. Pēc tam Sārnate bija aizliegtā zona. Mums ir labi kaimiņi, pašu aizsardzībai un vajadzībām esam izveidojuši WhatsApp grupu Sārnates radio. Ir daudz vasarnieku, bet daudzi arī ziemo. Ir apmetušies arī daži draugi, bet vienalga ir distancēšanās. Tas joks par diviem metriem – ka būs grūti pēc pieciem pāriet uz diviem – ir par Sārnati. Sārnatē nedzīvo cilvēki, kas ļoti gribētu bučoties un čupoties. Viņi visi ir tādi – ā, nu labi, forši, kad tu iesi prom? (Smejas.) Ne gluži, bet tuvu tam. Brīžiem ir komiskas situācijas. Ir stāvkrasts. Vajadzētu uzbūvēt kāpnes, bet visi saprot, tiklīdz būs kāpnes, tur būs pilns ar lietuviešiem vai ar jebko. Kāpņu tēma laiku pa laikam izlaužas WhatsApp radio, bet tūlīt atkal ir klusums. Kā lai uztaisa trepes, kuras neviens neredz?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja