Man zvana fotogrāfe no žurnāla – jauna, priecīga balss. Kad es jūs varētu satikt? Nekad – es viņai saku, – telefonsarunā stāsta uz interviju aicinātā Večella Varslavāne. Kurvīti saņem arī KDi. Večella Varslavāne ir nopelnījusi pateikt "nē".
23. novembrī kopā ar kolēģi – smalkjūtīgo un faktūras viedo scenogrāfu un pedagogu Andri Freibergu – Spēlmaņu nakts ceremonijā Dailes teātrī Večella Varslavāne saņems Mūža balvu par ieguldījumu Latvijas teātrī. Tikpat liels ir viņas ieguldījums arī kinomākslā. Tapuši kostīmi vairāk nekā 20 filmām – par Teātra, Fotogrāfijas ar sievieti un mežakuili, Viktorijas "apģērbšanu" viņa ir saņēmusi Lielā Kristapa medaļas. 90. gadu vidū sākas sadarbība ar Alvi Hermani – Hermaņa "glamūrajā periodā" top estētiski meistardarbi – Marķīze de Sada, Doriana Greja ģīmetne, Vilkumuižas jaunkundzes. "Man bija sajūta, ka es saožu to izrādi. Viņa pamatā smird. Tad es varēju ātri, ātri uzskicēt," māksliniece atceras, kā Vailda replika par sliktā cigāra smēķēšanu un neīsto briljantu antrepreniera pirkstā ļāvusi viņai ieraudzīt Doriana Greja portreta vizuālo tēlu. "Šī izrāde man pašai ļoti patīk," aristokrātiskajām izvirtībām bijis atvēlēts vien 200 latu. Kostīmi tapuši arī Nacionālajā un Dailes teātrī, kur Varslavānei paticis strādāt ar "īstām, baudīgām lugām".
"Čella tātad. Ja mums būtu mazāka vecuma starpība, es noteiktu būtu mēģinājis viņu apprecēt. Tas – pirmkārt. Vienīgā dāma Latvijā šī vārda īstenajā, cildenajā nozīmē. Tas izpaudās visur un vienmēr, katru brīdi. Pat Rīgas kinostudijas ikdienā (kur mēs iepazināmies), kas vispār bija diezgan "bomzīga" vide – jo īsti kinošņiki ir drusku kā čigāni. Es biju kinoaktieris pāris filmās, kur Varslavāne bij kostīmmāksliniece. Mēs bijām domubiedri un draugi. Līdz ar to – kad es iedomājos par Čellu, atceros savu jaunību. Čella bija neaizstājama manās sākumposma izrādēs, kur bija tāds vairāk glamūrīgs stils. Kad pārgājām uz "latviešu neoreālismu", tad jau viņas funkcijas pārņēma sekondhendu veikali,» saka režisors Alvis Hermanis.
Eleganta un šarmanta, viņa atver ģimenes mājas vārtiņus Mārupē, uz kuru nesen pārcēlusies. Večella Varslavāne ir burvīga stāstniece ar labu humora izjūtu un neatdarināmu labsirdīgu ironiju. "Ja ķeramies pie lietas, tad nopietni. Es neākstīšos vairāk." Māksliniece Pārdaugavā ir nodzīvojusi vairāk nekā pusgadsimtu. "Mārupes pilsoniskā vide nav manējā. Tur neko nevar darīt. Man pietrūkst šļurainās ieliņas un manu bomzīšu. Te visi pieceļas un momentā ravē, un mājiņas tādas rozā… Esmu meiteņa iz Rēzeknes. Man tuvāks ir bruģis un bomzīši."
Uga Skulme 1935. gadā žurnālā Daugava, vērtējot jūsu tēva – Franciska Varslavāna – izstādi, raksta: "Viegla un gaiša kā linulauks ziedos ir lielacainā Večella – mana meita." Vai tā ir šī glezna? (Rādu uz gleznu virs bufetes, kurā redzama maza meitene ar gaišzilu lenti matos.)
Varētu būt. Ja 35. gadā, tad varētu būt šī. Jo tā, kas ir manā istabā, – tur es esmu jau skolniece.
Vai atceraties, kā glezna tapa un vai jums kā bērnam patika pozēt?
Vai man patika? Paps teica – apsēdies, es tagad tevi gleznošu, tad es sēdēju. Es biju saskatījusies. Mamma gulēja vai sēdēja. Tante šuva, un tad paps teica – tu pagriezies tā. Respektīvi, es biju redzējusi, kā pozē. Tas man nebija ne apgrūtinoši, ne arī liels izbrīns.
Kādā intervijā stāstījāt, ka pie tēva nākušas modeles – skaistas sievietes, kurām jums paticis sēdēt klēpī un ieelpot viņu pūdera smaržu. Vai tālajam bērnības iespaidam bija kāda nozīme, ka vēlāk kļuvāt par kostīmu mākslinieci?
Es domāju, ka ne. Tagad tā pārdomājot, kur tas viss sākās… Es beidzu Juridisko fakultāti. Mani aizsūtīja strādāt uz Ministru padomi. Apnika man tas viss. Kaut gan studēt man patika. Man bija brīnišķīgi, apbrīnas vērti pedagogi. Bet strādāt? Visu mūžu es te sēdēšu? Ne! Es beidzu kādā tur 53. gadā. Piecdesmitajiem pa vidu. Un tad sāka parādīties modes žurnāli. Šausmīgi gribējās ģērbties. Gribējās smuki ģērbties – likt mazas cepurītes un garu mēteli, nopogāties un vidukli izcelt, un tā. Vienkārši patika mode. Sadomāju, ka es gribu, vienalga, kur un kā, mācīties, bet jātiek strādāt modeļu namā.
Tad jūs gājāt uz lietišķajiem? (Tolaik Rīgas Lietišķā mākslas vidusskola.)
Tad es gāju uz lietišķajiem. Jocīgākais, ka man vajadzēja dabūt atļauju un aiznest uz skolu. Mani skolā neņēma pretī, jo man bija augstākā izglītība.
Lasīju žurnālā Kino: "Būdama pēc profesijas juriste, viņa ir viena no labākajiem speciālistiem kriminālistikas jautājumos." Esat taisījusi daudzus detektīvus – Šahs briljantu karalienei, Gaisma tuneļa galā, Dāvana vientuļai sievietei, Rallijs, Nepabeigtās vakariņas u. c. Kā atceraties šo savas pirmās profesijas privilēģiju?
Pirmā filma man laikam bija pie Ērika Lāča. Tas notika spontāni – Miks Zvirbulis vienkārši iesvilpās un teica – beidz nu te ar tiem augstiem papēžiem! Nāc šurp, mums nav kostīmu mākslinieces vienai filmai! Es domāju – kad vēl mani kaut kur tā sauks? – un projām biju no Rīgas modēm. Modeļu nama direktore teica – un jums nav žēl? Nē! Es otrajā dienā biju projām. Pēc tam sāku strādāt pie Aloiza Brenča. Brenčam bija vesela sērija detektīvu. Viņš par konsultantu ņēma Blonski (Aloizs Blonskis – policijas ģenerālis – U. A.), nopietnus juristus. Man bija interesanti klausīties, ko viņi runā un saka, man daudz kas izgaismojās darbam. Pieņemsim, viņi runā – tas tur izdarīja to un to, pamuka/nepamuka, nolēca/palēca –, man uzreiz likās, ka es zinu, kāds tas cilvēks izskatās. Man daudz ko nozīmēja šīs sarunas ar konsultantiem. Profesionāli no Rīgas modēm ielēkt uzreiz iekšā Rīgas kinostudijā – tas bija ļoti pārdrošs solis. Man vajadzēja ilgi piešauties un mācīties.
Rīgas modēs visa darbība vairāk bija vērsta uz šovu, nevis rakstura veidošanu, vai ne?
Nu, protams. Bantīte, lentīte, papēdīši – klac, klac, klac, modes skate, pirkstiņš, rociņa. Un te – noziedznieks vai policists. Kas viņiem iekšā, kas viņus dzen uz to? Nu, protams, raksturs.
Kas, jūsuprāt, skatītājam būtu jānolasa no kostīma par cilvēku uz skatuves vai filmā? Vecums, raksturs, tautība, statuss, dzīvesveids? Kas vēl?
Dzīves vecums, noteikti. Noteikti. Noteikti vecums. Arī – pozitīvais/negatīvais. Bet galvenokārt laikam dzīvesveids. Ne tikai kriminālfilmās. Kad es sāku ar Streiču, ar viņu pirmais bija slavenais Teātris. Tur es visvairāk būros cauri materiāliem – veciem žurnāliem. Aktrises, gadi, atmosfēra, tur man bija daudz jāstrādā. Man mājās bija daži labi franču žurnāli, šķiet, L’Art. Gāju arī skatīties kaut kādas fotogrāfijas uz Kuģniecības muzeju. Turpmāk bija ļoti daudz jāstrādā, bet tas bija ļoti baudīgi.
Vijas Artmanes Džūlijai Lambertei esot vajadzējis vairāk nekā 30 kleitu. Kā jūs to varējāt izdarīt padomju nabadzībā?
Pēc scenārija tur vajadzēja drausmīgi daudz. Mēs to nevarējām.
Kur jūs to visu ņēmāt, kā radījāt aristokrātu greznību?
Kinostudijā bija tīri laba kostīmu noliktava, kurā bija kaut kādi iepirktie kostīmi no veciem laikiem. Tad mēs devām avīzē ziņojumu, ka kinostudija uzpērk. Vai… kādas tur mantas atnesa! Vecas kundzītes, ulmaņlaika, atdeva īstas franču kleitas. Atceros, Elzai Radziņai bija īsta šifona kleita. Atnesa ļoti labas lietas – rotaslietas, somiņas, aksesuārus. Ar apaviem bija švaki. Visšvakāk, protams, bija ar vīriešiem. Vai nu tiešām tie vīrieši agrāk bija mazāki un tievāki?
Vienīgi Valentīnam Skulmem derēja kaut kāds cilindrs. Bet Gunāram Cilinskim un Pēterim Gaudiņam, kurš spēlēja puiku, nekas nederēja. Vīriešiem viss bija jātaisa. Sievietēm varēja šo to piemeklēt. Vārdu sakot, mēs kūlāmies.
Vai jūs sevi uzskatāt par stingru kostīmu mākslinieci, kas iestājas par savu ieceri līdz pēdējam? Vai jūs ieklausījāties aktieru iebildumos?
Vispār ieklausījos, bet ne visos. Negribu pat pieminēt, bija tāda konfliktsituācija, kad aktrise sāka žanierēties tik šausmīgi, ka es teicu: 'Pareizi, pareizi, pareizi – es gribu tevi izķēmot. Vispār tu izskaties pēc Merilinas Monro, bet es tevi gribu iztaisīt par ķēmu." Tad viņa sāka raudāt un činkstēt. Beigās, kad viņa iznāca ar to nabaga raudamo kostīmu, bija aplausi.
Elzai Radziņai Jaunušana izrādē Jaunības putns ar saldo balsi no sākuma neesot paticis dziļais dekoltē, bet tā palicis, un beigās paticis arī pašai. Atceraties šo gadījumu?
Nē. Vispār ar šīm tā sauktajām granddāmām – Elzu Radziņu, Lidiju Freimani, Viju Artmani – īstu problēmu nebija. Bet Vija Artmane šo to izteicās gan. Teicu: "Vija, šitas nederēs." Vija: "Nē, ja ir pareizs griezums, šuvums un kritums, tad man piestāv viss." Es domāju – varbūt viņai bija taisnība. Lai viņai vieglas smiltis. Ģeniāla viņa bija, un skaistule viņa bija, un darba zirgs viņa arī bija. Piemēram, bija jāiet filmēties, bet viņai uznāk aritmija. Mēs sakām: "Vija, pasēdi, uzcel kājas, mēs aiziesim aprunāsimies ar režisoru, pusstunda šurp vai turp, neviens nenomirs." Viņa: "Nē!" Paņēma savu tabletīti, nopurinājās un aizgāja filmēties. Bet bija arī tādas meitenītes, kas varēja piecirst kājiņu. Reti, bet atšķirība bija redzama starp granddāmām un iesācējām, un es neteiktu, ka par labu iesācējām. Jaunas, skaistas, garām, tievām kājām, viss O.K., bet…
Kas jums lika noticēt tolaik jaunajam režisoram iesācējam Alvim Hermanim, kurš iestudēja savas pirmās izrādes? Jūs ar viņu iepazināties kā ar aktieri filmu Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987) un Ievas paradīzes dārzs (1990) uzņemšanas laukumā?
Mēs ar viņu kopā taisījām operu (Uguns un nakts, 1995), kad opera vēl sastāvēja no atsevišķiem ķieģeļiem. Tas arī bija diezgan sarežģīti – gan Nacionālā teātra, gan Operas remonts. Tas bija diezgan murgaini. Visu Uguni un nakti šuva tur, kur kādreiz bija televīzija (Āgenskalnā – U. A.). Atceros, ārā bija drausmīgi karsts. Mēs ar Alvi kaut kādā istabelē, kurā bija pilns ar parpalām un paunām, kaut ko gudrojām. Alvis vēl turēja rokā kaut kādu lampiņu vadā, tas bija apgaismojums. Un auksts tur bija tik ļoti, ka es tur biju aiznesusi mākslīgo puskažoku. Beigās mēs tomēr ar šūšanu nonācām Teātra ielā. Tehniski bija ļoti, ļoti sarežģīta strādāšana. Kaut kā mēs tomēr tikām galā. Jau operā – publikā pirmās divas trīs rindas bija "mobili" cilvēki. Ne viņi mani pazina, ne gribēja pazīt. Es turpat aiz viņiem sēdēju. Pēdējā cēlienā mums tur stāvēja vīrieši pelēkos uzvalkos ar pelēkām šlipsītēm un baltiem krekliņiem un pelēkas dāmas (dažādu nianšu) ar frizūru. Es teicu kora meitenēm – ja jums mājās ir kaut kas, kas spīd, visu gāziet virsū. Aizmugurē skatuves strādnieki kāpelēja pa trepītēm un gabalos sadalīto Latvijas karti pa gabalam nesa projām. Tie, kas pirmajās rindās sēdēja, es domāju, ka viņi tūlītās noģībs no šausmām – kādas šausmas, un kā nav kauna! Bet taisnība Alvim bija.
Taisot greznos stila kostīmus Marķīzei de Sadai, pētījāt avotus par rokoko un ampīra stilu vai strādājāt pēc izjūtas?
Nē. Ar Alvi bija brīžiem pat smieklīgi, kā viņš izteicās. Man bija divi tādi režisori, kad es teicu – zēni, atvainojiet, bet man nāk smiekli, es nekā nevaru darīt. Alvis teica tā – taisi viņas tik šausmīgi skaistas, tik šausmīgi skaistas, ka vēl mazliet un skatītāji sāks vemt. Un otrs režisors – pirms tam – Arvīds Krievs skraidīja pa grimētavu turpu šurpu, bet mums vajadzēja zināt, kā viņš grib, lai tas viss izskatās. Tas laikam bija Aveņu vīns. Arvīd, nu pasaki vismaz, kas tur būs? Viņš, tā skrienot turpu šurpu, – mežs. Nu, labi, kāds mežs? "Egļu mežs, tumšs, zaļš, un mēnesnīca." Un kas tur vēl būs? "Nu, dabīgi, tur vēl būs visādi zvēri." Kādi? "Es tā nevaru pateikt, kādi. Kādi būs, tādi būs." Nu, kas vēl tur būs? Pastāsti vēl par to atmosfēru. "Nu, arī dārzs, vakarā mēnesnīcā, un puķes." Kādas? Jau tā bišķiņ ar ņirgu. Tikai flokši? Viņš saka: "Es citām puķēm nosaukumus nezinu. Viss." Ar tiem zēniem bija amizanti strādāt.
Streičam bija tāds amizieris – es atnāku uz darbu, viņš jau sēž kostīmu telpā un kaut ko švīkā. Sākumā es nesapratu, ko tas nozīmē. Tad izrādījās, ka tas nozīmē, ka būs vēl skates un kaut kas vēl ir jāizdomā. Momentā un uzreiz. Šūpoja to galviņu (atdarina – U. A.). Bet ko vajag, to vajag.
Jānis Streičs kādā intervijā teicis, ka iepazinies ar jums rindā kinostudijas kafejnīcā. "Laba," esat teikusi par viņa adīto jaku, "tikai pogas vajag citas. Mazākas un apaļas." Tā bija?
Jā, jā, jā, viņam bija tumši sarkana adīta jaka. Es saku – noadīts labi, bet pogas nu pilnīgi nekam neder. Es pilnīgi atceros to momentu.
Kā jutāties, kad Latvijas teātrī sākās reālisma periods un par kostīmu mākslinieku galveno noliktavu kļuva "humpalu" veikali?
Alvis bija ļoti taktisks cilvēks, mēs daudz ar viņu strādājām. Bet tad viņš teica: "Nū, tu zini… Man nāk tagad tāds periods, un tu zini, man liekas, ka tu man nebūsi vajadzīga." Kāds periods? Piemeklēsim humpalās, un tā. Zini, ko. Ne vien es tev nebūšu vajadzīga, bet arī tu man nebūsi vajadzīgs. Mēs viens otram galīgi nebūsim vajadzīgi, jo džīnas un tie rūtainie krekli – tas galīgi nav mans.
Kā jūs vērtējat pašlaik redzamāko kostīmu mākslinieču Annas Heinrihsones un Ilzes Vītoliņas darbu?
Vītoliņa ir augsti profesionāla. Viņai ir brīnišķīgas skices. Viņai ir perfekti izpildīti kostīmi. Bet, ja runā par jaunām māksliniecēm, man tuva ir Anna Heinrihsone. Viņai viss ir tā mazliet ar nobīdi.
Spēlmaņu nakts ceremonija
23. novembrī LTV1 plkst. 21.15