Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Valodnieks Andrejs Veisbergs: Mums ir ļoti laba gramatika

"Kad cilvēki runā publiski, viņiem vajadzētu uz sakāmo mazliet koncentrēties," saka valodnieks, tulks, tulkotājs un pasniedzējs Andrejs Veisbergs

2. februārī noslēdzās Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas, Latvijas Rakstnieku savienības un LZA Terminoloģijas komisijas 20. ikgadējā akcija Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens. 2014. gada vārda titulu izkarojuši "ausīši" jeb "auši", ko žūrija uzskata par īsu, trāpīgu un labu ausu sildītāju apzīmējumu. Nevārds – "aplikācija", ar nozīmi lietotne datorvidē. Žūrija neuzskata par prātīgu jau esošu vārdu apkraut ar liekām nozīmēm – mums jau ir aplikāciju papīrs, aplikācijas no koku lapām un aplikācijas kā kompreses. Par 2014. gada spārnoto teicienu atzīts eksistenciāls tandēms: Ingunas Sudrabas Nē, tā es neesmu komplektā ar Artusa Kaimiņa Tu zini, kas esmu?. Tādējādi valodas un plašsaziņas līdzekļu vidē nav beidzies seriāls par tēmu Kas es esmu?, ko aizsāka eksprezidents Valdis Zatlers 2010. gadā.

Sabiedrības iesūtītos priekšlikumus izvērtēja LVAK.wordpress.com redaktors Valters Feists, dzejnieks un interneta žurnāla Punctum galvenais redaktors Artis Ostups, literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova, RLB LVAK koordinatore Maija Sinka, sociolingvistikā un valodas politikā specializējusies valodniece Vineta Poriņa, LU profesors, Datorikas fakultātes dekāns Juris Borzovs, Ventspils Augstskolas profesors Juris Baldunčiks un literatūrfilosofe, tulkotāja Ieva Kolmane.

KDi uz sarunu par valodas evolūciju no "putna lidojuma" – ārpus konkrētā konkursa satraukumiem – aicināja valodnieku, tulkotāju un pasniedzēju Andreju Veisbergu.

Kas jums šogad šķiet interesants šajā konkursā? Vai iezīmējas kādas jaunas tendences?

Visumā jau vēstījums nemainās – gan nepatika pret svešvārdiem, reizēm tiešām absurdiem, gan līdzīga nepatika pret jaundarinājumiem, kas arī reizēm ir nebaudāmi. Parastā pretruna – bieži vien tas, ko uzskata par nevārdu, ir tas populārākais vārds, savukārt gada vārds bieži ir viendienītis.

Aptauja ļauj saskatīt ievirzes, piemēram, jauka ir tendence darināt tādus verbus kā "nūjot", "ēnot", "pūķot", "diegot", "raizēt", "veikot", "talkot", "vecākot". Savukārt tāds veidojums kā "vraps" tiešām liek domāt, vai neesam zaudējuši savas valodas izjūtu.

Tā ir dzīvā valoda? Vai starp oficiālo piedāvājumu un to, kā izvēlas runāt tauta, jūsuprāt, šķēres būs vienmēr?

Par oficiālo piedāvājumu daudz neizteikšos, jo sabiedrībai un diskusijām piedāvātais vārdu apjoms ir ļoti ierobežots. Šai ziņā vārda un nevārda konkurss ir ļoti svētīgs, jo ļauj uzklausīt tautas domas. Laiku pa laikam parādās arī atsevišķi oficiālāki rosinājumi, agrāk tie parasti nāca no Terminoloģijas komisijas.

Ja atver Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas mājaslapu, redzam, ka tai ir pat 30 apakškomisiju, rodas gluži pretējs iespaids.

Jā, taču realitātē vairākums no tām nestrādā un Terminoloģijas komisijai nav finansējuma. Nulle. Komisijas vadītājs ilgi centās dabūt sekretārei pusalgu. Cik zinu, bez sekmēm.

Tajā pašā laikā jūsu rakstā lasīju, ka tieši šīs komisijas pēdējos 10 gados ir darinājušas 35 000 specifisku terminu.

Tā kā Terminoloģijas komisijai bija uzdots apstiprināt terminus, visi, kas rada terminus, bija aicināti tos nest uz Terminoloģijas komisiju, un tā arī veidojās šie skaitļi. Taču to, ka latviešu valodā pēdējos 20 gados ir radušies ap 100 000 jaunu vārdu un terminu, gan nevar noliegt. Tas liecina, ka latviešu valodā attīstība notiek un vārdrade ir visai dzīvīga.

Kas rada šos jaunvārdus? Visi kopā?

Lielu daļu rada tulkotāji, kas, šķiet, ir galvenie mūsu valodas bagātinātāji. Es mazāk uzsvērtu daiļliteratūru, kurā tiek radīti stilistiski izteiksmīgi vārdi, bet tie valodā reti nostiprinās. Tā kā valodas likums nosaka, ka visi produkti un preces ir jāapraksta latviešu valodā, šeit ir milzīgs lauks, kur cilvēki strādā, rāda savas spējas, gudrību vai muļķību. Varam ieiet kādā preču lielveikalā, pastaigāt gar plauktiem, kas pilni ar dažādiem knibuļiem, – tur visur būs latviešu vārdi. Kādi un vai vienmēr pareizi un veiksmīgi – tas ir cits jautājums. Vēl daudz vārdu rada žurnālisti, augstskolu speciālisti, ārsti, ierēdņi.

Bieži vien tautu smīdina oficiālie izgudrojumi. Kā jūs pret to attiecaties? Turpināt tos radīt, pat ja neviens nelieto? Vai tas neveidojas par birokrātisku procesu?

Es neteiktu, ka Latvijā birokrātiskais process būtu īpaši izvērsies. Vairākumu oficiālo terminu darina latvieši Luksemburgā un Briselē, tulkojot dažādas Eiropas direktīvas un regulas. Nerunāju tikai par oficiāliem Eiropas terminiem, kas ir mērāmi simtos. Bieži Eiropas dokumentiem ir dažādi pielikumi. Pielikumos ir zivju un gliemju sugas, augu un dzīvnieku slimības, ēdieni un ķīmiskās vielas, visneiedomājamākās lietas. Šie teksti tiek tulkoti. Dažreiz netulko un atstāj latīņu formas. Varētu jautāt, vai mums šie gliemju un vīnogu slimību nosaukumi ir vajadzīgi? Tas ir perspektīvas jautājums. Atcerēsimies – kad latviešu valodā tulkoja Bībeli, neviens latvietis dimantus, lauvas un olīvas nebija redzējis. Šie vārdi tika radīti, un mēs tos lietojam. Arī tagad, kad ieejam lielveikalā, zivju nodaļā ir daudz visādu radību, par kurām pirms divdesmit gadiem mēs nebūtu dzirdējuši.

Jūs runājat par specifiskiem nozaru terminiem. Vai Briseles dokumentu tulkošana ir radījusi arī kādus demokrātiskus vārdus ikdienas lietošanai?

Protams, zvejniecībā ir "piezveja", "pārzveja" – jauki, precīzi termini. Savukārt "farmakovigilance" varētu raksturot smagnējo ievirzi. Īsts briselisms. Šis ir Eiropas Savienībā izdomāts jēdziens un termins. Latviski tas neskan pārlieku labi. Varbūt varēja teikt "zāļmodrība". Daudzi par to noteikti smietos, un, tulkojot no latviešu valodas, viens otrs nezinātu, kas tas ir. Tagad viss ir skaidrs – angliski šo vārdu raksta ļoti līdzīgi.

Šie vārdi mazliet atgādina parodiju, pseidolatviešu valodu. Vai arī jums?

Jā, bet sauksim to par zinātnes valodas apakšslāni, speciālo leksiku. Ikdienā šo jēdzienu nez vai lietos. Ir liela atšķirība lietojuma izplatībā starp farmakovigilanci un neatliekamo medicīnisko palīdzību, ko tautā sauc par ātrajiem. Terminologi un tulkotāji ne vienmēr atceras, ka ir vārdi, kurus lietos visi, un ir vārdi, kurus Latvijā lietos varbūt trīs cilvēki. Vai arī – neviens. Pietiekami daudz Eiropas dokumentu tiek ielikti plauktiņā un tur arī paliks. Specifisks ķīmijas izstrādājums var būt saliktenis no septiņiem komponentiem. Ja vārdu lietos ikdienā, tad gan vajadzētu domāt, vai to nevar izveidot īsāku, vienkāršāku, skanīgāku. Valodniecībā ir princips – jo biežāk vārdu lieto, jo īsākam tam jābūt.

Vai tāpēc iegājies vārds "blogs", nevis "interneta dienasgrāmata"?

Jādomā par to, kas notiek, ja sākam vārdu locīt, atvasināt vai kombinēt. Blogs ir pieņemams latviešu valodā. Var izveidot "blogeri", "blogot" vai veidot salikteni "blogosfēra". Ja mēģināsim darboties ar interneta dienasgrāmatu, konstrukcijas kļūs nesamērīgi smagas.

Vairākos savos rakstos rosināt likt lielāku akcentu uz metaforisku vārdu darināšanu pretstatā tendencei jaunvārdā ietvert teju definīcijas informāciju. Vai jūs varētu pastāstīt par savu ideju sīkāk?

Teiksim, datorterminoloģijas joma, kas ir specifiska joma arī angļu valodā. Tur metaforas ir plaši izplatītas, un rezultātā mums ir jauki un latviski termini – "pele", "tārps", "logs". Man tas šķiet jauki, ka ir pele, nevis manuālais kursora bīdāmaparāts.

Kā mēs metaforiski varētu nosaukt "pēkšņizlēcējlodziņu"?

Nez vai visu vajag censties iespiest vienā vārdā. Šī indeve ir pretrunā ar principu, ka vārdam ir jābūt īsam, saprotamam un vienkāršam. Varbūt to var saukt par lodziņu? Jāuzmanās, lai tas nesajūk ar vārdu "logs". Vienam vārdam valodā var būt daudzas atšķirīgas nozīmes. No otras puses – kā negatīvo varu minēt to, ka angļu valodā daudziem vārdiem ir ļoti izplūdušas nozīmes un tās ieplūst arī latviešu valodā. Mans pēdējais nepatikas objekts ir "industrija". Lai būtu industrija kā sinonīms vārdam "rūpniecība". Nu jau ar industriju sāk apzīmēt nozari, un pēdējā laikā industrija sāk aizstāt arī vārdu "joma". Tas grauj robežas starp nozīmēm.

Kā rodas šādas modes tendences? Piemēram, samērā nesen pēkšņi vairākus daudzskaitliniekus publiskajā telpā sāka lietot vienskaitlī, kā "debate". Kas nosaka šādu valodas maiņu?

Šeit ir divi aspekti. Viens, protams, ir angļu valodas spiediens. Mēs piemērojamies tās sistēmai. Šī pārmaiņa skar ne tikai aizguvumus – piemēram, "baža". Agrāk bija tikai "bažas", un tad kādā brīdī sākās: man ir daudz bažu – pirmā baža tāda, otrā – tāda un trešā baža tāda. Tas sākumā griežas ausīs. Taču, ņemot vērā, ka latviešu valodā nospiedošam vairumam lietvārdu ir abi skaitļi, mēs pie tā ātri pieradīsim. Vai šai tendencē iekļausies "bailes" un "bikses"? Ceru, ka ne.

Vai nevarētu būt tā, ka katra paaudze grib valodā "iezīmēt" sev teritoriju, radīt savas piederības zīmes?

Radīt sev pieminekli? Nē, tas nenotiek apzināti. Protams, ir modes elementi. Mūsdienās internetā varam precīzi atrast pirmo jaunvārda vai jauna lietojuma autoru. Pirmo jaunveidojumu nereti rada, lai pārsteigtu, lai būtu interesanti. Tālāk aiziet ķēdīte. Kāpēc vienos gadījumos daži jaunveidojumi iesakņojas, bet citos – ne, to neviens nevar pateikt. Šī mistika, neparedzamība ir arī valodas jaukums.

Vai pie "kad" lietojuma "ka  vietā, jūsuprāt, arī vajadzētu pierast?

Ja šī novirze notiek lēnā, izsvērtā runā, man tas liekas dīvaini. Jo būtībā jau visi zina, ka jālieto "ka". Ja "kad" iesprūk ātrā runā – un iesprūk gandrīz visiem –, es nebūtu tik kritisks. Neviens valodnieks nevar pamatoti izskaidrot, kāpēc tas notiek. Kārtējā valodas mīkla. Dzīva valoda nav reizrēķins. Rakstu valodā "kad" gan nevajadzētu pieļaut.

Jums raksturīgs filozofisks miers pret valodas pārmaiņām, bet vai jūs tomēr kaut kas satrauc kā valodnieku, cilvēku, kurš pats lieto valodu?

Kad cilvēki runā publiski, viņiem vajadzētu uz sakāmo mazliet koncentrēties. Neesmu pārliecināts, ka vairākums runātāju nav spējīgi saprātīgi izvēlēties un lietot pareizus vārdus. Tā ir nevērība, laiskums. Valoda atspoguļo vispārējas tendences, ko vieni sauc par demokratizāciju, citi – par lumpenizāciju, vēl citi – par tradicionālo normu sabrukumu. Mēs redzam, ka uz operu vasarā cilvēki iet šortos un sandalēs, kas pirms divdesmit gadiem droši vien liktos dīvaini. Tas pats notiek arī runā – redzam, maigi sakot, ļoti plašu spektru. Daudzi vairs nesaprot, kas ir publisks un kas intīms vai paviršs. Tuvi paziņas var saprasties ar neartikulētām skaņām. Lai gan situācija presē ir labāka nekā 90. gados, kad nereti valdīja pilnīgs stilu sajaukums, vienā tekstā varēja būt gan "farmakovigilance", gan "kakāšana" utt.

Mēs nevaram teikt, ka laba latviešu valoda ir zudusi. Eleganta latviešu valoda daudz kur pastāv. Atvediet man to cilvēku, kurš pirms 20 gadiem runāja labi, bet tagad runā daudz, daudz sliktāk.

Neesmu dzirdējis, ka kāds pats teiktu – es tagad runāju daudz sliktāk. To parasti attiecina uz citiem. Uz tiem, kurus mēs pirms 20 gadiem nedzirdējām publiski runājam un kuru rakstītais bija redzams tikai uz māju un tualešu sienām. Ja mazliet papētām 20.–30. gadu arhīvus, kādas tik kļauzas kaimiņi neraksta cits par citu. To vajag redzēt tiem, kam liekas, ka 20.–30. gados latviešu valoda bija tīra kā bāreņa asara. Tur ir krustām šķērsām vācu un krievu vārdi un konstrukcijas. Runājot par nostalģiju pēc lielās tīrības… Valodnieks Jānis Endzelīns XX gadsimta sākumā saka – neviens vairs nerunā pareizā latviešu valodā, tikai vecvecmāmiņas, kas nav padevušās grāmatnieku un avīžnieku iespaidam. 20. gados Kārlis Skalbe raksta, ka karš ir valodu neglābjami piesārņojis. Pēc Otrā pasaules kara valodnieki apgalvo, ka, lūk, 20. gados – tad nu gan latvieši labi runājuši.

Pagājušā gada rudenī iznāca zinātnieka Ilgoņa Vilka Astronomijas vārdnīca, kurā bija iekļauti astronomijas un kosmonautikas termini sešās valodās. Vai šobrīd latviešu valoda ir tik dzīva, moderna, bagāta un elastīga, lai radītu terminus visās, pat tik specifiskās, zinātnes jomās?

Ja ir vajadzība, tad terminus izveido. Valodu veido cilvēki. Pati tā neko nerada. Vai mums valodā kaut kā trūkst? Fundamentāli, domāju, ka ne. Vārdnīcās un valodas meistaru darbos redzam fantastiskas valodas iespējas. Vienmēr var atrast kādas lakūnas vai leksiskos caurumus. Ja ir vajadzība, tie tiek aizpildīti. Kamēr mums nebūs savas atomstacijas – es ceru, ka nebūs –, mums nebūs ļoti plašas kodolenerģijas terminoloģijas, taču pamatlīmenī jau tā ir. Pieļauju, ka ir pietiekami daudz ES regulu tulkojumu par atomenerģiju, kuros droši vien ir daudz vairākumam nedzirdētu vārdu.

Katrs var būt autors un noteikt toni tam, kāda ir valoda. Interneta blogu valoda bieži vien nav tā skaistākā. Kāda ir jūsu ideja? Vai ir vajadzīgs pārvaldības rīks, kāds vienots atskaites punkts?

Totāla pārvaldība demokrātijas apstākļos, manuprāt, nav iespējama. Valodniekiem neērtības sagādā tas, ka nevar dabūt reālas situācijas attēlu, jo tā ir tik samudžināta. Varam ņemt kaut vai viselementārāko jautājumu – "dabisks" un "dabīgs", kurā gadījumā jālieto viens, kurā – otrs. Ir priekšraksti, vārdnīcu piemēri. Bet internetā redzēsim citu ainu, turklāt dažādās proporcijās, un arī valodniekiem viedokļi nereti ir atšķirīgi. Ja valodnieki vienojas, tauta visbiežāk smejas vai protestē. Taču pilnīga pašplūsme nav iestājusies, un datorprogrammas arī standartizē lietojumu.

Jūsuprāt, tas ir mīts, ka vārdu krājums mūsdienu cilvēkiem ir kļuvis daudz nabadzīgāks, minot argumentu, ka cilvēki mazāk lasa?

Nē, nē, mēs lasām un rakstām tik daudz kā nekad. Tikai jautājums – ko mēs lasām un ko rakstām? Domāju, ka abstrakts vidējais latvieša vārdu lietojums varētu būt mazāks, bet augšgala desmit procentos tas noteikti ir augstāks.

Paškritiski noskaņotie pārmet vārdu krājuma noplicinātību un izteiksmes izsmalcinātības iešanu zudībā.

Man gan šķiet, ka Zigmunds Skujiņš raksta daudz izsmalcinātāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Māra Zālīte taču nav zaudējusi valodas izjūtu. Mums nekad nav bijis tik daudz specializētu žurnālu kā tagad, tik daudz izsmalcinātu oriģinālgrāmatu un tulkojumu. Protams, tie, kas dzīvo Delfu komentāru vai īsziņu pasaulē un šo valodu pārnes ikdienas saziņā, ir cita publika. Kā jau teicu, šie cilvēki agrāk reti tika pie vārda. Šī informācijas masa ir milzīga, un izsmalcinātība tajā, protams, var noslīkt. Tas ir jautājums par iekšējo filtru.

Jūs savos jaunākajos rakstos esat vērsis uzmanību uz valodu kā totalitārisma instrumentu, runājot par valodas ideoloģiju un lingvistisko nozombēšanu, kas atkal aktualizējusies, īpaši Krievijā. Par Krieviju – skaidrs, vai saredzat kādu šīs tendences variāciju arī Latvijā?

Nē, es domāju, ka reālā demokrātijā – "reāls" arī ir modes vārds – nopietna lingvistiskā zombēšana nav realizējama.

Reklāma to nedara?

Reklāma to mazliet dara, bet reklāmai visu laiku ir jāmainās. Taču lingvistiskās zombēšanas pamatideja ir tā, ka lejam iekšā vienu un to pašu. Latvijā var saskatīt ierobežotus lingvistiskās zombēšanas gadījumus, bet tie drīzāk būs eifēmismi. Piemēram, krīzes lielie griezumi tika saukti par konsolidāciju. Tagad vārds šai nozīmē jau aizgājis pagātnē. Putina gadījumā tiešām redzam, kā valsts kontrolēti mediji konsekventi strādā ar noteiktiem vārdiem un konotācijām, turklāt tas sākās jau pirms gadiem desmit.

Piekrītat, ka Kārļa Ulmaņa runās arī var saskatīt lingvistiskās nozombēšanas mehānismus, protams, ar citu mērķi. Viņa runās nacionālās pašapziņas nostiprināšanai bieži atkārtojas vārdu salikums "Latvija, nacionāla un daiļa".

Jā. Jurim Baldunčikam tikko iznāca raksts par vārdu "daiļš" salikteņos. Kā XIX gadsimtā pēkšņi parādījās milzums vārdu ar "daiļš" – "daiļliteratūra", "daiļrade", "daiļjūtība", "daiļskaists" u. c. Laikam jau vārds šķitis ļoti vēlams. Protams, Ulmaņa laikā bija valstiski ievirzīta pozitīvisma kampaņa. Domājošam cilvēkam var ieteikt analizēt vārdu jēgu, piemēram, kāpēc teikt "janvāra mēnesī" vai "krievu cilvēks"? Vai to varam regulāri darīt ikdienas sarunā? Tas būs grūti.

Rakstāt, ka no 6000 valodām vismaz pusei, ja ne 90 procentiem šajā gadsimtā paredzēta nāve. Neesat gaišreģis, tomēr vaicāšu – kāds, jūsuprāt, liktenis gaida latviešu valodu? Cik lielā mērā tā ir apdraudēta?

Latviešu valoda ir kodificēta, pamati ir ielikti samērā labi un saprātīgi. Valodā daudz kas arī mainās, ir modes lietas, kas pēc pieciem gadiem pazudīs, bet kopumā valoda ir dzīva un attīstās, tā nedz izšķīdīs, nedz sabruks, nedz samaitāsies. Šajā gadsimtā latviešu valoda neizzudīs. Vienīgais nopietnais aspekts ir demogrāfiskais. Kas šeit notiks pēc piecdesmit vai simt gadiem, mēs nezinām. Protams, salīdzinot ar lielajām valodām, esam galīgi punduri, bet, salīdzinot ar 6000 pārējām, – liela valoda. Ir uzskats, ka valoda ar miljons runātājiem nav apdraudēta. Mums ir daudz trumpju, kuru nav daudzām valodām, – valsts valodas statuss, Eiropas Savienības oficiālā valoda, attīstīts vārdu krājums, gramatika, neticami daudzkrāsaina literatūra. Valoda labi funkcionē jaunajās tehnoloģijās.

Ļoti daudzām valodām pasaulē nemaz nav rakstības. Austrālijā ir 250 aborigēnu valodu. Vienā ciltī – 1000 cilvēku, otrā – divsimt. Tur nekas labs nav gaidāms. Domāju, ka gadsimta beigās būs saglabājušās kādas 1000 valodu.

Kurš jums personīgi šķiet viens no skaistākajiem vārdiem latviešu valodā?

Labs jautājums. "Laipa". Burvīgs vārds gan pēc skaņas, gan nozīmes. Ļoti ietilpīgs vārds. Laipa, iespējams, katram asociēsies ar kaut ko citu. Var būt gan prasts dēlītis, gan vesela konstrukcija, kā Ķemeru laipa, vai iekārts tiltiņš. Viens no retajiem vārdiem, kuru grūti pārcelt angļu valodā. Reiz tulkoju kādu Ziedoņa epifāniju, un tur bija teikums par nedrošo iešanu pa laipu. Tulkojot angliski, rodas jautājumi – kāpēc jāiet pa dēli vai kāpēc tilts ir nedrošs? Lūk, skaists un gruntīgs latviešu vārds. 

Top komentāri

jurists - lingvists (pirmā profesij
j
puisis sāk atgādināt lielās kaimiņzemes viszinošo paranoiķi.
medmāsiņa no Tvaika ielas
m
Nāc, nu, Jensīt, atpakaļ uz palātiņu, būs jau labi, puisīt! Piedodied, dāmas un kungi, mums te atkal bija sagājis ripā, sanitāri svinēja Valentīndienu un drusku atslāba, kā rezultātā pacientiņi pieklupa pie internetiem.
Paula
P
Ļoti jauka intervija, labprāt lasītu tādas vēl , tieši par valodu. Komentāros gan parādās diagnozes.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja