Pašlaik Rīgas galerijā Alma, nepārkāpjot valstī noteiktos ierobežojumus, caur galerijas logiem ir skatāma mākslinieces Kristiānas Dimiteres izstāde Woof, Woof!, kas jau sākotnēji iecerēta kā sava veida skatloga instalācija. To ieteicams aplūkot diennakts tumšajā laikā, kad gaismas efekti atklājas spēcīgāk. Ekspozīcija ir veltīta mākslinieces suņiem, kas ir bijuši viņai tuvi un svarīgi, – "suņu debesis" kā maiguma un cieņas pilns piemineklis ne vien konkrētajiem dzīvniekiem, bet arī vispārcilvēciskām mīlestības, draudzības, uzticības vērtībām.
Humānisms vienmēr ir caurstrāvojis Kristiānas Dimiteres mākslu un ir arī Woof, Woof! pamatā. Viņas darbiem raksturīgais rotaļīgums bieži vien ir izpaudies caur naivuma estētiku, mazliet manierīgās formās iemiesojot vispārcilvēcisku saturu. Arī šoreiz stāsts par mākslinieces suņiem ir viegluma un mīlestības apņemts – gan nejaušiem garāmgājējiem, gan skatītājiem tas atgādina par šķietami vienkāršo lietu nozīmību šajā sarežģītajā laikā. Izstāde būs skatāma līdz 15. martam.
Kā radās jaunās izstādes iecere?
Pagājušajā gadā Astrīda Riņķe (galerijas Alma īpašniece – S. H.) ierosināja, ka vajag sarīkot man personālizstādi, un sāka domāt, kā lai mani iedvesmo. Sākotnēji bija paredzēts kaut kas cits, bet man īsti neraisījās. Tad pavasarī Astrīda atbrauca pie manis uz Murjāņiem, man pagalmā ir palikusi viena mana suņa, Brīnas, būda, kas ir apgleznota. Astrīda staigāja apkārt un priecājās – kādi tev forši suņi, paklau, vajag uztaisīt to Brīnu izstādei!
Piekritu, pēc tam Astrīda ierosināja, ka vajadzētu iekļaut arī pārējos suņus, es piekritu ar lielāko prieku, jo sunīši ir pelnījuši, lai es viņus kaut kā pieminētu. Sāku domāt, kā tehniski to izdarīšu, jo bija vasara, bet izstāde paredzēta jau rudenī. Man bija svarīgi, lai skulptūrām būtu tukšs vidus, lai tās varētu viegli pacelt un lai nekas nenolūztu. Uztaisīju maketus, atradu meistaru, kas sametināja karkasus. Beigās tas viss izrādījās ļoti darbietilpīgi, tāpēc izstādi pārcēlām uz janvāra beigām.
Vai tev uzreiz bija skaidrs, ka tās būs skulptūras, tieši tēlniecība, nevis glezniecība?
Jā.
Izstāde ir pieteikta kā piemineklis taviem suņiem – tādā ziņā tēlniecība nudien ir piemērotāka par attēliem.
Man visi suņi ir arī uzgleznoti. Astrīda gribēja, lai tā būtu tēlniecība, nekrāsota. Viņa rūpīgi atlasīja toņus, gaismas, man vispār tas piegājiens ir teatrālāks, savukārt Astrīdai tāds smalks, contemporary – laikmetīgs –, kā saka.
Tā ir telpiska instalācija ar izteiktiem scenogrāfijas elementiem – šajā jomā tu arī šad tad darbojies.
Scenogrāfijā esmu darbojusies, bet tajā man nav bijis sevišķu panākumu. Kopā ar Māru Liniņu esmu veidojusi scenogrāfiju Leļļu teātra izrādei Cienīgi Lēnīgais un Durstīgi Dzēlīgais. Mans nozīmīgākais darbs scenogrāfijā bija Sidraba šķidrauts Jaunajā Rīgas teātrī, tur es sadarbojos un sadraudzējos ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni.
Vairāk esmu strādājusi mazajos teātros, piemēram, teātrī Skatuve, kurā radīju scenogrāfiju Māras Liniņas diplomdarbam, kā arī Annas Eižvertiņas izrādēm. Skatuvei bija spiedīgi apstākļi, tāpēc neviens tur īsti negribēja strādāt, taču, tā kā man tas kaulus nelauza, es šad tad Skatuvē kaut ko uztaisīju. Man nebija mākslinieciska gandarījuma par to, bet cilvēcisks gan. Es šo to tur iemācījos, piemēram, gaismošanas ziņā, tāpēc esmu pateicīga par teātra pieredzi.
Iepriekš tavās izstādēs īsti nav bijis tāda scenogrāfiska uzsvara kā šajā ekspozīcijā, vai ne?
Parasti izstādu gleznas un skulptūras, zīmējumus. Reiz gleznoju fresku – Bētlemes skatu –, tas bija Ziemassvētku laiks un mana pēdējā lielākā izstāde Sekulārā rezonanse galerijā Alma. Galerija tolaik atradās Rūpniecības ielā, es no rīta aizvedu darbus, un pēkšņi namā sākās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks, kas tika dzēsts visu dienu, ugunsdzēsēji kāpa augšā dzeltenās ķiverēs, nokāpa lejā melnās... Nodzēsa, bet pa sienām gāzās ūdens, un tika atslēgta elektrība, bet man taču jāglezno uz sienas freska, līdz atklāšanai palikušas divas dienas, un jau pēcpusdienā kļūst tumšs. Beigās nācās gleznot sveču gaismā, izstādes atklāšanas dienā elektrība atkal bija.
Šis stāsts mazliet atgādina tavu aizraušanos ar ikonu glezniecību. Vai tu arī pati tās glezno?
Nē, man vienkārši ļoti patīk. Varbūt vienīgi mana glezniecība vairs nav tik brīva, kā neko nezinot par tām, absolūti nerēķinoties. Teofans Grieķis, Andrejs Rubļovs man vienmēr ir patikuši, taču, kad es pirms vairākiem gadiem ieraudzīju Pleskavā Mirožas klostera XII gadsimtā radītās freskas, tās uz mani atstāja milzīgu iespaidu.Tās man palikušas prātā kā etalons.
Šīs suņu debesis arī ir kaut kas tāds, ne gluži reliģisks, bet pārpasaulīgs gan. Vai vari pastāstīt par pašiem suņiem? Kāds ir viņu un tavs stāsts? Galu galā viņi šajā izstādē ir vissvarīgākie.
Labi, sākšu ar pirmo suni – viņu sauca Arro. Kad piedzimu, viņš jau bija mūsu mājās. Smuks, bēšas krāsas buldogs. Uz vecumu mana auklīte, kas ļoti mīlēja dzīvnieciņus, viņu bija kārtīgi nobarojusi. Dikti lādzīgs suns, ļāva sev tīrīt zobus, bija arī sargs. Apmācīts suņu skolā, paklausīgs. Par spīti neveselīgajai ēšanai – pēc mūsu laika standartiem –, viņš nodzīvoja kādus divpadsmit gadus, normāls suņa mūžs, viņu apglabāja gultiņā.
Pašā galā ir redzams Džanis, ko uzdāvināja manai meitai Bertai, un man viņš bija jāņem pie sevis uz Murjāņiem, jo kur tad Rīgā turēs. Sākumā viņš bija galīgi dulls, bet ar laiku izveidojās par draudzīgu sunīti, kurš katru rītu izgāja apgaitā pa apkārtni. Kaimiņi pat prasīja, vai kaut kas nav atgadījies, ja kādu dienu izlaida. Viņš bija ļoti viltīgs un gādīgs, mīlēja fenderēt, piemēram, pie vietējā veikala piebrauc sagādnieka mašīna, atstāj durvis vaļā, un Džanis tur pamanās nočiept kādu Ķekavas cālīti un atnest man. Šķiet, ka viņam šķirnes piejaukumā bija kaut kas tāds, kas liek to darīt, viņš bija no tiem suņiem, kas jau no mazotnes ir mājās nesēji.
Pats foršākais, ko viņš bija izdarījis... Kādā manā dzimšanas dienā ciemos bija iebraukuši draugi un paziņas, kas vienbrīd sāka apspriest, kādus dzīvniekus ir braucot nejauši notriekuši. Džanis sēž blakus un klausās, ir jau tumšs, viņš pēkšņi paprasās laukā, tad atnāk atpakaļ un atnes man... stirnas galvu ar radziņiem! Ciemiņi tādi šokēti aizbrauca prom. Nākamajā rītā pateicos Džanim par dāvanu, bet teicu, lai tomēr to galvu aizvāc prom, un tiešām pēc piecām minūtēm tā pazuda. Lūk, tāds. Džanis nomira pats, vīrišķīgi izturējās pret savu slimību, vecumu.
Trešā ir Brīna. Bez Džaņa bija jocīgi, bez suņa ārpus pilsētas vispār ir diezgan savādi, bet, lai izaudzinātu jaunu suni par draugu, vajag laiku un ne vienmēr tas izdodas. Taču man palaimējās, mana draudzene Māra Liniņa, kura piedalījās filmas Tēvs Nakts uzņemšanā, iepazinās ar kādu suni, kas filmēšanas vietas apkārtnē tika turēts pie ķēdes. Māra sadraudzējās ar suni, nesa tam ēst un pamanīja, ka suns ir ļoti laipns, kaut arī piesiets pie ķēdes. Tad nu piedāvāja man paņemt, nomazgāja un atveda. Sākumā ar Brīnu bija grūti, jo suns trīs gadus nodzīvojis pie ķēdes, beigās viņai uztaisījām voljēru un būdu pagalmā, suns priecājās, un tā nu beigās ļoti mīļš draugs iznāca. Viņa bija tāda pasakaina. Neparasts, milzīgs suns kā lauva.
Vai tagad tev arī ir kāds suns?
Jā, Aivars. Kad nomira Brīna, man viens draugs ātri atveda no Latgales jaunu sunīti, citādi tā skumji. Šis gan ir pavisam cita temperamenta suns, uz viņu šad tad jābaras un jāsoda, tāds jauns un dulls suns.
Tava iepriekšējā lielā personālizstāde Sekulārā rezonanse notika 2012. gadā. Ar ko tu nodarbojies laikā starp abām izstādēm?
Ar daudz ko, man bijušas arī dažas personālizstādes ar iepriekš izstādītiem darbiem, piemēram, Jūrmalas Kultūras centrā. Tad grāmatiņu ilustrēju – Skalbes pasaku par jūras vāravu, es pati to izvēlējos. Sergejs Timofejevs pārtulkoja krievu valodā, un to izdeva mana gruzīnu draudzene, kura dzīvo Maskavā, bet tagad nopirkusi vecākiem mājiņu Jūrmalā un gribēja mācīties latviešu valodu. Viņa vēlējās izdot pasaku, kas būtu par Rīgu, bet es gribēju, lai tā būtu par nāru, – man šķiet, ka tā ir vienīgā pasaka latviešu literatūrā, kas ir par nāru. Vēl ir dažādi iztikšanas darbi, Latvijas gāzei katru gadu veidoju izkrāsojamo kalendāru. Gleznoju.
Man šķiet, ka tavas paaudzes māksliniekiem ir citāda attieksme pret izstāžu veidošanu, tas ir notikums, svētki, varbūt arī tāpēc tās tiek organizētas salīdzinoši reti. Savukārt jaunākā paaudze ir daudz aktīvāka, un tās pārstāvjiem viss šķiet izstādīšanas vērts, nav aiztures.
Man personālizstādei vajag kādus divus gadus. Tas ir laikietilpīgs darbs. Piemēram, kad strādāju ar Astrīdu Riņķi, es pastāstu viņai, kas man jau ir, un viņa pasaka, ko vēl vajadzētu.
Vai impulss jaunām izstādēm nāk no kaut kā jau radīta un tad tu attīsti to?
Jā, tieši tā. Man nav tā, ka varu izdomāt vienu tēmu un metodiski ar to strādāt. Es nevarētu piespiest sevi tik racionāli tam pieiet. Nesaku, ka šāda pragmatiska pieeja ir kaut kas slikts, man vienkārši tā īsti neder, bet katram tas ir citādi.
Vai iepriekšējā izstādē arī bija autobiogrāfiski stāsti kā tagad par suņiem?
Sekulārajā rezonansē nebija, tie darbi vairāk bija reakcija uz notikumiem pasaulē – tajā laikā bombardēja Bagdādi. Piemēram, skulptūra Šeherezāde, kas atgādināja trusi un kobru vienlaikus. Šeherezāde no šausmām bija ievilkusi gaisu, un viņai tikai viena acs bija vaļā – kā jau šausmās. Lai to pastiprinātu, attēloju viņu ar atvērtu muti un it kā aizraujoties elpai bailēs. Izstādē bija skulptūra Eiropa, tāda mazliet bezkaunīga līgava ar melnu šleifi plīvurā, kas uzvilkts pāri acīm, un pati kailām krūtīm. Man ļoti patīk, ja ir arī kaut kas grotesks, kaut kas tāds, kas mani pašu iepriecina. Man arī patīk, ja izstāde ir plašāka, neaprobežojas ar vienu tēmu.
Tavus līdzšinējos darbus var raksturot kā ekspresīvi krāšņus, spilgtus tēlos un formās. Jaunā izstāde tam ir pilnīgi pretēja, bet piemineklis laikam nemaz nevarētu būt jautrs un krāsains.
Jā, lai gan varētu jau visādi, piemēram, bēru kultūrai Latīņamerikā ir tāda kičīga estētika. Ēģiptieši un indiāņi arī krāsoja savas skulptūras. Man patīk krāsainība, es mīlu krāsu, un man to vajag kā gaisu! Šajā gadījumā Astrīda vēlējās nekrāsotas figūras, un es uzskatu, ka viņai taisnība. Tagad viss ir balts, un to apgaismo lidmašīnas lokators.
Vēl gribu teikt, ka izstāde Woof, Woof! ir izteikti kolektīvs darbs, katrs savu roku ir pielicis – Tomass Pārups izgudroja nosaukumu un uzrakstīja izstādei tekstu, atrada ielūgumam iedvesmojošu bildīti ar Brižitu Bardo (es gan saviem suņiem neļauju gultā gulēt), Astrīda – visu konceptu, gaismošanu, arī draugi palīdzēja, vedot un iepakojot darbus.
Kur ir plānots likt pieminekli pēc izstādes?
Viena skulptūra nonāks fonda VV Foundation kolekcijā, kas uzticējās un finansiāli atbalstīja izstādes tapšanu. Pārējais droši vien mājās jāved. Diemžēl nevarēs darbus turēt laukā, jo tad tie jāatlej polibetonā.
Vai pandēmijas ierobežojumi kaut kā ir mainījuši ekspozīcijas koncepciju? Tā izskatās perfekti piemērota pašreizējiem apstākļiem, pirmkārt, tā kā ir aplūkojama caur logu.
Šādi bija iecerēts jau pašā sākumā! Manā bērnībā tirdzniecības centra Bērnu pasaule skatlogos bija kustīgās kompozīcijas, Francijā tādi mehāniskie skatlogi joprojām ir – iekšā ar elektrību vai mehānismiem darbina priekšmetus. Tie man dikti patīk, un tāpēc priecājos par iespēju arī šeit kaut ko tādā garā radīt.
Pašlaik izstāde vizuālajā ziņā lieliski sasaucas arī ar apkārtesošo sniegu.
Jā! Izcili paveicies ar visu! Un vēl kāda sakritība – nesen draudzene man atsūtīja šādu ziņu (lasa īsziņu): 28. janvārī britu tēlnieks Entonijs Gormlijs ir izplatījis paziņojumu, kurā aicina cilvēkus izgatavot skulptūras un izstādīt tās logos un uz balkoniem, skvēros, lai pretotos pandēmijas murgam. Ik pēc divām nedēļām viņš paziņošot jaunu mākslas darbu tēmu, un tuvākajās divās nedēļās tā esot dzīvnieku tēma – atbrīvo zvēru, kas tevī dzīvo, un atbrīvojies no enerģijas, kas uzkrājusies lokdauna laikā!
Neticama sakritība. Vispār tu tieši tēlniecību arī esi studējusi.
Jā, bet tikai Lietišķās mākslas koledžā, akadēmijā neesmu gājusi. Man piedzima meitiņa, un es nemaz neesmu beigusi arī vidusskolu – uztaisīju diplomdarbu, tādus jūgendstila portālus, bet tie sakalta, un man nebija dukas taisīt vēlreiz. Es ar to, protams, nelepojos, man oficiāli nebija diploma, un akadēmijā tā arī nepaņēma, negribēja riskēt bez diploma.
Kā tev kopumā pagāja šis pandēmijas gads? Kā tas iespaidoja tavu dzīvi?
Sākumā šķita, ka nekas īpaši nav mainījies, bet, ja nebūtu šīs izstādes, tad gan nezinu. Vasarā vēl paspēju aizbraukt uz Igauniju, Viljandi, kur man pavasarī plānota izstāde. Tur ir igauņu naivista Kondasa centrs, kas izstāda dažādus autsaiderus, bet ne tikai. Par to biju priecīga, man ļoti patīk tā pilsēta, mākslas centrs, cilvēki, kas tur darbojas. Varbūt kādā no tām telpām izlikšu arī šos sunīšus.
Kad tev bija pati pirmā izstāde?
1991. gadā Reiterna namā, pēc tam Valmierā, Zviedrijā divas, un tad es nodomāju – ja es to varu pārdot, ja es ar to varu nodrošināt sev iztiku, tas būs mans ceļš, jo sākumā īsti nezināju, vai man ir vērts nodarboties ar mākslu.
Paradoksāli, bet man šķiet, ka tolaik ar mākslu varēja izdzīvot daudz labāk nekā tagad.
Tā ir!
Kā tavs rokraksts ir mainījies šajos trīsdesmit gados?
Ir mainījies, to var redzēt gan glezniecībā, gan tēlniecībā, bet jo sevišķi zīmējumos – ja neesmu mēnesi vai divus zīmējusi, tie jau ir pavisam citādi. Ja man ir kāda ideja, ko gribu īstenot, es vispirms to zīmēju, un, ja tas nav panākts zīmējumā, mēģinu uzzīmēt vai uzgleznot, jo to tā uzreiz nevar pateikt, dažreiz ideja vislabāk realizējas zīmējumā, dažreiz gleznā vai skulptūrā.
