Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā ir pārstāvēta ne tikai tradicionālajās tehnikās veidotā, bet arī jauno mediju māksla. Par tās nozīmi intervijā KDi stāsta Jauno mediju kultūras centra RIXC dibinātājs un vadītājs Raitis Šmits, kurš darbojas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskās ekspertu komisijas sastāvā. Ar jauno mediju mākslas attīstību ne tikai Baltijā, bet arī visā pasaulē iepazīstina līdz 3. augustam izstāžu zālē Arsenāls skatāmā ekspozīcija – Raitis Šmits ir viens no tās kuratoriem kopā ar Rasu Šmiti un Armīnu Medošu. Izstāde diagnosticē pārmaiņas jauno mediju mākslas teritorijā un parāda tās tieksmi uz starpdisciplinaritāti. Raitis Šmits patlaban liek punktu savai disertācijai Jauno mediju māksla. Saglabāšanas un reprezentācijas problemātika un nododas pārdomām, kā to saglabāt nākamajām paaudzēm.
Jūs darbojaties topošā Laikmetīgās mākslas muzeja ekspertu grupā. Kā redzat savu lomu tajā?
Es daru, ko varu, attiecībā uz darbu iegādi. Līdz šim uzsvars ir ticis likts uz tradicionālākām laikmetīgās mākslas izpausmēm. Līdzīgi kā Eiropā, kur to nosaka vairāki apstākļi, – svarīga nozīme ir tirgum, kurā jauno mediju māksla pagaidām neiekļaujas, un daudzi mākslinieki izvēlas savas idejas izpaust citos veidos. Patlaban nav pat vienotas sistēmas, kā jauno mediju mākslas darbus aprakstīt katalogā. Taču, kā norāda viens no Laikmetīgās mākslas muzeja ekspertu komisijas pārstāvjiem Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra mākslinieciskais vadītājs Leonīds Bažanovs, Eiropā ir vēlme sakārtot jauno mediju jautājumu, paies laiks, un viss nostāsies savās vietās – tāpat kā tas notika ar videomākslu.
Kā šai mākslai ir jābūt eksponētai muzejā? Kādos muzejos pasaulē tā ir pārstāvēta vislabāk? No kuriem paraugiem mēs varam mācīties?
Lai ieskicētu šo jautājumu, var minēt divus galējos virzienus, viens no tiem ir senā Eiropas kultūras tradīcija, kādā veidā tiek saglabāts mantojums, proti, pēc iespējas tuvāk tā autentiskajam izskatam, sākot ar stājmākslu un beidzot ar arhitektūru. Jauno mediju pasaulē tas ir diezgan komplicēti, taču lielākie mākslas centri – ZKM Karlsrūē, Tate Modern Londonā un Vitnija muzejs Ņujorkā – cenšas to ievērot. Tieši Eiropā var apskatīt oriģinālos Nama Džuna Paika darbus, bet Korejā viņa "skulptūras" jau ir veidotas no LCD televizoriem, kam ir cita proporcija un līdz ar to veidojas melnas malas, kas tiek aizsegtas.
ZKM (pirmais un vienīgais mediju muzejs pasaulē, kas pilnībā veltīts interaktīvajai mākslai – I. A.) ir iepircis vairāk nekā 2000 televizoru Nama Džuna Paika instalāciju atjaunošanai un eksponēšanai. Muzeja pārstāvis Bernārs Sereksē norāda, ka ir jārīkojas gluži kā viduslaiku katedrāļu restauratoriem, kuri cenšas nepieļaut falsifikāciju pat tādā gadījumā, ja skulptūra atrodas 100 metru augstumā, – tā tiks veidota no tāda paša materiāla, kādu izmantojuši agrāk, jo tas ir ne tikai praktiskas, bet arī ētiskas dabas jautājums.
Ja mēs gribam iekļauties Eiropas kontekstā, mums ir jāseko šai tradīcijai. Tas ir tāpat kā ar vecajām koka mājām Rīgā, kuras tiek atjaunotas ar dēļiem un netiek apšūtas ar plastmasu.
Sarežģīti būs saglabāt tādus jauno mediju darbus, kuros viena no sastāvdaļām ir ārējie dati, piemēram, sociālie tīkli, – pēc divdesmit gadiem nebūs ne Facebook, ne tāda Google meklētāja, kādu mēs to zinām tagad, tādējādi būs jāizdomā, ko darīt ar šādu darbu.
Otrs galējais virziens ir pārinterpretēšana: tā ir aizgūta no skatuves mākslas, kur luga katru reizi tiek uzvesta ar citu režisoru un citiem aktieriem. Jauno mediju mākslā tiek aprakstīts, kā šim darbam būtu jāizskatās un kā tam būtu jādarbojas. Nākamais kurators – vislabāk kopā ar mākslinieku – interpretē to no jauna.
Jauno mediju mākslai ir nepieciešama liela "apčubināšana"!
Jā, tā ir trausla un auklējama māksla. Piemēram, ZKM jauno mediju mākslas darbus regulāri – ik pēc pieciem desmit gadiem – pārceļ jaunākā formātā. Nesen noslēdzās apjomīgs, vairākus gadus ilgs mediju mākslas izpētes un restaurācijas projekts, ko koordinēja šis centrs, un tā rezultātā tika restaurēti desmit mediju mākslas darbu, kuri bija skatāmi ceļojošā izstādē. Tas prasa lielus līdzekļus, bet arī Rembrantu restaurēt nav lēti.
Kuru autoru darbi Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā pārstāv jauno mediju mākslu?
Jauno mediju mākslas darbu muzeja kolekcijā nav daudz, un es strādāju pie tā, lai atlasītu un piedāvātu, manuprāt, nozīmīgākos šī virziena paraugus. Kolekcijā ir pārstāvēts Ģirts Korps ar Untitled, Jānis Garančs ar interaktīvi stereoskopisku projekciju Heroskops. Ir arī darbi, kuros mākslinieki lietojuši dažādas jaunās tehnoloģijas, piemēram, Ginta Gabrāna lielformāta attēlos Asinsgaisma izmantots lāzera stars. No tīkla mākslas – darbs Xchange, kura autori ir Rasa Šmite, Raitis Šmits un Jānis Garančs. Tas ir interneta radio projekts, kas veltīts skaņu raidīšanas eksperimentiem tīklā.
Kāds varētu būt tieši jauno mediju mākslas pienesums muzejā? Ko mums pasaka šī māksla, ko nepasaka citi mākslas žanri?
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā realitāti ietekmē dažādas tehnoloģijas. Cilvēks ar savām maņām nevar ielūkoties nedz kosmosā, nedz arī mikropasaulē, tomēr mums ir zināms priekšstats par to, un šīs zināšanas mēs iegūstam, paplašinot savas maņas un izmantojot tehnoloģijas. Savukārt mākslinieki tiecas atainot mūsu laikmetu ne tikai ar otu vai zīmuli, bet arī datoru, videokameru vai pat iesaistot bioloģijas laboratoriju. Tādējādi šie darbi ir būtiski, jo runā par mūsu laiku, izmantojot mūsdienīgus līdzekļus.
Ar ko Eiropas mērogā ir īpaša pašlaik Rīgā notiekošā izstāde Lauki?
Doma par izstādi radās vairāk nekā pirms diviem gadiem – ar to mēs vēlējāmies iezīmēt situāciju, ka jauno mediju mākslinieki ir integrējušies mūsdienu mākslas pasaulē: kādreiz viņi galvenokārt eksperimentēja ar tehnoloģijām, turpretim patlaban daudz kas tiek skatīts plašāk – saistībā ar sabiedrību, apkārtējo vidi, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem –, tādēļ ideja par laukiem, kas pārklājas un savstarpēji mijiedarbojas, izstādi padara ļoti svaigu un nozīmīgu Eiropas kontekstā.
Šķiet, jauno mediju mākslu nav tik viegli saprast kā glezniecību, tēlniecību, foto vai video mākslu. Kā publika var sagatavoties tās uztveršanai?
Izstāde Lauki runā par daudziem jautājumiem no cita skatpunkta un pieprasa no skatītāja domāt, palasīt un iegūt papildu zināšanas pirms vai pēc izstādes apmeklēšanas. Cilvēkiem – ne tikai Latvijā – ir tendence mēģināt dzīvot komforta zonā gan fiziskā, gan intelektuālā ziņā, taču katra šāda "bakstīšana" no malas izraisa diskomfortu un piespiešanos painteresēties par vienu vai otru jautājumu, lai rastos savs viedoklis.
Ko jūs varat darīt, lai palīdzētu?
Mēs divas reizes nedēļā – ceturtdien un sestdien plkst. 14 – rīkojam ekskursijas, jo interprets ir solis pretī skatītājam: viņam ir vieglāk šos darbus uztvert un uzzināt par tiem vairāk nekā izstādes bukletā.
Pastāstiet par jauno mediju mākslas attīstību Latvijā, par tās galvenajiem posmiem.
Tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā 90. gadu otrajā pusē un šī gadsimta pirmajā desmitgadē mākslinieki nodevās eksperimentiem, lai noskaidrotu, ko ar jaunajiem medijiem var izdarīt mākslā, pēc tam tos aizstāja pievēršanās dažādām sabiedrībā aktuālām tēmām. Nozīmīgi bija tas, ka Liepājas Universitātē tika izveidota jauno mediju mākslas programma, kas tika sākta 2007. gada septembrī. Viens no tās beidzējiem Jānis Jankevics piedalās izstādē Lauki ar darbu Pagātnes putekļi. Ļoti aktīva pēdējos piecos gados ir mākslas un zinātnes sadarbība. Ar jauno mediju mākslu ir tāpat kā ar augiem: ja tu no citas valsts atved kādu stādu un tas šeit spēj izdzīvot, tas izaug, bet nedaudz mainās atkarībā no lokālās vides.
Kurus Latvijas jauno mediju māksliniekus uzskatāt par līderiem?
Mēs ar Rasu Šmiti šajā jomā darbojamies kopš 1996. gada, kad nodibinājām Elektroniskās mākslas un mediju centru E-lab (uz tā bāzes 2000. gadā tika radīts RIXC – I. A.). Tolaik tā darbībā iesaistījās tādi šobrīd starptautisku atzinību guvuši mākslinieki kā Gints Gabrāns, Voldemārs Johansons, Mārtiņš Ratniks, Katrīna Neiburga, Jānis Garančs. Tā kā Latvija ir maza un mākslinieki šeit ir ierobežoti gan līdzekļu, gan izstādīšanās iespēju un citu iemeslu dēļ, viņi izvēlas izpausties dažādos virzienos, savukārt Eiropā ir sastopami tādi piemēri kā jauno mediju mākslinieku kolektīvs Jodi, kas darbojas tikai tīkla mākslā.
Kā jauno mediju mākslai ir izdevies iesakņoties Latvijā?
Latvijā laikmetīgā māksla plašākai publikai diemžēl ir pieejama neregulāri, jo mums nav muzeja, kur to izstādīt, un cilvēkiem par to ir jāstāsta atkal un atkal no jauna. Ir daudz aizraujošu iniciatīvu, bet Laikmetīgās mākslas muzejs ļautu laikmetīgo mākslu "leģitimēt" plašākā kontekstā. Tas ir valstisks jautājums, kas savā ziņā atspoguļo mūsu valsts nostāju un politisko gribu. Igaunijā un Lietuvā jau vairākus gadus ir laikmetīgās mākslas muzejs, kas piesaista gan vietējos, gan citu valstu skatītājus.
Kādi ir jūsu vadītā jauno mediju kultūras centra RIXC tuvākie plāni?
Šogad mums ir vēl divi Rīgas 2014 projekti – viens no tiem tiks realizēts sadarbībā ar 2015. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu Monsu Beļģijā vasaras otrajā pusē, savukārt laikmetīgās mākslas centrā kim? mēs rīkosim ASV dzīvojošās latviešu matemātiķes un mākslinieces Dainas Taimiņas izstādi – viņa tamborē hiperboliskās plaknes. Mēs aicinām cilvēkus iesaistīties akcijā (vairāk par to var lasīt RIXC Facebook lapā – I. A.), lai pēc viņas piedāvātās shēmas notamborētu katrs savu gabaliņu un pēc tam no tiem izveidotu milzīgu "korāli".
Mēs vēlamies turpināt mākslas un zinātnes sadarbību gan teorētiskā, gan prakses virzienā un skatīties, ko vēl var attīstīt, neejot līdz konkrētiem rezultātiem, kā arī darboties izglītībā visdažādākajos līmeņos – gan mācot pašiem, gan rīkojot radošās darbnīcas un iepazīstinot cilvēkus ar laikmetīgo mākslu.