Martā amerikāņu School Library Journal Piretas Raudas digitālo grāmatiņu Emma roosad asjad/Emmai patīk rozā (pirmo Igaunijā) iekļāvis iesakāmo aplikāciju sarakstā. "Tas ir ļoti maziem bērniem," smaida Pireta, izvilkdama no somas iPhone. Tā ir apburoša miniatūra (cik naiva, tik – vieda) par trušu meitenes apsēstību ar rozā un kādu dzīves likumu, kas tiešām darbojas. Igauņu, angļu un japāņu valodā. Īss sižeta atstāsts: Emmai ir rozā čības, rozā zobu suka, rozā mobilais un daudz zīmuļu dažādās rozā nokrāsās. Bet Emmai ar to nav gana. Arī kokiem, lietum, mēnesim un zvaigznēm debesīs vajadzētu būt rozā. "Visam vajadzētu būt pilnīgi galīgi pavisam rozā," pavisam mazas meitenes balstiņā sapņo zaķa bērns. Bet dzimšanas dienā viņa dabū no vardulēna Frederika dāvanā kāpostu. Zaļu! Ja tas ir tik garšīgs, varbūt arī zaļā krāsa ir gluži laba? – prāto Emma un iedod Frederikam buču. Un... vardulēns nosarkst un kļūst pilnīgi galīgi pavisam rozā.
Pireta Rauda ir sarakstījusi 10 grāmatu, ilustrējusi – vairāk nekā četrdesmit. Viņas stils, ko recenzenti raksturo kā "vecmodīgu", bet "šarmantu", ar balvām ir novērtēts gan Igaunijā, gan pasaulē. Viņa prot taisīt elegantas absurda virāžas un izspēlēt asprātības, nezaudējot vislielāko vienkāršību un dzīves atpazīstamību.
Latvijas bērnu un jauniešu žūrija pirmo latviešu valodā izdoto Piretas Raudas grāmatu Princese Skella un Leta kungs 2011. gadā 3.–4. klašu grupā atzina par labāko (izdevniecība Liels un mazs). Princese sāk šķetināt noslēpumu, kurš iztērē visu zobu pastu – par to viņa nemitīgi dabū brāzienu. Kādu nakti princese noslēpjas vannas istabā un satiek skeletu, kurš rūpīgi izpucē visus savus kauliņus. Bet notikumi tikai sākas.
Tikko izdevniecībā Liels un mazs iznākusi jūsu otrā grāmata latviešu valodā – Berts un otrā B. Šķiet, tā ir jūsu reālistiskākā grāmata.
Jā, tā ir. Man vairāk patīk rakstīt grāmatas, kurās izmantoju fantāziju, taču es gribēju izmēģināt ko atšķirīgu. Igaunijā skolotāji un bērnu literatūras eksperti nemitīgi skandina, ka ir ļoti maz grāmatu par skolas dzīvi un maz tādu, kas domātas puikām. Kad mans vecākais dēls gāja otrajā klasē, nolēmu – labi, es uzrakstīšu tādu grāmatu, ja jau jūs tā gribat (smejas). Tas ir brīnišķīgs vecums, tajā notiek smieklīgas un jocīgas lietas. Tagad gan es vairs nekad nerakstītu par skolu un skolaspuikām. Šajā grāmatā esmu daudz iedvesmojusies no sava dēla. Lai rakstītu par skolu, tev šī dzīve ir jāpazīst – jābūt skolotājai vai jālaiž bērni skolā tieši tajā brīdī. Skolas dzīve ir ļoti mainījusies.
Jā, brīžiem radās sajūta, īpaši nodaļā par klases ekskursiju, ka tā drīzāk ir 70. gadu klase, kas ar tādu prieku dauzās pa āru. Ko jūs vairāk izmantojāt – dēla skolas dzīvi vai nostalģiskās atmiņas par savu skolas laiku?
Šis ir tas brīnišķais vecums, kad bērni vēl nav tik "digitāli". Viņi vēl nav tik ļoti ievilkti tajā visā. Literatūra un filmas parasti atspoguļo skolas briesmīgo pusi – cik bērniem ir grūti, kā pārējie bērni viņus moka un kaitina. Bet patiesībā daudzi bērni skolā jūtas gluži laimīgi. Viņiem ir īsti draugi, un viņiem iet jauki. Ne visi skolotāji ir raganas, ir arī ļoti laipni skolotāji, kuri vēlas bērnus mācīt un darīt laimīgus. Galvenais varonis ir puika ar labu sirdi, un es domāju, ka tādu skolās ir daudz.
Vai atceraties, kāda meitene jūs pati bijāt 2. klasē?
Man tas bija grūts laiks, jo manam tēvam Eno Raudam bija insults, un viņš kļuva paralizēts. Mājās dzīve ļoti mainījās. Pirms tam viņš bija ļoti aktīvs, daudz braukāja apkārt, bija ļoti enerģisks vīrietis, bet tad pēkšņi saslima, un viss mainījās. Tas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc es kļuvu introverta. Pirms šī notikuma biju daudz atvērtāks un priecīgāks bērns.
Jūsu grāmatā ir smieklīga detaļa par klasi, kurā mācās septiņas Marijas. Vai jūsu vārds Pireta jūsu bērnības Igaunijā bija populārs?
Ne pārāk. Tas ir diezgan sens vārds. Kad es biju bērns, bija daudz Katrīnu un Kristīņu. Tagad populārs vārds ir Marija un tā daudzās kombinācijas (Marija Alma, Marija Marta, Marija Luīze un tamlīdzīgi).
Grāmatu atmosfēra ir ļoti viegla. Vai tikpat viegli grāmatas arī top? Vai jums ir pazīstamas radošās mokas? Vai jaunrade spēj sagādāt ciešanas?
Es ciešu, kad es zīmēju (smejas). Domāju, ka bērniem rakstu tāpēc, ka savā būtībā nemaz neesmu tik priecīga persona.
Es interesējos par ārpolitiku, par to, kas notiek mūsu valstī. Esmu nopietna būtne, bet, kad rakstu bērniem, varu dzīvot siltā, gaišā, laimīgā pasaulē. Domāju, ka ir pareizi bērniem piedāvāt šo gaišo, labo pasauli un rakstīt par labām lietām, jo, kad viņi lasa, viņi arī to sajūt. Bērniem pašiem ir savas problēmas, ciešanas un depresija, bet es vēlos viņus pacelt augstāk. Tas nenozīmē idillisku pasauli, bet tādu, lai viņi augtu labāki, nevis naivi.
Esat beigusi Mākslas akadēmiju. Kāpēc divdesmit gadu vecumā pēkšņi sākāt rakstīt bērnu grāmatas?
Mani vecāki ir visā Igaunijā ļoti pazīstami rakstnieki (Eno Rauds un Aino Pervika – red.). Man ir šis slavenais uzvārds, un visi zināja, kas es esmu. Bet tad tika rīkots kāds konkurss, kurā darbus vērtēja anonīmi. Nodomāju, ka tā man ir iespēja – šādā veidā es saņemšu taisnīgu novērtējumu. Mans darbs dabūja pirmo vietu! (Smejas.) Es biju ļoti laimīga. Grāmata ātri kļuva populāra, un es drīz nolēmu rakstīt nākamo, jo negribēju palikt "vienas grāmatas autore". Pirms tam es strādāju par grāmatu ilustratori, bet tagad es ilustrēju tikai savas grāmatas.
Kā reaģēja jūsu slavenie vecāki, kad uzzināja par uzvaru konkursā? Vai jūs iedevāt viņiem izlasīt savu stāstu?
Mans tēvs jau bija aizgājis. Iespējams, viņš savā zārkā ir laimīgs par mani (smejas). Pirms sūtīšanas es to parādīju mammai, man bija bail, ko viņa teiks, bet viņa teica, ka tas ir ļoti labs. Taču viņa nebija pārliecināta, ka arī žūrija sapratīs, cik tas ir labs (smejas), un teica, lai es neskumstu, ja nu tai nepatiks. Par laimi, žūrijai patika.
Cik jums pašai ir bērnu?
Man ir divi dēli. Vienam jau ir trīspadsmit gadu, bet otram – tikai trīs.
Kā spējat atrast laiku un enerģiju rakstīšanai, būdama divu puiku mamma?
Jā... Mans vecākais dēls bieži vien sauc – mammu, ku-kū! Vai tu esi šeit?! (Smiedamās vicina sev roku gar acīm.) Tas ir grūti, bet nav neiespējami. Turklāt esmu izdevīgā situācijā, jo man nav jāiet uz darbu. Kad dēls pārnāk no skolas, es esmu mājās. Es varu strādāt arī tad, kad viņi ir slimi un guļ gultā.
Vai jums mājās ir sava istaba? Gan tiešā nozīmē, gan tā istaba, par kuru rakstīja Virdžīnija Vulfa?
Nē, nē. Es rakstu pie galda guļamistabā. Mazākais dēls visu laiku grib spēlēties manā tuvumā. Patiesībā abi mani dēli grib būt visu laiku manā tuvumā. Mazais nes klāt rotaļlietas, taisa lielu troksni. Bet es to varu izmantot savos stāstos.
Vai jūs kādreiz jautājat dēliem padomu par kādu sižeta pavērsienu vai varoni?
Jā. Ne vienmēr es to ņemu vērā, bet vaicāju. Šajā grāmatā (Berts un otrā B – red.) jo īpaši es vaicāju dēlam – vai tā ir pareizi rakstīt? Kad viņš pārnāca no skolas, viņš tūlīt skrēja pie datora apskatīties, ko es esmu uzrakstījusi.
Vai cilvēks, kuram nav bērnu, jūsuprāt, var būt labs bērnu rakstnieks?
Jā, es tam ticu. Es domāju, ka galvenais ir rakstīt par iekšējo bērnu. Ikviens kādreiz ir bijis bērns un atceras to.
Kad cilvēks sevī neatgriezeniski pazaudē bērnu?
Es domāju, ka iekšējais bērns ir visos, tikai cilvēki negrib viņu rādīt. Iespējams, viņi iet mājās, paslēpjas tualetē un tad ir bērnišķīgi.
Līdzīgi kā karalis jūsu pirmajā latviski tulkotajā grāmatā Princese Skella un Leta kungs – karalim skapī dzīvo skelets, kuram jāsargā šķirstiņš ar karaļa "baiso" noslēpumu – skolas laika sliktajām atzīmēm rēķināšanā.
Jā, jā (smejas).
Vai jūs šo karali uzrakstījāt pēc konkrēta prototipa?
Nē, es vienkārši domāju, ka daudzi nopietni vīrieši rīkojas viņam līdzīgi. Man gribas cerēt, ka pieaugušie bērniem lasa priekšā pirms gulētiešanas, un visās manās grāmatās ir ielikts kaut kas arī pieaugušajiem.
Kā iemācīt bērnam digitālajā laikmetā lasīt ar prieku. Latvijā par to daudz tiek diskutēts. Kāda situācija ir Igaunijā?
Jā, par to ir daudz sarunu. Bērni patiesībā ir lieliski lasītāji. Viņi joprojām lasa vairāk nekā pieaugušie. Pieaugušie lasa avīzes un žurnālus, bet grāmatas bērni lasa vairāk. Tas ir atkarīgs arī no skolotāju izvēles. Igaunijā obligātajā literatūrā skolotāji bieži iesaka lasīt nepareizās grāmatas, iespējams, mazliet garlaicīgas. Bet, ja jūs bērnam atrodat īsto grāmatu, lasīšanai nevajadzētu būt problēmai.
Mēs runājam par rakstīšanu, bet tikpat lielā mērā jūs esat arī ilustratore. Skatoties jūsu zīmējumus, šķiet, ka jūs īpaši iespaidojis Renē Magrits un citi sirreālisti, arī naivisti.
Kad biju bērns, man ļoti patika Magrits – mums mājās bija viņa darbu albums. Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk man patīk mierīga, ar lielu meistarību radīta māksla. Man tuvi ir arī senie holandiešu gleznotāji, viņu nature morte, kurās viņi gleznoja vienkāršas lietas. Man patīk, ka ābols ir meistarīgi uzzīmēts, nav nepieciešams nekas cits – nekāda dziļa koncepcija vai šokēšana, tikai vienkāršība un meistarība. Šāds meistarīgi uzgleznots ābols man sagādā dziļu estētisku baudījumu.
Es mākslā ienācu ar ļoti senu grafikas tehniku, kādu tagad vairs neizmanto. Tagad – vismaz Igaunijā – ir konceptuālās mākslas bums, bet mani interesē kaut kas atšķirīgs. Tas nenozīmē, ka esmu pret konceptuālismu. Kādreiz viņi dara interesantas lietas.
Jūs esat izkopusi spilgtu autorstilu. Vai jums ir ambīcijas ar savām grāmatām pasargāt bērnus no masu kultūras pseidovērtībām?
Jā. Es ceru, ja viņi redz citas grāmatas un citus stilus, tas viņiem nāk tikai par labu. Es ļoti augstu vērtēju profesionālismu. Tāpēc esmu pret tām disnejstila lietām, kas netiek uztaisītas ar pietiekamu meistarību. Pat ja tā ir masu kultūra, tai jābūt kvalitatīvai. Man nepatīk lietas, kuras cenšas pārdot kā masu kultūru, bet kuras to imitē un ir nekvalitatīvas.
Mūsdienu vecāki bieži ir neziņā, kā rīkoties. Visiem klasē ir kaut kāda briesmīga rotaļlieta, un bērns arī raud pēc tādas. Ko darīt? Nopirkt vai teikt – nē, tā ir muļķīga rotaļlieta, tev tādu nevajag. Kāda ir jūsu pieredze?
Pirkt un tad pateikt, ka tā ir briesmīga, muļķīga rotaļlieta (smejas). Bērnam ir jāizskaidro lietas, kā tās ietekmē viņa gaumi, bet jūs nevarat pateikt striktu nē. Tāpēc, ka bērns izaugs un, iespējams, vienu dienu tā vai tā saskarsies ar šīm briesmīgajām rotaļlietām. Tas būs vēl sliktāk. Es domāju, ka nav pareizi, ja aizliedz pavisam skatīties televizoru, jo tā ir tā dzīve, kas ir apkārt.