Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Pat uztraukums ir jauks. Intervija ar pianisti Artu Arnicāni

Pianiste Arta Arnicāne par to, kā pa īstam piedzīvot mūziku, saglabāt ideālismu un nepakļauties mūzikas industrijas teātrim.

Bēthovena mūzika ir visaugstākā vērtība, un, ja visaugstākās vērtības nonāk meinstrīmā, tas ir ļoti labi visai pasaulei – uzsver pianiste Arta Arnicāne, kura ieradusies dzimtenē, lai Ludviga van Bēthovena 250. jubilejai veltītā festivāla Vīnes klasika koncertā sestdien, 15. februārī, Mazajā ģildē atskaņotu klasiķa klaviersonātes.

"Aicinu jūs piedzīvot Ludviga van Bēthovena klaviersonātes, tieši piedzīvot, nevis klausīties, jo interpretācijā piedalās arī klausītāji ar savu enerģiju, domām un pārdzīvojumiem, kopīgi radot kaut ko īpašu," viņa saka. "Programmas centrā būs trīs desmitā opusa klaviersonātes, kas man vienmēr ir bijušas īpaši tuvas. Piektā sonāte dominorā ir ārkārtīgi dramatiska, Sestā famažora sonāte man ir īpaši mīļa, humora un nebēdnīgu joku pilna, un Septītā remažora sonāte ir gandrīz kā izvērsta balāde, kā vēstījums par dziļām emocijām. Savukārt koncerta sākumā izskanēs klasiķa Mazā solmažora sonāte, kas pazīstama kā Dzeguzes sonāte, bet vakaru noslēgs Atvadu sonāte."

Patlaban Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste ir sešpadsmit starptautisku konkursu laureāte un daudzu speciālbalvu ieguvēja. Viņa studējusi pie Teofīla Biķa un Sergeja Osokina Latvijā, Normas Fišeres Anglijā un Omero Franseša Šveicē. Ar izcilību absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Skotijas Karalisko konservatoriju un Cīrihes Mākslu universitāti, Arta Arnicāne ieguvusi veselus četrus atskaņotājmākslas maģistra grādus. Spēja aizraut klausītājus un radīt īpašu koncerta gaisotni ir nodrošinājusi pianistei plašu koncertdarbību Eiropā, un jo īpaši Šveicē, kuru pēc studiju beigšanas 2012. gadā māksliniece izvēlējusies par dzīvesvietu. 2018./2019. gada koncertsezonā Arta Arnicāne uzstājusies solo un ar orķestriem Latvijā, Šveicē, Anglijā un Čehijā, kā arī strādājusi vairāku starptautisku pianistu konkursu žūrijā. Pianiste spēlē arī dažādos kameransambļos.

Viens no tiem ir Duo Arnicans, kurā viņa muzicē kopā ar dzīvesbiedru, vācu čellistu Floriānu Arnicānu. Līdztekus laikmetīgajām klavierēm Arta spēlē arī agrīnās āmuriņklavieres, autentiskā skanējumā iedzīvinot Vīnes klasiķu un agrīnā romantisma mūziku. Šāds Mocarta klavierkoncerta atskaņojums kopā ar orķestri Collegium Musicum Rīga tika izvirzīts Lielajai mūzikas balvai 2013.

Kā jūties meinstrīma vilnī Bēthovena jubilejas gadā, kad viņa mūziku spēlē visi? Sengaidīta iespēja vai svēts pienākums?

Tas ir ļoti pozitīvs meinstrīms. Ar meinstrīmu parasti asociē populāru, bet ne pārāk augstu vērtību. Bēthovena mūzika ir visaugstākā vērtība, un, ja visaugstākās vērtības nonāk meinstrīmā, pašā uzmanības centrā, tas ir ļoti labi visai pasaulei. Man personiski Bēthovens vienmēr ir bijis tuvs. Es to konstatēju jau tad, kad 13 gadu vecumā sāku mācīties pie Sergeja Osokina. Pirmais skaņdarbs, kuru viņš man uzdeva, bija Bēthovena sonāte solmažorā (op. 14 nr. 2). Mani tā ārkārtīgi aizrāva, jo mūzikā bija daudz interesantu notikumu un to bija tik interesanti spēlēt! Konstatēju, ka ir interesanti arī vingrināties: sēdi vienatnē, koncentrējies un atrodi vēl aizvien kaut ko jaunu. Redzēju arī, cik daudz ir jāstrādā, lai skanētu tā, kā gribi. Kopš tā laika man Bēthovena mūzikā bijuši daudzi patīkami piedzīvojumi. Konkursos tieši manas Bēthovena interpretācijas tikušas izceltas – gandrīz visas piešķirtās speciālbalvas bijušas tieši par Bēthovenu. Mans pirmais starptautiskais konkurss vispār bija Bēthovena konkurss Čehijā.

Tava iespaidīgā konkursu pieredze līdzinās rekordam. Tiešām esi sacentusies ap četrdesmit konkursos?

Ja ne vairāk. Es braucu uz konkursiem tā, kā cilvēki tagad dodas izklaides ceļojumos. Man bija konkursu tūrisms: skatījos, kur tik es varētu aizbraukt un kur ir interesantas programmas. Par balvām pat nedomāju. Interesējos, ko varu atļauties un kas tiek apmaksāts. Nopietni gatavojos atlasēm. Tas bija ilgs, interesants laiks. Gatavošanās bija ļoti dažāda, jo tolaik vēl studēju. Bija eksāmeni, darbu aizstāvēšana, visādi termiņi. Dažreiz bija grūti vienlaikus pienācīgi sagatavoties arī konkursam. Ideāli, ja esi konkursam pilnībā sagatavojies un atgriezies ar balvu. Tomēr, ja tas nav bijis iespējams, atteikties no piedalīšanās konkursā nav pareizi, jo pieredze, iepazīšanās ar cilvēkiem, pats ceļojums un klausīšanās ir svarīgāki par jelkādu balvu, pat ja tam tajā brīdī negribas ticēt.

Bēthovens ir komponists, kuru man nācies spēlēt praktiski visos konkursos: sonātes vai klavierkoncertus finālā. Kopš konkursos sen vairs nepiedalos, beidzot varu pievērsties mazajām sonātēm, kuras spēlēšanai konkursos ir pārāk īsas. Bija arī liela vēlēšanās nospēlēt visas trīs Bēthovena 10. opusa sonātes, kuras mani vienmēr ir ārkārtīgi saviļņojušas. Vienu no tām atceros jau no agras bērnības, jo mans tētis, fagotists Andris Arnicāns, kādreiz jaunībā to ir spēlējis obligātajās klavierēs un vēl arvien var ļoti labi nospēlēt sākumu. Dažreiz jokodamies viņš savelk grumbu pierē un nospēlē pirmos akordus, bet man vienmēr gribējās uzzināt, kas ir tālāk. Šo programmu gatavoju tieši koncertam Rīgā. Vienu reizi nospēlēju arī Šveicē.

Tavā kalendārā redzu arī vērienīgus Bēthovena Otrā klavierkoncerta atskaņojumus.

Vispirms to atskaņošu aprīlī Baltkrievijā festivālā Bēthovens visiem, kurā kopā ar Florianu spēlēsim arī kamermūziku. Festivāla mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Murads Asuils. Viņš ir no Marokas, bet jau sen dzīvo Baltkrievijā un runā krieviski. Viņu vēl neesmu satikusi, bet viņš ir labs draugs kolēģim, ar kuru kopā Šveicē mācījāmies pie profesora, urugvajieša Omero Franseša. Šis festivāls notiek ideālisma vārdā, lai būtu skaists notikums visiem: projektus sauc Bēthovens mūžīgi mūžos un Bēthovens visiem.

Piedaloties daudzos projektu konkursos, diriģents ir dabūjis naudu kultūrai, cik vien bijis iespējams, – vismaz mūziķu izmitināšanai un koncertu sarīkošanai. Mēs atsakāmies no honorāriem, jo redzam, ka citādi tas nebūtu iespējams. Tas tiešām būs Bēthovens visiem. Simfoniskie un kamermūzikas koncerti notiek dažādās pilsētās, ir sociālie pasākumi bērniem, veciem ļaudīm, notiek arī meistarklases. Novembrī būs Bēthovena koncertu cikls nopietnā festivālā Buenosairesā, kurā uzstāsies arī mans kādreizējais profesors Omero Fransešs un dienu pirms manis arī Marta Argeriča. Manu uzstāšanos diriģēs Šarls Dituā.

Māksla un viss tai apkārt jau saknē ir saistīts ar ideālismu?

Pašlaik ir ārkārtīgi jūtama pretpolu darbība. Vai nu simtprocentīgs ideālisms un nesavtīga atdeve mūzikas, mākslas, personīgās pārliecības dēļ, ka mūzika jāsniedz cilvēkiem, vai arī tas ir bizness, turklāt augstā līmenī. Tie ir lielie festivāli, kuros grozās milzīgas summas un uzstājas galvenokārt vieni un tie paši mākslinieki, un savstarpēji sadarbojas vienas un tās pašas aģentūras. Šajā biznesā ir arī ierakstu industrija, kurā lielākoties visu finansē paši mūziķi vai arī viņu sameklētie sponsori. Izveidot kompaktdisku un pēc tam sarunāt publikāciju un atsauksmes medijos maksā dārgi. Ar ierakstu nopelnīt nevar. Ar to var tikai izdot naudu.

Vismaz sabiedrība, arī mediji, tavā mītnes zemē Šveicē ciena un novērtē mūziku, kultūru?

Attieksme pret mūziku un arī pedagoģiju patiešām ir augstākā līmenī. Dzirdot, ka esmu mūziķe un pedagoģe, neviens nebrīnīsies: bet kādā veidā tu pelni naudu? Bet pasaule ir globāla, un mūzikas ieraksti tiek izplatīti visā pasaulē. Ja vēlies, lai par tiem uzzinātu, ir jāpiedalās teātra spēlē, kas notiek šajā industrijā. Tā ir diezgan nepatīkama un arī negodīga. Man patīk veikt ierakstus, izdomāt jaunas programmas un koncepcijas, bet man ne visai patīk tas, kas tam seko, piemēram, žurnālu piedāvājumi publicēt recenzijas, intervijas vai ielikt manu portretu pirmajā lapā. Ir runa par tūkstošiem. Mūziķis jau ir tik daudz samaksājis, lai ierakstu veiktu, bet viņam vēl prasa naudu par publicitāti. Gandrīz ar draudiem, ka var uzrakstīt kaut ko sliktu. Dažreiz tā ir pat labāk, nekā ja neraksta vispār, jo tad tevi pamana.

Protams, ir arī godīgi mediji un rakstītāji, bet pretpoli ir spēcīgi. Droši vien pret to ir jācīnās, taču tas ir pūķis, ko nevar uzvarēt. Šis pūķis ir pārāk liels. Pati biju koncertā Cīrihē, kurā muzicēja projektu orķestris un solists bija pianists Mihails Pļetņovs. Viņam laikam bija slikta diena, jo viņš daudz kļūdījās – tas viņam nav tipiski. Bet visbriesmīgākais bija tas, kā spēlēja orķestris. Tas spēlēja tā, ka es domāju: vai tie vispār ir profesionāli mūziķi, un vai viņi ir mēģinājuši?! Cilvēki zālē smējās un uzkliedza orķestrim: nospēlējiet vēlreiz! Es gribēju piecelties un iet prom.

Nākamajā dienā izlasīju slavējošu recenziju avīzē: koncerts bija brīnišķīgs, lielisks! Pēc tam bija vēl labāka recenzija par koncertu Bāzelē, un pēc tam šis orķestris saņēma Šveices Gada balvu mūzikā! Man bija grūti tam noticēt. Šī orķestra jaunais direktors ir arī slavenā Gštādes festivāla direktors. Tas notiek visur. Bet nedrīkst par to daudz domāt, jo tas sabojā garastāvokli.

Laimīgā kārtā man ir iespēja dažreiz atteikties no honorāra un strādāt ideālisma dēļ, bet tā nevar darīt vienmēr. Man šķiet, ka cilvēki Latvijā pārsvarā strādā ideālisma vārdā. Tomēr pašcieņai ir jābūt, un darbs ir pienācīgi jāatalgo. Man arī Davosas festivāls Šveicē pirms dažiem gadiem piedāvāja uzstāties ar vairākām programmām par niecīgu, pilnīgi nepieņemamu honorāru, pat neļaujot izvēlēties programmas un nesedzot manus uzturēšanās izdevumus, kas Šveicē ir ļoti dārgi. Es atteicos, un man nācās dzirdēt biedinājumus, ka tas kaitēs manam imidžam.

Man ir paveicies, jo Cīrihē strādāju konservatorijā. Tas ir gaišs darbs, jo strādāju ar bērniem un jauniem cilvēkiem, mēģinu viņiem parādīt, ka ideālisms vēl ir iespējams. Viņus tas aizrauj. Citēšu Danti: Dievs mums no paradīzes ir atstājis trīs lietas – bērnus, puķes un mūziku. Es šajā darbā piedzīvoju ļoti daudz pozitīvā, un man rodas daudzas idejas. Jau pāris gadu katru mēnesi sniedzu koncertus Cīrihes Universitātes slimnīcā. Man tā ir sirdslieta. Tā kā šim projektam finansējuma pagaidām nav, visvairāk spēlēju pati. Iesaistījusies arī Bāzelē dzīvojošā latviešu čelliste Gunta Ābele, ar kuru esam labas draudzenes.

Kāda ir tava auditorija slimnīcā?

Es redzu, cik liels spēks ir mūzikai. Kā tā var uzmundrināt un likt sajusties labāk. Esmu saņēmusi vēstules no pacientiem, kuri cieš lielas sāpes, bet pēc koncerta beidzot varējuši brīvi staigāt. Pāragri dzimušajiem bērniņiem inkubatoros neonatoloģijas nodaļā pēkšņi nav vajadzīgs elpināšanas aparāts, jo mūzika viņiem palīdz. Tā ir sāpīga tēma, par kuru runā maz. Bērniņi mēnešiem atrodas slimnīcā. Viņi dzird medicīnisko iekārtu signālus, ir ļoti spoža gaisma, visu laiku nāk daudz cilvēku. Tie nav tādi trokšņi, ko viņi dzirdētu māmiņas vēderā. Mūzika to drusku neitralizē. Viņi to sajūt. Arī zinātniski ir pierādīts, ka mūzikas terapija jau pašā dzīves sākumā pozitīvi ietekmē smadzeņu attīstību. Kopā ar mūzikas terapeiti, kas sākotnēji bijusi vijolniece, uztaisījām arī CD ierakstu, lai varētu mūziku piedāvāt vecākiem ar maziem bērniņiem. Viņa arī radoši izdomājusi dziesmu grāmatas vecākiem, kuri grib dziedāt saviem bērniem, bet neprot lasīt notis, – nošu vietā ar mājiņām līdzīgiem zīmējumiem ir attēlots skaņu augstums un ilgums.

Vai Šveicē abi ar Florianu un jūsu piecus gadus veco dēlu Andrīnu esat raduši īsto mājvietu?

Man nekad nav bijis grūti iedzīvoties jaunā vidē. Kad mācījos Skotijā, jutos tur brīnišķīgi un varēju tur iztēloties arī turpmāko dzīvi. Šveice man patīk politiskajā ziņā. Tur ļoti tieši jūt demokrātiju. Bērni un jaunieši agri mācās interesēties par politiku, domāt, un viņiem ir augsta atbildība par savu valsti. Cilvēki iesaistās, nevis norobežojas: lai politiķi ar to tiek galā. Tā kā tagad esmu Šveices pilsone, es arī interesējos. Daudz par to dzirdu, strādājot ar jauniešiem, kuri šīs lietas apgūst. Interesantās projektu nedēļās viņi klasē izveido valdību un izspēlē to lomās. Valstiskā apziņa ir, un ar to jau daudz ir paveikts. Atbildību uzņemas paši, nevis nobīda uz citiem. Šis princips ir iesakņojies, jo ir sens.

Man sāp tas, ko ziņās lasu par Rīgu un Latviju, taču visā pasaulē pašlaik iet šķībi un greizi. Šķiet, ka ārprāts visā pasaulē kāpj un krājas kā kaudze, un neviens nezina, kas notiks, kad tā bruks. Šveice ir kā saliņa, kurā var justies samērā droši. Arī nodokļi ir ļoti demokrātiski, un cilvēki zina, ka nodokļos iekasētā nauda tiek likta lietā pareizi. Tā ir milzīga motivācija, un tāpēc mēs maksājam savus nodokļus ar prieku. Protams, ir arī problēmas, piemēram, vēl aizvien nav pārvarēta sieviešu diskriminācija un valda zināms mietpilsonisms, tomēr turas tradīcija, un tai ir sava milzīga vērtība.

Kā turpinās tavas attiecības ar latviešu mūziku?

Ļoti sirsnīgas attiecības man izveidojās ar Romualdu Jermaku. Ierakstot savu CD Aqua, kurā iekļāvu arī vienu viņa skaņdarbu Pērses ūdenskritums, pieteicos ar viņu parunāties. Apciemoju viņu mājās, viņš parādīja daudzas savas notis un sirsnīgi pastāstīja par savu darbu. Vēlāk duetā ar Florianu koncertējot Latvijas Radio studijā, piedevās nospēlējām Jermaka Ave Maria. Zināju, ka viņš ir zālē un klausās. Pēc tam viņš uzrakstīja un atsūtīja mums veltītu skaņdarbu Starp debesīm un zemi. Tas ir īpaši, ka komponists vienkārši tāpat no sirds uzraksta veltījumu. Es to augstu vērtēju. Mēs to vēlamies nospēlēt Latvijā. Vasarā sāksim ierakstīt mūsu jauno CD, kas būs veltīts Šveices un Latvijas vēlīnā romantisma mūzikai. Gaidu vasaru, kad abi ar Florianu pirmoreiz pasniegsim Starptautiskajos latviešu jauno mūziķu meistarkursos Siguldā.

Pēdējā laikā Latvijā esmu ierakstījusi divus albumus ar mūzikas retumiem. Tieši pirms gada ar Liepājas simfonisko orķestri un britu diriģentu Džonu Gibonsu, ar kuru sadarbojos jau gandrīz desmit gadu, ierakstīju mazpazīstamā angļu komponista Viljama Vordsvorta CD, kuru izdevusi Toccata Classics. Vordsvorts bija pacifists un nevēlējās piedalīties Otrajā pasaules karā, tāpēc viņa mūzika tika speciāli ignorēta… Klavierkoncertu, kuru viņš 1948. gadā komponēja festivāla BBC Proms koncertam Londonā, tā arī atskaņoja tikai to vienīgo reizi. Man bija interesanti šo skaņdarbu mācīties, jo tas ir kā muzikāla eseja par to, kas notiek kara laikā. Tas ir par konfliktu, kad indivīds, personība nostājas pret masām, kas pārņemtas ar traku ideju. Otrs albums būs veltīts Skotijas matemātikas profesoram Duglasam Mannam, kurš visu mūžu arī komponēja. Viņš mani atbalstīja krīzes brīdī Skotijā. Arī to izdos Toccata Classics.

Tavs vārds bieži redzams starptautisku konkursu žūrijās. Būsi sastopama arī kārtējā Rīgas starptautiskajā jauno pianistu konkursā, kuru nodibināja tava mamma, pianiste Nora Lūse?

Rudenī no 17. līdz 20. oktobrim būs jau devītais konkurss. Tas ir notikums, kuru gaidu katru gadu. Sacensība notiek solo un četrrocīgi septiņās vecuma grupās no piecu līdz 21 gada vecumam. Dalībnieki nu jau brauc no daudzām valstīm: reiz bija pārstāvētas pat 19 valstis un ieradās ap simt dalībnieku. Konkurss ir izaudzis, un mēs divu cilvēku komandā vairs nevaram tik galā. Arī līmenis ir audzis. Viena no pagājušā gada konkursa uzvarētājām līmeņa ziņā mierīgi varētu piedalīties Beļģijas karalienes Elizabetes konkursā.

Uzstāšanos garajās, elegantajās koncertkleitās uzskati par savas profesijas priekšrocību vai apgrūtinājumu?

Princešu kleitas jau kopš bērnības bija mans sapnis. Interesantā kārtā savas pēdējās kleitas esmu iegādājusies Rīgā kādā veikalā Marijas ielā. Tās ir skaistas, no lieliska auduma. Tas mani iepriecina, jo agrāk Rīga bija pilsēta, kur neko sev nevarēju atrast. Arī interesantā kleita – sudrabs ar melnu –, kurā simfoniskajā koncertā Rīgā 2018. gada nogalē spēlēju Morisa Ravela klavierkoncertu, ir no šī veikala. Īstenībā par savu profesiju nevaru pateikt neko nejauku. Viss, kas saistās ar mūziku, sadarbošanos un kolēģiem, ir brīnišķīgi. Pat uztraukums ir jauks, un vingrināšanās nekad nav likusies apnicīga.

Kāpēc aicini tieši piedzīvot, nevis klausīties vai baudīt mūziku?

Man mūzika nav kaut kas tāds, ko var pasniegt un interpretēt, un tad tā beidzas. Manuprāt, mūzika eksistē visu laiku, un, pat ja to nespēlējam un nedzirdam, tā visu laiku kaut kur plūst, tāpat kā dzīve. Arī dzīvē mēs varam izvēlēties kaut ko piedzīvot un pamanīt pat visikdienišķākajās lietās. Mūzika dzīvo un elpo, ja cilvēki iesaistās ar savu enerģiju. Ja tas notiek, gan mūziķi, gan klausītāji koncertā ir kā uzlādēti. Tas bija piedzīvojums. Bet kas tad tieši tika piedzīvots? To nevar aprakstīt. Tā ir mistika, ar ko mēs nodarbojamies mūzikā. Tā ir neizskaidrojama, brīnišķīga un cilvēkiem ārkārtīgi nepieciešama.

Arta Arnicāne

Mazajā ģildē 15.II plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja