Uz Marus Ivaškeviča lugas Izraidītie (Išvarymas) iestudējumu Lietuvas Nacionālajā teātrī nevar tā vienkārši uz dullo aizbraukt un nopirkt biļeti. Gada nogalē, apsverot iespēju aizbraukt uz Viļņu, atdūros pret uzrakstiem "izpārdots". Iespaidīgā apjoma triju cēlienu izrādi Oskars Koršunovs tagad iestudējis Dailes teātrī. Oskars Koršunovs ienāca Lietuvas teātrī strauji un uzreiz pamanāmi 1990. gadā, sākumā aizrāvās ar Daniilu Harmsu, vēlāk iestudēja gan savu laikabiedru, gan klasiķu darbus, 1998. gadā izveidoja Oskara Koršunova teātri (OKT). Pēdējā laikā viņš veidojis divus iestudējumus Lietuvas Nacionālā teātra Lielajā zālē – bez Izraidītajiem arī Justina Marcinkeviča Katedrāli. Vaicāts, kurus no saviem iestudējumiem viņš ieteiktu noskatīties pirmām kārtām, režisors nosauc trīs – Maksima Gorkija Dibenā, Viljama Šekspīra Hamletu un Antona Čehova Kaiju.
Uz sarunu Dailes teātrī vēl vecajā gadā atnāk diezgan noguris cilvēks, kura domas, šķiet, jāloba laukā no cietām čaulām. Saruna rit lēni un apcerīgi, kaut Baltijas teātra kontekstā uz Koršunovu joprojām raugāmies kā uz savā mākslā enerģisku, teju eksplozīvu, rosinošu parādību.
Šī nav pirmā reize, kad jūs aicina strādāt Latvijā, bet ir pirmā, kad piekritāt. Ar ko šis aicinājums atšķiras no iepriekšējiem?
Te acīmredzot svarīgi bija tas, kā mēs sarunājāmies ar Džilindžeru (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs – A. R.). Lai atbrauktu, ir jāsaprot, kāpēc tevi aicina. Ja redzi, ka vēlas un tic, ka sanāks kaut kas interesants… Tas vienmēr ir sarežģīti – atbraukt uz citu teātri, uz citu valsti, iestudēt tur izrādi. Pat savā valstī repertuāra teātrī, valsts teātrī tas ir sarežģīti. Man ir daudz piedāvājumu, kas cits citam traucē, tāpēc esmu radījis savu teātri. Daudzos valsts, repertuāra teātros nevari darīt to, ko gribētos. Tas vienmēr ir samērā sarežģīts process, neteikšu, ka šeit tas notika viegli, bet – abpusēji interesanti.
Iestudēt izrādi, kas ne tik sen iestudēta Viļņā, ir vieglāk, nekā sākt no nulles, vai sarežģītāk?
Gan vieglāk, gan grūtāk. Es parasti nenodarbojos ar rimeikiem, pāris reižu gan esmu to darījis interesantos teātros – La Commedie Francaise Parīzē un Aleksandras teātrī Sanktpēterburgā. Šiem teātriem pēc būtības ir daudz kā kopīga, viens teātris izveidots pēc otra modeļa. Abos teātros es iestudēju Šekspīra Spītnieces savaldīšanu, vajadzēja būt rimeikam, bet sanāca absolūti atšķirīgas izrādes. Rimeikus taisīt man nepatīk, bet šis ir ļoti speci fisks gadījums. Pati tēma man šķiet ļoti aktuāla, daudzi momenti ir abpusēji aktuāli, un zināmā mērā šī izrāde ir atšķirīga no citiem maniem iestudējumiem. Luga tika rakstīta pēc patiesiem stāstiem, te ir daudz kolektīvas pieredzes. Autors brauca uz Londonu, radīja lugu, tas ir tas, kas notiek mūsdienās, tas ir ļoti dzīvs, tāpēc mazāk ir autordarbs. Bija ļoti interesanti pamēģināt to izstāstīt šeit ar šiem aktieriem.
Vai izrāde būs ļoti līdzīga Viļņas izrādei vai ir aizgājusi savu ceļu?
Tā būs diezgan līdzīga, bet ne tāpēc, ka mēs atkārtotu jau esošo. Tā sanāk līdzīga tāpēc, ka daudzas lietas ir līdzīgas – Londonā vai citur nav latvieša, lietuvieša, poļa, tie ir kaut kādi kopīgi Austrumeiropas emigranti, viņu stāsti, personāži ir līdzīgi. Sākotnēji mēs pat apzināti mēģinājām darīt citādi, bet īpašas vajadzības pēc tā nebija. Es neuzspiežu savu izpratni, bet vienmēr meklēju kopējo un darbā ar aktieri vispirms ņemu to, kas aktierim ir organiski. Līdzība ir tikai virspusēja. Aktieri ir citi, mentalitāte ir nedaudz cita, es pat nerunāju par to, ka mēs mainām tekstu. Galvenais varonis ir tas pats Bens Ivanovs, kuram, kā jūs saprotat, nemaz nav lietuvieša uzvārds, brauc uz Londonu no Viļņas, un šeit šis pats Bens Ivanovs brauc no Rīgas. Te ir daudz kontekstu, vārdu, asociāciju un tā tālāk. Ir tīri nacionāli momenti.
Viļņā šai izrādei ir lieli panākumi, bet vai to ir skatījušies cilvēki no Londonas, Dublinas un citām pilsētām, uz kurieni viņi ir devušies?
Jā, un viņi ļoti labi to uztver. To, kas ar mums ir noticis, mēs vēl neesam apjēguši ne sociālā, ne politiskā, ne filosofiskā un vēsturiskā nozīmē. Trešdaļa tautas aizbrauc. Tas ir skāris pilnīgi visus, Lietuvā droši vien nav neviena cilvēka, kurš ar to nebūtu saistīts, – vai nu pats ir aizbraucis, vai brālis, bērni, vecāki. Vairāki aktieri, kas strādāja pie šīs izrādes, arī bija aizbraukuši ar vienvirziena biļeti, tomēr atgriezušies. Iespējams, tāpēc emigranti, kuri atbrauc un skatās, ļoti jūtīgi un labi to uzņem un neapvainojas.
Izrāde saucas Izraidītie – tātad cilvēki, kurus kāds ir padzinis. Vai šī izrāde notikušajā vaino valsts varu, vai tā ir politiska izrāde?
Tas netiek ļoti akcentēts, lai arī ir skaidrs, ka lielā mērā valsts ir vainīga, – tai emigrācija ir ļoti izdevīga, tā atrisina daudzas problēmas – gan bezdarbu, gan daudzas citas –, kas būtu jārisina uz vietas. Cilvēki aizbrauc un paši šīs problēmas atrisina. Lietuviešu valodā "izraidīšanai" pirmā asociācija ir ar bibliskām tēmām. Izrādes tēmas ir krietni plašākas, uzsvars drīzāk ir uz eksistenciālo. Izrāde ir par emigrāciju 90. gados, kad cilvēki brauca ar vienvirziena biļeti, nezinot, uz kurieni brauc, nezinot valodu, neko. Mani interesē šis eksistenciālais moments – sākt dzīvi no nulles citā valstī, ar citu vārdu, jo tavējo neviens nespēj izrunāt, citā valodā –, cilvēks saskaras ar vissvarīgākajiem eksistenciālajiem jautājumiem – kas tu vispār esi, kas tu esi šodien, kas ir valsts, vai tev ir dzimtene. Galvenais varonis ir identitātes meklējumos. Katrs cilvēks savā dzīvē ar to sastopas, un tas ir viens no pašiem svarīgākajiem dzīves brīžiem. Izrāde ir nedaudz epopeja, tā ilgst piecas stundas. Šajos stāstos, kuros darbojas šķietami vienkārši ļaudis, viņi ir izkrituši no savas valsts, sabiedrības, ciema, ielas un nonākuši vieni pasaulē. Kaut kādā ziņā šīs izrādes galvenais varonis ir, nebaidos teikt, Pēra Ginta vai Odiseja līdzinieks. Tomēr tās ir pasakas, bet šie notikumi, kas notiek ar izrādes galveno varoni, notiek te un tagad, ar visu neticamības pakāpi.
Kad klausās jūsu stāstījumu, rodas iespaids, ka izrāde ir ļoti nopietna, pat smaga, bet man ir gadījies redzēt pirātisku videofragmentu no izrādes, kurā publika ļoti skaļi smējās. Šajā ziņā es varu nomierināt, Lietuvā ļoti daudzās vietās skatītāji smejas.
Patiesi smiekli vienmēr ir saistīti ar nopietnām lietām. Bieži vien ļoti traģiski notikumi no malas ir ļoti smieklīgi. Izrādē ir daudz vitalitātes un dzīves spēka. Tā nav rezignācija, kaut ir arī ļoti dramatiski brīži. Izrādes stils sanāca organiski – gan komiski skeči, gan mūzikla elementi, tur ir jauka, atpazīstama mūzika, un pēc būtības izrāde ir ļoti demokrātiska, tā patīk arī aktieriem, tāpēc es ceru, ka patiks arī latviešu skatītājiem. Bet tieši tāpēc es tik nopietni runāju, ka saknes ir ļoti nopietnas.
Jūs tikko savu izrādi nosaucāt par demokrātisku. Jūsu pirmās izrādes 90. gadu sākumā, jūsu izteiksmes veids, formas meklējumi, izvēlētie autori – Daniils Harmss, Aleksandrs Vedenskis – bija orientēti uz šaurāku, elitārāku skatītāju loku. Kā ir mainījies jūsu rokraksts?
Esmu ļoti mainījies un centies mainīties. Sākumā es iestudēju Harmsu un Vedenski, ļoti strauji izveidojās apzīmējums "Oskara Koršunova teātris" – tolaik man bija tikai kādi 20–22 gadi. Tā bija pat sava teātra filosofija, oriģinalitāte, atpazīstamība. Varēja ar to dzīvot un to ekspluatēt, kā daudzi mākslinieki arī dara, atrodot savu zelta dzīslu. Man bija šāda dilemma, bet es aizgāju citu ceļu, droši vien tāpēc, ka teātris kādā brīdī kļuva par instrumentu, lai izprastu sevi un citus. Tad parādījās citi autori, un var teikt, ka stilistika ir ļoti atšķirīga.
Manā dzīvē ir ienācis pat Čehovs – kad taisīju Harmsu, domāju, ka Čehovu neiestudēšu nekad, bet mana pēdējā izrāde ir Kaija. Kad mēs radījām teātri OKT 1998. gadā – tieši tagad ir piecpadsmitā sezona –, ar domubiedriem ļoti skaļi paziņojām, ka pietiek teātra, kas vārās savā sulā, – vajadzīgs teātris, kas iet līdzi dzīvei. Tieši tai laikā parādījās jauno autoru vilnis – Maienburgs, Sāra Keina –, bija tādas izrādes kā Shopping & Fucking, kam Lietuvā bija sprādziena efekts. Es iznācu no alķīmiķa laboratorijas, kurā meklē filosofu akmeni vai nemirstību, – mūsu teātra izrādes bija sociāli asas.
Es strādāju teātrī gandrīz 25 gadus un redzu, ka visu laiku ir bijusi precīza pēctecība – negribu pat teikt, ka manā daiļradē, jo teātris vienmēr ir kolektīva radīšana –, bet tajā, kā mēs gājām uz priekšu. Mana pirmā izrāde Tur būt šeit bija izteikti teatrāla, bet savā būtībā arī ļoti demokrātiska.
Tās pirmizrāde notika 1990. gadā 22. martā, un 11. martā tika pasludināta Lietuvas neatkarība. Iespējams, tā bija pirmā izrāde neatkarīgajā Lietuvā. Tobrīd Lietuvā notika dziesmotā revolūcija, visur bija karogi, teātri centās runāt par patriotismu, bet paradokss bija tas, ka teātris zaudēja skatītājus, uz šīm aktualitātēm skatītāji negāja. Bet uz Tur būt šeit publika gāzās, tā kļuva par ļoti pieprasītu izrādi, kuru rādīja desmit gadu pārpildītās zālēs. Kas tas bija? Caur Harmsu atspoguļojās laikmeta sajūta. Tas bija pārmaiņu laiks. Cauri eiforijai cilvēki saprata, ka nav nekā mūžīga, pat Padomju Savienība, kas šķita tik monumentāla, spēja sabrukt. No vienas puses, bija prieks, no otras – gaistošā, efemerā sajūta, un tieši par to bija izrāde. It kā dekadence, absurds, bet tas saistījās ar ļoti dziļiem pārdzīvojumiem. Arī par šo izrādi es runāju nopietni, bet skatītāji nāca smieties. Mums jau 18 gadu ir savs teātris, kam ir sava publika, taču tā ir ļoti dažāda.
Jūsu teātrī OKT strādā arī jaunie režisori. Kad jūs skatāties, piemēram, Artūra Areimas Jūliju Cēzaru, vai jūs šajos darbos redzat sevi viņu vecumā, vai ir kaut kas līdzīgs kaut vai tajā huligānismā, kas viņiem piemīt? (Šajā izrādē Šekspīra varoņi Bruts un Kasijs skūpstās un rokmūzikas pavadījumā lēkā triko biksēs ASV karoga krāsās – A. R.)
Ir līdzīgais, pat atdarināšana labā nozīmē, bet ir arī atšķirīgais. Teātrī ļoti daudz kas saistīts ar laiku. Manai paaudzei, kad radās mūsu teātris, no vienas puses, bija grūti, bet laiks palīdzēja tām pārmaiņām, kuras mēs intuitīvi sadzirdējām. Tagad ir cits laiks. Ir pilnīgi jaunas tendences, kuras es redzu jaunajos režisoros, kaut kāda drosme, bet drosmīgiem būt ir vieglāk. Ir sajūta, ka pie mums, Lietuvā, parādīsies kaut kas spēcīgs, spilgts, un simptomi ir jau jūtami.
Kad jūs ienācāt Lietuvas teātra sabiedrībā, jums priekšā bija slaveni vārdi – Eimunts Nekrošus, Jons Vaitkus, Rims Tumins. Vai šajā kompānijā jums bija vieglāk sevi parādīt nekā jaunajai paaudzei, kurai priekšā esat arī jūs?
Tajā laikā daudz kas notika ne tikai teātrī, mainījās situācija arī tēlotājmākslā. Tie, kas mums veidoja scenogrāfiju, nebija scenogrāfi, viņi atnāca no citām mākslas jomām, komponisti bija pavisam citi. Nevar radīt neko jaunu, nenojaucot pieminekļus, mums tas bija kaifs. Pirmajās izrādēs mēs vienkārši ironizējām par Nekrošu, Vaitku, mēs skatījāmies uz viņiem ar zināmu ironiju.
Un tagad?
Jāsaprot, ka tā nebija necieņa, Vaitkus ir mans skolotājs, kuru es ļoti cienu, Nekrošus ir ļoti daudz izdarījis. Šobrīd es daudz labāk saprotu, ko nozīmē nevis uztaisīt vienu izrādi, bet dzīvot un strādāt šajā jomā ilgstoši.
Jūs daudz piedalāties festivālos. Kas jums ir interesants pašreizējā teātra kontekstā, kuri režisori, tēmas, estētika jūs uzrunā visvairāk mūsdienu teātrī?
Es diemžēl ļoti maz redzu. Teātris daudz braukā pa festivāliem, bet es pats braucu reti. Kādā brīdī festivālu dzīve bija interesantāka, kad bija pirmās tikšanās ar Marku Rāvenhilu, Mariusu Maienburgu, kura luga Ugunsseja mums bija ja ne pirmajiem, tad otrajiem pasaulē, un luga kļuva populāra pēc tam. Mēs braucām uz Poliju, kur it kā nekā interesanta nebija, un pēkšņi parādījās Gžegožs Jažina, Kšištofs Varlikovskis. Latvijā – Alvis Hermanis. Bija laiks, kad nāca jauna paaudze gandrīz katrā valstī. Šajos festivālos redzējām arī vecākās paaudzes režisorus, kas bija ļoti interesanti, – Kastorfs, Martālers. Mūsu teātris savulaik iniciēja starptautisko festivālu Sirenai. Pēdējā Kastelluči izrāde izraisīja tādu skandālu, kas nonāca līdz Seimam. Pie teātra stāvēja cilvēki un mēģināja neielaist citus teātrī. Varu teikt, ka laba teātra ir ļoti maz, bet slikta – ļoti daudz. To, ka sākas labs teātris, sāc just, kad laiks sāk ritēt citādi. Šī sajūta ir neizskaidrojama, bet, kad tas notiek, uz mani atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Tā ir metafizisku baiļu sajūta, ko var sajust tikai tad, kad sēdi kopā ar citiem cilvēkiem un šīs metafiziskās bailes izjūti reizē ar citiem. Mēs ikdienā dzīvojam bez izpratnes par laika fenomenu. Lai arī es saku, ka slikta teātra ir daudz, mani joprojām interesē skatīties izrādes.
Ir anekdote par Turgeņevu, kuram prasīja, kurš ir viņa laika labākais rakstnieks, un viņš atbildēja: "Mēs esam vairāki."
Nereti tiek kultivēts uzskats, ka Latvijas un Lietuvas teātris ļoti atšķiras. Pēdējā Spēlmaņu nakts konferencē piedalījās jauna kritiķe no Lietuvas, kura uzsvēra, ka mēs esam brāļi, bet ļoti atšķirīgi brāļi. Vai, strādājot ar latviešu aktieriem, jūs jūtat šo atšķirību?
Man bieži par to jautā. Kāda skola Skandināvijā, kāda Francijā, kāda Krievijā. Iespējams, ir atšķirības, bet atšķirību ir krietni mazāk, nekā mēs tās izgudrojam. Visur ir labi aktieri, un katrā teātrī ir kaut kādā ziņā līdzīgi aktieri ne tikai tipāžu, bet pat dzīvesgājuma ziņā. Arī šeit ir spēcīgi aktieri, individualitātes, ar kuriem ir interesanti strādāt. Atšķirības ir, bet es pat īpaši negribu par tām runāt. Kopīgā ir vairāk. Bet, kad sāk runāt par atšķirībām starp latviešu un lietuviešu teātri, ir daudz mistifikāciju – tur katoļi, tur metaforas, te nav metaforu… Ir ļoti daudz sliktu izrāžu Lietuvā, maz labu, droši vien tāda pati situācija ir Latvijā, un droši vien daudzi labi aktieri arī šeit netiek pienācīgi izmantoti. Latvijas teātrī ir spēcīgāka tradīcija domāt par skatītājiem – patiks vai nepatiks. Lietuvā bija ļoti spēcīga režijas teātra tradīcija – Miltinis, Nekrošus, Vaitkus –, un cilvēki negāja uz aktieriem vai dramaturgiem, bet gāja uz režijas teātri, un tas radīja lietuviešu teātra un lietuviešu skatītāja fenomenu. Bet šie labie laiki jau sen ir pagātnē.
Oskars Koršunovs
Dzimis 1969. gadā
1993. gadā beidzis Lietuvas Mūzikas akadēmijas režijas kursu (kursa vadītājs Jons Vaitkus)
Pirmais iestudējums – Daniila Harmsa Tur būt šeit 1990. gadā
Iestudējumi Lietuvā: D. Harmsa Vecene (1992) un Vecene 2 (1994), A. Vedenska Sveika Soņa, Jaunais gads (1994), S. Paruļska P.S. lieta O. K. (1997), B. M. Koltesa Roberto Zuko (1998), M. Rāvenhila Shopping & Fucking (1999), M. Bulgakova Meistars un Margarita (2000), V. Šekspīra Hamlets (2008), M. Gorkija Dibenā (2009), M. Ivaškeviča Izraidītie (2011), J. Marcinkeviča Katedrāle (2012), A. Čehova Kaija (2013)
Iestudējis izrādes Vācijā, Polijā, Norvēģijā, Krievijā, Itālijā, Francijā, Zviedrijā, Dānijā
Izraidītie
Dailes teātrī 11.I plkst. 18, 12.I plkst. 15, 28., 29.I plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5,69–21,34
Skaisle
Skaisle
Snobe