Februārī koncertzālē Lielais dzintars aktieris Ēriks Vilsons tika godināts ar Liepājas kultūras balvu 2019 – "par radošo koncepciju un sociāli nozīmīgu tēmu aktualizēšanu, īstenojot monoizrāžu ciklu Liepājas un Latvijas skolās". Pirms trim gadiem dibinātajā kultūras attīstības biedrībā Tapala lapa tapušas vēl vairākas aktiera monoizrādes: Nezāle pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta Nezāle motīviem, Piens pēc Imanta Ziedoņa Poēmas par pienu, Mana Magadana, kurā Ēriks Vilsons reflektē par dzimtas Sibīrijas izsūtījuma pieredzi, un monoizrāde Dzejnieks un laiks pēc Aleksandra Čaka Mūžības skartajiem.
Mēnesi vēlāk kādā no Rīgas centra vidusskolām kopā ar dažām vidusskolas klasēm noskatījos Rūdolfa Blaumaņa bēdu lugu Pazudušais dēls, kuru Ēriks Vilsons veidojis kopā ar dēlu Robertu Vilsonu. Iepriekšējo monoizrādi skolām Nezāle diemžēl neesmu redzējusi, bet, kāpēc Ērikam Vilsonam piešķirta balva, sapratu ļoti labi. Viņa "kabatas formāta" monoizrāde ar pāris rekvizītiem, piemēram, zvaniņu cēlienu iezvanīšanai, pilnībā pārliecina, ka Blaumanis šodienas aktuālās tēmas ar traģēdijas vērienu un spriedzi ir aprakstījis jau aizvakar.
Tētis, kura nekad nav mājās, raujas trijos darbos, lai nodrošinātu ģimeni, mamma, kura nesaprātīgi lolo un žēlo puiku, ļaudama ilgāk pagulēt, jo dēliņam tak paģiras… Puika, kuram kārdinājumi – krogi un spēļu zāles – ir uz katra soļa. Jauniešu sejās redzams, ka viņi tiešām to labi saprot arī no personīgās pieredzes. Vietā, kur Krustiņš beidzot atklāj šausmīgo parādu, kāds puisis līdzjūtīgi klana galvu līdzi tekstam.
"Es domāju, ka jums katram dzīvē ir bijis mirklis, kuru gribētos aizmirst. Iedomājieties to. Tas jums, protams, nav jāsaka. Kas man bija jādara, lai tas nenotiktu?… Kad mēs saprotam, kā vajadzēja dzīvot, ir jau par vēlu," – aktieris publikā iesviež ļoti tiešu salīdzinājumu, apspēlējot Blaumaņa "kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna".
Ēriks Vilsons sadala lomas – tu būsi Krustiņš, tu – Roplainis, bet tu – Mikus. Meiteņu galā tiek iedalīta Ilzes un Matildes loma. Atskan klusa spurgšana, jo Ilzei būs stipri jāmīl Krustiņš. Loma tiek arī jau mirušajam Ažas Reinim. Vilsons beigās par to īpaši pateicas, jo saprot, ka tas nav bijis viegls uzdevums – būt mirušajam. Nevienam nekas fiziski nav jādara. Aktieris tikai attiecīgās replikas runā katram tieši sejā. Sākumā Vilsons lugu pārstāsta īsā pārskrējienā valodā, kādā zinošāks skolēns otram, nelasījušajam varētu ātri atstāstīt Pazudušo dēlu pirms sacerējuma. Pēc tam aktieris nodzindzina zvaniņu, un darbība pāriet jau Blaumaņa lugas reālajā telplaikā un valodā. Viņš pats sev ir iedalījis Roplaini, kurš tikko ir atgriezies mājās, un luga var sākties.
Pēc izrādes, kamēr aktieris novāc askētiskās dekorācijas, rekvizītus un skaņu tehniku, jau ir sākusies deju stunda. Nevar saprast, ko jaunieši ir izdarījuši, bet kāda skolotāja uz viņiem reāli kliedz naidīgā balsī. Pēc tam jau megafonā un par lietu kliedz arī deju skolotājs: "Šodien ir pēdējā iespēja dabūt kaut kādu atzīmi! Kurš vēl nemaz nav dejojis?" Ierakstā atskan pacilājoša franču mūzika, dziedātāja vītero, un puiši un meitenes tāpat biezajās baltajās botās, džinsos un hūdijos skumīgu seju diezgan lielā nolemtībā mēģina griezt valsi. Kopā ar tikko nošauto Krustiņu tas viss kopā veido gluži sirreālu noskaņu. Dzīve tiešām nevienam nav viegla un vienkārša. Kur nu vēl jaunam.
Par to skolas bibliotēkā aiz obligātās literatūras plauktiem piekrita parunāties arī Ēriks un Roberts Vilsoni. Paldies viņiem par uzticēšanos un atklātību.
Roberts Vilsons. Sākumā mums negāja tik labi, jo Ivonda domāja, ka katru dienu, kad Ēriks ir mājās, mums ir jāmēģina.
Ēriks Vilsons. Tā ir mamma (Ivonda Vilsone, izrādes producente – red.).
R. V. Man šķiet, sākumā mēģinājumi negāja sevišķi labi, jo man bija sajūta, ka ir jāpastrādā vienam ar tekstu, ka ir jābūt gatavam materiālam, ar kuru Ēriks var tālāk strādāt. Tad bija brīži, kad Ēriks devās izbraukumos un es varēju palikt viens un beidzot savilkt kopā gala materiālu. Kad Ēriks atgriezās, iedevu viņam eksemplāru, un sākām mēģināt jau ar gatavu. Pēc brīža sapratām, ka tas arī ir jāpārstrādā. Bet vismaz mums bija pamats.
Ē. V. Tas visu laiku notiek pamīšus. Man ir ļoti labi, ka Roberts skatās no malas, jo viņš jau nav teātra cilvēks. Es gribētu teikt – cilvēks – filozofs, literatūras cilvēks. Viņš man bieži vien palīdz sakārtot kaut kādus materiālus. Es viņam dodu savus rakstu darbus, un viņš pasaka, ko par to domā. Bieži vien tas nebūt nav labvēlīgi. Roberts var pateikt arī ļoti skarbi. Process bija šausmīgi interesants, domāju, ka es viņam pamatīgi "nokritu uz nerviem". Ja tas viss norisinās mājās, kur ir arī Ivonda, viņa ir kā pulkstenis – ļoti pedantiska, un Roberts, kurš ļaujas un ir ļoti demokrātisks, un es, kurš arī sāk aiz izmisuma žākstīties, – tad mēs tur kādu laiku dzīvojām dziļā depresijā (smejas).
Tad jau, iestudējot Pazudušo dēlu, jums sanāca sava paralēlā drāma.
Ē. V. Jā. Tas bija diezgan baismīgi, bet pamazām viss noskaidrojās.
Bet rezultāts, man šķiet, ir tā vērts. Kā jūs paši jūtaties?
Ē. V. Roberts jau nevarēja nemaz skatīties.
Kāpēc?
R. V. Tāpēc, ka Ēriks ir liels improvizators. Eksemplārs lielā mērā tapa, pierakstot, kā Ēriks pats runā un stāsta Pazudušo dēlu. Es to esmu pierakstījis un rediģējis, lai iztiktu bez liekvārdības. Tad, kad esmu izdarījis savu darba daļu un atdevis atpakaļ tētim, viņš improvizē arī uz tā pamata. Brīžiem – vai nu kaut ko aizmirst, vai pieliek klāt. Es visu laiku dzīvoju līdzi tam, lai nepieciešamā informācija pareizā veidā tiktu nodota skatītājam. Un ne vienmēr tas ir tā, kā esmu to iecerējis vai gaidījis.
Tad jums labāk ir neredzēt, kas tur notiek?
R. V. Es šoreiz iznācu ārā uz 5. cēlienu, jo zināju, ka tās būs beigas un varēs paskatīties, vai viss ir sanācis.
Ē. V. Jā, gadās. Man ir pieredze, bet Robertam ir ļoti laba gaumes izjūta. Viņš jūt, ko var atļauties, ko – ne. Es bieži vien pārvelku pāri, man liekas, ka vajag vēl kaut ko paskaidrot.
Runājot par improvizāciju – cik lielā mērā konkrētās skolas publika nosaka izrādes gaitu un atmosfēru?
Ē. V. Lielos vilcienos es nenovirzos. Ir bijušas smagas izrādes, kad man liekas, ka ir jābeidz. Jaunieši sarunājas, īpaši, kad trāpās jauktās krievu un latviešu skolas.
Tad jau šodien bija teju ideāla publika?
Ē. V. Jā, lai gan arī nebija no vieglākajām. Vislabāk uzņem mākslas skolās. Tie, kuri ir saistīti ar mūziku un mākslu, jau savā dzīvē kaut ko ir izdarījuši, kaut kam pārkāpuši pāri un spēj novērtēt otra darbu. Viņi ātrāk ieiet iekšā teātra pasaulē, ātrāk pieņem. Viņiem ir iztēlošanās spējas. Mums bija brīnišķīga pirmizrāde Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Brīžiem likās, ka ir atnākuši pilnīgi bērni.
R. V. Mākslas skolā?
Ē. V. Jā, man likās, ka ir atnākušas tādas meitenītes, bet viņas tik ļoti nopietni iegāja tajā visā. Cilvēkiem, kas no darbojas ar mākslu, jau ir iekšējā pieredze. Dota no aizlaikiem. Gadās arī citādi. Šodien man citā skolā trāpījās Roplainiete, kura visu laiku lūrēja mobilajā telefonā. Nolēmu viņu ielikt lomā, jo viņa sēž otrajā rindā un visu laiku boķē mobilajā telefonā. Es šito nevaru ciest! Tad es mēģināju viņai piegriezt skrūves. Kamēr beigās es viņu novedu…
Līdz asarām?
Ē. V. Līdz asarām ne, bet viņai tomēr aizķērās. Bet tādos gadījumos man tas "spēka plecs" par daudz nošķiebjas, jo man nākas ar viņu cīnīties. Vienā citā skolā man nācās cīnīties ar Krustiņu, kurš bija lielākais dauzoņa.
Ja zālē sākas pirmā smīnēšana, vai tev nerodas kārdinājums visam atmest ar roku un pārtraukt izrādi?
Ē. V. Nē, nē. Nē.
R. V. Tas ir izaicinājums.
Ē. V. Tas ir izaicinājums. Reizēm esmu arī negants, bet tā nevajadzētu būt.
Kā tā negantība izpaužas?
Ē. V. Pasaku kaut ko ļoti asu. Esmu arī dzinis ārā. Klausies, tev nepatīk, tu visu laiku skaties mobilajā telefonā, tu traucē ar savu runāšanu – ej ārā. Kāds puisis, kurš bija Krustiņš, tā aizvainojās, ka likās, viņš man gāzīs, bet tad apklusa un nosēdēja līdz beigām. Bet vai viņš visu saprata? Baidos, ka ne.
Kādi, Robert, jums ir bijuši gandarījuma brīži no šī darba?
R. V. Man ir prieks, ka paša Blaumaņa saliktie akcenti – 3. cēliena beigas, mātes lāsts un, protams, 5. cēliena beigas ar Krustiņa nāvi – ir radījuši klusumu šajās skolas zālēs. Tas ir forši. Sākumā, kad mēs braucām ģenerālmēģinājumos pa Liepājas skolām, Ēriks vēl neatļāvās izturēt pauzes starp cēlieniem. Mēs ar Ivondu viņu pierunājām, ka ir nepieciešami daži brīži, kurus vajag izturēt. Un tad, kad viņš ieturēja pauzi, mēs beidzot sadzirdējām to klusumu, kas iestājas pēc Krustiņa un mātes strīda. Tajā brīdī bija skaidrs, ka ir.
Jā, tā varētu būt aina, kas darbojas kā lakmusa papīrs – vai ir notikusi saslēgšanās ar publiku.
Ē. V. Jā. Šodien jau man bija ļoti pretimnākoša māte, bet rīta izrādē es gaidīju, kad viņa pacels acis no mobilā telefona. Tad, kad viņa pacēla, tur bija arī kaut kas ļoti personisks. "Māt, es tevi ienīstu." Un tad viņa kļuva tāda… Cik interesanti, jo apkārt jau arī cilvēki kļuva tādi jocīgi… Sākumā kaut ko komentē, un tomēr palēnām viņos sāk atspoguļoties tas, kas tur notiek. Vismaz tā es redzu kā aktieris. Viņi jau sāk vērsties pie saviem kolēģiem, kuri arī jau ir iesaistīti iekšā, jau ar vērtējumu.
Vai ideālā variantā jūs gribētu, lai skolēni izlasa oriģinālo Blaumaņa lugu, vai pietiktu, ja viņi zinātu to šādā atstāstā?
R. V. Tas būtu labi, bet viņi var izlasīt arī jebko citu no Blaumaņa vai vispār jebko citu. Atceros, ka man arī vispār negribējās lasīt latviešu literatūru.
Vidusskolas laikā?
R. V. Agrāk. Tētis mums ar brāli lasīja priekšā Blaumaņa noveles. Tad es pirmo reizi sapratu, ka tas tomēr ir forši. Devītajā klasē mēs ar brāli sākām pat uzņemt filmu pēc Blaumaņa noveles Pērkoņa negaiss (1887), kas ir iestrāde Pazudušajam dēlam. Mēs toreiz pat neizlasījām lugu, bet dramatizējām šo noveli un mēģinājām uzņemt leļļu filmu. Brālis mācījās 7. klasē. Un tas viss nāca no tā, ka tētis mums pirms gulētiešanas lasīja Blaumaņa noveles.
Tad tomēr vecāki iesēj sēklu?
R. V. Jā. Ja mums būtu izdevies kādam ko līdzīgu parādīt – ka latviešu literatūrā tomēr ir kaut kas foršs – un šis cilvēks aizietu mājās un domātu – es gribu kaut ko no Blaumaņa palasīt –, tas būtu labi.
Kas bija tas foršais, kas patika? Kas jums tolaik patika? Nopietnība? Precīzās ģimenes attiecības? Blaumaņa godīgums?
R. V. Es neatceros. Pirmais, kas mūs šokēja, bija Aizvien lillā. Tur kāds kādu nosita ar pagali.
Ē. V. Jā, satraumēja.
R. V. Tur bija kaut kas nedaudz mistisks. Vairs neatceros sižetu, bet bija radīta ļoti pārsteidzoša dzīva noskaņa. Drīzāk ar spēku, kas tajā visā ir. Tas nogāza no kājām. Wow, es nezināju, ka šitā var būt!
Ē. V. Atceros, Roberts toreiz vaicāja – kas tas ir par veci? Tas ir Blaumanis! Ko viņš vēl ir sarakstījis?
R. V. Kad tas bija, kad tu mums to lasīji?
Ē. V. Gribēju taisīt Nezāli, nolasīju to un lasīju priekšā vēl citas novelītes. Bet tad jūs paši sākāt lasīt.
Kā jūs kopumā vērtējat Skolas somas projektu?
Ē. V. Ļoti labs projekts. Joprojām esmu tam pateicīgs. Kad mani dēli vēl bija pavisam mazi, kopā ar Liepājas teātri biju aizbraucis uz Dāniju. Herberts Laukšteins noorganizēja kopīgu sadarbību ar dāņu kolēģiem. Bijām festivālā un vērojām, kā tur notiek. Mums bija milzīgs pārsteigums, ka teātra mākslu skolās apmaksā valsts un bērni ir pilnīgi pārņemti ar teātri. Dāņi atbrauca arī pie mums, redzējām, ka viņi vienmēr iesaista bērnus. Sākumā tas likās nepieņemami – nu kā, mums ir ceturtā siena, kā mēs tagad uzmāksimies?... Tas varēja būt kādā 1994./1995. gadā. Braucām uz Dāniju uz festivāliem. Skolotāji atbrauca un izvēlējās – mums vajag to, to un to izrādi. Visdažādākās izrādes.
R. V. Skolotāji brauca uz festivāliem, lai izvēlētos, kuras izrādes viņi grib?
Ē. V. Jā. Un mēs arī bijām tur pa vidu. Veidojām kopīgu projektu ar dāņiem Mūris – dāņi spēlēja savu versiju, mēs – savējo. Mēnesi kopā dzīvojām un strādājām. Viens no dāņu aktieriem Jākobs, ļoti kolorīts, bija uztaisījis savu monoizrādi, kur viņš ņēmās ar bērniem. Nu jau viņš ir aizsaulē. Tas bija ģeniāli! Es taču dāņu valodā neko nesaprotu, bet es visu sapratu. Viņš gulēja uz skolas grīdas tādā lielākā klasē, tāds klaidonis, viņam bija bišu drava uz ritentiņiem. Tur viņam iekšā bija visa saimniecība. Viņš kasījās, un bērni smējās par viņu, bet viņš viņus prata nolikt pie vietas. Viņš stāstīja savu dzīvi, kā nonācis līdz klaidonim. Tas bija brīnišķīgi – kā viņš iesaistīja bērnus. Viņš paņem cigareti, aizpīpē, visi kliedz – nedrīkst, nedrīkst mājās gultā pīpēt! Tad viņš stāsta, ka nācās nokaut gotiņu. Paņem nazi un tādu mazu gotiņu, griezīs galvu nost. Bērni – nē, nē! Viņi pilnībā bija iekšā tajā dzīvē.
Ēriks iesāka runāt par intonāciju, kā vislabāk uzrunāt skolēnus. Esmu redzējusi arī dažas iecerē brīnišķīgas Skolas somas izrādes, kuras ievadā minstinās, kādā intonācijā sarunāties, un sāk nedaudz pat pielabināties jauniešu auditorijai. Mēs jau te garlaicīgie pieaugušie, bet jūs jau droši vien gribat tā un šitā. Tas neizbēgami ir neveikli un lieki, jo neviena iepriekšējā paaudze taču nevar brīvi pārvaldīt jaunās žargonu, un kam tas vajadzīgs.
Ē. V. Es pirms izrādes bieži vien runāju. Pat nezinu, ko es viņiem teikšu. Paskatos uz viņiem un pastāstu, kā man ir gājis, kā esmu atbraucis. Man ir ļoti svarīgi viņus iesildīt, un tad nāk pāreja. Pastāstu kaut kādus piemērus no savas dzīves. Saku – man ir dēls, un, kad viņam bija 14 gadu, viņš sabiedrībā uzvedās ļoti nepieklājīgi. Visi zālē – pilnīgi pārsteigti. Dēliņ, klausies, tev ir uzmanības deficīts. Toreiz viņš bija šausmīgi dusmīgs un teica – tev pašam ir uzmanības deficīts. Kā tad man tas izpaužas?! Tu kāp uz skatuves spēlēt teātri. Es saku – nuja, bet tas ir profesionālais uzmanības deficīts. Ja nu kādam ir tāds neprofesionālais uzmanības deficīts – jums noteikti ir laba kafejnīca, varat aiziet padzert kafiju, pakavēt stundu – tas arī ir zināms prieks –, bet netraucēsim pārējos. Varam tā sarunāt? Nu tad apliecināsim to ar aplausiem! Tas man bija Nezāles ievads.
Robert, kāds sarunas tonis jūs vidusskolā uzrunāja? Vai bija kāds skolotājs vai skolotāja, kurā gribējās ieklausīties?
R. V. Vai bija kāds skolotājs? Īstenībā bija tā, ka 12. klasē es vispār vairs negāju uz skolu. Sarunāju ar mācību daļu, ka mani atbrīvo no iešanas uz stundām.
Ē. V. Tētis arī tur piedalījās (nopūšas).
Kāpēc? Nelikās sistēma pieņemama?
R. V. Jā, kaut kā tā tur bija. Kaut kā grūti ar skolu gāja, tas jau bija sen.
Ē. V. Man tas bija ļoti emocionāli. Mani sauca uz skolu, vajadzēja parakstīt to papīru. Roberts bija iespītējies. Tas bija ārkārtīgi grūts laiks. Bija tāda skolotāja Korsaka, kura mācību daļā bija nostrādājusi visu mūžu. Apsēdāmies pie galda visi trīs ar Robertu, tajā laikā viņš bija iecirtīgs – nē, jā, es negribu… Visu skolas sistēmu viņš pilnībā "piekāsa", viņam likās, ka tās ir pilnīgākās muļķības. Robertam ir ļoti skaista eseja par Čaka Vēstuli vienai mirušai avīžu vecītei. Kādas tur lekcijas, ja viņš tajā laikā var lasīt Čaku! Ārkārtīgi emocionāli. Atradu to Roberta rokrakstā un pārrakstīju datorā, lai nepazustu. Sēdēju tajā kabinetā, likās, ka ledus kalni gāžas jūrā, jutos tik šausmīgi vientuļš… Kad Roberts aizgāja, skolotāja laikam redzēja manu izmisumu, uzlika roku uz manas rokas un teica – tas vēl nav viss, tas vēl nav pasaules gals. Tad viņa pateica kaut kādu piemēru no savas dzīves, kā viņai ir gājis, un es sāku raudāt… Atceros, viņa man deva kaut kādas salvetes turpat no kafijas galda. Izraudājos un sapratu – esmu darījis visu, ko esmu varējis, un ja viņa to atbalsta… Roberts gan brīžiem paslinkoja, bet ļoti labi nolika eksāmenus. Tad es sapratu, ka izvēle bijusi pareiza.
Vai jums, Robert, tēta dēļ arī kādreiz ir bijis jāraud?
R. V. Es neatceros, varbūt tētis var atgādināt kādu reizi. Atceros, ka tagad nesen, kad saņēmām apstiprinājumu, ka taisām Pazudušo dēlu, aizgāju pēc ilga pārtraukuma noskatīties Nezāli, kas arī ir monoizrāde pēc Blaumaņa noveles Nezāle, un tad es raudāju tēta dēļ. Es zināju visu stāstu, zināju, kā Ēriks to stāstīs un kas notiks tālāk, bet, jau atrodoties tur blakus, mani klases telpā, kur tas notika, gandrīz no paša sākuma pārņēma raudāšanas sajūta, ka esmu blakus šim traģiskajam stāstam un visu laiku jūtu klātbūtni. Tā bija ļoti interesanta pieredze. Ilgu laiku nebiju to izrādi redzējis, bet arī agrāk biju raudājis, skatoties Nezāli. Man bija liels izaicinājums – pārlikt Pazudušo dēlu tā, lai tas joprojām spētu uzrunāt emocionāli. Man nebija ne jausmas, vai to vispār var izdarīt. Bija bail, ka nedarbosies. Latiņa bija uzlikta ļoti augstu. Droši vien esmu raudājis arī citu iemeslu dēļ. Pusaudža gados mēs noteikti esam ķīvējušies un plēsušies, un tad mēs abi esam raudājuši un apskāvušies, viens otram piedevuši un atkal raudājuši.
Ē. V. Man likās, ka Roberts ļoti labi ir uztaustījis dramaturģisko mehānismu. Viņa prāts ir ļoti analītisks. Es vienmēr nožēloju, ka neesmu mācījies ne matemātiku, ne fiziku. Roberts spēj sakārtot lietas. Es atkal esmu emociju kamols. Aktierim, kad viņš nostrādā 30 gadu teātrī, liekas, ka ir jāstrādā ar emocijām, bet īstenībā tehniskās lietas iedarbojas vēl vairāk, un Roberts to ļoti labi saprata. Attīrīja visu nevajadzīgo.
Piekrītat šādam raksturojumam?
R. V. Jā, piekrītu. Par emocionālo daļu es šajā izrādē nevarētu parūpēties. Par stāsta emocionālo saturu ir atbildīgs Ēriks. Kad pirmoreiz satikāmies, lai parunātos, pirms sākam iestudēt, sapratu, ka mums katram pieeja ir bijusi ļoti atšķirīga. Es biju analizējis tīri tehniskus jautājumus – to, kas notiek lugā, tēlu savstarpējās attiecības, notikumu virzību un ritmu. Ēriks atkal bija sameklējis piemērus internetā par cilvēkiem, kuri ir bijuši pazuduši un kuri atrasti. Ēriks vairāk bija pievērsis uzmanību saturam, bet es – formai. Šādā ziņā mums ir labi sastrādāties.
Vai jums ir kādas domas par to, kā izaudzināt krietnu cilvēku? Krustiņa māte saka – to vien ir gribējusi. Kas aiziet greizi?
Ē. V. Ar to mīlestību tā ir… Es pats sevi pieķeru, ka mīlestības ir pārpārēm. Šausmīgi gribas atvieglot otram cilvēkam dzīvi. Tas jau nav tikai attiecībā uz saviem bērniem.
Izritināt paklāju pie kājām, lai nesasitas.
Ē. V. Jā, lai nesasitas, tas ir pilnīgi asinīs. Bieži vien ar mīlestību izdari kaut ko pilnīgi pretēju. Arī tā nemitīgā piedošana. Lai kā man būtu, es vienmēr piedodu. Man nav nekā tāda, ko es nevarētu piedot, bet ir ļoti svarīgi, lai cilvēks apzinātos, ka viņš tev ir nodarījis pāri un ka tu vari viņam piedot. Man tas liekas ļoti būtiski. Tajā pašā reizē – varbūt vienmēr nevajag steigties. Lai tas cilvēks saprot. Es bieži redzu, cik viņam ir sāpīgi, nu labi, es tev piedodu, bet cilvēks neiziet vajadzīgo procesu.
Vai jūs, Robert, dzīvē esat piedzīvojis tādu situāciju, kad, līdzīgi kā Krustiņam, mīlestības šķiet par daudz un tas liekas pat bremzējošs faktors, kad grūtību pašam gribētos vairāk?
R. V. Noteikti, jā. Mīlestības ir tik daudz, ka neizdodas pat īsti pazust.
Ē. V. Roberts vienreiz sarunā teica, ka nevar atrast iemeslu, kādēļ lai dibinātu savu ģimeni, ja viņam jau ir tik ļoti laba ģimene.
R. V. Man šķiet, ka viena no foršajām lietām, ko Pazudušais dēls atgādina, ir tā, ka nav iespējams izaudzināt krietnu, nepazudušu dēlu. Vismaz ne cenšoties to izdarīt. Roplainis ir darījis visu, ko varējis, lai radītu savam dēlam apstākļus, kādu viņam pašam ir trūcis jaunībā. Roplainis ir bijis kalps, bet viņa dēls jau ir saimnieka kārtā. Tieši tas ir par iemeslu, kāpēc viņi nespēj saprasties. Cilvēku nav iespējams izaudzināt. Jā, ir pienākums to darīt, bet šo pienākumu īsti nevar izpildīt. Neesmu dzirdējis par gadījumiem, kur kādam būtu izdevies izaudzināt savus bērnus tā, kā vajag. Bet visu laiku šķiet, ka to var un vajag izdarīt. Laikam tas ir pareizi – ir jābūt pārliecībai, ka to ir iespējams izdarīt. Bet traģēdijas funkcija ir atgādināt, ka dzīve vispār ir kaut kas tāds, kas nav iespējams, un tas ir svētīgi.
Ē. V. Jā.
R. V. Pieļauju, ka katarses atvieglojums rodas tajā brīdī, kad mēs atnākam uz teātri ar visiem šiem priekšstatiem, kādai ir jābūt dzīvei un kāda mums nesanāk, un no skatuves mums parāda – tas, ka jums nesanāk, ir pilnīgi normāli, jo nemaz nevar sanākt.
Ē. V. Jā, jā.
R. V. Tajā brīdī atļaujamies saprast – jā, pareizi, tā ir taisnība. Nav nemaz tā, ka ir iespējams kaut kas tāds, kas mums visu laiku ir šķitis iespējams. Tas ir atvieglojoši, ka tev ir atgādināts, ka tas, ka tu esi nelaimīgs, ka tev kaut kas neizdodas, ka viss ir šausmīgi un tu joprojām centies, – tas ir pilnīgi normāli.
Man patīk šī doma.
Ē. V. Jā, tā ir laba. Atceros, kā Kroders savulaik studēja. Likās, ka viņš neko sevišķu nedara, bet viņš visu laiku uzjundīja. Īstenībā viņš darīja milzīgu darbu. Citreiz likās, ka viņš ļoti vieglprātīgi izturas – nu, tu tur kaut ko pamaini. Un viss? Kroder, kā ir, kā ir tagad? Viņš saka, kad būs galīgi sūdīgi, es tev pateikšu. Viņš tev ļauj visu pašam. Pēc tam tomēr saproti, ka visu laiku esi bijis viņa gādībā. Reizēm man liekas, ka mēs tāpat dzīvojam. Dievs mums to ļauj – mēs to varam izvēlēties. Varam arī bļaut – kā man tagad jārīkojas?! Es nesaprotu, saki man! Bet mēs varam arī izvēlēties. Man ir nostalģija pēc Krodera mēģinājumu periodiem. Reizēm atkal režisors var ļoti precīzi salikt visus punktiņus, nostrādāt līdz beigām, bet tas neskan. Kā ar vijoli – tu saliec visu precīzi, bet šī ņem un neskan.
R. V. Tas ir jautājums par arodprasmi, ne?
Ē. V. Arī, jā.
Vai piekrītat Roplaiņa pārliecībai, ka dēla parādi ir arī tēva parādi?
R. V. Nu, tēvs tā noteikti jūtas, tas ir psiholoģisks fakts.
Ē. V. Es tā jūtos.
R. V. Neesmu vēl tēvs, un mani neesošie dēli nav sataisījuši parādus. Bet es saprotu, par ko ir runa.
Ē. V. Blaumaņa skaistums ir tajā, ka viņš visam rada milzīgu apjomu. No vienas puses, viņš runā par konkrētām naudas lietām, no otras – pēc pāris rindiņām pasaka – ka pēc tiesas, ko spriež šeit [sirdī], nevis aiz sarkanā galda, Krustiņa parādi ir arī viņējie. Viņš runā nevis par naudu, bet par to, ka es neesmu tevi pietiekami uzraudzījis. Man likās, ka tev jaunībā būs tāds pats prāts kā man vecumā.
R. V. Tas, manuprāt, ir ļoti interesants jautājums. Krustiņš gribētu darīt visu, lai novilktu robežu starp sevi un tēvu un pateiktu – nē, tēvs, mani parādi nav tavi parādi. Tas ir jautājums par viņa paša identitāti, par būšanu no tēva atsevišķam cilvēkam. Par būšanu pieaugušam, būšanu neatkarīgam. Tajā brīdī, kad tēvs saka – tu esi tāds manas vainas dēļ –, tas liedz Krustiņam uzņemties atbildību pašam par saviem grēkiem, pašam par saviem parādiem. Tas viņu padara par tēva neizdarību turpinājumu, nevis patstāvīgu cilvēku, kurš spējīgs izdarīt izvēli un uzņemties par to atbildību. Tēvs, pasakot, ka Krustiņa parādi ir arī viņa parādi, kaut kādā ziņā liedz viņam pieauguša cilvēka pašnoteikšanos.
Lai augtu kā cilvēks, Krustiņam, protams, vajadzētu pašam ķepuroties, bet kā lai vecāki parāda savu beznosacījuma mīlestību pret savu bērnu, ka viņi neatsakās no tāda dēla arī tad, ja viņš, maigi sakot, nav dzīvojis godīgu dzīvi? Pilnīgi saprotu veco Roplaini, kad viņš saka – visi esam bijuši vainīgi, bet aizmirstam to un darām vēlreiz, citādi.
Ē. V. Jā, sākam visu no sākuma.
R. V. Tā jau ir tā traģēdija, ka Krustiņš nespēj piedošanu pieņemt. Pieņemt to nozīmētu atteikties no savām ambīcijām un savas patstāvības, no savas pašizpratnes. Krustiņš iet līdz galam, mēģinādams pats saviem spēkiem atrisināt visas problēmas, un tas beidzas ar katastrofu.
Kas ir vīrišķība XXI gadsimtā? Vai tā ir apdraudēta un jāapzinās no jauna? Filozofs Vents Sīlis rīko pat īpašas vīru un tēvu sarunas. Kā jūs to izprotat un izjūtat sevī?
Ē. V. Man bieži vien šķiet, ka beidzamais karš tik ļoti ir izjaucis līdzsvaru ar visiem vīriešu zaudējumiem un mātēm, kuras topošos vīriešus ir audzinājušas vienas pašas. Tur ir tā sakne. Es arī esmu uzaudzis bez tēva un arī esmu to izjutis. Lai gan man bija audžutēvs, kuru ļoti cienīju, viņš tomēr nevarēja man aizstāt tēvu. Tagad domāju, kā tas ir bijis manā ģimenē, kur es visu laiku esmu bijis blakām un ir bijis ļoti būtiski, ka es esmu tēvs. Bet vai es esmu pilnvērtīgs tēvs? Baidos, ka ne, jo man nav tēva pieredzes. Tā netiek nodota tālāk. Tāpēc pilnīgi pieļauju, ka ikvienam vīrietim ir vērts padomāt par savu vīrišķību. Vīrišķība jau nenozīmē, ka tu vari vairāk pudeļu alus izdzert vai aiziet uz zāli uzkačāties. Protams, ir kaut kādi priekšstati, kādam vīrietim būtu jābūt vai kā jārīkojas. Manuprāt, tas nozīmē uzņemties atbildību pašam par sevi un savu ģimeni.
R. V. Tikumu ētikas tradīcijā runā par kardināltikumiem – vīrišķība, mērenība, gudrība un taisnīgums. Šajā gadījumā ar vīrišķību tiek saprasta drosme. Taču drosme nav iespējama bez pārējiem trim. Ja drosme nav, piemēram, samērīga, tā ir pārgalvība. Līdz ar to kaut kas tāds, kas raksturotu visu šo četru vienību, manuprāt, var tikt saistīts ar atbildības jēdzienu. Gatavību uzņemties atbildību par sekām, lai kādas tās būtu. Nekad nav iespējams prognozēt, kādas būs sekas.
Ē. V. Man īsti nav kritēriju, kas tad īsti ir vīrišķība. Roberts atkal visu saliek pa plauktiņiem, bet es nezinu. Es, piemēram, nemitīgi mazgāju traukus. Tas ir mans darbs. Varbūt tā ir nevīrišķa izpausme?
R. V. Nē, nē.
Ē. V. Bet es sargāju sievas rokas. Ja malka jāskalda – es skaldu. Man patīk skaldīt malku.
R. V. Es arī mazgāju traukus.
Ko jums abiem vislabāk patīk kopā darīt?
R. V. Ko mēs vispār darām kopā? Kafiju mums patīk dzert kopā!
Ē. V. Jā, kafiju un bulciņas.
Liepājā?
Ē. V. Jā, mēs parasti Liepājā. No itāļu kafijas automātiem.
Melnu?
Abi. Jā. Melnu, espreso.