Vismīļākais gadalaiks man ir pavasaris, jo tā ir jaunas dzīves piedzimšana, kaut kā laba sākums. Ar pavasari man saistās skaistums un laimes izjūta. Es vienmēr gaidu, kad uzziedēs ceriņi, – dziļi ieelpojot pavasara gaisu, saka Latvijas Nacionālā baleta premjers Aleksejs Avečkins. Mūsu intervijas iemesls ir jauniestudējuma – Ludviga Minkusa un horeogrāfijas klasiķa Mariusa Petipā baleta Bajadēra – pirmizrāde, kas Latvijas Nacionālajā operā notiks piektdien, 20. aprīlī. Aleksejam Avečkinam tajā "jāpārceļas" uz Indiju (to uz skatuves uzbūrusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja), dejojot karotāja un mīlētāja Solora lomu Aivara Leimaņa horeogrāfiskajā inscenējumā. Taču mūsu saruna vispirms raisās par pavasari starp dzīvi un skatuvi. "Es dievinu ceriņus un katru pavasari maijā braucu uz Dobeli, kur milzīgā ceriņu dārzā zied vairāk nekā simt visdažādāko ceriņu šķirņu. Tas ir satriecoši, man liekas, ka pasaulē nav otra tāda dārza ar tik neticamu ceriņu daudzveidību. Gaidu brīdi, kad atkal turp varēšu aizbraukt, skatīties un ostīt, ostīt," piebilst Aleksejs.
Varbūt pats esat pavasara bērns?
Jā, esmu dzimis maijā. Mēs visi esam maija ģimene – arī mamma, māsa un es. Esmu dzimis Baltkrievijā, Brestā, Polijas pierobežā, kuras cietoksnī sākās Otrā pasaules kara cīņas. Līdz desmit gadu vecumam es tur dzīvoju visparastāko bērna dzīvi. Es to saucu par bērnības zupas izlasi – ar spēlēm un kautiņiem. Un tad vienā brīdī – ņēmu un aizbraucu.
Desmit gadu vecumā? Viens? Kurp?
Uz baletskolu Minskā. Brestā es mācījos mūzikas novirziena skolā, un tolaik izglītībā vēl bija laba tradīcija: horeogrāfijas vidusskolu pedagogi brauca atlasīt talantīgos bērnus uz mūzikas un dejas novirziena skolām. Ļoti slikti, ka šī sistēma tagad ir pazaudēta. Ir jābrauc, jārāda un jāstāsta, jo ļoti daudzi bērni pat nezina, ka pasaulē vispār eksistē tāda profesija – baletmākslinieks. Arī mani vecāki bija ļoti tālu no mākslas. Mūzikas novirziena skolā es gāju tikai tāpēc, ka tā atradās turpat pie mājas, bija tikai jāpāriet pāri ielai. Viešņa, kura vēlāk kļuva par manu skolotāju klasiskajā baletā, man jautāja: vai gribi nodarboties ar baletu? Protams, gribu – es atbildēju, pat īsti nesaprazdams, kas tas tāds. Taču mājās paziņoju: mammu, es braukšu uz Minsku! Viņa domāja, ka tas ir tikai joks. Es biju iededzies, jo man tas bija piedzīvojums. Iesēsties vilcienā un doties ceļā. Līdz Minskai bija jābrauc kādi 300–400 kilometri. Tikai kad mamma sāka kravāt manā somā ziemas drēbes, izbrīnījos: ko, es arī ziemā tur dzīvošu?
Pirms tam bija uzņemšanas eksāmeni ar milzīgu konkursu: bija 500 bērnu, taču uzņēma tikai 20 puiku un tikpat meiteņu. Likās, ka mani neņems, jo tur bija daudz zinošu un drošu bērnu no dejotāju ģimenēm, bet es bailīgi turējos kaktiņā, domādams, kur esmu iekūlies. Tomēr izvēlējās mani, un es paliku. Sākās mana patstāvīgā dzīve. Tā man ļoti daudz iemācīja. Tā izveidoja manu raksturu. Gan labā nozīmē, gan ne visai labā. Tagad jau paliks, kā ir, jo sevi mainīt ir par vēlu. Tad būtu jānotiek kaut kam tādam, kas apvērš dzīvi kājām gaisā.
Kas ir labais, kas – sliktais?
Es ļoti agri mācījos patstāvīgi dzīvot un pieņemt lēmumus. Man viss bija jādara pašam, zinot, ka neviens cits man nepalīdzēs. Tu vai nu pats dari, vai nedari. Tas palīdz arī šodien, jo mana profesija prasa dzelžainu raksturu un stingru pašdisciplīnu. Dzīve Minskā mani norūdīja pamatīgi. Taču kopmītnē nācās ļoti daudz pārdzīvot, jo bērni ir nežēlīgi: lielākie pusaudži visādi ņirgājās par mazākajiem bērniem, un kopmītnē pa visu stāvu bija tikai viena auklīte pensijas vecumā.
Agrā patstāvība arī pārmērīgi ieciklē uz sevi. Egoisms zināmās devās ir nepieciešams, taču brīžiem atklāj, ka esi tik ļoti koncentrējies uz profesiju un sevi savā profesijā, ka jau pārstāj ievērot jebko sev apkārt. Pārstāj vispār ievērot dzīvi, tā rit kaut kur citur, paralēli un attālināti. Labi vai slikti, es esmu tā veidots. Ja ar kaut ko nodarbojos, tad pilnā mērā, un man ir grūti atslēgties, jo līdz šim balets man bija pats galvenais, nekā svarīgāka man dzīvē nebija.
Un tagad?
Tagad mana pasaule paplašinās un attieksme mainās. Tas ir normāli, jo tad, kad sevi jau pazīsti un esi jau kaut ko izdarījis, tu zini: šo jau esmu izdarījis un tagad varu darīt arī kaut ko citu vai paskatīties uz savu profesiju no citas puses un ieraudzīt dzīvē arī vispār kaut ko citu.
Balets vairs nav viss jūsu dzīves saturs?
Tas aizņem lielāko daļu dzīves, taču esmu sācis atvērt arī citas durvis. Jūtu, ka esmu atraisījies no dejotāja profesijas tvēriena. Neesmu vairs tā ieciklējies. Varu atvērt logu uz pasauli un palūkoties, kas tajā redzams. Pirmkārt, esmu sācis vairāk kontaktēties ar cilvēkiem. Agrāk es ļoti maz uzmanības veltīju draugiem. Biju tik aizņemts darba procesā, ka enerģijas tērēšana jelkam citam man jau šķita apgrūtinājums. Tagad es ar prieku: raz! – un atslēdzos. Man ir daži draugi, ar kuriem varu runāt pilnīgi par visu. Mēs varam kopā ceļot, aizbraukt uz jūru un visu dienu pavadīt sarunās, taču ne par baletu.
Otrkārt, esmu sev atklājis dramatisko teātri. Es ienācu šajā man jaunajā skatuves telpā ar baisām trīsām un drebošiem ceļgaliem un atklāju pavisam citu pasauli, kas nepavisam nav līdzīga baletam. Es to izdarīju ar nolūku, lai mainītu savu dzīves uztveri.
Kāpēc?
Tāpēc, ka balets ir tik šaura telpa, kas tevi tā sasaista, ka vairs nespēj redzēt tālāk par savu degungalu. Tu iekonservējies un pārvērties ledusstingā mūmijā, kura vairs neprot ne just, ne sadzirdēt otru cilvēku, ne saprast jebko citu ārpus šīs šaurās vides. Es vienā brīdī sapratu, ka vairs nespēju sajust dzīvas emocijas. Likās, ka sāk pietrūkt svaiga gaisa. Dejojot tikai atkārtoju štampus, skatuves pieredzes rutīnā biju sācis izrādēs atkārtot pats sevi un nevis izdzīvot, bet tikai tēlot emocijas, kuras esmu izjutis kādreiz senāk. Tas vairs nav kaut kas jauns, tā vairs nav iedvesma. Esmu redzējis, kā "apledo" citi dejotāji un kā pārvēršas mūmijās. Tas ir baisi! Kad sajutu, ka arī ar mani notiek kas līdzīgs un sāk mani paņemt savā varā kā pasakā Sniega karaliene, es sapratu: ja neko nedarīšu, arī es kļūšu tāds pats.
Kā izrāvāties no ledainā tvēriena?
Glāba apstākļu sakritība. Poļu horeogrāfam Kšištofam Pastoram, kurš veidojis vairākus iestudējumus Latvijā, vajadzēja asistentu, lai Polijā un pēc tam Brno Čehijā iestudētu Artura Maskata baletu Bīstamie sakari, kurā biju dejojis mūsu Operā. Kšištofs piezvanīja: paklau, man jāiestudē šis balets, bet es neko neatceros. Tev jāatbrauc un jāiestudē! Tas bija satriecoši – palūkoties uz baletu no iekšienes ne vairs dejojot, bet gan pilnīgi no nekā veidojot dejotājus un viņu tēlus, vispirms barojot kā bērnus, pēc tam vērojot, kā viņi pieaug un kļūst par domājošiem dejotājiem. Tas deva pirmo malku brīva gaisa.
Pēc tam piezvanīja režisors Jurijs Jerjomins no Maskavas teātra Mossovet: man vajadzīgs aktieris, kurš prot uz skatuves gan dejot, gan runāt. Mani tomēr pierunāja neteikt "nē" un aizbraukt parādīties Maskavā. Skaidrs, ka ļoti baidījos. Baletniekiem taču runas aparāts vispār ir atslēgts, un runāšana ir pirmais, ko mums aizliedz: tu klusē un tikai dari! Aizbraucu uz Maskavu. Jurijs Jerjomins palūdza man uziet uz skatuves un ar viņu sarunāties tā, kā mēs to darām pašlaik intervijā. Tikai es atrados uz skatuves, bet režisors – zālē. Pēc tam man paziņoja, ka esmu izturējis atlasi par 70 procentiem.
Tagad ik mēnesi braucu tēlot Mossovet uzvedumā Kastings, tā ir dramatiska izrāde, kuras pamatā ir slavenā mūzikla Chorus Line/Kora līnija jeb amerikāņu versijā Kordebalets motīvi. Tas iemūžināts arī slavenajā filmā ar Maiklu Duglasu galvenajā lomā. Mūziklā dzied, dejo un runā. Izrādē Maskavā tikai dejojam un runājam. Kad sāku mācīties runāt tekstus, bija grūti. Tas bija šoks: atvērt muti un uz skatuves dzirdēt savu balsi. Tikai tagad, kad pagājis gads, es izrādē beidzot sāku justies brīvi. Tas ir iestudējums par dejotājiem.
Es atveidoju galveno varoni Mihailu Novikovu, baleta zvaigzni, kurš savas spožās karjeras beigās ierodas uz kastingu kordebaletā. Viņam tas ir mēģinājums atgriezties dzimtenē Krievijā pie mīļotās sievietes, kura savulaik bijusi viņa sieva, kuru viņš atstājis, lai veidotu karjeru ārzemēs. Pēc astoņiem gadiem Mihails saprot, ka zaudējis dzīvē pašu galveno, visdārgāko, un nolemj to atgūt, upurējot profesiju. Tieši šī sieviete ir izrādes režisore, pie kuras pasaules zvaigzne piesakās kordebaletā. Režisores lomā ir Alla Sigalova. Pirmizrāde notika pagājušā gada martā. Sākumā Maskavā bija četras izrādes mēnesī, tagad divas trīs. Esmu jau nospēlējis vairāk nekā 30 izrāžu.
Kas būs nākamais?
Notiek pārrunas. Ir vairāki piedāvājumi teātrī, bet es vēl domāju. Viena lieta ir eksperiments, kurā esmu kaut ko paveicis un sev atklājis, un pavisam kas cits ir jautājums – vai tiešām sevi veltīt dramatiskajam teātrim. Apvienot baletu ar dramatisko teātri ir grūti, jo šīs skatuves mākslas ir ārkārtīgi atšķirīgas. Dejotāju mākslas valoda ir ļoti nosacīta, un viss ir balstīts uz fiziku, emociju atklāsme ar ķermeni un kustību – tikai tā un ne soli sāņus, jo tādas ir tradīcijas, īpaši klasiskajā baletā. Manuprāt, klasiskais repertuārs tagad ir daudz ko zaudējis, jo mūsu paaudze ir pazaudējusi iedvesmu, ik sekundē piepildīto izdzīvoto pārdzīvojumu. Ir palikusi forma, taču pazaudēts saturs. Kāpēc šodien var redzēt tik maz laba klasiskā repertuāra? Tāpēc, ka dejas tehnika, šis "Saules cirks" baletā ar trīskāršajiem un pat pieckāršajiem lēcieniem – un jo augstāk, jo labāk! – ir attīstījies tik ļoti, ka tikai daži spēj izlauzties cauri tehnikas režģiem līdz dzīvām, īstām emocijām. Klasiskajā baletā tās šķiet jau mirušas, jo mūsu paaudze ir zaudējusi spēju to izdejot piepildīti, ar savu attieksmi, atrodot savu valodu. Ko XXI gadsimta cilvēks var pateikt klasikā? Es to neredzu.
Ko jūs sev atrodat Bajadēras jauniestudējumā – kārtējā klasiskajā baletā un pasakā?
Tas ir viens no maniem visiemīļotākajiem baletiem. Līdz šim Bajadēras iestudējuma Latvijā gan nav bijis. Protams, tā ir pasaka, taču tā ir dzīves pasaka. Izrāde par mīlestību, nodevību, nāvi un pēcnāves dzīvi – pēdējais cēliens risinās ēnu valstībā. Man tas šķiet ļoti filozofisks balets. Šis ir viens no skaistākajiem horeogrāfijas klasiķa Mariusa Petipā radītajiem darbiem. Taču tās nav tikai skaistas dejas krāšņos indiešu stila tērpos un dekorācijās, kas priecē acis un izklaidē, bet aizmirstas jau piecas minūtes pēc priekškara aizvēršanas.
Indiešu karotājs Solors mīl bajadēru, svētā tempļa rituālu dejotāju Nikiju, un pie svētās uguns zvēr viņai mūžīgu uzticību. Diemžēl dzīves proza ir tāda, ka Soloram jāprec cita, vecāku izraudzīta, bagāta līgava – princese, radžas meita. Turklāt Nikijai ir jādejo viņa kāzās, dejā attēlojot laimi un vētrainu prieku. Ar līgavas, radžas meitas, ziņu viņai it kā līgavaiņa vārdā pasniedz grozu ar ziediem, kurā paslēpta indīga čūska. Nikija mirst no nāvējošā dzēliena.
Tā ir ārkārtēja traģēdija cilvēka dzīvē: tevi nodod, un tev vēl ir jātēlo prieks. Dzīvē tā notiek – tikai tad, kad jau ir par vēlu, cilvēks saprot, ka esi iznīcinājis un zaudējis visdārgāko. Pēc tam tikai cenšamies aizpildīt dzīves tukšumu, bet nav ar ko. Nāvē dodas arī Solors. Fināls, kurā abi varoņi satiekas pēcnāves ēnu valstībā, ir par piedošanu.
Vai Solora lomu ir grūti dejot?
Tā ir viena no tehniski visgrūtākajām baleta lomām, jo izrāde ir gara un dejas tehnikas ziņā katrs nākamais cēliens kļūst arvien sarežģītāks. Jā, tas ir pat grūtāk, nekā dejot princi Gulbju ezerā. Lai Solora lomu atveidotu patiešām labi un precīzi tā, kā gribējis Petipā, vajadzīga pamatīga skola un sagatavotība.
Kura no līdz šim izdejotajām lomām jums ir vistuvākā? Kura – vispārsteidzošākā?
Līdz šim man pašam to nav izdevies noskaidrot, jo es daru darbu, kuru patiešām ļoti mīlu. Katra loma, kuru gatavoju, tajā brīdī ir vismīļākā, un grūtības, kuras rodas darba gaitā, manu attieksmi neietekmē. Ja reiz esi izvēlējies baletu par savu profesiju, jāmācās to uztvert ar prātu. Jāmācās saglabāt iekšējo līdzsvaru, lai šī profesija tevi nesagrautu ne fiziski, ne emocionāli un garīgi. Jo balets var tā nolīdzināt līdz asfaltam, ka pazaudēsi sevi. Visgrūtākais baletā ir saglabāt sevī cilvēku. To cilvēku, kuru pašam nav kauna ieraudzīt spogulī.
Pārsteigums bija mana pirmā izdevība atveidot komisku lomu, kuru dejojot baletā Gaišais strauts nācās tērpties balerīnas tērpā un dejot uz puantēm. Tas bija jautri un aizraujoši, jo līdz tam visi mani varoņi bija mīlētāji ar cietēju patosu. Visgrūtākais bija neiekrist otrā galējībā – kičā, jo vīrietis sieviešu drēbēs ir ļoti bīstama lieta. Tas jebkuru sižetu var padarīt tik prastu, tā banalizēt, ka, māmiņ, nebēdā! Gaumes robeža ir ļoti smalka, viss viegli var pārvērsties kapustņikā. Ir precīzi jājūt, ko drīkstu un ko vairs ne, lai nepārcenstos un nepārspīlētu, izdzirdot skatītāju aplausus un sajūtot, ka viņiem patīk.
Nenožēlojat, ka atbraucāt un iesakņojāties Rīgā?
Esmu laimīgs, ka 20 gadu vecumā izvēlējos braukt strādāt Latvijas Nacionālajā baletā Rīgā. Te uzreiz iepatikās: tolaik bija lielisks, interesants repertuārs, un šeit es uzreiz satiku cilvēkus, kuri bijuši ļoti būtiski manā ceļā. Te uzreiz notika zīmīgas tikšanās, te esmu piedzīvojis daudz laimīgu brīžu. Kaut vai neaizmirstamā iespēja jau tajā pašā gadā, kad te ierados, piedalīties pasaules baleta zvaigznes Mihaila Barišņikova radošajā vakarā un strādāt ar horeogrāfi Allu Sigalovu. Pēc tam Boriss Eifmans atbrauca iestudēt savu baletu Čaikovskis. Man tā bija ļoti radoša vide: tāds informācijas apjoms, tādas personības manā ceļā!
Vai jums ir Latvijas pilsonība?
Sākumā grasījos pilsonību iegūt, taču tādā gadījumā man būtu jāatsakās no Baltkrievijas pilsonības. Man ir uzturēšanās atļauja, un tā dzīvot ir visvienkāršāk, jo varu brīvi braukāt pa Šengenas zonas valstīm, bet ar Baltkrievijas pasi apciemot tuviniekus un braukt uz Krieviju. Latviešu valodu mācījos, taču visvairāk man patīk to klausīties, jo tā ir ļoti skaista valoda. Skaidrs, ka nekādam referendumam par valsts valodu vispār nevajadzēja notikt.
Baletā esat jau 17 gadu. Vai gribat kā savulaik Māris Liepa dejot simts gadu?
Ai, nē! Vairāk par visu es vēlētos aiziet brīdī, kad vēl varu, nevis kad uz mani jau būs nožēlojami skatīties. Negribētos palaist garām brīdi, kad uz mani jau būs žēl skatīties, bet man vēl gribēsies būt uz skatuves. Vēl tikai mazliet gribu padejot, taču jau sen sevi gatavoju tam, ka vajag laikus apstāties. Taču vēl ne nākamajā vai aiznākamajā sezonā. Es vēlētos attīstīt karjeru tālāk jau aiz baletmākslinieka darba robežām. Es vēlos attīstīties, lai nenomirtu pirms laika, lai mana dvēsele visu laiku strādātu. Lai es nepārvērstos par Akmens viesi, bet paliktu dzīvs, jūtošs, domājošs cilvēks. Jo rutīna saēd pamazām un nemanāmi: šis cilvēks vairs nešķiet interesants, tas arī vairs neinteresē, līdz beidzot tavās acīs vairs vispār nav dzīvas intereses par pasauli, nav dzīves alku.
Esmu pārstājis plānot dzīvi ilgam laikam uz priekšu. Vari plānot bez gala, bet dzīve tikmēr aizved pavisam citā virzienā. Bieži apjaušu, ka dzīvoju pagātnes atmiņās vai nākotnes fantāzijās un esmu pārstājis sajust sevi šeit un šodien. Pietiek! Tagad vēlos dzīvot pa īstam un gūt gandarījumu no attiecībām ar cilvēkiem, kuri ir manā tuvumā, un no tā, ko izdevies padarīt šodien. Jo rītdienas var arī nebūt.