Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Mūza var arī atriebties. Intervija ar aktieri Rihardu Rudāku

"Tur arī visa patiesība un gudrība – dzirdēt! Acis vēl var apmānīt, bet dzirdi apmānīt nevar. Kroders dzirdēja, vai ir patiesi vai falši," saka Valmieras teātra aktieris Rihards Rudāks, kuru dēvē par Krodera ideālo aktieri

 

Ko nozīmē būt māksliniekam visas dzīves garumā? Kādi upuri ir jānes, veidojot ideālu mākslas darbu, un vai tas ir cilvēku ciešanu vērts? Kā izkļūt no radošā strupceļa un piedzīvot īstu, atjaunojošu iedvesmu? Vai var vienlaicīgi pa īstam mīlēt mākslu un cilvēkus, nenodarot nevienam pāri? Šos jautājumus uzdod režisora Toma Treiņa iestudējums Kad mēs mostamies, kas 18. un 19. augustā būs skatāms Valmieras teātra Kurtuvē. Izrādes pamatā ir Henrika Ibsena 1899. gadā sarakstītā luga Kad mēs, mirušie, mostamies. Izrāde ir teātra dāvana aktierim Rihardam Rudākam 80. dzimšanas dienā. Ibsena tēlnieka Ārnolda Rūbeka jautājumi viņam ir dziļi personīgi, jo aktieris savu radošo enerģiju Valmieras teātrim velta gandrīz 60 gadu.

Silvija Radzobe grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri Rihardam Rudākam veltīto portretu ir nosaukusi Oļģerta Krodera ideālais aktieris. Arī šajā intervijā daudz runājam par Kroderu, bez kura, Rudāks pieļauj, viņš nemaz nebūtu izveidojies par aktieri.

"Iespējams, kaut kāds mazohisms tas ir, lai gan mēs to nekad tā nesaucam un nekvalificējam," par savu profesiju saka Valmieras teātra meistars.

Mikus tēvu Pazudušajā dēlā viņš vairs nespēlēšot: "Tur arī paaudzes nomainās. Pamazām jau jātaisās."

Jūs abi ar simtgadnieku Jāni Kubili esat Neretas puikas?

Jā. Tā ir sakritība.

Vai ceļi Neretā kādreiz ir krustojušies?

Ar 20 gadu starpību vairs nemaz nekrustojās. Es tik atceros, ka viņš kādreiz brauca viesizrādēs, viņam Neretā vēl bija ģimenes locekļi. Kubilis gāja pa ielu, es jau toreiz uz teātri drusku cerēju, bet man bija liela godbijība un pietāte – nepiegāju klāt. Mūsdienu jaunieši droši vien pieietu klāt un parunātos.

Visticamāk, uztaisītu kopīgu bildi telefonā.

Jā, un nobildētos. Cieņa pret Jāni Kubili palikusi līdz šai dienai. Viņš kā neretietis ar savu stāju atstāja iespaidu, veidoja manu izpratni, kādam vajadzētu būt aktierim. Vairāk klausījos Radioteātri. Tajā laikā nebija citu masu līdzekļu. Kubilis ļoti daudz spēlēja Radioteātrī. Tas viss ir palicis atmiņā.

Jums ir atpazīstama, nedaudz dziedoša, īpatni melodiska balss. Vai veidojat tēlu arī balss līmenī, meklējot citas krāsas savās intonācijās?

Grūti pateikt. Ceļi ir tik dažādi. Jā, zinu, ka mana balss ir tāda, kas dažus stipri uzrunā, un viņi to atceras. Man daudzas reizes ir teikuši – tieši jūsu balss ir tā, kas piesaista uzmanību. Ir arī, kas mani par to kritizē. Kad strādāju pie lomas, par to nedomāju. To ir ļoti grūti izstāstīt, katrs tēls top individuāli un atšķirīgi. Katrreiz viss jāsāk no jauna, un visi līdzekļi tiek pārvērtēti. Prieks rodas, kad esi sev izvirzījis kādu grūtu uzdevumu un ir izdevies to sasniegt. Tad ir gandarījums.

Vai skaidri sajūtat brīdi, kad jūsu varonis piedzimst un – otrādi – kad nepiedzimst?

Jā. Noteikti. Tā notiek. Tu mēģini, mēģini, mēģini, tepat jau kaut kur ir, bet vēl nav, meties ar visu flammi iekšā, un tad pēkšņi kaut kas notiek, kaut kas atnāk vaļā, un aiziet. Ja neizdodas?... Ir arī tādi tēli, kas ir no tevis tik tālu, ka liekas – tas nav man. Aktieri vienmēr pavada neapmierinātība ar savu darbu, tādu aktieru, kas ir apmierināti ar sevi, ir ļoti maz.

Pašapmierināti premjeri mūsdienu teātrim nepiestāv, vai ne?

Jā, mums vairāk ir ansambļa kultūra. Priecājies, ka esi iekšā unisonā, ka tava partitūra tur ir ierakstīta un skan.

2019. gadā saņēmāt Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu, bet esat viens no laimīgajiem aktieriem, kas pēc šī godinājuma turpina krāt savu lomu pieredzi. Jaunākā – tēlnieks Rūbeks – šķiet smaga, sevi preparējoša loma, kas jums, visticamāk, liek pārvērtēt arī savu mākslinieka mūžu un izvēles. Lūdzu, pastāstiet, par savu interpretāciju.

Izlasot lugu, man domas gāja līdzīgā virzienā. Es domāju, ka Rūbeks kaut kādā ziņā tiek sodīts, ka viņš ir nodevis savus mākslas principus – jaunības degsmi mākslā, radīšanas un meklēšanas impulsus. Viņš zināmā mērā ir aizgājis amatnieciskumā. Man bija sajūta, ka Dievs viņu par to soda. Mūža beigās liek pārvērtēt un veikt ārkārtīgi krasu dzīves pārmaiņu. Ne velti Ibsens viņus sūta kalnos. Ibsens daudzus varoņus mūža beigās aizsūta kalnos, tur visbiežāk viņi aiziet nebūtībā.

Bet kaut ko sapratuši?

Bet kaut ko sapratuši un pārvērtējuši. Viņi aiziet kā jaunā dzīvē. Tā varbūt ir cita dimensija. Mūsu izrādē, kad sākām mēģināt, sapratām, ka Ibsens šajā pēdējā dramatiskajā epilogā ir ielicis tik daudz tēmu! Tu paņem vienu un sāc attīstīt – tā ir viena luga. Tad paskaties, ka ir vēl cita tēma, sāc to izstrādāt un atkal saproti, ka tā vēl nav visa luga. Nav iespējams izsmelt un savienot visu, kas tajā lugā ir iekšā. Jāizšķiras par kaut ko vienu. Spēcīgi izrādē darbojas arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ar savu dekorāciju, kur kalni viņam ir nepabeigtie molberti un neradītās skulptūras. Viņš noliek Rūbeku balta kvadrāta priekšā. Man liekas, tā ir tik spēcīga zīme! Ibsens liek lugā nākt virsū lavīnai ar vētras dārdiem un aprakt Rūbeku, bet mums likās, ka tie nemaz nav vajadzīgi – labāk, lai viņš paliek dzīvs vai miris balta kvadrāta priekšā, kas reizē ir cerīgs un arī bezcerīgs.

Vai jums pašam kādreiz ir bijis risks ieslīgt amatnieciskumā?

Mūsu teātrī vienmēr ir bijusi tik spēcīga un radoša režija. Man ir bijis gods strādāt ar tik daudziem dažādu uzskatu režisoriem, un nevarētu teikt, ka tā būtu problēma. Tu jau sāc pierast pie viena režijas stila un domām, ko konkrētais režisors akumulē, un tad nāk kāds cits, jauns, kaut kas pilnīgi negaidīts. Atliek tikai aizrauties. Ja ir režisors, kurš grib tevi ņemt par līdzautoru, tā ir liela laime, jo tad jūs kopā esat radītāji un meklētāji, kā labāk izteikt autora domu un režisora uzskatus un kredo. Tādā ziņā man ir palaimējies.

Jums laimējies arī tajā ziņā, ka lomas likušas saskarties ar augstas raudzes dramaturģiju un literatūru. Reizēm šķiet, ka aktierim īsti nav laika domāt savas privātās domas, bet jāapcer tas, ko uzrakstījis dramaturgs. Vai tas jūs ir veidojis arī kā cilvēku?

Noteikti tā notiek. Ja autors tevi uzrunā, tad jau viņš tevi arī paņem un ved, liek urdīties un meklēt. Ja nepaņem... Tādi gadījumi arī notiek. Dažas personas nav izdevies atslēgt tādā kvalitātē, lai varētu teikt, ka tas ir mans. Biogrāfijā ir palikuši dramaturģijas darbi, kas man ir svešāki. Daži tēli no manis paša un manas būtības ir stāvējuši diezgan patālu. Es varbūt uz dzīvi skatos pavisam savādāk – mierīgāk, vienkāršāk, pielaidīgāk, gaišāk, laipnāk – nekā tie tēli, kuri reizēm man ir bijuši jāspēlē. Uz skatuves es noteikti esmu asāks nekā dzīvē. Arī negantāks (smejas).

Senākā intervijā interesanti esat teicis, ka tēli ar savām problēmām un konfliktiem jūs ir piespieduši būt drūmākam. Vai tas nav upuris? Kā vārdā jūs esat ar mieru būt drūmāks, nekā esat?

Tā ir tā teātra inde. Tā ir teātra mūza, kas piespiež viņai kalpot. Ja tu viņai nekalpo ar visu sirdi un dvēseli, viņa atriebjas. Tas ir viss izskaidrojums, pavisam vienkāršs.

Vai viņa jums arī kādreiz ir atriebusies?

O, es domāju, ka viņa to prot! Tāpēc vienmēr esmu godprātīgi centies izdarīt visu, ko prasa, lai arī reizēm tas ir bijis jādara ar sakostiem zobiem un nosoloties sev, ka nekad vairs! Tik un tā – paiet kaut kāds laiks, tu nomierinies un atkal meties iekšā. Skan ļoti abstrakti un poētiski, bet es tā domāju. Tur ir sava maģija, vilkme, ko vārdos nevar izskaidrot.

Vienmēr uzsverat, ka esat bezgala pateicīgs Oļģertam Kroderam. Vai esat kādreiz domājis, kāds būtu jūsu aktiera liktenis, ja jūs nebūtu satikušies?

Man liekas, ka es to teicu Mārtiņam Eihem filmā Piektais Hamlets. Man brīžam ir licies, ja Kroders manā dzīvē nebūtu ienācis kā režisors, iespējams, es nemaz nebūtu izveidojies kā aktieris. Pieļauju tādu varbūtību. Tā brīnišķīgā atbrīvotība, ar kādu viņš pie tevis piegāja! Tā ārkārtīgi lielā erudīcija un intelekts, kas viņam piemita! Tas tā varēja uzrunāt un paņemt! Galvenais, ka Kroders tev vienkārši uzticējās. Tā ir brīnišķīga īpašība, kas ne vienmēr ir visiem.

Teātra ļaužu atmiņās klīst nostāsti, kā Kroders mēģinājumos esot gulējis un ļāvis visam notikt šķietamā pašplūsmā. Kā jūs atceraties mēģinājumus pie Krodera?

Tā jau īsti nebija. Es atceros, ka jaunībā viņš uz mēģinājumiem nāca ar milzīgām, piecus centimetrus biezām mapēm blakus eksemplāram, ko viņš bija sastrādājis pa naktīm. Mēģinājumā Kroders vairs nemeklēja atbildi mapēs. Tā viņam jau bija. Galvenais, ko Kroders teica, – nav jādod atbilde, ir jāuzdod jautājums. Un jāzina, ko es ar savu darbu gribu jums pateikt, kā vārdā es jūs uzrunāju. Un nevis – kā!!! Viņam bija liela dzīves pieredze, erudīcija, viņš perfekti pārzināja visu dramaturģiju un literatūru. Viņam šīs mapes vairs nebija vajadzīgas, vēlāk viņš varēja arī zināmā mērā atslēgties. Man prātā ir gadījums no mēģinājuma jaunībā. Kroders staigā riņķī pa zāli, nevis sēž, kā parasti režisori to darītu, un velta visu uzmanību skatuvei vai nelaiž tevi nost no intonācijas. Un tā nu, lūk, Kroders staigā pa zāli un šaudās ar mazu bērnu pistolīti. Es brīnos: "Nu kā tas sanāk? Tu tak tagad neredzi, kas uz skatuves notiek." Kroders, paceļot pistolīti, atbild: "Bet es dzirdu!" Tur arī visa patiesība un gudrība – dzirdēt! Acis vēl var apmānīt, bet dzirdi apmānīt nevar. Kroders dzirdēja, vai ir patiesi vai falši.

Ja jūs šodien ar Kroderu vēlreiz taisītu Hamletu, kāda būtu virsjēga? Vai Kroders joprojām iestātos par nevardarbīgo pretošanos un humānismu brīdī, kad ukraiņi ar ieročiem rokās atkaro savu zemi?

Kroders tos Hamletus taisīja tik daudz, katrreiz slēdza vaļā savādāk. Nevardarbīgā pretošanās tēma, domāju, atkal būtu problēma, kas tagad viņu izaicinātu, un viņš to noteikti risinātu. Varbūt atkāptos no sava pirmā uzstādījuma par antivarmācību. Kroders uzdotu jautājumus, bet domāju, ka atbildes neuzspiestu. Šodien, kad redzam, ka nav aiztures pret varmācību, atbildi meklējošu jautājumu būtu daudz.

Cik daudz, jūsuprāt, tieši mākslai vajadzētu atsaukties uz notikumiem sabiedrībā?

Aizgājušajos laikos mākslai bija visai publicistiska pieeja materiālam. It īpaši nasks un malacīgs uz to bija Valentīns Maculēvičs. Viņš visu aktuālo uzreiz gribēja likt augšā uz skatuves, lai cilvēki domātu un atsauktos. Šodien? Nezinu. Dzīve ir tik bieza, tik nepastāvīga, ka diez vai teātris publicistiskā manierē var tai izskriet līdzi. Teātrim tomēr jāturas pie filozofiskām vērtībām, pie jautājumiem, ko izrāde ierosina un liek pārdomāt, nevis tūdaļ aktīvi skriet mītiņā vai vēl kādā citā akcijā. Kaut gan bija periods, kad teātris bija saucējs. Tāda saucēja balss. Reizēm arī tuksnesī.

Parunāsim par pašu sākumu Valmieras teātrī. Jūs ierodaties kā jauns aktieris tūlīt pēc studijām, sapņu un ambīciju pilns, un Pēteris Lūcis Trīnes grēkos jums iedod deviņgadīga puikas lomu. Aktieri gan apgalvo, ka neesot lielu un mazu lomu, bet pats esat teicis, ka toreiz pārāk priecīgs nebijāt.

Jā un nē, tik traki jau nav. Lūcis bija brīnišķīgs cilvēks, bet viņš dzīvē bija arī liels aktieris. Viņam patika uzsvērt, ka viņš pats veidos tevi par aktieri, nevis kā Vera Baļuna, kura fakultātē mūs mācot. Viņš šausmīgi sēdēja uz frāzēm, un nekad nevarēji trāpīt viņa intonācijā. Man vecie aktieri teica – nu vai tu nevari nokopēt viņa intonāciju? Bet es negribu nokopēt viņa intonāciju! Gribu izdzīvot tēlu tā, kā es to saprotu. Man par pārsteigumu zinu arī tādas reizes, kad Lūcis nesēdēja uz frāzes, bet izrādē, ko taisīja, pats bija iekšā kā skatītājs. Viņu no sirds aizrāva tas, ko tu dari un kā tu dari. Kopā ar viņu strādājot, pamanīju to ne reizi vien. Lūcis bija liela personība. Mēs kā jaunā paaudze drusku par tām frāzēm pasmīkņājām. Bet, ja tu pareizi runāsi, – pareizi darbosies, un, ja tu pareizi darbosies, – pareizi runāsi. Tāds ir mans atzinums no Lūča skolas.

Nākamgad vasarā Valmieras teātris cer sagaidīt izremontētas teātra telpas un jaunu zāli? Vai jūs paspējāt vēl piedzīvot t. s. zaļo šķūni?

Jā, kā tad! Mēs tajā zaļajā būdiņā, kā reizēm himniski dziedājām, tak nostrādājām ļoti daudzus gadus. To nojauca tad, kad man jau bija tuvu pie piecdesmit. Tad kādus desmit gadus muļļāšanās bija briesmīga. Smags periods iestājās arī tad, kad 90. gados bija tāds pamatīgs juku laiks, teātriem bija šausmīgi grūti izdzīvot. Atsevišķus teātrus tajā laikā likvidēja. Bija jau tuvu tam, ka tūliņ, tūliņ aiztaisīs ciet, un viss, nevarēs vairs pavilkt, bet mēs kaut kā izsitāmies. Tas viss bija uz mūsu pleciem un nerviem.

Valmieras teātris vienmēr ir daudz braucis viesizrādēs. Īpašs fenomens ir Pētera Lūča, vēlāk Vara Braslas pārstudētā dziesmuspēle Meldermeitiņa ar Ivara Vīgnera un Jāņa Petera dziesmām, kura visās Latvijas estrādēs nospēlēta vairāk nekā 300 reižu. Kā jūs atceraties brīvdabas viesizrāžu pieredzi?

Nevaru simtprocentīgi apgalvot, bet man šķiet, ka Meldermeitiņa Valmieras teātra vēsturē ir pulcējusi vislielāko skatītāju skaitu. Kad mēs braucām pirmajā gadā, tas bija fantastiski! Tas bija kā Dziesmu svētkos. Tā bija latviska dziesmuspēle. Cilvēki pēc tā bija tik izslāpuši! Tieši tur es pamanīju, ka Lūcis sēž un priecājas nevis par to, ko viņš pats ir uztaisījis, bet kas tur ir piedzimis, kad apvienojas visi tie komponenti – aktieru aizrautība, arī modernais mūzikas skanējums. Mūzika bija fantastiska! Tā cilvēkus ar savu enerģiju cēla.

Kāds bija viesizrāžu laiks no sadzīves viedokļa?

Pirmajos gados diezgan ilgi bija tā, ka tehniskie darbinieki, kuriem vajadzēja ātrāk uzbūvēt, gulēja saliekamajās gultiņās un viena daļa aktieru arī gulēja gultiņās, bet viena daļa – viesnīcās. Tas bija tad, kad sāku strādāt. Vēlāk, kad pa Latviju bija vairāk sabūvētas viesnīcas, pamazām pārgāja tikai uz viesnīcām. Tajās bija problēma tikt iekšā. Salmu laiks jau nedaudz bija atkāpies. No veco aktieru nostāstiem zinu, ka tā bija pēckara gados. Latvija pēc kara bija ļoti nabadzīga. To es piedzīvoju un zinu, kā nabaga kolhozi nīkuļoja. Braucām no skolas rudenī talkās, arī gulējām salmos. Nebijām izlepuši. Kad veda uz Rīgas izrādēm, kaut kā satuntuļojušies braucām ar smago mašīnu ar koka soliem un virsū brezenta būdu. Atceros, tikām vesti uz Spēlēju, dancoju, uz operu, atceros Faustu, Skroderdienas Silmačos, Zelta zirgu Jaunatnes teātrī. Skolotājiem bija griba pavērt mūsu apvārsni.

Valmieras teātrī ir ienākusi jauna aktieru paaudze, kuru ietekmējis pavisam cits laikmeta fons. Kā jums veidojas ar viņiem cilvēciskais kontakts un kopradīšana? Iznāk kādreiz arī par dzīvi parunāties?

Sākšu ar atkāpi. Kad es ienācu teātrī, starp vecajiem un jaunajiem aktieriem bija ļoti liela distance, iespējams, manas pietātes un cieņpilnās attieksmes dēļ. Nevarēja atļauties – ei, tu tur! – vai kaut kā tamlīdzīgi. Bija respekts. Man likās, ka tas tā kopā darīšanai īsti neder. Kad es pats jau biju tajos gados un jaunie nāca iekšā, centos pret visiem izturēties ārkārtīgi pretimnākoši un uzrunājoši. Neesmu centies pamācīt, kas tev būtu un kā tev būtu jādara. Ja man kāds kādu padomu ir vaicājis, es, protams, esmu padomājis un devis savu atzinumu, bet uzbāzies nekad neesmu. Es savu labvēlību pret jaunajiem aktieriem esmu saglabājis un domāju, ka viņi pret mani arī izturas ar pietiekamu labvēlību un cieņu. Bet starpā nāca tas nelaimīgais kovids, un mēs vairāk vai mazāk bijām aiz maskām. Abpusēja zināšana par otru jau notiek tad, kad tu kopā mēģini, strādā pie lugas, pārrunā visus šodienas jaunumus. Ja tu satiecies tikai koridorā... Mums ir sirsnīgas, labas attiecības. Viņiem bijuši ļoti labi skolotāji – Mihails Gruzdovs bija brīnišķīgs, viņš bija dzimis pedagogs. Indra Roga par viņiem rūpējas vēl tagad. Paaudzes teātrī kopumā krasi ir nomainījušās. Tā ir cita paaudze, cita domāšana, cits skats uz dzīvi, cita reakcija. Daudz ātrāk uztver notikumus. Es nerunāju par mūsu jaunajiem, bet šis laiks mākslā ienes arī paviršību – nostrādāts detaļās vizuāli un muzikāli perfekti, uz aci un ausi, bet paviršība rodas dramaturģiskā materiāla atslēgšanā. Drusku pa virsu. Tā pasaulē ir modes lieta – visas operas, kurās pārģērbj mūsdienu drēbēs. Būtībā jau ir svarīgi to problēmu, kas ir dramaturģijā, atklāt mūsdienīgai saprašanai, nevis radīt mūsdienīgu vizuālu bildi. Kā jau Kroders teica – nevis kā, bet ko.

Leģendārā pasniedzēja Vera Baļuna esot jūs mudinājusi studēt tālāk humanitārās zinātnes?

Viņai tā ideja varbūt radās tāpēc, ka viņa piedalījās valsts eksāmenā filozofijā un es izvilku laimīgu biļeti, šo darbu tik tiešām biju izlasījis, jo tas bija ļoti interesants. Es pārvaldīju šo tēmu un varēju brīvi izteikties. Baļuna izdomāja – Mazais, tu būsi zinātnieks. Toreiz diploms bija jāatstrādā, gadu nostrādāju Valmierā. Baļuna mani vēlreiz sauca uz pārrunām un teica: "Mazais, padomā, ko tu dari! Es tev silti iesaku – brauc uz Maskavu un studē institūtā estētiku, ko tu tur Valmierā vārties pa salmiem!" Tie bija viņas vārdi. Bet es negribu to estētiku. Es gribu psiholoģiju. To Maskavas teātra institūtā tajā laikā neviens nepasniedza. Tā nebija aktuāla. Ja tur būtu iespējams studēt mākslas psiholoģiju, kas to zina, varbūt es arī būtu aizbraucis. Domāju, ka psiholoģija teātrī ir ļoti būtiska un svarīga. Brīnos, ka tagad ir tik daudz praktisko psihologu, bet neviens līdz šim nav pa īstam ieinteresējies par teātra specifiku. Tur nu gan būtu ko darīt jebkuram psihologam. Pēc Staņislavska sistēmas strādājošie aktieri nāk no pārdzīvojuma skolas. Tā aktiera garīgajai veselībai nodara diezgan daudz arī pāri. Visas lomu atliekas, ko esi sadzīvojis... Ne vienmēr tu simtprocentīgi tiec vaļā. Tā ir diezgan liela problēma, jo tas viss tevī guļ. No tā ir jātiek vaļā. Tagad vairāk iet uz formas meklēšanu, līdz ar to aktieris vairs tik daudz nepārdzīvo. Viņš to kompensē ar formu un kaut ko citu. Saturu jau teātris tāpat atdod, bet dzīvus nervus izpildītājiem neplēš.

Tāpēc aktieru vidū tik liela un sāpīga problēma ir alkoholisms?

Arī tas, un tā bieži ir noticis. Tā ir vajadzība pēc atslābuma. Ir jau arī pozitīvas emocijas – spēlē prieku, laimi –, bet ir arī ļoti daudz drūmu variantu. Reizēm tā diena, kad tev ir izrāde, ir norakstīta. Atceros, kad Ināra Ieviņa savā laikā spēlēja Mēdeju, teica – es tajā dienā neko nevaru darīt. Jau no rīta. Tu no rīta pamosties un jau sāc sevi noskaņot vakara izrādei.

Vai režija jūs nav vilinājusi?

Izlasot kādu lugu, es ļoti spilgti esmu redzējis izrādi vīzijā, iztēlojies, kāda tā būtu uz skatuves manā interpretācijā. Ļoti labi apzinos, ka režija ir vardarbīga profesija. Tev ir jāpakļauj ar visiem līdzekļiem, ar kādiem tu proti, vari un operē. Ir jāpakļauj, lai nonāktu pie tāda rezultāta, kādu tu gribi. Manī nav šīs vardarbības. Es nedomāju "vardarbīgs" sliktā nozīmē. Tas nenozīmē sadismu. Kroders absolūti nebija vardarbīgs, tas tikai pierāda manu vārdu patiesumu, jo viņš bieži vien netika galā. Kroders tik ļoti uzticējās, disciplīna mēģinājumos viņam stipri kliboja. Lielākais, ko viņš atļāvās, kad atnāca paskatīties izrādi un redzēja, ka kaut kas neiet tā, kā vajag, – pielika pie sienas paziņojumu: "Turpiniet tādā garā un tad jūs drīz vien kļūsiet par Pampāļu tautas teātri." Tas bija pats stiprākais, ko viņš varēja pateikt. Bet nekad jau nav likuma bez izņēmuma.

Pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums par aktieru pārvilināšanu no viena teātra uz citu. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā? Vai jums arī ir bijis jāizdara šādas izvēles?

Sāksim ar to, ka aktieri jau nav dzimtcilvēki. Jā, piederība teātrim – tā ir ārkārtīgi svēta kategorija, bet šajā piederībā jau nav teikts, ka tajā viss ir mūžīgs. Teātris ir ļoti nepastāvīgs un mainīgs. Aktiera liktenis ir atkarīgs no tik daudziem komponentiem. Tā ka nevar viņam liegt brīvu izvēli. Mani arī aicināja, bija jāizdara dažādas izvēles. Bija pat tāds brīdis, kad bija jāizdara izvēle, vai es negribētu kļūt par direktoru. Izvēle ir bijusi tāda, ka esmu saglabājis status quo.

Vai tā bija grūta izvēle?

Neteiktu, ka pārāk grūta. Sēžot aizkulisēs un gaidot galavārdu, atlika iztēloties, ka tas vairs nekad nenotiks, un ar to arī pietika.

Vai fakts, ka abi ar aktrisi Skaidrīti Putniņu esat gan kolēģi, gan dzīvesdraugi, vairāk ir palīdzējis vai traucējis?

Esmu Dievam pateicīgs, ka līdz šai dienai varu ieiet teātrī pa dienesta ieeju un ka man ir mīļa sieva – Skaidrīte un brīnišķīga meita – Dana, un ka es viņām esmu vajadzīgs un man viņas ir ļoti vajadzīgas. Teātris man arī pagaidām ir vajadzīgs. Vai es tam ilgi būšu vajadzīgs – to es nezinu, to nekad nevar uzminēt. Mēs kopā ar Skaidrīti kā partneri neesam nemaz tik daudz spēlējuši. Savā laikā Trīs māsās spēlējām Irinu un Tuzenbahu. Man ļoti patika, ka varēja apvienot neapvienojamo – to, ka viens cilvēks tiecas, bet otrs nespēj atbildēt. Esam kopā spēlējuši arī Spītnieces savaldīšanā Katarīnu un Petručo. Medņa ligzdā biju negatīvais tēls Georgs un viņa bija galvenā varoņa meita. Es biju tas pāridarītājs. Pāri darīt ir grūti. Tad uzreiz iestājas kaut kāda kontrole, barjera. Tāpēc es uz šo jautājumu nevaru viennozīmīgi atbildēt. Gan palīdzējis, gan traucējis.

Jums ir lietuviešu izcelsme?

Jā, tāpat kā Kubilim, un arī vienāds tēva vārds. Gan viņa, gan manu tēvu sauc Longins. Tāda sakritība.

Vai jūs jūtat sevī lietuviešu asinis?

Jā. Tas ir grūti izskaidrojams. Es patiešām to esmu jutis. Visu mūžu esmu nodzīvojis Latvijā, gājis latviešu skolā, esmu salatviskojies, kā saka paši lietuvieši. Viņu vidē man rodas kaut kādas citas emocijas. Man ir tādas kā brālības jūtas pret pilnīgi svešiem cilvēkiem. Domāju, ka tā ir tā asins balss. Gribu viņus vairāk pat tā kā apskaut, emocionālāk izrādīt draudzību, sirsnību. Bet dzīvoju es taču visu mūžu Latvijas mākslā un kultūrā. Vispār jau tas nav nemaz tā vienkāršojami.

Valmieras teātrī ir sākusies 101. sezona. Kas, jūsuprāt, ir Valmieras teātra īpatnība un savdabība?

Sāksim ar to, ka ilgus gadus Valmieras teātris bija trīs teātri vienā – Lūča teātris, Krodera teātris un Maculēviča teātris. Ķimeles teātris – tas bija tuvāk Kroderam. Vēlāk – Feliksa Deiča teātris, Vara Braslas un Mihaila Gruzdova teātris. Cik dažādi teātri! Dzīvi organismi, kas visu laiku vārās un akumulējas. Tur nav projektu teātru smakas. Latvijas teātriem projektu teātri, man šķiet, būs iznīcinoši. Svarīgi, lai viss notiktu no cilvēku brīva prāta un gribas radīt un uzrunāt skatītāju, sniegt viņam dažādas pieredzes modeļus, jo cilvēks jau nespēj visu dzīvē pieredzēt un izdzīvot. Bet, kad skatītājs skatās tos modeļus, ko viņam rāda, viņš kļūst pieredzē bagātāks. Elementāri. Ja skatītājs izseko līdzi Hamleta dzīvei, viņš par Hamleta tiesu šo dzīvi jau ir pieredzējis pats.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja