Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +9 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Mākslas telpa nav utopija – intervija ar Rīgas mākslas telpas galveno kuratori Ingu Šteimani

Vēl tikai pirms pusgada tika vēstīts, ka Rīgas mākslas telpa nespēj pastāvēt un to slēgs, ka tās izdzīvošana ir utopija. Bet tagad te atkal notiek izstādes: tikko atklāta vērienīga gleznotājas vecmeistares Ritas Valneres mūža personālizstāde. Blakus mazajā zālē tiek iekārtota multimediju mākslinieka Jāņa Garanča darbu ekspozīcija. Kā tas iespējams? - jautāju abu izstāžu kuratorei Ingai Šteimanei, kura kopš šā gada ir Rīgas mākslas telpas galvenā kuratore.

Inga Šteimane. Brīdī, kad izskanēja ziņas, ka viss jūk un brūk, tā arī bija, jo Kultūras aģentūra, kas bija izveidota Rīgas domes paspārnē, tika likvidēta tāpat kā pārējās aģentūras valstī. Radās jautājums par Rīgas mākslas telpas likteni. Risinājums bija - dome deleģēja SIA Rīgas nami maksāt par šo funkciju. Un Rīgas nami to dara - maksā par kultūras funkciju.

Nav tādas Dāmokla zobena sajūtas, ka katra izstāde var būt arī pēdējā?

Nē. Jau plānoju nākamo gadu, un mani nebrīdina, ka to nevarētu darīt. Protams, par naudu ir jācīnās. Arī savā kolektīvā. Bet nav tā, lai sacītu: nē, tagad nerāmēsim šīs gleznas un izliksim noskretušas. Katras lielas izstādes sagatavošana prasa vismaz 10-15 tūkstošu latu. Šogad tādas bijušas jau divas. Cits jautājums, ka varbūt jāturpina sarunas ar domi, lai dome varētu atrast naudu tieši savā budžetā.

Kā izlēmi nākt un riskēt?

Ja ļoti gribas un ir iespēja mēģināt, jādara. Izstādes esmu veidojusi kopš 90. gadiem un dažādos līmeņos, ekstravagances un nopietnības pakāpēs. Divdesmit gados pieredze ir uzkrājusies, un man liekas, ka tagad es patiešām zinu, kā to vajadzētu darīt. Varu novērtēt gan mākslinieku, kuram ir 80 gadu, un varu novērtēt arī divdesmitgadnieku, kurš nāk ar pirmo skici. Es arī redzu, kā ar viņiem kopā strādāt

Ja runā par misiju, man tā ir veidot laikmetīgās mākslas pēctecības apziņu. Laikmetīgā māksla jau nav tikai tas, ko kāds vakar uztaisījis un atnes. Tam ir saikne ar to, kas radies pirms gada, un ar to, kas radies pirms 10 vai 20 gadiem. Pēdējā laikā bija palicis ēnā, ka laikmetīgā māksla arī dzīvo no pēctecības, tā nerodas no nekurienes. Tāpēc man patīk veidot tādas lielas monogrāfiskas izstādes kā šī Ritas Valneres izstāde, jo uzskatu, ka viņas darbi, kas radušies pat 2010. gadā, arī ir daļa no laikmetīgās mākslas. Jautājums ir tikai par spēju interpretēt un ieraudzīt laikmetu tādā māksliniekā, kurš strādājis pusgadsimtu un bijis slavens un pārstāvējis laikmetu pirms 30 gadiem. Ko nozīmē viņa māksla tagad? Darbs ar laikmetīgo mākslu ir intelekta pārbaude: cik dziļi tu saproti mākslu, cik tu spēj sekot autoram un kā vari viņu interpretēt. Tas ir kuratora darbs. Nevis, kā vari interpretēt vulgārā mārketinga izpratnē, kā mēs tagad to pasniegsim, bet tieši atrast un sajust, kas tas ir. Pasniegt no ārpuses, ka «šis ir tas», lai gan patiesībā tā nav - tas nestrādā. Tā arī nerodas īstas lielās zvaigznes pasaulē. Gleznotājs Lisjēns Freids nav interpretējams ne ar kādiem mārketinga trikiem. Viņa māksla piedāvā konkrētu saturu. Jautājums tikai, vai mēs spējam pasniegt publiskajā telpā, kas tas patiešām ir.

Un kas patiešām ir Rita Valnere un viņas mūža devums Latvijas mākslā?

Rita Valnere ir tāda māksliniece, kurai arī 10 baušļi ir sociāla parādība. Sociālā kritika vai sociālā sāpe, ko viņa joprojām pauž savos darbos, nav plakanā «sociāli aktīva» mākslinieka līmenī. Viņai tas ir vispārcilvēciski. Arī baušļus varam interpretēt kā sociālu kritiku, jo tur norādīts, kā mums citam ar citu komunicēt. Mēdz teikt, ka Ritai Valnerei nav robežu. Tiklīdz viņa atrod vienu stilu, tā pati to noliedz, kāpj pāri un meklē nākamo - attīstās, pati sevi noliedzot. Tam var piekrist stilu nomaiņas aspektā, savukārt esmu pamanījusi, ka ir robeža, kuru viņa strikti ievēro. Māksla viņai ir nevis sava ego pašizpausme, bet saruna par kaut ko. Par noteiktu tēmu, vai arī tā ir veltījums kaut kam. Neviens viņas darbs nekad nespēlē ar tādu noti: lūk, es jums tagad parādīšu! Šo robežu viņa nekad nepārkāpj.

Tātad māksla bez izrādīšanās, demonstrēšanās?

Un pat ne pašapliecināšanās, lai gan visā modernajā mākslā reprezentācijas moments vienmēr ir problēma, jo autors cenšas atšķirties no citiem.. Tas var novest vienkāršā prasmju, meistarības vai pārsteigumu pašapliecināšanas vēlmē. Bet, ja skatās uz mākslu kā uz dziļas un garīgas komunikācijas veidu, tam nav nekāda sakara ar pašapliecināšanos. Domāju, mūsdienās ikvienam māksliniekam ir problēma, kā to sabalansēt: kā pašapliecināšanos līdzsvarot ar to, kas tava māksla ir - komunikācija garīgā pasaulē.

Kā māksliniekam būt mūsdienu agresīvajā ambīciju pasaulē, ja viņš tomēr nevēlas izaicināt, kaitināt, provocēt, pārsteigt?

Mani pārliecina filozofa un mākslas teorētiķa Borisa Groisa atbilde, ka laikmetīgās mākslas situācija ir tīkls, kas pats sevi tur. Māksliniekiem, kuri to veido, pašiem jārūpējas par tīkla līdzsvaru. Lai nebūtu tā, ka kādā krustpunktā tiek pārsniegta jauda vai svars un tīkls tiek saplēsts un norauts lejā. Liekot savu jauno akcentu un provokāciju, izaicinot vai noliedzot, tev jāpatur acīs un prātā viss pārējais, kas notiek. Jālīdzsvaro savs ieguldījums, lai tu pats nesaplēstu tīklu, savu vidi. Tā varbūt vari ar savu patiesību pavērst lielo kustību citā virzienā.

Tas sasaucas ar Karla Popera teikto par demokrātiju, ka tā ir labākā no sliktākajām formām tāpēc, ka ir novēršama un pārveidojama bez asins izliešanas. Tā ir vienkārša un praktiska atbilde. Nevajag sūdzēties un gausties par demokrātiju. Vajag domāt, ko pats esi darījis labākas demokrātijas vārdā.

Demokrātija tavā kuratores darbā ir tas, ka blakus Ritas Valneres mūža darbiem rādi Jāņa Garanča multimediju mākslu?

Lielā zāle prasa lielas, monumentālas izstādes, savukārt mazo zāli es gribētu paturēt tikai un vienīgi ekskluzīvām mākslinieku personālizstādēm: viens projekts, jauna ideja. Mazā zāle, klasisks baltais kubs, tam ir ļoti piemērota, lai prezentētu un pārbaudītu vienu aktuālu, svaigu un zaļu domu. Savukārt lielajā gribu attīstīt un akcentēt laikmetīgās mākslas pēctecības apziņu, veidojot izstādes tā, lai būtu kopā jaunākais un svaigākais (kā Valneres gadījumā) ar muzejisko. Tā kādu laiku gribētos strādāt.

Cik plaša un aptveroša ir Valneres ekspozīcija?

Tā ir grandioza. Darbi nāk no septiņiem Latvijas muzejiem. Tostarp Nacionālais mākslas muzejs ar vislielāko krājumu - 34 darbiem, Mākslinieku savienība ar 16 darbiem. Madonas, Jelgavas, Tukuma, Rakstniecības un mūzikas muzejs. Vēl arī darbi no Ģirta Rungaiņa, Aināra Gulbja, Dr. Auškāpa un Gunta Belēviča privātkolekcijas. Negaidīta bija iespēja eksponēt deviņas gleznas no Valsts Tretjakova galerijas Maskavā. Tie aptver visu Valneres daiļrades periodu no 1950. līdz 80. gadu beigām, kad sākās PSRS sabrukums. Sadarbība ar Tretjakova galeriju ir ļoti sarežģīta, jo ir ārkārtīgi dārga, galerijai ir ļoti augstas prasības apdrošināšanā un transportēšanā. To nevar izdarīt bez sponsora. Varbūt tagad, kad Pētera Avena fons ir ierādījis šo ceļu, to varētu izdarīt arī ar citiem māksliniekiem - Egdaru Iltneru, Maiju Tabaku - visiem, kuri radošās enerģijas ziedu laikus pavadījuši padomju laikos.

Es domāju, ka padomju perioda izvērtēšana, ko noteikti var dot arī šī izstāde, prasa gan laiku, gan arī prātu. Nav nekā vieglāka kā visu periodu hronoloģiski norakstīt kā padomju laika mākslu, kura a priori ir piesaistīta politiski definētam mākslas stilam, sociālistiskajam reālismam: veram ciet, sākam no nulles. Īsta māksla ir nesalīdzināmi plašāka un daudzveidīgāka. Manuprāt, ir vērts jautāt, vai tikai sociālistiskais reālisms nav varas dots stila traktējums mākslai, lai savā veidā legalizētu radošo darbību un nevis otrādi, ka mākslinieki to centās piepildīt, zaudējot jēgu par mākslas būtību. Nebūt nē, jo mākslas kritēriji ir ļoti augsti, to redzam arī Valneres izstādē. Manuprāt, ļoti strikti jānošķir tā rezonanse, ko vara pati veidoja ar mākslu, un ko konkrēts mākslinieks, radoši strādājot, veidoja ar varu.

Jānošķir varas interpretācija no mākslas darba patiesās auras?

No patiesā satura. Gatavojot izstādi, neesmu akadēmiskā nozīmē studējusi Valneres daiļradi. Man nav simtiem atsauču un citātu no izlasītā. Taču, ja esmu patiesi saskārusies ar mākslas darbu (un tas nav tikai jautājums par jušanu!), ir sajūta, ka man ir tiesības strādāt ar šo mākslu, ka varu par to runāt. Un ar to varbūt arī metu izaicinājumu priekšstatam, kas vispār ir kurators. Kurators nav tik lielā mērā akadēmisks mākslas zinātnieks, cik mākslas darba lasītājs. Tas, kurš spējīgs visu lielo kopumu strukturēt caur formu. Tieši caur mākslas darbu, nevis tā interpretācijām.

Pēc kādiem kritērijiem izvēlies māksliniekus? Pēc savas gaumes, ego, sabiedrības intereses un pieprasījuma, piemēram, tuvojas kāda mākslinieka apaļa jubileja.

Labprāt gribētu apsēsties pie baltas lapas, paņemt kalendāru un domāt, ko es gribētu. Dzīvē tā nenotiek, bet tas nemazina un nedegradē radošo brīvību. Ritas Valneres izstādes veidošanu es saņēmu mantojumā. Valneres kundze bija nākusi runāt par savas 80. jubilejas izstādi 2009. gadā, diemžēl līdzšinējā Mākslas telpas vadība neredzēja iespēju tādu izveidot. Veicot profesionālo izlūkošanu, es drīz vien biju pilnīgi pārņemta ar šo mākslinieci. Kad ieraudzīju, kādas gleznas viņai stāv mājās un kādi 60. gadu beigu darbi, es atvainojos, stāv šķūnītī Inčukalnā, sapratu: tas ir mantojums, kuru te neviens nezina! Mēs pazīstam Valneri galvenokārt no 70.-80. gadu lielajām alegoriskajām kompozīcijām. Tā kā muzeji izvairījās iepirkt viņas 60. gadu eksperimentus, izstāde mums pavērs vienu otru noklusētu stūrīti viņas daiļradē.

Turpināsi piedāvāt līdzīgus atklājumus?

Man ļoti gribas pārkāpt tikai lokālpatriotisma garu: «Latviešu izstāžu zāles tikai latviešu mākslai!». Tā mēs nekur netiksim. Mums jātiek apritē! Lai māksliniekam būtu iespēja izstādīties ne tikai Latvijā. Gribu, lai izstāžu zāle, kas atrodas, atvainojos, visnotaļ provinciālā Eiropas stūrī, ir pakāpiens Latvijas māksliniekam kontaktā ar kādu nākamo - jau lielāku un jaudīgāku institūciju. Mans sapnis - es beidzot gribu viņus redzēt Venēcijas biennāles kuratora veidotā izstādē. Un es negribu, lai visu mūžu esam tie, kas paši maksā par savu paviljonu. Lai vienreiz atnāk Bīče Kurigere un izvēlas latviešu mākslinieku ekspozīcijai. Domāju, ka institūcijas var daudz darīt, lai mākslinieku beidzot pamanītu. Tagad tas jau sāk notikt, māksliniekus virza galerija Māksla XO un galerija Alma.

Kultūras ministrijai ir starpvalstu vienošanās par sadarbību kultūrā...

Pienācis laiks beidzot saprast, ka kultūras sakari mūs neglābs no provinciālisma. Draudzīgajās apmaiņās tas ir kā nolemts: apmainīsimies ar Poliju vai Zviedriju. Diemžēl tās bieži vien nekādi nerezonē ar profesionālo apriti. Tā darbojas Venēcijas biennālē, Kaseles Documenta, mazākās biennālēs, Bāzeles mākslas tirgū, Ķelnes un citās mākslas mesēs. Kā turp tikt? Varam skatīties, ko darīja Lietuvas galerija Roses and Tulips un ko darīja Alma, kad tika izraudzīta ar tās pārstāvēto mākslinieku Gintu Gabrānu nozīmīgajā ARCO ekspozīcijā Madridē.

Mums pietrūkst izpratnes, ka profesionālie noteikumi nav jāmeklē a priori valsts atbalstā, kaut kādos mistiskos, drošos pasākumos, kurp visi brauksim ar autobusu skatīties. Profesionālā sadarbība strādā tā, ka tu, profesionālis savā vietā, noskaties un izraugies, kas tevi interesē. Šodien saņēmu atbildi no laikmetīgās mākslas kolekcionāru fonda, kas strādā ar laikmetīgās mākslas kolekcionāru uzkrāto bagātību, veido izstādes. Nākamgad mums būs viņu izstāde, ko pērn redzēju Turīnas mesē. Viņi ir ieinteresēti. Pie mums būs arī Vācijas laikmetīgās mākslas balvas Ars Viva izstāde. Balva paredz divas institūcijas Vācijā un vienu ārzemēs. Pagājušajā gadā bija Turcijā, tagad - mēs. Tie ir ļoti konkrēti sakari. Tos man nevar iedot ne Rīgas dome, ne ministrija. Es varu to izdarīt tikai profesionālas komunikācijas ietvaros: ja varu komunicēt ar Ars Viva profesionāli, tad būs.

Vairāk jāuzticas profesionāļiem, nevis jādiktē valsts līmenī no augšas. Ja ministrijā izlems, kur mēs brauksim un metīsim makšķeri, tas būs tikai mūsu pašu avīžu pirmajām lappusēm, kurās mēs paši sevi sauksim par ārkārtīgi veiksmīgiem. Bet neviens cits to nedarīs.

Tavi spilgtākie personiskie iespaidi starptautiskajās izstādēs?

Es sen vairs neceru, ka būs viens mākslinieks, kurš man atklās visu, ko var mākslā izdarīt. Muļķīgi un naivi ir domāt, ka viens var pateikt ko tādu, ko neviens cits nevarētu izdomāt. Jautājums ir, kā tu to saki. Vācijas paviljons Venēcijas biennālē parādīja Rietumu kultūras pašreizējo sajūtu. Lūgšanu pozā uz ceļiem: dodiet mums kādu apjēgu, gaismas staru, ticības graudu, kā dzīvot tālāk. Paviljons bija iekārtots kā katedrāle ar ticību centrā. Ne tikai sakrālā izpratnē. Kas vispār ir māksla XX un XXI gadsimtā? Tā ir ticība noteiktām idejām. Ja ticība zūd, viss apstājas Rietumu domāšanā. Tā bija spilgta metafora - liels, izmisīgs jautājums.

Esi bijusi gan mākslas kritiķe, gan kuratore. Kas kopīgs, un kas atšķirīgs?

Kurators joprojām ir kā kritiķis, vērtētājs, izstādei izvēloties māksliniekus un darbus. Taču, veidojot izstādi, tu jau esi radītājs, kas izveido situāciju, kurā mākslas darbs tiks ieraudzīts. Tad esi jau otrā - mākslinieku pusē. Kopš brīža, kad sāku vadīt laikrakstu Forums (no 2002. līdz 2010. gadam), nekūrēju nevienu izstādi, skaidri apzinoties, ka nevar būt vienlaikus divās pusēs. Ja esi kritiķis, tev jābūt neatkarīgam. Tu nevari strādāt muzejā vai galerijā, jo tad vienmēr būs interešu konflikts. Tā ir Latvijas sāpe. Diemžēl laikraksti nevar vai ļoti reti var uzturēt īstu kritiķi, kurš nestrādā nekur citur: neveido sabiedriskās attiecības, nav producents vai mākslinieks. Bet, ja esi izstādes kurators, tad esi gan mākslinieks, gan producents vienā personā, un kāds tur vairs kritiķis! Ir arī tā, ka šobrīd man jau ir cita valoda, jo tagad par mākslu domāju citās, telpas kategorijās. Valneres darbnīcā skatoties skices, uzreiz telpiski domāju, kā izlikšu izstādē.

Protams, arī kuratores darbā cenšos nobruģēt ceļu uz īsto, patieso vērtību uztveršanu, taču rakstīt varu tikai par lieliem notikumiem ārzemēs. Latvijā mani uztvertu, arī es pati droši vien uzlūkotu citu rīkotās izstādes kā konkurējošs kurators. Domāju, ka viedokļu diskusija būtu daudz labāka, ja kritiķim nebūtu zemūdenes akmeņu, ja viņš būtu pilnīgi neatkarīgs. Lai uz spēles ir tikai tavs profesionālisms, talants, ieguldītais laiks, spēja koncentrēties.

Varbūt tik mazā valstī, kur visi ir draugi, radi, skolotāji un audzēkņi, neatkarīga kritika nemaz nav iespējama?

Strādājot 10 un vairāk gadu, tu diemžēl jau pazīsti lielāko daļu šīs vides: vai nu ir izveidojies nedziedināms konflikts, vai draudzība. Varbūt tas ir profesionālisma trūkums, ja nevaram izveidot metavalodu - ne draudzīgu, ne naidīgu, bet analizējošu pēc būtības. Pat ja rakstot izdodas noturēties, tam, kurš lasa, noteikti neizdosies, jo viss tomēr tiek interpretēts «es tev - tu man» vai «kā tu man - tā es tev!» līmenī, nevis ka mēs kopā spriestu un uzšķiltos par ideju. Tur būtu tas spēks. Nevis ka bakstām vai čubinām cits citu. Nevis publiskajā telpā spēlēt komandā «par» vai «pret» tiem pārējiem, bet interesēties par idejām. Es kā kritiķe Anniņa tomēr neinteresējos par mākslinieku Jāni vai Pēteri. Es interesējos par viņu mākslu, un mēs kopā satiekamies šajā punktā. Lielo kultūru priekšrocība ir telpiska domāšana šādā virzienā.

Pēc Kultūras Foruma un Mākslas Plus slēgšanas krasi izjūti kultūras atspoguļojuma trūkumu?

Var, protams, domāt, ka mēs Latvijā varam atļauties tikai divas klīnikas, ka ir par daudz skolu. Tie ir profesionālu ekonomistu viedokļi, kuros droši vien ir vērts ieklausīties, abstrahējoties no savas sāpes. Protams, nevaru pateikt, ka nepārdzīvoju to, ka Kultūras Forums vairs neiznāk. Protams, pārdzīvoju, jo darīju ar pilnu pārliecību, līdz pēkšņi izrādījās, ka to nevajag. Bet, skatoties kopumā, droši vien no iniciatīvām, kas 90. gados no apakšas lauzās ārā dažādos veidos, radās daudz vairāk, nekā sabiedrība konkrētajā valstī spēj nest. Kultūras ministrija tagad problēmu tādā pašā veidā risina tālāk, izsludinot konkursu par jaunu izdevumu ar nepilnīgu dotāciju. Droši saku, tie 50 tūkstoši latu nerisina neko. Kur ir vēl divreiz piecdesmit, lai darbs neritētu kā pati pēdējā asins lāse? Vai tas tiek darīts populistisku mērķu vārdā vai nedomājot, bet nopietns risinājums tas nav. Esmu astoņus gadus cīnījusies par naudu un zinu, ka viss balstās tikai uz entuziasmu un cilvēku dzīvības spēku: ja viņu nervi tur to, ka viņš neredz naudu perspektīvā ilgāk kā mēnesi uz priekšu. Bet to nevar ilgi izturēt. Kur nu vēl domāt, cik neatkarīgs kritiķis būsi. Tādai mazai dotācijai vairs neticu. Tas ir jauniešu projekts: forši, iedot 50 tūkstošus, lai pusgadā pierāda koncepciju. To varētu uzskatīt par pārbaudes laiku, bet pēc tam jānāk kam daudz nopietnākam - līgumam, kurā atbildība tiek deleģēta un naudas plūsma ir normāla. Kaut vai uz četriem gadiem kā politiķiem. Tad varam vērtēt, vai šie cilvēki ir cienīgi turpināt. Bet trūkumā ikviens var čīkstēt: mums nav naudas, un tāpēc no mums neko nevar prasīt. Tā būs tikai apburtais loks: nevaram prasīt, un nekā arī nav.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja