Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Maija Tabaka: Man vajag gleznot

"Esmu kļuvusi pieticīgāka, vairāk pieklusināta. Mani interesē daudzas lietas, kas agrāk tā neinteresēja," atklāj Maija Tabaka

Es esmu otrā plāna cilvēks. Man nekad nav paticis iet par pirmo, pašā priekšgalā, apgalvo viena no spilgtākajām un ekstravagantākajām latviešu māksliniecēm un sievietēm Maija Tabaka. Šoruden 5. novembrī viņai apritēs 75 gadu jubileja, taču milzīgas personālizstādes nebūšot. Mākslinieces gleznas izklīdušas pasaulē – kur nu kurā, privātās kolekcijās. Dažas no tām apkopotas kompaktā ekspozīcijā, kas piektdien, 11. jūlijā, atvērta Cēsu Izstāžu namā. Izstāde iekļauta mākslas festivāla Cēsis atklāšanas notikumu programmā un būs skatāma līdz 3. augustam. Šoreiz uzmanība koncentrēta uz darbiem, kuri līdz šim izstādēs nav redzēti, ekspozīcija fokusēta uz sabiedrībā pazīstamu personību tēliem.

Man vienmēr licies, ka jūs pati esat ekstravaganta, ļoti spilgta sabiedrības dāma. Jūs nevarēja nepamanīt!

Tas varbūt ir tīri fiziski: es esmu ļoti gara auguma, un tas vienmēr krīt acīs. Vienmēr galvas tiesu pāri citiem. Es tiešām neesmu no tiem, kas lien priekšā. Cenšos būt otrajā plānā. Sēžu mājās un ārkārtīgi daudz strādāju, un tas arī ir tas, kas mani visvairāk interesē.

Arī tagad?

Man ir regulārais dienas ritms. Katru dienu apmēram trīs stundas es gleznoju – tāpat kā mūziķi spēlē klavieru vingrinājumus. Man tas ir nepieciešams, varbūt – atkarība? Man vajag gleznot. Es gribu, man vajag, man patīk. Un, ja vēl iznāk, tad esmu ļoti laimīga. Glezniecībā arī daudz ko nozīmē tehnika. Nevar mēnesi vai divus nestrādāt un tad uzreiz gribēt, lai būtu krāsu mirdzums. Tur taču ir tūkstošiem nianšu, ko no vienas vai divām krāsām var iztaisīt un kā tas spēlē. Ja navvingrinājumu, tas pazūd. Pazūd pirkstu veiklība, krāsu uzliciens. Viss pazūd, ja nestrādā.

Krāsa, tas īpašais, ievelkošais perlamutra gaismas mirdzums jums ir visbūtiskākais?

Krāsai ir iedarbība uz psihi, uz cilvēka garīgo stāvokli. Krāsa pakļauj un attīsta. Es šo vārdu – krāsa – lietoju abstraktā nozīmē. Man ar to strādāt šķiet normāli, kamēr vien varu. Ir daudzi cilvēki, kuriem redzes vai fi- zisku defektu dēļ tas ir liegts. Tad man ir ļoti žēl, ja zinu, ka cilvēks ir talantīgs, bet pašreiz nevar. Glezniecībā ir tā priekšrocība, ka paliek rezultāts. Piemēram, Fluxus mākslā lielākoties rezultāta nav. Paliek tikai fotomateriāls. Cilvēki strādā ar pilnu klapi, bet rezultāts ir gaistošs – tāpat kā teātrī. Protams, koncertus var ierakstīt un performances var nofilmēt, taču tās nepaliek kā lieta – kā glezna, kurai kvalitāte un izpildījums piešķir vērtību.

Tieši jūsu gleznu psiholoģiskās iedarbības fenomenu īpaši uzsvēris mākslas pētnieks Imants Lancmanis. Par krāsām gan pirmās nāk prātā aksiomas par zaļo, kas nomierina, un sarkano, kas uzbudina. Jums ir kāda īpaši iemīļota krāsa?

To ir diezgan daudz. Daudz esmu strādājusi ar balto, tad tapa manas baltās gleznas. Ir arī "melnie periodi". Man ir daudz arī zaļo gleznu. Tādas zaļganās.

Jūsu zaļais ir ļoti aktīvs, dinamisks, vitāls.

Tas ir saistīts ar visu kopā – ar formu, ritmu un ideju.

Dzirdēts, ka jūsu darbu psiholoģiskās iedarbības spēks pirmajā reizē vedis pie bēdīgām sekām – pārsteigtie profesori sabijās un izslēdza jūs no Mākslas akadēmijas.

Toreiz tas varbūt bija arī manas naivitātes dēļ. Es biju nākusi no tehnokrātu ģimenes. Tēvs bija būvinženieris, mamma strādāja viesnīcā Majori par administratori. Viņa bija laba šuvēja – diplomēta un smalka. Esmu dzimusi 1939. gadā, vēl Ulmaņa laikos. Maniem vecākiem bija Ulmaņa laika attieksme pret dzīvi, un es arī biju ārkārtīgi tieša. Ja zināju, kas ir kas un kur ir taisnība, gāju pa tiešo. Diplomātijas man nebija nemaz. Tikai vēlāk sapratu, ka cilvēks ne vienmēr var teikt taisnību, ka varbūt nemaz nav labi vienmēr bāzt acīs un teikt tieši to, ko domāju. Toreiz es tāda biju. Es pa tiešo pateicu, ko redzu un domāju. Toreiz Mākslas akadēmijā bija veceņu bars, varbūt biju viņu acīs pārāk ekstravaganta. Man likās, ka Mākslas akadēmijā jāvalda radošai brīvībai, mums bija izveidojusies mākslinieku domubiedru Franču grupa un savs stils. Tas nepatika. Un teiksim pilnīgi atklāti – bija tīrīšanas kampaņa. Tie, kas nebija tādi – ar lakatiņu galvā un sasietu zem zoda –, nebija tie vēlamākie. Viens ļoti godājams mākslinieks man vēlāk teica: "Kas neglezno tā, kā vajag, tam nav neko citu ko gaidīt." Bet kā vajag? Vajadzēja gleznot lielas strādnieku rokas, darba tēmas. Mana tēma bija pilnīgi citāda, nekā toreiz prasīja. Es pēkšņi uzgleznoju Ananasa ēdājus

Vēl viens iemesls: es biju iestājusies grafiķos, jo strādāju ar akvareli, un tos gleznotājos neņēma, tikai citās nodaļās. Kad jau biju iekšā, centos pāriet uz glezniecības nodaļu. Līdz ar to pievērsu sev uzmanību un nokļuvu "melnajā sarakstā". Mani tomēr paņēma, toties trīs gadus marinēja otrajā kursā, vienmēr lika divniekus kompozīcijā. Ja trīs gadus ir divnieks kompozīcijā, no akadēmijas jāiet prom. Tad nemaz nav talanta… Es varbūt arī nemācēju uzgleznot tā, kā vajadzēja. Man iznāca kaut kā ne tā. Savādāk.

Arī tad, kad visi jau aizgūtnēm skrējām uz jūsu izstādēm, avīzēs jūs joprojām kritizēja.

Man jau bija tāda nonkonformistes slava. Tajos laikos kritiķiem tas bija zelta ābols, jo mani varēja atļauties pakritizēt. Tolaik arī sākām iet Kazā, tas jau arī bija fui!

Uzskatīja, ka šajā leģendārajā kafejnīcā notika viena vienīga dzeršana.

Es personīgi nekad neesmu dzērusi alkoholu. Es to nelietoju visu mūžu. Nevienu pili. Akadēmijas ballēs vīniņus dzēra, taču balzamam mums toreiz nevienam nebija naudas. Labi, ja pietika kafijai un bulciņai. Gandrīz visa tā laika inteliģence ir gājusi caur Kazu, jo katram ir bijis posms, kad viņš ir bijis nonkonformists, pret kaut ko. Cilvēks, kurš ir atstumts, iet tur, kur viņu uzņem. Tajā laikā tāds gāja uz Kazu meklēt sev līdzīgos, un Kazā ņēma pretī atplestām rokām. Tā tas ir visur, jebkuros laikos. Par to tagad lasu amerikāņu literatūrā. Tur nāca arī snobi, vienkārši aiz ziņkārības. Bija arī tādi, kas dzēra. Un ir tādi, kas nomiruši dzeršanas dēļ.

Kad pieteicos ciemos, teicāt, ka nemaz īsti nezināt, kādas gleznas tiks izstādītas Cēsīs.

Tagad jau zinu. Man teica, ka tur nav daudz vietas, pietiek tikai desmit gleznām, un tām jābūt tādām, kas nav iepriekš eksponētas un nāktu no privātpersonām. Savulaik pati esmu visiem saviem modeļiem dāvinājusi gleznas. Izstādē būs arī tādas. Būs viens neredzēts aktrises Regīnas Razumas portrets, kuru kādreiz viņai uzdāvināju.

Atminos viņas seju gleznā, kas veltīta tagad jau likvidētajam Valsts deju ansamblim Daile.

Kad sākām pazīties, viņa dejoja Dailē. Tā bija mana pirmā glezna ar Regīnu, paņēmu viņas seju un kustību mazliet kubistiskā stilā.

Jūs vairāk iedvesmo pašas sastaptie cilvēki, viņu dzīvesstāsti vai citu mākslu iespaidi, kustība, mūzika?

Viss. Kā kuro reizi. Man bija posms, kad gleznoju balerīnas. Tas bija jau pirms desmit vai divpadsmit gadiem. Smieklīgi bija tas, ka vecāki man savā laikā ļāva iet uz baleta pulciņu Lielajā ģildē. Man bija deviņi gadi, un es pati aizgāju un pieteicos. Man teica: bērns, tu baletam audz par lielu. Tā nu man nekas no baleta neiznāca, bet es visu laiku esmu vērojusi deju. Kustība man ir ļoti svarīga. Jo kustība piešķir ritmu, kas gleznā valdīs. Dažreiz esmu centusies attēlot vēju un šalcošu jūru, priežu šalkoņu. Ja savāktu, būtu interesanti apskatīties. Van Gogs jau arī parādīja ritmiku. Katram māksliniekam ir sava ritmika, savs žests. Tas parādās, vai tu gribi vai negribi. Mākslinieks nevar noslēpt žestu, savu iekšējo stāvokli. No tā arī veidojas glezna.

Ja žests ir tikai tehnisks paņēmiens, tā nav stājglezniecība. Stājglezniecībā ir vēl daudzas durvis, pa kurām var ieiet uz cilvēka galvu, – tas, kas nāk arī no inteliģences, no grāmatām un citām mākslām. To jau var redzēt, ja cilvēks ir talantīgs, bet tikai žestu mākslinieks. Tad redzu, ka viņam pietrūkst inteliģences bagāžas, garīgā. Ja strādā tikai "automātiski", pazūd saikne, ko iegūstam, ja daudz lasām, – tas, ko iztēle parasti pienes klāt. Iztēlē es gribētu redzēt bagātību, tad man patīk glezna.

Jūs daudz lasāt?

Ļoti daudz. Dubultu bibliotēkā esmu mūžīgā mēbele. Nesu kaudzēm mājās un vakaros, apmēram pusotras stundas pirms miera, es lasu. Visu ko. It sevišķi mani interesē amerikāņu un angļu, arī austrumu jaunākā literatūra – tas, ko es nedabūju padomju laikos. Latviešu valodā neko tādu nedrukāja.

Tagad ar prieku to baudu, pēdējā laikā man ļoti iepatikusies latīņamerikāņu rakstniece Isabella Aljende, tāda episki vēsturiska. Iesākās ar to, ka savulaik mums patika Gabriels Garsija Markess, romāns Simts vientulības gadu. Esmu ļoti priecīga, ja kaut ko atkal atrodu. Tad sazvanāmies ar draugiem.

Iemīļotās literatūras radītās iztēles izjūtas tulkojat vizuālās mākslas valodā?

Droši vien, bet ne tiešā veidā. Saprotiet, ko tagad dators ir atņēmis. Tas ir atņēmis cilvēkiem iespēju redzēt caur lasāmvielas šifru. Jūs atverat grāmatu, sākat lasīt, un jūsu acu priekšā risinās vesela kinofilma. Vēl vairāk, jo nāk klāt arī paša dzīve. Tas tagad ir atņemts, jo dators to nedod. Tur viss jau gatavs, klišejās, un tu pats no sevis vairs neko neliec klāt. Kad atklāja seno ēģiptiešu rakstību, kāds tas bija baudījums dabūt zināt, kā ir bijis tajos tālajos laikos. Nupat izlasīju šitik biezu (rāda ar izteiksmīgu žestu – I. L.) grāmatu par senajiem actekiem. Interesanta ir jaunā Krēslas sērija, vampīru literatūra. Tā esot jauniešu literatūra, taču es speciāli pētīju, lai zinātu, ko domā šodienas jaunie cilvēki, kāda ir viņu psihe. Mani tas ļoti bagātina. Ar savu erudīcijas pienesumu es varu viegli orientēties arī tajā. Domāju: ja grāmata izzudīs, tā pasaulei būs liela traģēdija. Lasīt planšetdatorā? Dators vibrē. Es nemaz nevaru tajā ilgstoši skatīties, jo man ir tik izsmalcināta krāsu redze, ka dators slikti uz to iedarbojas, viss kļūst miglaināks.

Jums dzīvē vairāk ticis laimes vai grūtību?

Par savu dzīvi es cenšos nerunāt. Esmu pārdzīvojusi ārkārtīgi daudz smagu brīžu. Tik daudz… Taču tam visam jātiek pāri. Mans vienīgais dēls Aleksis sešpadsmit gadu noslimoja ar izkaisīto sklerozi. Tas bija tieši tas laiks, kad nebija nekādas pārtikas. Es skrēju no šejienes Lielupē uz Rīgas Centrāltirgu un atpakaļ, pēc tam braucu uz darbnīcu Rīgā. Darbnīcas vairs nav, jo mēs nevarējām uzturēt tik daudz telpu. Aleksis gribēja dzīvot tikai šeit. Te viņam bija labi. Nespēks viņu pamazām pārņēma arvien vairāk. Pēc sešu gadu slimošanas viņš nonāca invalīdu ratos. Pašās beigās viņam pirku angļu literatūru audiokasetēs. Ar vīru arhitektu Ati Kļaviņu bijām skrupulozi sadalījuši dienas laiku, lai vienmēr te kāds būtu. Caur radiem un paziņām biju viņu aizvilkusi uz Kaliforniju un hospitāli Kanādā. Cerējām, meklējām jaunās zāles. Tādas nav atklātas vēl līdz šai dienai. Visu laiku domāju, kāpēc ir tāds kūtrums? Ir taču atrastas zāles, lai ārstētu AIDS un vēzi, bet kāpēc nav tieši šai slimībai, ar ko ļoti daudzi slimo, arī Latvijā? Pie manis nāca viena meitenīte intervēt, tagad nenāk vairs…

Kad Aleksis 2000. gadā nomira, viņam bija 34 gadi. Tagad, redzot šos slimniekus, vairs nevaru skatīties. Diemžēl neredzu, ka tagad daudz domātu par tādiem cilvēkiem, kuri nevar nest tiešu, konkrētu materiālu labumu. Dzīve ir nežēlīga. Dzīve jau nav nekāds saldais auglis. Jebkuram. Arī pilnīgi veselam cilvēkam tā var būt asa un nežēlīga.

Tomēr skaista…

Tāpēc jau katrs pie tās ķeras. Daudz kas nāk kā kompensācija. Ja kaut ko zaudē, tā vietā parādās dīvainas izjūtas, kas nes kaut ko labu.

Kas jums dzīvē pēc zaudējuma ir atvēries jauns?

Esmu kļuvusi pieticīgāka, vairāk pieklusināta. Mani interesē daudzas lietas, kas agrāk tā neinteresēja. Varbūt – tas nāk līdz ar gadiem? Daba. Ainava. Priekšmeti. Klusās dabas. Dzīvnieki. Es tagad ļoti jūtīgi uztveru dabas parādības. Pirms tam biju tendēta tikai uz vienu – palīdzēt Aleksim. Tolaik draudzējos ar čigāniem, man dejoja čigānu ansambļi. Ļoti daudz gleznu man ir par čigānu tēmu. Tās arī nav redzētas. Viena, Čigāna nāve, būs izstādē Cēsīs.

Esmu iemācījusies dzīvot apstākļos, kādi ir, un nešķendēties. Par dzīvi nedrīkst šķendēties, tas tikai atņem enerģiju. Es sevi kompjuterizēju, taupu spēkus – daudz vingroju un domāju par ritmu dienas režīmā. Nepārpūlos. Vairāk pievēršos sev. Divi vien mēs ar vīru esam, vēl arī nedaudzi radi. Esam iekļuvuši nelielā lokā un klausām mūsu ģimenes ārstei, kura mūs ar humoru atvēsina: "Lūdzu, ielūkojieties pasē!" Man nav pretenziju. Redzu, ka cilvēki iet pa ielām, bļaudami: "Dodiet mums vairāk naudas, maizes! Mēs brauksim prom." Šos cilvēkus es nevaru saprast. Tas ir liels egoisms, tikai sev – tā kā tārps ābolā.

Ko tur, ārzemēs, saķers? Neko. Par pēdējo vergu kļūsi. Man tur ir paziņas, un es zinu, kā viņiem iet. Ja tu gribi dzīvot par mūžīgo cūkganu un ateju tīrītāju, lūdzu! Te par to pašu mazo algu viņš negrib strādāt. Dzīvo savu dzīvi un ņem no tās labāko, ko var dabūt! Es protu izbaudīt dzīvi un priecāties par daudz ko. Tikai nevar prasīt no sevis to, ko nedrīkst un nevar.

Tā sakāt, jo pirmās bērnības atmiņas jums ir no kara gadiem?

Es dažreiz brīnos, kā cilvēki šeit var tik ārkārtīgi mierīgi iet uz savu lauku, kopt augus un lopiņus, bet tepat blakus notiek ārprāts, kas ir jau īsts karš. Es vienmēr ļoti sekoju līdzi šīm ziņām. Domāju, kā cilvēki tur, Ukrainā, dzīvo? Man ir cerība, ka situācija daļēji noregulēsies un Latvijā nelīdīs iekšā.

Bija traki bail kara laikā?

Ziniet, nē. Vecāki visu smagumu iznesa uz savas muguras. Mēs tikai spēlējāmies, cēlām mājas no dubļiem un podu lauskām uz pussasalušās zemes. Palaidņojāmies, mācījāmies lasīt. Bija tikai daži baisi gadījumi. Kad bijām bēgļu gaitās, sabombardēja vēršu aploku. Vērši nesās mums garām un vienu vezumnieku saārdīja lupatās. Atceros, vecāmāte iedeva manai māsai stibiņu: turi, bērniņ, ja tie vērši skries! Māsa ir diplomēta medmāsa, tagad viņa audzina mazbērnus.

Jums pašai arī likās neticams brīnums, kad padomju stagnācijas gados jūs palaida uz Rietumberlīni.

Neviens jau negribēja mani sūtīt, bet mani mākslas darbi izrādījās tik augstā līmenī, ka nevarēja nesūtīt. Tas bija vēsturiski pirmais gadījums, ka Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta stipendiju dabūja māksliniece no Latvijas. Ļoti labi atceros, ka konkursā 44 balsis bija par, divas – pret. Kad tas jau bija noticis, viss turpinājās sūtniecību līmenī. Vietējie darboņi riskēja mani izlaist ārpus PSRS – ka es nebēgšu prom un atgriezīšos. Es biju latviski noskaņota, man nenāca ne prātā bēgt prom, jo man te palika visa ģimene.

Kultūras šoks bija milzīgs?

Pirms tam biju bijusi tikai Vācijas Demokrātiskajā Republikā, mums tur bija Latvijas ekspozīcija. Tomēr mēs, visi kazinieki, bijām diezgan informēti. Mēs pirkām un centāmies lasīt poļu avīzi Przekrój, mākslas žurnālus no Polijas un Čehijas. Latvijā tolaik bija daudzi, kas interesējās un bija tendēti uz Rietumu kultūru. Nebija tā, ka būtu staigājuši pufaikās, ar spaini pie rokas, taču sadzīves līmenī cilvēks ļoti ātri pierod, vai bodē ir jāstāv rindā vai nav. Vienmēr esmu varējusi aiziet uz mūsu pašu tirgu, uz visvairāk nocenoto, visbēdīgāko veikaliņu un iznest no turienes ādas mēteli, ko valkājis kāds krievu zaldāts divdesmitajos gados, un pielikt tam pufa rozi. Palīdzēja mākslinieciskā fantāzija un tas, ko iemācījos no mammas, šuvējas.

Mēs jau bijām dzīvojuši fantāzijas pasaulē. Kad Berlīnē ieraudzīju lupatas un apavus milzīgā daudzumā, man to nevajadzēja. Man bija labi dienvidslāvu zābaciņi, kurus nopirku Rīgā. Manam vīram bija radinieks, kurš pārdeva teļādas. Uzšuvu teļādas kažoku ar zamšādas malu, vācieši skatījās atpakaļ un teica: diese sowjetische Baronesse. Arī tajā laikā Rīgā bija ārkārtīgi daudz skaistu sieviešu. Latvietes vienmēr ir bijušas skaistas. Un no tās pašas nabadzības, kas bija, varēja iztaisīties brīnišķīgi.

Pierādījums, ka Rīgā, ko dēvēja par mazo Parīzi, valda īpašs mākslinieciskais gars?

Es domāju, ka jā. Rīgā un visā Latvijā. Tik ārkārtīgi daudz visa kā un tik liela tieksme uz modernismu. Tik liela, ka nezin kurš kuru modernismā pārspēs! Pilnīgi citāda attieksme pret mākslu un estētiski sadzīvisko ir lietuviešiem un igauņiem.

Kas, jūsuprāt, būtiski atšķir mūs no Baltijas kaimiņiem?

Man šķiet, ka kaut ko devis ir asiņu sajaukums mūsu ģeopolitiskajā vidē. Te ir gan slāviskais piejaukums, tas dod jutekliskumu. Ir ziemeļnieciskais piejaukums, kas nāk no zviedriem un igauņiem. Mana vīra pirmā sieva bija pusigauniete, puskrieviete, un mans pirmais vīrs bija krievs. Mans vectēvs bija īsti vācisks pedants. Te ienācis arī dienvidnieciskais, ebrejiskais. Viss kopā tas tagad ir latviskais.

Tas mudina gleznot ar kaislību?

Ne tik ļoti. Ļoti daudz darbojos ar prātu – kombinēju ritmu un kustību. Tā varbūt ir strauja, taču es nemaz nevarētu tā pielēkt klāt un uzreiz kleķerēt. Arī straujums man ir jāizdomā.

Ko jums nozīmē ikdienas dzīve tik tuvu jūrai?

Es gan esmu snobs, jo to tā neizbaudu. Es maz eju uz jūru. Tas jūrmalniekiem ir tipiski. Nav jāiet, jo jūra jau te ir – riņķī, gaisā. Tā grab, krāc un trako. Visu laiku ir jūras blakus sajūta. Mūsu malā ir sirreāla sajūta ar tukšiem namiem. Tos būvē un būvē, bet neviens iekšā nedzīvo jau gadu desmitiem. Tieši jaunbūvētās mājās. Bagāti cilvēki nezin kāpēc sabūvē namus, bet neviens tajos nedzīvo.

Jums šogad jubileja. Kā svinēsiet?

75 gadi man būs rudenī, visi jau saka – jāsāk svinēt. Pagaidiet drusciņ! Ar tādu vērienu kā Jānim Peteram gan neiznāks. Vienīgā nozīmīgā izstāde būs tagad Cēsīs. Vajadzēja būt arī Rīgas mākslas telpā, kopā ar 70. gadu vācu māksliniekiem, ar kuriem iepazinos savā Rietumberlīnes periodā. Lai gan jau bija kuratore no vācu puses, šis projekts diemžēl izjuka šeit, Rīgā. Pēc dažiem gadiem varbūt būs Arsenālā. Regulāri dodu darbus vasaras lielajai izstādei Jēkabpils galerijā Mans’s, diezgan daudz darbu iedevu galerijai Daugava. Ir žēl, ka vairs nav Rīgas galerijas, jaunais namīpašnieks brutāli iztrieca ārā visus apakšīrniekus. Galerijas vadītājas Ineses Riņķes portrets varētu būt redzams izstādē Cēsīs. Būs arī izstādes kuratores Ivonnas Veihertes portrets. No manas mājas turp dosies viena glezna, manas mammas portrets. Būs nevis mirdzošais, iracionālais, bet tēlnieciska izstāde. Vērsta uz klusinājumu.

Maija Tabaka. Gleznas
Cēsu Izstāžu namā līdz 3.VIII

Top komentāri

*
*
Neizsīkstošs spēks, laba veselība un daudz radošu domu!
Hariss
H
Maija Latvijas zelta fonds! Radošu veiksmi arī turpmāk! Un māksliniecei nepamanīt kretīniskus komentārus!
:)
:
Maijas kundz, labi izskataties! Tumši sarkanais jums ļoti piestāv. Tik pietrūkst skaistais kraukļa melnais, kaut arī sirmajam nav nekāda vaina.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja