Leonardam Laganovskim ar ABLV Bank kolekciju topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam ir divkāršs sakars. Viņš tajā ir pārstāvēts ar saviem darbiem un darbojas starptautiskajā ekspertu komisijā, kas atlasa citu mākslinieku darbus. Ironiskais un "nesaķemmētais" skatījums uz procesiem Latvijā izpaužas gan Leonarda Laganovska mākslā, gan izteikumos.
Jūs ilgstoši strādājat starptautiskajā ekspertu komisijā, kas izvēlas darbus ABLV Bank kolekcijai Laikmetīgās mākslas muzejam. Cik darbu šajos gados ir izgājuši cauri jūsu vērtēšanai? Kā notiek šis process?
Es apmeklēju izstādes, skatos, lai kaut ko ieteiktu, sanāk skatīties diezgan daudz. Nāk arī piedāvājumi no pašiem māksliniekiem. Uz atklāšanām neeju, es nāku vēlāk, lai varu mierīgāk apskatīt. Komisijā cilvēki ir diezgan nopietni. Ja viņiem nepatīk, pārliecināt var tikai ar konceptuālu pamatojumu. Konceptuālajai mākslai ir vajadzīgs skaidrojums, un, ja tas ir un pārliecina, lēmums ir jā, un, ja nē, tad nē.
Tas ir ļoti labi, ka komisijā ir cilvēki no ārzemēm un viņi redz Latvijas mākslu vienreiz gadā, kad notiek ekspertu sēde. Viņi vienmēr var salīdzināt ar kaut ko citu. Mums varbūt ir grūtāk novērtēt, ja mēs šeit savā zupā vārāmies, savukārt viņš vārās igauņu zupā, atbrauc uz šejieni un redz – tas ir kaut kas jauns, šo mēs jau esam redzējuši, bet šis mums, igauņiem, ir jau sen. Cilvēki ir augsti profesionāli, taču galvenais aspekts ir tas, ka šīs komisijas "nerezidentu daļai" – ārzemju ekspertiem – šeit nav ne radinieku, ne draugu, ne kaimiņu, ne viņi zina, ka tam māksliniekam tēvs vai māte kaut kas ir vai ir bijuši. Citas komisijas ar tādu attieksmi Latvijā es nezinu.
Vai jums kā komisijas loceklim ir kādi kvantitatīvie griesti, limits, cik daudz darbu, piemēram, gada laikā, varat ieteikt?
Limita nav, ir lapa, kurā varam likt iekšā visu, ko mēs gribam. Pirmajā posmā nav nekādas "cenzūras", lai ievietotu pretendentu darbus. Pēc tam sākas vērtēšana, kurā autora darbs vai nu tiek virzīts tālāk, vai nolikts maliņā, vai atteikts. Tāpat ar dāvinājumiem – arī ir ļoti interesanta vēsture, kā tie nonāk komisijas rokās, un tad komisija vērtē. Mēs tomēr veidojam nosacītu Latvijas mākslas krējumu.
Vai cilvēkam, kurš vērtē laikmetīgo mākslu, ir svarīgāka sasauce ar konkrēto laikmetu vai tas pārlaicīgais, kas šajā darbā ir?
Aktualitātes uzpeld ik pēc brīža. Paiet laiks, un 30. gadu avangardisti pēkšņi atkal ir aktuāli. Ir svarīgi savākt nevis aktuālos, bet nozīmīgākos darbus, domājot par nākotnes vērtību šim darbam. Komisijā ir personības, un katra velk segu uz savu pusi atkarībā no savām zināšanām. Notiek diskusijas, un bieži gadās, ka viens no ekspertiem proponē, ka tas ir ļoti aktuāli, un pārējie viņu pārliecina, ka tā tomēr nav. Notiek diskusija, tas ir tāds kā tirgus. Bija gadījums, kad daži bija pret to, ka iegādātos kāda fotogrāfa darbus, citi bija par to, un tad paiet daži mēneši, un tas fotogrāfs iegūst starptautisku balvu!
Kas piesaista jūsu uzmanību, kad ieejat kādā izstādē?
Pirmām kārtām ir jāzina ļoti daudz. Es regulāri skatos jaunākās grāmatas, arī internetā, kas notiek pasaulē. Vienu brīdi pasaulē bija tendence taisīt mazas figūriņas, arī fotogrāfijā bija manāma miniaturizācija, un arī pie mums parādījās tādi mākslinieki, vienkārši vajag skatīties, vai viņš dara pakaļ vai arī citādi un labāk. Jābūt zināšanām, emocijas bieži spēlē sliktu lomu. Man arī ir gadījies, ka esmu bijis sajūsmā par kādu izstādi, taču vēlāk mani pārliecināja, ka tā nav.
Ja runājam par emocijām, vai laikmetīgā māksla vairāk ir emocionāla vai racionāla?
Abējādi. Emocijas nāk pēc tam, kad to saprot. Man laikmetīgā māksla ir ļoti emocionāla. Problēma ir, ka tauta nezina un nesaprot, kas ir mūsdienu māksla. Es domāju, ka jūsu uzdevums būtu nevis intervēt mani vai rakstīt par kādu mākslinieku, bet kaut kādā veidā paskaidrot, kas ir laikmetīgā māksla, jo to nevar salīdzināt ar klasisko mākslu, tas ir pavisam kas cits.
Kāda, jūsuprāt, ir izeja? Varbūt vajadzētu rīkot vairāk laikmetīgās mākslas izstāžu?
Nav jau kur. Ir pazemojoši taisīt izstādi tirdzniecības centrā, tas nav nopietni. Jāskatās no divām pusēm. Muzejs vairāk ir domāts klasiskajai mākslai. Mūsdienu māksla var izpausties arī uz ielas, taču ir tomēr vajadzīgas intīmas telpas, kur skatītājs var atnākt. Arī muzejā var ieraudzīt kaut ko citu, jo tur vidi var pārtaisīt. Lai es liktu kādu savu gleznu ārā uz ielas, kā kādreiz mākslinieki izstādās, – tas nav pareizi, tas ir tāpat kā mašīnu ielikt guļamistabā, bet mašīnai ir jābrauc pa ielu.
Kuras telpas ir piemērotākas, lai izstādītu mūsdienu mākslu?
To var izstādīt visur, arī Rundāles pilī. Turklāt tas būtu interesanti, jo Rundāles pils ir ideāla klasiskā telpa un tur varētu izstādīt mūsdienu mākslu. Francijā var nosaukt līdzīgus piemērus. Izstāžu telpu trūkums ir zaudējums ne tikai māksliniekiem, bet visiem iedzīvotājiem. Ir ceļojošas izstādes Eiropā, kuras varētu atvest pie mums, tas izmaksātu daudz mazāk nekā speciāli gatavota izstāde. Citādi iznāk tā, ka mēs vārāmies savā sulā, nav konkurences, bet tieši konkurence virza attīstību. Varētu atvest Rietumu māksliniekus, kuri pirms desmit gadiem taisīja to, ko mūsu mākslinieki taisa tagad, nolikt blakus un saprast, ka vajag darīt kaut ko citādi.
Jūs pats kā mākslinieks esat pārstāvēts ABLV Bank kolekcijā. Vai jums ir sajūta, ka tas ir prestiži?
Jā. Noteikti. Prestiži ir viens, bet otrs ir tas, ka tie darbi saglabājas. Es tos uztaisīju pirms dažiem gadiem (2000.–2005. gadā – A. R.) un saprotu, ka tiem ir tā laika zīmes un vērtība, ko vajag saglabāt. Ir simtiem piemēru, ka mākslinieki kaut ko intuitīvi ir izdarījuši, ko uzreiz grūti novērtēt, un tad paiet laiks, taču tas darbs ir pazudis. Toreiz nebija neviena, kas uzsistu pa plecu un pateiktu, ka tā ir baigi labā lieta. Nebija neviena, kas varētu to darbu uzreiz nopirkt. Tas ir viens no mīnusiem mūsu mākslas piramīdā – ir mākslinieki, taču trūkst starpnieka starp viņiem un publiku. Ir galerists, kurš pasaka – taisām izstādi –, bet nav tāda, kas regulāri staigā pie mākslinieka, paskatās, ko viņš dara, ko varētu no viņa paņemt.
Ko mums iesākt ar Latvijas laikmetīgās mākslas popularizēšanu pasaulē? Kam būtu ar to jānodarbojas?
Mākslai nav nacionalitātes. Valsts vietā mākslinieki to dara individuāli. Es diezgan sen kādā Īrijas pilsētā piedalījos starptautiskā izstādē, un, iespējams, es biju pirmais latvietis, kurš bija izlikts nopietnā īru muzejā. Es esmu Latviju parādījis, ka tur arī zīmuli māk turēt rokās. Ir vajadzīgs finansējums. Mākslinieks tomēr iztērē savu laiku, ieguldījumi ir samērā lieli. Īrijā es tos darbus uztaisīju, tos izlika, neviens te Latvijā man par to paldies nepateica, bet pēc tam muita prasīja, lai samaksāju 2000 latu. Man bija vieglāk uztaisīt jaunus darbus, nevis maksāt to naudu. Es uztaisīju tos darbus no jauna un nezinu, ko muita ar tiem darbiem izdarīja, tas mani maz interesē.
Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā nav tikai Latvijas mākslinieki vien. Cik lielai daļai darbu būtu jābūt no Baltijas, Krievijas, citām valstīm?
Kad mākslā ar likumu mēģina ieviest kaut kādas proporcijas, tas nav pareizais ceļš. Jāņem vērā, ka igauņi un lietuvieši ir mūsu kaimiņi un mums ir daudz kā kopīga. Padomju laikā vara neveicināja attiecības, man tēvs lūdza, lai nopērku viņam latviešu–lietuviešu vārdnīcu, bet tas nebija iespējams, jo tāda nebija nopērkama. Ir milzīgas atšķirības, bet arī milzīgas līdzības. Krievu mākslā iepriekšējā periodā bija daudz pretpadomju darbu, cīnījās pret to pašu varu, pret ko mēs. Es domāju, ka mums vajag arī Vācijas mākslu, jo vācu mājas te ir uz katra stūra, bet vācu mākslas nav kolekcijā.
Jūs vairāk interesē atšķirīgais vai līdzīgais?
Līdzīgo ņemt nebūtu pareizi – kam mums līdzīgais, ja tāds ir pašiem. Ir jābūt paralēlēm. Kaut kas galīgi svešs arī nav vajadzīgs. Neviens nekolekcionē mākslu mākslas dēļ. Ir jāskatās, vai jaunais pirkums ir pienesums kopējā katlā, vai kolekcija no tā būs bagātāka, interesantāka. Mākslai ir ļoti daudz aspektu, un mums vajag visas nišas piepildīt, lai būtu plašais spektrs. Lai nebūtu tikai glezniecība, bet arī video un interaktīvā māksla.
Jūs teicāt, ka sekojat līdzi tam, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Kādas iespējas ir šo valstu māksliniekiem?
Protams, igauņi ir priekšā, jo viņiem ir mūsdienu mākslas muzejs un tajā var ieraudzīt pasaules līmeņa darbus. Telpas varbūt ir par mazu, taču igauņi visi ir gudrāki, modernāki, attīstītāki, šo īpašību trūkst mūsu valdībai. Valdību vajadzētu vest uz izstādi pie šņorītes un paskaidrot katru darbu, jo mūsdienu māksla nav vienkārši priekšmets pie sienas, tas ir daudz vairāk. Lietuvā ir labāk nekā pie mums, taču nav ideāli.
Vai jums ir mākslinieki favorīti, kuru Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā nav, bet kuru darbus jūs noteikti gribētu šajā krājumā redzēt?
Es negribētu nosaukt uzvārdus. Mani visvairāk uztrauc tas, ka mēs te dzeram kafiju un tie darbi, kas radīti pirms 10–20 gadiem, iet zudumā. Mans draugs Hardijs Lediņš savā laikā darīja ļoti daudz, visiem likās, ka tas ir tā jauki un smieklīgi, sita pa plecu, bet tā bija visa palīdzība. Viņam vajadzēja cilvēku, kurš rūpējas par to, ko viņš dara. Tāda cilvēka nebija. Mums nav medija, kas varētu ar mākslinieku drusku auklēties.
Joprojām notiek diskusija, kur jāatrodas Laikmetīgās mākslas muzejam.
Tikai centrā. Mums ir diezgan daudz vietas. Cits jautājums, kam tā zeme pieder. Mēs varam paņemt tūrisma brošūru par Ņujorku vai Parīzi, un ko mēs tur redzam? Tur ir pilns ar muzejiem, tie ir centrā un pārdod mākslu tūristiem. Parīzē visi brauc skatīties Luvru. Mums Luvras nav, taču ir lēts aliņš, smukas meitenes, smuki puiši un viss.
Ja atgriežamies pie ideālās muzeja vietas, runa galvenokārt ir par gatavu ēku pielāgošanu. Kā to vislabāk izdarīt?
Vissvarīgākais būtu, lai šo muzeju padarītu par simbolu. Būtu jau labi padzīt visus, kas sēž Rīgas domē, un tur iekārtot muzeju, jo viņi var sēdēt citur. Kāpēc Saeima ir pašā tūrisma dzīves centrā? Tā ir provinciālisma pazīme – atbrauc no laukiem un grib sēdēt pašā centrā. Viņus vajadzētu padzīt un tur uztaisīt muzeju. Bruņinieku pils – Saeima – uzreiz nav piemērota muzejam, bet kādai specifiskai nozarei varētu būt piemērota. Kādreiz bija runa par Zviedru kazarmām, un jau tad, kad Raimonds Pauls bija kultūras ministrs, bija plāni, kā šo ēku nodot muzejam, mākslai. Tā ir interesanta, visgarākā ēka, tur viss varētu notikt. Taču tā māja tika atdota uz 90 gadiem. Mājai jābūt simbolam, tas ir katra arhitekta mūža sapnis kaut ko tādu uztaisīt, tāpēc piemērošana nav īsti laba. Jāmeklē tukšas teritorijas. Līdz Andrejsalai ir 20 minūšu, ko iet.
Vai Rema Kolhāsa projekts būtu bijis labs?
Es domāju – jā. Viņš ir speciālists.
Kurš no laikmetīgās mākslas muzejiem Eiropā un pasaulē jums šķiet labs piemērs, kuru būtu vērts ņemt vērā?
Piemēru ir daudz, kā izmantot vēsturiskās telpas, daudz ko var skatīties, izvēle ir liela. Man nepatīk izcelt kaut ko vienu, nav pareizi sekot vienam piemēram, jo laiks ir pagājis un tagad varbūt mums vajag kaut ko pilnīgi citu.
Cik liela rezerve būtu jāieprogrammē, rēķinoties, ka kolekcija papildināsies?
Nevajag celt tā, ka jau atklāšanas dienā ēka būtu par mazu. Kolekcija pildās par privāto naudu, valsts nauda ir minimāla, muzejs arī izvēlas daļu darbu. ABLV Bank ir brīnišķīgs piemērs privātām institūcijām, kā to darīt.
Kādi ir jaunie mākslinieki, Mākslas akadēmijas studenti? Vai viņi nāk ar kaut ko jaunu, svaigu vai vairāk skatās uz jau esošo?
Mani šad tad uzaicina, lai pasaku savu viedokli par darbiem, un es konstatēju, ka studenti nav izglītoti par tiem māksliniekiem, kas strādā Eiropā. Es nevaru turpināt sarunu, jo viņi nezina tos uzvārdus. Nevajag domāt, ka akadēmijā ir kaut kas vairāk attīstīts nekā valstī kopumā. Ar mūsdienu mākslu ir tāpat, kā uzņemt filmu, – ja tu nezini, ko citi ir darījuši, sanāk muļķīgi, tu uzņem filmu, kāda ir bijusi jau pirms 50 gadiem. Ir jābūt plašam zināšanu līmenim. Var jau būt, ka ir labi, ka cilvēks kaut ko nezina, vienkārši taisa un viss, bet ir žēl, ka arī kritiķi un kuratori nav izglītoti. Ja es aizeju uz izstādi un redzu kaut ko tādu, ko citur esmu redzējis pirms 20 gadiem, man kļūst skumji. Tas ir jautājums par kuratoru zināšanām. Mākslinieku nevar vainot.
Ko pats darāt kā mākslinieks?
Daudz zīmēju, fotografēju, man ir gleznas, un šobrīd meklēju telpas. Gada beigās varētu gaidīt kaut ko. Cik mums ir galeriju? Desmit, piecpadsmit? Jums vajag apskatīties, cik galeriju ir Sanfrancisko! Nevar salīdzināt. Tas ir tāpēc, ka cilvēki nav izglītoti, kas ir māksla, un tāpēc ir svarīgi, lai būtu muzejs, jo māksla liek cilvēkam domāt.
Asaka
interesanti