Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Lakstīgalas balss. Intervija ar Uģi Prauliņu

«Esmu ļoti latvisks latvietis, taču mums ir jāuzrunā arī visa pārējā pasaule,» saka komponists Uģis Prauliņš, kurš prestižo ECHO balvu izpelnījies, pierakstot lakstīgalas balsi savā dārzā.

Prestižo ikgadējo Vācijas kritiķu ECHO balvu, kuru līdz šim saņēmušas jau vairākas latviešu mūzikas skatuves zvaigznes, pirmo reizi saņems Latvijas komponists. Nesen tika ziņots, ka ECHO balvas laureātu vidū kategorijā Gada pasaules pirmizrādes iekļuvis Dānijas izdevniecībā Our Records izdotais Ziemeļvalstu laikmetīgās mūzikas kompaktdisks The Nightingale, kura viens no četriem autoriem ir Uģis Prauliņš. Viņa kompozīcija Lakstīgala šajā ierakstā ir visapjomīgākā, un tās vārdā nosaukts arī viss mūzikas albums.

Vairāku Ziemeļvalstu komponistu jaunās mūzikas albums blokflautistei un korim ir visai revolucionārs salikums. Kā tu tajā iekļuvi?

Šo koncepciju izdomāja ģitārists, lautists un ierakstu kompānijas OUR Recordings īpašnieks Larss Hanibals. Biju pārsteigts, ka viņš uzaicināja mani šādā kompānijā, komponēt izcilajai blokflautistei Mikelai Petri, kuru dievinu jau sen, un Dānijas Nacionālajam vokālajam ansamblim diriģenta Stīvena Leitona vadībā mana Lakstīgala skan līdzās Farēru salu komponista Sunleifa Rasmusena, dāņa Pētera Brūna un zviedra Dāniela Bortza skaņdarbiem. Pasūtītājs bija Dānijas Radio. Biju pārsteigts, kad jau pusotru stundu pirms viena no četriem pirmatskaņojumu koncertiem Dānijas radio pulcējās daudzi progresīvi ģērbušies cilvēki. Viņi visi nāca uz mūsu pirmatskaņojumu koncertu!

Mana skaņdarba pamatā ir dāņu klasiķa Hansa Kristiana Andersena pazīstamā pasaka Lakstīgala, kuras fonā ir viņa paša personīgā drāma. Viņš bija iemīlējies zviedru lakstīgalā, slavenajā koloratūrsoprānā Dženijā Lindā, bet viņa rakstnieku atraidīja. Tad viņš, šķiet, iegāja parkā un uzrakstīja šo pasaku par karali un lakstīgalu, kurai jāļauj būt brīvai. Komponējot klausījos un ierakstīju lakstīgalu dziesmas savā dārzā. Es tās arī «transkribēju» blokflautai. Ilgi domājām, kādā valodā pasaku vēstīt. Izmantoju Kēgvina tulkojumu angļu valodā. Esmu ļoti latvisks latvietis, taču mums ir jāuzrunā arī visa pārējā pasaule. Tāpēc komponējot nevairos ne no latīņu, ne angļu, vācu vai krievu valodas. Man bija vesels gads mūzikas radīšanai. Iznāca miniteātris divdesmitbalsīgam korim: ironisks, sarkastisks un arī sāpīgs.

Tā ir liela greznība - tepat Rīgā, zem Deglava tilta, dzīvot zaļā lauku oāzē?

Šo māju uzcēla mans vectēvs (mātes tēvs) Alfrēds Ruks, kuru es nekad neesmu redzējis. Viņš bija viens no pirmajiem Latvijas olimpiešiem, divās olimpiskajās spēlēs sacentās soļošanā, vienās bija tiesnesis. Tā bija paaudze vēl pirms slavenā Jāņa Dāliņa. Mātei bija vismaz piecdesmit viņa medaļu, arī Viskrievijas zelta medaļa 1912. gadā. Vectēvs gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā pusgada laikā. Blakus viņam piederošajai zemes strēmelei bija otra tāda pati - viņa māsai. Šo māju bijis paredzēts celt divreiz lielāku, blakus bija vēl viena neliela mājiņa, kurā esmu nodzīvojis pirmo dzīves gadu. Dzīvoklī, kurā sarunājamies, padomju gados dzīvoja komunistiskā režīma militāristu ģimenes. Bet gods, kam gods, viņi to nesabojāja: ir saglabājušās koka grīdas un vēl daudz kā cita. Tagad šajā mājā dzīvojam - māsīcas un brālēni. Mūsu laikos bija ļoti maz iespēju dzīvot tur, kur tev patiktu. Šodien to varam, tāpēc man reizēm nav saprotams, kāpēc cilvēki lamā mūsu valstī. Man jau liekas, ka šīs iespējas ir nebijušas un brīnišķīgas.

Žņaudz naudas trūkums un kredīti...

Naudas grūtības ir, taču tās nav fatālas. Tās ir risināmas. Domāju, ka lielākos caurumus parasti izdodas pielāpīt. Mēs arī drusciņ paņēmām kredītu, jo māja ne tuvu nav atjaunota. Vajadzētu apmest ķieģeļu sienas, arī jumts ir avārijas stāvoklī. Cilvēks pie visa labā pierod. Arī pie ainavas. Un tikai tad, ja viņam to atņem, viņš sāk saprast, kas viņam ir. Mana priekšrocība ir, ka varu uz brīdi pārtraukt komponēšanu, iziet dārzā, varbūt izravēt kādu dobīti un, neaizejot tālu prom, atgriezties pie darba. Mums te aug garšvielas un zaļumi, aiz kokiem ir ugunskura vieta, kur dedzinājām visādas drazas un varam svinēt Jāņus. Kad saule ir uzlēkusi, ciemiņi var kājām aiziet uz mājām - līdz centram 45 minūtes. Te draugu lokā beigušies gan Dziesmu svētki, gan citi notikumi.

Ko tu dari Nemateriālā kultūras centra kora nozares padomē?

Tas ir mans kanāls ar sabiedrību, jo citādi es vislabprātāk būtu mājās. Mums, nozares profesionāļiem, vajag būt gataviem ietekmēt politiskos lēmumus. Valstsvīri vieni paši nevar zināt, kas īsti ir vajadzīgs nozarei. Tikai profesionāļi var pateikt, kādas ir visdegošākās vajadzības. Cilvēks par to mazāk domā, kad viņam vēl ir divdesmit gadu un viņš grib mūzikā soļot lieliem soļiem uz priekšu un sasniegt Daukas cienīgus apvāršņus. Bet kaut kad pienāk brīdis, kad jāpiedalās nozares attīstīšanā. Piemēram, jāizvēlas, kā labāk: uztaisīt visiem mūziķiem veterāniem labas pensijas vai sagatavot jaudīgus, konkurētspējīgus jaunos profesionāļus, lai ir daudzi Aināri Rubiķi un daudzi Andri Pogas. Ja tas ir vajadzīgs mūsu valstij, par to ir jākaro. Tas ir politisks lēmums, jo ir ļoti grūti atņemt tik stabilam elektorātam kā pensionētiem cilvēkiem banānus, lai iedotu makšķeri jaunajiem. Svarīgi, lai to saprot visi profesionāļi. Nevis: mēs tikai radīsim, tikai komponēsim, dejosim, bet par visu pārējo - lai lemj dažas pietuvinātās personas.

Esi gandarīts par paveikto, sešus gadus vadot Komponistu savienību?

Sākām Latviešu mūzikas dienas. Ar koncertiem tolaik bija diezgan pašvaki, jo cilvēki bija aizņemti ar kaut ko citu. Viņi remontēja mājas, skatījās mājas kinozāles. Kad cilvēks ir apguvis jaunās rotaļlietas, pienāk brīdis, kad viņam atkal vajag fizisko mīlestību - pašam atrasties koncertzālē, nevis baudīt vienatnē mājās. Protams, mūs mēģināja atrunāt, jo ir jau tik daudz festivālu. Bet mums nebija tādas mūsu mūzikas skates, kur varam koncentrētā veidā redzēt latviešu komponistu veikumu. Sajutām, ka tas ir vajadzīgs, jo sen bija izzudusi kādreizējo Komponistu savienības plēnumu, kongresu tradīcija, kur skanēja viss jaunais. Sākums bija varonīgi mēģinājumi, bet turpinājums, jau Gundegas Šmites vadībā, ir pārliecinošs.

Es neesmu radīts ikdienas sociālajai dzīvei, bija jāpārkāpj sev pāri. Bet kā gan citādi, ja redzi, cik daudz ir labojams? Bija ļoti apsīkuši ārējie sakari. Bija tikai fragmentāri individuālie kontakti. Latvija šajā nozarē bija burtiski pazudusi no Eiropas un pasaules skatuves. Pamazām iestājāmies starptautiskajās organizācijās. Izrādījās, pasaulei ir interesanta mūsu pieredze. Piemēram, mūzikas izglītībā. Ir visu laiku jāpiedalās: jābrauc, jālasa referāti, jāiepazīstina ar mūsu mūziku. Ar miglainu nojausmu vien nepietiek, ka mums te, mūzikā, ir baigi kolosāli. Diemžēl Latvijā mākslas sabiedriskās domas organizācijas (biedrības) finansiāli ir vārgākas nekā sportā vai medicīnā.

Priecājos, ka Komponistu savienības valdē tagad ir pārstāvētas visas paaudzes. Mēs visi esam īpatņi. Reizēm mākslinieks ir neapmierināts ar dzīvi: ka avīzēs raksta par citiem, viņu nepiemin, neaicina, viņš vairs nav slavas zenītā. Taču vienmēr paliek tas, ka tu joprojām vari darīt sev tīkamo lietu. Komponists taču var strādāt mūžīgi. Tā ir Dieva žēlastība, ja tu, cilvēks, vari dzīvot brīvā valstī, ja nav kara un tev pietiek līdzekļu, lai varētu sēdēt mājās un rakstīt savus opusus - pat ja par tiem nemaksā. Neviens arī nemaksā, kad tu nodarbojies ar mīlestību, jo neesi taču profesionāls žigolo! Es neesmu ilgstoši strādājis algotu darbu, esmu brīvmākslinieks un tā vislabāk jūtos.

Kur vislabāk strādāt?

Es tiešām vislabprātāk dzīvotu mājās un dabā. Labi strādājas Malienā Ērmaņu muižā, lai gan tur viss ir krietni mazāk iekārtots nekā šeit. Pēdējos trijos gados abi ar sievu animatori Ingu Prauliņu tikai reizi nedēļā atbraucam uz Rīgu. Tas notur līdzsvarā. Es nepārspīlēšu sajūsmu par to, kā Alūksnes un Apes novadā darbojas nevalstiskās organizācijas, kā viņi sakopj apkārtni. Ir jāveido biedrības, jāaizrauj cilvēki, jādabū sponsori. Milzum daudz pasaulē tieši tā arī notiek. Amerikā, piemēram, vispār nav kultūras ministrijas, kas sekotu līdzi visādām vajadzībām. Domāju, ka privātā iniciatīva ir mūsu, Latvijas nākotne. Cilvēki arvien vairāk rūpēsies par to, kas notiek viņu dzīves telpas apkārtnē. Nevis: «Ai, te viss slikti, te neko nevar izdarīt.» Tāda nostāja aiziet pagātnē. Vietējie Malienas un apkārtējo pagastu jaunieši šovasar nedēļu ilgā radošā nometnē restauratores Daces Lūces vadībā atjaunoja mūsu Nāriņas skulptūru. Pie tās notiek mūsu vasaras brīvdabas koncerti.

Arī šovasar tev piederošajā Ērmaņu muižā būs Zvaigžņotās nakts koncerts?

Būs. Lai arī māja nav atjaunota, muzikālo saturu tajā sākām likt jau pērn, ar mūziķu Raimonda Meldera un Aināra Paukšēna palīdzību. Pirmā tur skanēja Itāļu XVII gs. kamermūzika. Šovasar bija koncerts maijā. Vijolnieks Raimonds Melderis apsolījis organizēt 11. augustā koncertu zem klajas debess. Tas sāksies plkst. 23, un klausītāji varēs gulēt zālē, skaitīt zvaigznes un kaut ko vēlēties. Tā ir garīga ievirze, ka skatāmies zvaigznēs un kaut ko vēlamies. Ja vēlies materiālas lietas, tad gan vari kā pasakā dabūt desu pie deguna... Koncerts notiks arī ziemā, Zvaigznes dienā, jo ar novada atbalstu esam nopirkuši krāsniņu.

Ērmaņu muižiņa ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, eleganta klasicisma stila ēka - lauku koka muižiņa. Mēs to pārņēmām kritiskā brīdī. Rajona pieminekļu aizsardzības inspektore teica: vai nu jūs tur kaut ko darāt, vai... Esmu redzējis, ka ēkas sabrūk ātri, un esmu laimīgs, ka to saprot arī pagasta vadība. Jau bērnībā no tēva dzirdēju par slaveno Ērmaņu muižu: ka tur bijusi strūklaka un onkulis Kārlis, lauksaimnieks, kurš spēlējis vairākus mūzikas instrumentus un kuram tur bijušas ērģeles. Savulaik šo ēku cēlis Rīgas Vācu teātra un orķestra izveidotāja barona Oto fon Fītinghofa mazdēls... Visu laiku tā man bija sapņu zeme. Tikai 80. gadu sākumā tēvs noveda mūs mašīnā garām. Māja bija apdzīvota, bet vide - nemīlīga. Kad varēja pieteikties uz kādreizējiem Prauliņu īpašumiem, mani tas vēl neinteresēja. Taču citi iespējamie mantinieki bija miruši un es biju dilemmas priekšā. Izrādījās, vietējie vēl atceras Prauliņus, muižas starojums vēl ir jūtams. Nākamgad apritēs simt gadu, kopš Prauliņi sākuši saimniekot Ērmaņu muižā.

Komponē ar datoru vai raksti ar roku?

Kombinēju. Pamatu uzrakstu datorā, izprintēju un papildinu ar roku. Tad to varu darīt mierīgi pie klavierēm. Jau pirms desmit gadiem Normunds Šnē man aizrādīja, ka Cubase datorprogramma vairs nav mūsdienu nošu rakstības standarts. Man šī programma patīk, bet diriģenti no tās izvairās. Kad Cubase biju sarakstījis dāņu korim savu Lakstīgalu, Stīvens Leitons teica: tu esi pieaudzis cilvēks, noalgo kādu studentu, lai pārraksta Sibelius! Man pašam tā šķiet neērta, nedraudzīga.

Nez kāda būtu Mocarta jaunrades raža, ja viņam būtu dators
?

Mocartam dators ļoti patiktu: īpaši kopēšana un «peistēšana». Aranžēšanas un transkripciju darbiem vislabāk der Imagic Logic. Tomēr vēl joprojām mēdzu uz balta papīra ātri savilkt piecas nošu līnijas un uzskicēt motīvu. Man mājās pat lāga nav nošu papīra.

Ko patlaban raksti, un ko drīz dzirdēsim?

Koncepcijas rodas. Rīgas svētkiem esmu pārstrādājis Latvijas Radio kora albumu Rīgai, kas tapa Rīgas astoņsimtgadei, ar latviešu tautas dziesmām un manu oriģinālmūziku. Koncertā 11. novembra krastmalā 19. augustā piedalīsies ap 600 dziedātāju koris, dejotāji. Tā ir liela laime, ka mūzikas albums piedzīvo atjaunotu, skatuvisku versiju. Mums par Rīgu nemaz nav liela dziesmu biruma, bet ir daudz mazāk pazīstamu melodiju, kuras gribēju šeit inkorporēt un atdzīvināt, lai cilvēki tās sāk lietot. Bija programmēts progresīvā roka albums, bet tagad būs dzīvā mūzika. Bija daudz ko darīt: nācās atšifrēt ieraksta samplus un domāt, kādi instrumenti tur der. Tas bija pat ķēpīgāk un ietilpīgāk, nekā ja visu taisītu no jauna. Esmu ilgi ķimerējies, racies un slīpējis.

Rakstu arī darbu simfoniskajam un pūtēju orķestrim mūsu tautas varoņu dienu sakarā. Domāju, arī komunistiskā genocīda upuru atceres dienās nav tikai jāraud. Mums ir jāpaceļ deguns uz augšu: mūs pazemoja, nogalināja, izsūtīja, izšķīra, bet mēs atgriezāmies un atkal dzinām jaunus asnus. Mums vajag vairāk vitalitātes, lai nav tikai sēru un asaru. Tautai atjaunošanās ir daudz svarīgāka. Skaidrs, ka ir jānoliec galvas varoņu priekšā, bet, ja nav perspektīvas, nav spēka un nav tālākvirzības.

Dziesmu svētku noslēgumkoncertam 2013. gada vasarā taps skatuvisks uzvedums. Māris Sirmais aicina komponēt Garīgās mūzikas festivālam. Ar diriģentu Mārtiņu Klišānu 2014. gadā noteikti izveidosim vokāli simfonisku darbu zēnu korim - esam kopā ieskaņojuši jau vairākus albumus un tagad meklējam muzikālos partnerus. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo dzīve visu laiku mainās. Tas, par ko sajūsminājāmies 80. vai 90. gados, ne vienmēr ir palicis tajā pašā vietā, kā to atceramies.

Idejas gaisā ir, un plānu ir tik daudz, ka dažreiz naktīs iestājas panika: vecīt, kā tu ar to visu tiksi galā?

Vēl arvien jūties labi vidū starp akadēmisko un rokmūziku?

Es vairs nešķiroju, jo domāju, ka viss ir viens - garīgs izpaudums, sajūtas. Es visur jūtos labi. Būtu grūti definēt, ka atrodos «starp». Varbūt to varēja, kad rokmūzika vēl bija jauna. Tagad tā jau kļuvusi par klasiku, tāpat arī dodekafonija un sērijtehnika jau sen vairs nav modernā mūzika - tā ir jau simt gadu veca! Ja man teiktu: no šīs mūzikas drīkst iespaidoties, bet no citas nedrīkst, es tam nepiekristu. Uzskatu, ka varam iespaidoties no jebkuras mūzikas un nedrīkst būt tabu. Jauni avoti vienmēr tiek pārskatīti. Var iestāties arī romantisma renesanse. Bieži atgriežos pie savas bērnības iespaidiem - tas ir Mocarts, Bahs un Verdi. Un pie mūsu tautas mūzikas. Kopš esmu sācis reizi nedēļā mācīt Rīgas Doma kora skolā, iepazīstu vēl vienu - džeza. Neizprotot tu redzi tikai ārpusi. Es tagad mēģinu saprast pa īstam, mācoties no saviem audzēkņiem. Varbūt kaut kas manā mūzikā mainīsies.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja