Ar triju starptautiski atzītu latviešu mākslinieku Daigas Grantiņas, Edgara Gluhova un Ingas Melderes personālizstāžu atklāšanu piektdien, 2. septembrī, durvis vērs Laikmetīgās mākslas centra kim? jaunās telpas Sporta ielā 2 Skanstes apkaimē. Iepriekš šajā ēkā ir atradusies saldumu fabrikas Laima filiāle, kura tagad ir pārcēlusies uz citām telpām. "Līdzko viņi pārstās ražot zefīru, mēs varēsim sākt būvniecības darbus," bijusi noruna ar īpašniekiem. "Šo vietu mums laipni ieteica," sarunā ar KDi atklāj kim? dibinātāja Zane Čulkstēna, kura šajā apkaimē ir pavadījusi bērnību un dzīvo arī tagad.
Līgums ar nekustamā īpašuma aģentūru NP Properties Laikmetīgās mākslas centram kim? ir noslēgts uz diviem gadiem. Salīdzinājumā ar kim? iepriekšējo mājvietu Spīķeru kvartālā jauno izstāžu telpu platība ir pieaugusi pusotru reizi. Tagad tā ir 450 kvadrātmetru, šeit ierīkotas sešas ekspozīciju zāles. "Par Spīķeriem mums ir palikušas ļoti siltas atmiņas, jo mēs tur esam izauguši," atzīst Zane Čulkstēna un atceras nakts tirgu ar zemniekiem, kuri pārdevuši kartupeļus tieši pie Laikmetīgās mākslas centra ieejas. "Šīs atmiņas nevar nopirkt ne par kādu naudu."
Kādas jaunas iespējas piedāvā šīs telpas Sporta ielā?
Pirmkārt, pārvākšanās un jaunu telpu atklāšana ir milzīgs darbs, laiks un resursi, taču tajā pašā laikā tā ir arī iespēja pārskatīt to, ar ko tu nodarbojies un kas tev ir svarīgi. Otrkārt, tā ir iespēja atgādināt par sevi un piešķirt aktualitāti tam, ko tu dari.
Tīri praktiski – mums ir divas reizes lielākas izstāžu telpas, tas nozīmē, ka mēs varēsim organizēt vairāk izstāžu. Spīķeros varējām sarīkot trīs izstādes, tagad varēsim piedāvāt līdz pat sešām ekspozīcijām vienlaikus.
Vēl viena būtiska atšķirība – mēs atrodamies tuvāk vietām, kur cilvēki dzīvo, mācās un strādā. Šajā rajonā ir aptuveni 8000 iedzīvotāju, divas skolas, pieci bērnudārzi, Olimpiskais sporta centrs, Skonto stadions un biroju ēkas. Mums ir lielas ekspektācijas saistībā ar apmeklējumu.
Kādas tās ir?
Pagājušajā gadā kim? rīkoto izstāžu apmeklējums bija 30 tūkstošu, mēs to gribētu dubultot. Tas ir superambiciozi, bet ne neiespējami, jo līdzās jaunajām telpām ar dubultu izstāžu devu mēs plānojam lielu uzmanību veltīt arī dažādām izglītības programmām.
Visu laiku ir kaut kas jāizdomā.
Nesen man bija saruna, ka Latvijā ir vairāk nekā 120 teātra pirmizrāžu gadā. Mēs esam kultūras megavalsts! Taču ir jāsaprot, kāpēc tas tā ir. Es pieņemu, ka teātra – tāpat kā izstāžu zāļu un muzeju – aktīvo apmeklētāju skaits nav nemaz tik liels. Viņi noskatās vienu izrādi, un tev uzreiz ir jācep augšā nākamā, lai dabūtu to pašu publiku vēlreiz uz teātri. Turklāt ir mainījies veids, kā cilvēki uztver informāciju, – viņiem visu laiku vajag kaut ko jaunu. Mums ar to nav problēmu, jo jau no pašiem pirmsākumiem mēs esam organizējuši ļoti daudz izstāžu.
Pirms vairākiem gadiem kim? izstāžu apmeklējums bija 15–20 tūkstošu. Kā jums ir izdevies šo skaitli tik ievērojami palielināt?
Pagājušā gada pieaugums ir saistīts ar kim? rīkoto Mihaila Barišņikova kolekcijas izstādi Māksla man līdzās muzejā Rīgas birža. Savā starpā mēs esam vienojušies, ka arī turpmāk mēs gribētu turpināt rīkot vienu lielāku izstādi gadā ārpus kim? telpām.
No vienas puses, būt bez telpām, būt tādiem kā nomadiem ir vienkāršāk. Telpas ir kā akmens kaklā, jo katru mēnesi tev ir jāmaksā īre un komunālie maksājumi, kas ir ļoti lieli. Mums nebūtu nekādu problēmu katru reizi noorganizēt izstādi citā vietā un ietaupīt milzīgus līdzekļus uz to, ka mums nav pastāvīgas mājvietas.
No otras puses, mums ir svarīgi, lai kim? būtu tā vieta Rīgā, uz kuru tu vienmēr vari atnākt jebkurā laikā. Līdz šim kim? ir bijusi vienīgā vieta Latvijā, kur visu cauru gadu notiek laikmetīgās mākslas izstādes. Es ceru, ka nākotnē parādīsies vēl vairākas šādas iespējas, bet pagaidām mēs turam šo buru.
Turklāt telpas ļoti disciplinē. Ja programma ir saplānota gada vai divu gadu garumā, tas dzen tevi uz priekšu – viena izstāde beidzas, un sākas nākamā. Tu darbojies noteiktā ritmā. Šajos gados esam sarīkojuši vairāk nekā 150 izstāžu, no kurām divpadsmit ir bijušas ārpus Latvijas.
Kāpēc tieši ar šo mākslinieku – Daigas Grantiņas, Edgara Gluhova un Ingas Melderes – personālizstādēm nolēmāt atklāt jaunās telpas?
Viņi ir ieguvuši starptautisku atpazīstamību. Mēs gribējām atvērt jaunās telpas ar latviešu māksliniekiem, lai parādītu viņu darbus un iedvesmotu citus māksliniekus.
Daiga Grantiņa bija sens mūsu sapnis. Šī būs viņas pirmā personālizstāde Latvijā. Ar Edgaru Gluhovu ir līdzīgi. Jau vairākus gadus viņš dzīvo Šveicē un divas reizes ir ticis nominēts balvai Swiss Art Award, bet ne reizi Purvīša balvai, jo viņš šeit nedzīvo un nerīko izstādes. Tā būs sava veida latviešu mākslinieku atgriešanās Latvijā un vietējās mākslas vides iepazīstināšana ar viņiem.
Mēs esam sākuši arī divus jaunus izstāžu virzienus. Viens no tiem ir institūcija rezidencē. Pirmā būs galerija Temnikova & Kasela no Tallinas, kas piedāvās mums tuvas mākslinieces, arī lielākoties ārpus Latvijas dzīvojošās Ingas Melderes, izstādi.
Savukārt vasaras sākumā mēs izsludinājām Open Call, lai iepazītos ar jauniem māksliniekiem un kuratoriem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir izkrituši no mūsu redzesloka, un dotu iespēju viņiem sarīkot izstādes mūsu jaunajās telpās.
Kādas būs jūsu turpmākās izstāžu programmas prioritātes? Kaut kas mainīsies?
Mēs saglabāsim savu saturisko ievirzi tajā, ko mēs eksponējam. Tā būs māksla, kura runā starptautiski saprotamā valodā, varbūt ļoti nišīgā, ļoti konceptuālā, bet kura ir interesanta un aktuāla profesionālajā mākslas vidē gan Ņujorkā, gan Londonā, gan Berlīnē.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par izglītības programmām?
Sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu mēs esam daudz strādājuši ar bērniem un jauniešiem. Turpināsim to darīt, taču gribam papildus uzrunāt arī uzņēmumus, kurus interesē māksla un viņu darbinieku motivācija. Skaidrs, ka sāksim ar saviem tuvākajiem kaimiņiem.
Man ir sapnis, ka Rīga varētu kļūt par mākslas izglītības centru Baltijā. Šajā gadījumā es runāju par izglītību, kas angļu valodā tiek dēvēta par art education. Tā ir saistīta ar atrašanos un darbošanos starp mākslas darbiem izstāžu vai muzeju telpās. Šajās programmās tiek stāstīts, runāts, rakstīts, līmēts un griezts.
Mana pieredze šajā jautājumā saistās ar Ņujorku. Tur ir izcili mākslas pedagogi (art educators), kuri pasniedz lielajos muzejos un augstskolās. Es redzu iespēju nākotnē vairākus no viņiem uzaicināt uz Rīgu, lai viņi apmācītu vietējos speciālistus.
Pretēji Eiropai Amerikā visi muzeji ir privāti, bez valsts atbalsta – tie cīnās par katru apmeklētāju, par katru peniju. Izglītības programmām ir ļoti liela nozīme, lai paplašinātu auditoriju un piesaistītu naudu, līdz ar to amerikāņi ir bijuši spiesti attīstīt šo lietu daudz nopietnākā līmenī.
Vai viņi dara kaut ko tādu, ko Latvijā nedara?
Nav jau tā nekāda raķešu zinātne! Mēs cenšamies, taču mēs visi Latvijā esam autodidakti. Mums nav iepriekšējās šādu art educators paaudzes, mums nav iepriekšējās mākslas menedžeru, galeristu un kolekcionāru paaudzes. Mēs visu apgūstam paši un daudz arī kļūdāmies.
Kādas ir bijušas jūsu lielākās kļūdas?
Kā saka amerikāņi, par kļūdām ir jāpriecājas, jo tas ir vienīgais veids, kā var kaut ko iemācīties. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Mums ir bijušas neveiksmīgas izstādes, jautājumi komandas sastrādāšanās kontekstā un daudzas citas lietas. Taču es nevaru nosaukt nevienu kļūdu, kuras nepieļaušanas gadījumā mēs tagad būtu labākās pozīcijās.
Kādas ir jūsu starptautiskās aktivitātes?
16. septembrī Ņujorkā tiks atklāta Ievas Epneres personālizstāde. Es zinu, ka kim? programmas direktorei Zanei Onckulei ir pārrunas par citām izstādēm ārpus Latvijas, kas varētu notikt nākotnē, bet pašlaik mēs esam "izšāvušies" gan cilvēku spēku, gan finanšu līdzekļu ziņā, lai jaunās telpas pielāgotu izstāžu vajadzībām.
Cik lieli ir bijuši šie finansiālie ieguldījumi?
Lieli. Ļoti lieli. Tā summa visu laiku aug. Mana vienīgā pieredze ar būvniecību saistās ar kim? veidošanu pirms septiņiem gadiem. Es jau biju paspējusi aizmirst, cik tas ir sāpīgi. Kā saka mani draugi, visu, kas saistās ar būvniecību, var reizināt ar pī, proti, ar 3,14, gan laikā, gan arī izmaksās. Šobrīd mēs runājam aptuveni par 30 000 eiro.
Kas ir jūsu finansiālie atbalstītāji?
Mums ir vairāki privātie mecenāti, kuriem mēs esam bezgalīgi pateicīgi. Viena no tām ir mūsu padomes locekle advokāte Vita Liberte, kura ir ļoti daudz darījusi, lai mums palīdzētu. Viņa ir pilnībā segusi kim? Rezidences balvas izdevumus. Mūsu atbalstītāju vidū ir nekustamā īpašuma nomas aģentūra NP Properties, SIA Merks, ABLV Charitable Foundation, Knauf, Rīgas dome, Kultūras ministrija, vēstniecības un daudzas mazākas organizācijas, bez kurām mēs nevarētu iztikt.
Vai kaut kas ir mainījies mecenātisma jomā Latvijā šajos gados?
Man ir grūti spriest par vispārējās situācijas izmaiņām. Mēs esam pierādījuši, ka kim? nav viendienītis. Cilvēki redz, kā mēs strādājam. Ar katru gadu aug mūsu centra kvalitātes novērtējums. Mēs esam paplašinājuši draugu un atbalstītāju loku, kurā liels ieguldījums ir mūsu padomei. Man ir bijušas daudzas tikšanās, kas ir saistītas ar naudas piesaisti. Latvijā ir diezgan liels skaits cilvēku ar ievērojamiem naudas līdzekļiem. Viņiem nav problēmu aizbraukt uz ārzemēm un atstāt tur iespaidīgas summas, bet viņi sūdzas, ka te nekas nenotiek. Tieši tāpēc ir nepieciešams atbalstīt dažādas organizācijas, lai Latvijā kaut kas mainītos un nebūtu visu laiku jāceļo uz citurieni.
Izstādes
Edgars Gluhovs, Daiga Grantiņa, Inga Meldere
Laikmetīgās mākslas centra kim? jaunajā izstāžu zālē (Sporta iela 2) no 2. septembra