Dzīvas un dzīvelīgas Atmodas un pirmsatmodas laika ainas, kas ietērptas sirdij tīkamos un dvēseli netraumējošos vārdos: Kristīnei piemīt retā spēja arī par briesmīgo un smago runāt ar adekvātu vieglumu, neiebraucot nospiestības depresīvajā grāvī. Šādus gaišus un izgaismotus tekstus mūsdienu latviešu literatūrā nenākas bieži sastapt, tāpēc jo vērtīgāki tie šķiet, – Kristīnes Ilziņas pirmo stāstu krājumu Es neliecināšu pret jums vērtē Dace Rukšāne.
Kristīne Ilziņa (Sadovska) debitēja literatūrā ar dzejoļu krājumu Jukusi saulespuķe, par ko saņēma Klāva Elsberga prēmiju. Vēlāk tapa vairākas grāmatas. Uz jautājumu, kāpēc tik ilgi nav rakstījusi, dzejniece un nu jau arī prozaiķe stāsta, ka pieturējusies pie autoritāšu dotā padoma – ja var nerakstīt, labāk nerakstīt.
Patlaban gan literatūrā, gan kino, gan teātrī vērojama pastiprināta pievēršanās XX gadsimta 80., 90. gadu revīzijai. Burtiski tikko Zvaigzne ABC ir izdevusi vēsturnieka Valda Klišāna publicistiskās impresijas Pieauguša puikas atmiņu klade. Kristīne Ilziņa šo tendenci skaidro ar to, ka "mums vairs tik ļoti nesāp un varam paskatīties jau mierīgi un pozitīvi". Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka Ukrainā notiek karš, kas liek neiecietīgāk izturēties pret nostalģiju pēc "laikiem, kad bija labāk".
"Situācijā, kad šis laiks tiek romantizēts, ir vēlme pastāstīt savas sajūtas, kā tad bija. Lai tie, kas to nav piedzīvojuši, var novērtēt. Kad mēs augām, mēs romantizējām rakstniekus ganiņus, kuri sildījuši kājiņas govs pļekā. Mēs ar brāļiem to pat pārbaudījām. Bijām pilsētas bērni, bet katru vasaru, protams, devāmies "izsūtījumā" uz laukiem," stāsta Kristīne Ilziņa.
Vai rakstīt par laiku, ko daudzi atceras no savas pieredzes, ir īpaša atbildība?
Es par to nedomāju. Man galvā bija stāsti, kas jau bija sabrieduši un nobrieduši. Tie vienkārši nāca laukā. Procesa gaitā mani pārsteidza, cik daudz var atcerēties. Protams, bija datumi, kurus pārbaudīju, vai tas notika tā gada vasarā vai gadu agrāk, bet kopumā mani pārsteidza, ka varēju savas atmiņas šķetināt kā adījumu – atnāk kaut kas viens, tam līdzi – kaut kas cits.
Tu runā gan par faktiem, gan emocionālo atmiņu, vai ne?
Daudzi stāsti ar ļoti precīzām detaļām burtiski iesēdināja "laika mašīnā" un radīja atpazīšanas prieku. Iedevu grāmatu izlasīt vienam rakstniekam, kurš ļoti labi zina latviešu valodu, bet nav latvietis. Par pirmo stāstu Kad es biju jauna un iemīlējusies, citus pat neizrunājām, viņš man teica: ko tu cepies par kaut kādiem sūdiem, tur vispār nav par ko runāt. Tas stāsts ir tāds histērisks, ne par ko, tā nav tēma. Es viņam saku: "Kā – tā nav tēma?! Tā ir tēma!" Šim stāstam ir jābūt histēriskam. Tas ir rakstīts pirmajā personā histērijā. Cilvēks uzzina kaut ko tādu, par ko nav iespējams nebūt histērijā. Viņš brauc cauri savām emocijām, un tās ir īstas. Pēc tam šo stāstu lasīja n-tie latvieši, kuri visi saprata stāsta jēgu – vai nu viņu vecāki ir bijuši maisos, vai paši, vai – arī nav bijuši, bet viņi to uztver. Laikam tajā visā ir arī liels lokālisms. Tiem, kam ģimenē ir šī pieredze, novērtē, ka stāstā ir izdevies ielikt vispārlatviskas, mūsējās izjūtas. Tagad cilvēki sociālajos tīklos vai nu uzraksta tāpat, vai – atraksta tieši tev. Katram tas ir savādāk. Ir tādi, kas uzskata, ka pēdējo stāstu nevajadzēja, ka tas ir kaut kāds štrunts, bet viens cilvēks uzrakstīja, ka pēdējais stāsts ir saglābis viņa irstošo laulību.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 30. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!