Tas viss gaidāms Kristapa Pētersona speciāli šiem izpildītājiem veidotā jaundarba Dzidrums. Seriāls pirmatskaņojumā, ko TENSO jauniešu kamerkoris cels priekšā koncertzālē Palladium 17. oktobrī plkst. 19. Šis koncerts atklās Eiropas vadošo koru nedēļu Latvijā, kas Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas - programmā turpināsies līdz 22. oktobrim.
TENSO ir Eiropas profesionālo kamerkoru tīkls, kuru iniciējis Latvijas Radio koris. Viens no diriģenta Kaspara Putniņa īpaši izauklētiem projektiem šajā tīklā ir TENSO jauniešu kamerkoris, kurā dzied 24 mūziķi no 10 Eiropas valstīm. Muzikāli teatrālais un audiovizuālais piedzīvojums Dzidrums. Seriāls četrās daļās jeb sērijās jauktajam korim, solistiem, elektriskajai ģitārai un dīdžejam ar Maksa Rēgera, Riharda Štrausa, Riharda Vāgnera un Kristapa Pētersona mūziku ir TENSO jauniešu kamerkora otrās vasaras darbnīcas rezultāts.
"Darbs veidots pēc televīzijas seriāla principiem, un koris tajā parādīsies citā gaismā kā oriģināls medijs starp vizuālām instalācijām un skaņu efektiem," paskaidro jaundarba autors Kristaps Pētersons.
Kādā radošo darbu un meklējumu kontekstā šis jaundarbs nācis? Tev pašam tas nesis kādu jaunu pavērsienu, atklājumu?
Parasti man patīk jaukt dažādas kompozīcijas tehnikas, taču šoreiz esmu reducējis arsenālu uz to, ko man akadēmijā mācīja profesors Romualds Kalsons, - uz montāžas tehniku. To pašu, ko izgudroja un tik eleganti īstenoja Stravinskis. To daru, protams, tāpēc, ka tas sasaucas ar kino. Vienlaikus mani ir sācis interesēt akustikas aspekts un skaņas avotu izvietojums telpā. Arī šis parametrs ir būtisks kino. Ja pievērš uzmanību filmu skaņas celiņam, ļoti labi var dzirdēt, ka katra objekta skaņa ir piesaistīta vietai. Ir statiski objekti, un ir tādi, kas atrodas kustībā, citādi skatītājs nevarētu noticēt notikumam.
Kāda ir tava attieksme pret seriāliem? Bieži tos skaties?
Labs seriāls ir spēks, ar ko jārēķinās. Tas nemanot var paņemt lielu daļu skatītāja dzīves. Laikam jau galvenais iemesls ir tas, ka tas piedāvā iespēju izdzīvot citu cilvēku dzīvi, tātad - iespēju bēgt no sevis paša. Tas ir interesants aspekts. Pēdējos gados šis žanrs ir kļuvis respektējams, ir produkti, kurus vairs nekādi nevar nievājoši dēvēt par ziepju operām. Savus favorītus nesaukšu, bet man patīk tādi produkti, kuri piedāvā iespēju aplūkot sevi vismaz divos līmeņos. Šis fenomens mūsu komandai šķita izpētes vērts. Tāpēc izšķīrāmies veikt žanra sastāvdaļu "sekciju" un šī valdzinošā procesa gaitā atrastās detaļas likt uz skatuves gan skaniski, gan vizuāli. Man svarīgākais ir, lai opuss nebūtu smags, lai tajā būtu gan humors, gan vieglums. Izmantoju diezgan daudz popmūzikas elementu, jo seriāls ir populārās kultūras sastāvdaļa.
Audiovizuālais un muzikālais piedzīvojums ir loģisks solis pēc kādreizējās "muzikālās pastaigas" Žagarkalnā?
Droši vien tā sanāk, bet nedarot tā, kā iepriekš. Uzvedumā skaņas ar noteiktu augstumu (mūzika) reprezentē atmiņas, savukārt skaņas ar nenoteiktu augstumu (trokšņi) - seriālu. Ja raugāmies lineārā līmenī, eksistē divas paralēlas struktūras - viena no tām ir seriāls ar savu iekšējo dzīvi, otra ir skatītājs. Šādu ceļu izvēlējāmies tāpēc, ka seriāla žanrs pats par sevi daudz ko pastāsta par cilvēku, vispirms jau to, ka bez korelācijas ar personīgo pieredzi (atmiņām) skatītājs nespētu identificēties ar filmu.
Kāpēc bija jāizmanto arī Makša Rēgera, Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera mūzika?
Pavisam vienkārši - tie ir darbi, ar kuriem saistās visai spilgtas mūsu personīgās atmiņas. Turklāt tie piedāvā vēl vismaz vienu papildu līmeni - tie atrodas kolektīvajā atmiņā.
Mūzikā var spilgti atainot dusmas, skumjas, mīlestību, ilgas, bailes, prieku, bet kā ar jaundarbā solīto garlaicību, iekāri un vainu?
Nu… balss var ļoti daudz, tas ir visspēcīgākais instruments. Sniegšu atbildi par garlaicību - reizumis siltā, dzidrā vasaras vakarā gadās, ka cilvēkam tik ļoti notrulinājušās maņas, ka viņš neko apkārt nemana - viņam ir garlaicīgi. To parādīt skaņās teorētiski var pavisam viegli - lietojot divu slāņu faktūru, piemēram, monotonu melodiju un reljefi izstrādātu pavadījumu.
Kāpēc Dzidrums? Tā būs arī skanējuma kvalitāte?
Protams, tiecamies uz to, lai dzidrums ir galvenā kvalitāte visās uzveduma sastāvdaļās. Iemesls nosaukumam ir tāds, ka šī kvalitāte piemīt atmiņām. Mūsu patiešām svarīgās atmiņas ir dzidras. Piemēram, pirmā skolas diena, pirmais skūpsts, satikšanās ar gudru cilvēku… Vienlaikus arī nosaukumā Dzidrums. Seriāls vēlējāmies pievērst uzmanību divu līmeņu struktūrai, lai būtu skaidrs, kas tur gaidāms.
Pie kā strādā tagad - kas top nākamais?
Man jāatzīstas, ka vēl arvien strādāju pie Dzidruma. Tajā ļoti svarīga loma ir elektronikai: izmantojam sešu (īstenībā septiņu) kanālu apskaņošanas sistēmu, kas ietver milzīgu daudzumu dažādu akustiskā izkārtojuma pozīciju, ko ir sarežģīti paredzēt iepriekš. Tāpēc daudz tiek mainīts, koriģēts. Resursi, ar ko šobrīd varu eksperimentēt, ir kolosāli iedvesmojoši, un galvenais ir "iznirt" ar atbilstoša spēka rezultātu. Pēc tam uzreiz ķeršos pie projekta - atvaļinājums, kurš ilgs apmēram divus gadus. Atvaļinājumā grasos darīt to pašu, ko visi, t.i., to, ko gribu. Es vēlos spēlēt kontrabasu, apgūt kādu svešvalodu, un vēl mani interesē daži fizikas aspekti. Rezultāti gaidāmi pēc septiņiem gadiem kādā trīsstāvīgā namā ar daudzām mazām istabām, kurās saskaņā ar ieceri īstenosies kaut kas sirsnīgs, mīļš, tīrs un skaists.