Vai iestudēt operu ir sapņu darbs? Pasaulē atzītajai dāņu režisorei Kirstenai Dēlholmai, kura ar savu radošo apvienību Hotel Pro Forma ir radījusi pati savu – ļoti mūsdienīgu un vizuāli iespaidīgu – multimediju teātri un tikko pabeigusi jau trešo iestudējumu Latvijā, uz šo jautājumu ir divas diametrāli pretējas atbildes. Pirmā – nē, jo ir jāspēj paveikt ļoti daudz konkrētu uzdevumu ļoti īsā laikā un ar stipri ierobežotu budžetu. Opernams ir sapņu un murgu fabrika, kurā strādā daudz spēcīgu personību. Opera vienlaikus ir visdārgākā un visvulgārākā māksla. Arī viena no konservatīvākajām mākslas formām. Otrā – jā, ja izrāde patiešām ir mūsdienīga un uzrunā cilvēka maņas. Ja tā ir skaista, noslēpumaina, brutāla, pārsteidzoša. Režisore vēlas, lai izrāde būtu mākslas darbs, kas neuzlūko zāles publiku no augšas, bet tic katra skatītāja spējai pašam interpretēt un veidot asociācijas. Lai tā būtu neaizmirstama. Vienlaikus vienkārša un sarežģīta – tāpat kā dzīve. Ar vērienīgo Kirstenas Dēlholmas vadībā tapušo oriģināliestudējumu, vācu operģēnija Riharda Vāgnera opusu tēlos Rienci. Triumfs un sakāve, Latvijas Nacionālajā operā atklās Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – gadu.
Savu trešo operu Rienci Rihards Vāgners sāka sacerēt tieši Rīgā, un ar šo darbu aizsākās komponista pasaules slava. Latvijas operpublikai tā būs pirmā iepazīšanās ar šo muzikālo vēstījumu, jo iepriekšējo reizi Rīgā, Vāgnera pilsētā, Rienci iestudēts pirms 136 gadiem – 1878. gadā. Vāgnera vērienīgās mūzikas skaistums un Romas pēdējā tribūna Rienci triumfs un sakāve radošam kopdarbam pulcējis izcilu starptautisku radošo komandu. Pamatīgi īsinot piecus cēlienus un piecas stundas ilgstošo operas partitūru, Latvijas Nacionālās operas galvenais viesdiriģents Modests Pitrens kopā ar izrādes dramaturgu Miku Čeži atlasījuši muzikāli un dramaturģiski visiedarbīgākos fragmentus, no tiem izveidojot izrādi divās daļās. Līdzās Vāgnera mūzikai izrādē iekļauta arī jaunā latviešu skaņu mākslinieka Voldemāra Johansona speciāli radītā elektroniskā mūzika un kāda mazāk zināma paša Vāgnera solodziesma Egle, kuru viņš sacerējis, vēl strādādams Rīgā. Iestudējuma vizuālo pasauli kopā ar gaismu režisoru mākslinieku Jesperu Kongshaugu un horeogrāfu Jonu R. Skulbergu radījušas dāņu scenogrāfes Maja Ziska un Mia Stensgorda, tērpus – pasaulē atzītie jaunie latviešu modes dizaineri MAREUNROL’S.
Ārkārtīgi sarežģīto titullomu atveidos pasaulē atzītākais Rienci lomas izpildītājs vācu tenors Torstens Kerls. Viņa skatuves partneres būs izcilais zviedru soprāns Elizabete Strida (Irēnes lomā) un vācu mecosoprāns Urzula Hese fon den Šteinena (Adriāno lomā). Piedalās mūsu Operas solisti, koris, orķestris, Rīgas Doma zēnu koris, Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēknes un īsts balts zirgs – četrkājaina skatuves māksliniece, kura atsaucas uz vārdu Lurda.
Dāņu režisore Kirstena Dēlholma Latvijas Nacionālajā operā sadarbībā ar radošo apvienību Hotel Pro Forma, Latvijas Radio kori un mūsdienu komponistiem iepriekš iestudējusi jau divas multimediālas izrādes: Operācija Orfejs (2007) un Kara daba (2011), kura ar spožiem panākumiem turpina apceļot pasauli. Iedvesmu Riharda Vāgnera Rienci tēlainajai interpretācijai viņa guvusi gan no spāņu jāšanas skolas Vīnē, gan klasiskā baleta, gan no mūsu Dziesmu un deju svētkos vērotajiem ornamentiem Daugavas stadionā. Neiegrimstot Rienci dzīvesstāsta detaļās, tapusi "simboliska leģenda par cilvēkiem un varas spēlēm".
Vai baltais zirgs ir viens no galvenajiem izrādes simboliem? Ko tas simbolizē?
Uzlūkojot baltu zirgu, mēs domājam par brīvību, lidojumu, dabu. Tā, protams, ir klišeja, taču mēs, cilvēki, šīs klišejas atpazīstam. Sākot domāt par Rienci, zirgs nāca prātā uzreiz, jo šis dzīvnieks ir cilvēces vēstures sastāvdaļa, ar zirgu mums saistās daudzas simboliskas nozīmes un interpretācijas. Daudz ierosmju iestudējuma veidošanai un vizuālajam noformējumam guvu Spāņu jāšanas skolā Vīnē: pašas ēkas klasiskajā arhitektūrā, izjāžu svinīgumā, dažādajos rituālos, uniformu spilgtajās krāsās.
Esat iedvesmojusies no ziemeļzemju, arī Dānijas, karaļnamu svinīgajām zirgu parādēm?
Nē. Dānijas karali uz zirga esmu redzējusi tikai kādā attēlā, kas bija uzņemts pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Es tad vēl nebiju dzimusi. Taču zirgs vienmēr ir bijis kopā ar cilvēci. Zirgi ir eksistējuši vēl pirms cilvēka. Zirgs ir ne tikai dzīvnieks, kuru mēs izmantojam. Ar zirgu mums saistās daudzas simboliskas nozīmes. Pasakās zirgs bieži ierodas kā glābējs vai padomdevējs tad, kad cilvēkam draud briesmas. Programmiņā par to būs lasāms – īpašā tekstā. Pasakās un teikās ir zirgi, kuri runā cilvēka balsī. Zirga pakavu uzskata par laimes vēstnesi.
Uz skatuves ar īstu, lielu dzīvnieku droši vien nav vienkārši?
Dzīvnieks ir dabas daļa. Nav iespējams pilnībā prognozēt viņa uzvedību: dzīvnieks uz skatuves var būt nervozs, sabīties. Tomēr zirgus ik pa laikam izmanto izrādēs. Franču lielās vēsturiskās operas (grand opera) jau tradicionāli paredz zirgus un suņus uz skatuves. Balts zirgs izmantots arī Rienci pirmizrādē Drēzdenē 1842. gadā.
Vēl tikai pagājušā gada oktobrī Poznaņā (Teatr Wielki, 18.X – aut.) notika Vāgnera Parsifāla jauniestudējuma pirmizrāde jūsu režijā. Esat liela viņa mūzikas un estētikas fane?
Nepavisam ne. Nekad agrāk arī nebiju iestudējusi kādu Vāgnera operu un nebiju ilgojusies to darīt. Taču, kad mani uzaicināja iestudēt Rienci, atklāju, ka tā ir brīnišķīga, ļoti skaista, spēcīga un iedarbīga mūzika. Interesanti sagadījās: Poznaņas operas vadītājs Rīgas Operas festivālā noskatījās Kara dabu un jau nākamajā dienā mani uzaicināja iestudēt Parsifālu.
Kā uzņēma pirmizrādi?
Klasiskie mūzikas kritiķi to peļ, toties publika, teātra vadība un režisori ir sajūsmā. Bija stāvovācijas. Tas ir vizuāls tēlu teātris – ilgs rituāls. Parsifāls ir pilns ar simboliem, kurus mēs iztulkojām laikmetīgā mākslas valodā. Jā, mēs radām vizuālo mākslu. Man pašai šķiet interesanti, ka šogad nācies iestudēt Vāgnera pašu pēdējo operu (Parsifālu) un viņa pirmo lielo operu (grand opera) Rienci. Parsifālu iestudējām visā pilnībā, īsināt šo meistardarbu būtu neiespējami. Bet ar Rienci ir citādi, bija nepieciešams to saīsināt. Mūzikas izvēle bija diriģenta Modesta Pitrena ziņā. Rezultātā mūsu rīcībā ir brīnišķīga mūzika izrādei divos cēlienos, katrs ilgst nedaudz mazāk par stundu. To ir ļoti viegli klausīties, tā ātri iespiežas atmiņā, jo daudzviet šīm melodijām ir teju vai hitu kvalitāte.
Arī šis būs vizuālais teātris?
Operas saturs ir ļoti nopietns un liktenīgi traģisks – galvenais varonis iemanto tautas sajūsmu un kļūst par diktatoru, taču drīz vien zaudē tautas uzticību un savas varas spēku un visbeidzot tiek nogalināts. Tomēr šī noteikti būs arī izklaidējoša izrāde – te ir daudz vizuāla skaistuma, brīnišķīgas melodijas un balsis, košas krāsas un aizraujošas gaismas. To baudot, jūs negarlaikosieties!
Veidojot iestudējumu par notikumiem Senajā Romā, domājāt arī par to, kāpēc tautas mīlēti mūsdienu politiskie līderi vēlāk kļūst par tās ienīstiem tirāniem?
Pasaulē tā notiek. Manuprāt, savu varu viņi zaudē tāpēc, ka sāk to ļaunprātīgi izmantot. Dažreiz viņiem izdodas savu stāvokli saglabāt, piemēram, Staļinam, bet dažreiz – ne. Taču iestudējumā mēs negremdējamies attiecību psiholoģiskajos dziļumos. Vāgnera operas materiāls ir ļoti īsināts un vairs neparāda visus soļus tribūna virzībā augšup un lejup. Mūsu iestudējumu veido atsevišķas emocionāli uzrunājošas ainas: ir brīnišķīgas kora ainas, cilvēki it kā sastingst. Tās tikai norāda uz rezultātu tam, kas ir jau noticis. Process skatītājiem ir jāiztēlojas pašiem. Es nevēlējos šo Rienci stāstu izstāstīt naturālā, reālistiskā veidā. Mūsu iestudējums ir simbolisks un līdzīgs sapnim. Sākotnēji mums pat bija iecere saukt iestudējumu par Rienci sapni.
Jāgatavojas baudīt sirreālu skaistumu?
Mūsu vēstījumā ir kaut kas mīklains, noslēpumains. Man nepatīk sirreālisms. Man patīk dīvainības, kādas redzam sapņos vai pat murgos, – nesaprotamus, loģiski nesaistītus notikumus. Mūsu iestudējums ir vizuāli krāšņs – gaisma, kustība, dekorācijas. Man ir svarīgi modināt skatītājos spilgtas sajūtas, atvērt telpu viņu domām un sajūtām. Es nekad nenorādu: lūk, tas ir balts un tas – melns. Man būtiska ir iztēle, vizuālie tēli, sajūtas un pamudinājums domāt. Bet ir ļoti svarīgi, lai jūs kaut ko sajustu, pirms sākat domāt. Šajā ziņā ļoti būtiska ir mūzika. Tā ir ļoti labs motivētājs domāšanai – tāpēc, ka jūs pārdzīvojat.
Ja nu Rienci krišanā vainīga veikla manipulēšana ar sabiedrību, ko šodien sauktu par polittehnoloģiju?
Nedomāju vis, jo Rienci nepavisam nav gudrs cilvēks. Viņš ir brutāls. Viņš nokļūst virsotnē un iegūst varu, bet vara viņu samaitā. To, kā vara samaitā cilvēku, mēs arī tagad varam redzēt katru dienu.
Kas jūs uzrunāja pērnvasar vērotajos latviešu Dziesmu un deju svētkos?
Uz mani ārkārtīgi lielu iespaidu atstāja tas, kā 15 000 dejotāju uz laukuma veidoja zīmju ornamentus, rakstus. Tas bija patiesi fantastiski. Iespaidīgi un iedvesmojoši! Protams, neko tādu mēs nevarētu izdarīt ar kori uz Operas skatuves. Tomēr mēs varam no tā iedvesmoties, komponējot skatuves ainas – dziedātāju izvietojumu un to, kā viņi pārvietojas, kustas. Mani vienmēr interesē skatuves aina visā kopumā, kā ainava, nevis reālpsiholoģiskais sarunu, dialogu teātris. Es saceru skatuves ainas. Mūsu rīcībā ir solisti, Operas koris, Rīgas Doma zēnu koris, divdesmit dejotāju no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas un viens balts zirgs, orķestris. Attiecības starp izrādes dalībniekiem raksturo tas, kāds ir viņu izvietojums uz skatuves. Zēni ne tikai dzied, bet arī tiek iesaistīti skatuves ainavās, sapnim līdzīgā atmosfērā ar lāzerprojekcijām, velosipēdu lampiņām, svecēm, ultravioletām gaismām. Mums ir lielisks gaismu mākslinieks un scenogrāfes, un brīnišķīgi MAREUNROLS kostīmi. Vēlējos iekļaut izrādē ainu no kāda baleta, kurš jau ir Latvijas Nacionālās operas repertuārā. Tā ir ēnu iznāciena aina no baleta Bajadēra.
Kā to savienot ar Vāgnera mūziku?
Es negribēju, lai šajā brīdī skanētu Vāgnera mūzika. Iecerei nederētu arī Bajadēras ritmiskā mūzika. Bija nepieciešama klusa un plūstoša mūzika, lai šī epizode būtu kā sapnis, tāpēc uzaicināju latviešu komponistu un vizuālo mākslinieku Voldemāru Johansonu radīt elektronisko mūziku. Es viņu jau pazinu, biju redzējusi viņa darbus izstādēs Dānijā un Zviedrijā. Tā nu mums līdzās Vāgnera mūzikai ir astoņas minūtes ilga aina ar V. Johansona mūziku. Deja ir ļoti eleganta un skaista. Tas ir kā skaists sapnis, jo varenais skaļums šajā brīdī ir atkāpies.
Jūs neuztrauc, ka operteātros šodien, skanot visskaistākajai mūzikai, uz skatuves bieži vien risinās robusta, brutāla darbība?
Būtiski, kāda ir skaistā un brutālā kombinācija. Brutālais kā pretnis skaistajam ir iedarbīgāks, tas ved dziļāk un ievaino sāpīgāk. Rādot tikai brutālo, ir ļoti viegli panāk, ka publika novēršas un negrib to redzēt. Opera arvien bijusi daudzu mākslas disciplīnu (mūzikas, režijas, kustības, gaismu) sintēze. Mūsu Rienci iestudējumā neparastais ir tas, kā tās savā starpā sadarbojas. Mēs ļaujam visiem šiem elementiem runāt, lai caur mūsu maņām radītu īpašu un spēcīgu pārdzīvojumu. Mēs vēlamies šo stāstu pastāstīt ļoti emocionāli, bet ne tradicionālā psiholoģiskā teātra veidā. LNO esam sastapušies ar ļoti lielu atsaucību eksperimentiem, kas operteātriem ir neparasti.
Nākamais jūsu iestudējums Viļņā būs dramatiskā teātra izrāde?
Kosmoss+, kura pirmizrāde notiks šā gada 21. martā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, būs pavisam cita veida darbs. Man jautāja, vai es varētu kaut ko iestudēt ģimenēm ar bērniem. Piekritu, jo Visums ir kaut kas tāds, kas mūs ļoti pievelk un ko mēs nevaram izprast. Bērni vienmēr mēdz uzdot labus jautājumus. Izrādē tiks izmantoti gan mūsu pašu radošās komandas, gan zinātnieku teksti, lietuviešu un dāņu dzeja. Mūsu komandā darbojas astronomijas skolotājs, fiziķis, matemātiķis, filozofi, divi tehniskie operatori, kuru specialitāte ir minihelikopteri ar iebūvētajām kamerām, un zēns. Ļoti gudrs zēns. Arī tas būs vizuālais teātris, un tajā skanēs divu ļoti jaunu dīdžeju veidota mūzika. Tā būs absolūta jaunrade.
Jauniestudējums Riharda Vāgnera opusu tēlos Rienci. Triumfs un sakāve
Latvijas Nacionālajā operā 19., 21.I, 3., 15.VI Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–65