Uzrunāta intervijai, Ligita Dēvica piekrīt uzreiz, jo Balva par mūža ieguldījumu teātrī uzliekot arī savus pienākumus un "es jau neesmu pret". Spēles noteikumi viņai esot zināmi, jo pirms trim gadiem bijusi 70. jubileja ar visu, kas tai pienākas klāt, Triju Zvaigžņu ordeni un Valmieras goda pilsoni ieskaitot. Tāpēc viņai tagad viss esot "drusku savādāk". Par savu sakāmo viņa ir domājusi jau visu nedēļu, atliek tikai pierakstīt un palaikam ielikt kādu remarku.
Ligita Dēvica. Tā tas ir. Cilvēks dzīvo savu mūžu, un viņā ir bailes – mani nemīl. Vajag apliecinājumu, vajag to paldies. Ir cilvēki, kas to tā arī nav saņēmuši visā savā dzīvē, kur nu vēl publiski. Un, ja tu sēdi ar savu rūgtumu, kā jau tas šajos gados ir, ar neapmierinātību, ar apziņu, ka tu nevienam neesi vajadzīgs un neko tur pats nevari iesākt, tad tāda balva pēkšņi ir (klusām) notikums. Tevi uzceļ tādos putu augstumos!
Man ir drusku savādāk. Bija jubileja. Labi! Es nepieņēmu jubileju, es spēlēju izrādi. Ļāvos visam, kas nāca. Tas pagāja. Viss. Strīpa pavilkta. Es nolaidos kā tāda zemūdene savos dziļumos, pētīju, kā lai dzīvo tālāk. Un tagad manos mierīgajos ūdeņos atkal iemet akmeni! Zini, kas man ir ļoti svarīgi? Tikt vaļā no atkarības. No teātra atkarības.
Edītes Tišheizeres sarunu ar aktrisi Ligitu Dēvicu lasi 21. novembra KDi!