Kādreiz, lai nokļūtu Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijā Tērbatas ielā, skatītājiem bija jānokāpj pagrabā. Tagad, lai redzētu režisores jauniestudējumu Face Book. Post Scriptum, kas tapis pēc divu gadu prombūtnes Latvijas teātra dzīvē, būs jākāpj piektajā stāvā – Marijas ielā 20, kādreizējā komunālā dzīvokļa telpās durvis ver kamerzāle 64 krēsli. Uzminiet, kāda ir tās ietilpība? Patiesībā – līdz pat 70 krēsliem. Face Book. Post Scriptum ir aktiera Andra Buļa monoizrāde, kuras pamatā ir jaunās azerbaidžāņu dramaturģes Nargizas Bagirzades luga. Pēc pirmizrādes 4. oktobrī tā būs skatāma vēl astoņas reizes līdz 22. novembrim.
Šajā telpā arī turpmāk dzīvos Gaļinas Poļiščukas izrādes – gan tās, kas tika iestudētas Teātra observatorijas pastāvēšanas laikā (Andra Buļa monoizrāde Lidojums 25. oktobrī un Mēs pēc Aleksandra Ostrovska lugas Negaiss 25. novembrī), gan jaunuzvedumi, kuru vidū būs Bernharda Šlinka Apgraizīšana un Patrika Mārbera attiecību drāma Tuvāk/Closer, kuru pirms deviņiem gadiem ekranizēja Maiks Nikolss ar spožu aktieru kvartetu – Džūda Lovs, Džūlija Robertsa, Natālija Portmena, Klaivs Ouens.
Vai jums ir interesanti veidot izrādi tik mazā telpā, faktiski dzīvoklī?
No vienas puses – jā. Jau tad, kad es strādāju Teātra observatorijā, man šķita, ka ir par maz vietas, jo man ir svarīga bilde, kopskats, tajā ir iekodēts daudz informācijas. Iestudējot izrādi, es bieži saku aktierim – pabīdies par desmit centimetriem. Es visu laiku redzu šīs nianses. Esmu priecīga par tiem, kuriem ir iespēja strādāt uz lielās skatuves. Anatolijs Efross ir teicis: lielā skatuve var piedot aktiera vai režisora kļūdas, bet mazā skatuve neko nepiedod – tur viss ir kā zem palielināmā stikla. Tu nedrīksti kļūdīties. Mazā skatuve prasa citu pieeju, nekāds "pabīdies par desmit centimetriem" nav iespējams.
Lielās skatuves jūs tagad gaida tikai ārpus Latvijas, un šeit jūs iestudējat darbu 64 skatītājiem?
Jā, tā sanāk. Es biju spiesta nokļūt emigrācijā, tas ir sāpīgi. Es daudz lasīju Josifu Brodski, viņa vārdi, teksti kļuva man īpaši tuvi – kad tu paliec viens... Ļoti smagi. Šai tēmai bija veltīta izrāde Atgriešanās mīlestībā, kuru es iestudēju kopā ar Jevgeņiju Jevtušenko un Raimondu Paulu teātrī Baltijskij dom/Baltijas nams Sanktpēterburgā. Mēs daudz par to runājām, Jevtušenko stāstīja, kas notika ar viņa paaudzi, kā viņi tika izmesti no dzimtenes. Tas, kas notiek ar mani, ir līdzīgi. Es teicu Jevtušenko: jums, Jevgeņij Aleksandrovič, šķiet, ka šodien viss ir citādi, taču tā nav. Viņš stāstīja par sevi, un es tajā saskatīju paralēles ar savu likteni.
Ar mani tā notiek bieži: es kaut ko daru teātrī, un tas pats vai kaut kas ļoti līdzīgs notiek manā dzīvē. Es gatavoju izrādi par 60. gadu cilvēkiem un pati nokļūstu šādā politiski mākslinieciskā situācijā, un vienu no otra nevar nodalīt, kaut gan saproti, ka tas ir bezjēdzīgi. Vēsturiski pierādīts, ka tas ir bezjēdzīgi.
Jegora Jerohomoviča interviju ar Gaļinu Poļiščuku lasi 3. oktobra KDi!