Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties – šis senais, reiz "ideoloģiski kodētais" sauklis nebūt nav zemē metams. It sevišķi, ja tas īstenojams ārpus daudz cietušās, daudz lamātās un nenoliedzami problemātiskās Latvijas augstskolu sistēmas. Mācīties ārzemēs vairs nav nekas īpašs – problēma parasti drīzāk ir materiāla, nevis mentāla. Amerikas augstskolas vienmēr ir bijis iekārojams mācīties gribētāja ceļa mērķis, par spīti šķietami astronomiskajām mācību maksām, un ASV mācās daudzi – gan ar ASV vēstniecības piešķirtajām Fulbraita stipendijām (no 1992. gada ik gadu ASV stipendija piešķir četras piecas stipendijas maģistriem un doktorantiem – red.), gan meklējot iespējas tikt pie pašu augstskolu retajām stipendijām, uz kurām var pretendēt izcilnieki.
Žurnāliste Zane Peneze pēc darbošanās LTV, arī Radio 101 un dokumentālās filmas Astoņi pilnmēneši veidošanas ar Fulbraita stipendijas palīdzību nonāca Ņujorkas Universitātē The New School, kurā gadu mācījās dokumentālā kino veidošanu.
Zane Peneze Ņujorkā būs pavadījusi vienu mācību gadu, studējot dokumentālo kino, – tik kompaktu, toties blīvu programmu piedāvā Ņujorkas The New School. Zanei šis noteikti ir bijis ļoti piesātināts laiks, kurā izbaudīta arī Ņujorkas studentu dzīves askēze, dalot vienu istabiņu Bruklinā vēl ar divām citām studentēm.
Kāda ir tava galvenā atziņa pēc Ņujorkā pavadītā gada?
Es šeit ieraudzīju, cik daudz un smagi jāstrādā, lai sasniegtu to, ko gribi sasniegt. Te nav nekāda laimes zeme. Amerika jau sen nav laimes zeme tādā aspektā, ka tu nāc un tev viss iekrīt rokās. Varbūt tāpēc Ņujorka ir iedvesmas pilsēta, ka ļauj redzēt citus cilvēkus smagi strādājam un mudina to darīt arī pašam? Tā iedvesmo! Neesmu savā lokā satikusi nevienu, kas ir atnācis un uzreiz kļuvis par to, par ko viņš vēlas. Te domāju gan studentus, gan cilvēkus manā profesionālajā lokā – kino, mākslās. Varbūt nav tā, ka jādomā, vai tev pietiks pienam un būs ko ēst nākamajā nedēļā, jo Ņujorkā vienmēr var atrast darbu, kur var nopelnīt 300 dolāru vienā vakarā, piemēram, strādājot par oficiantu. To arī studenti dara – smagi strādā nedēļas nogalēs visu nakti, jo pirmdienās var nopelnīt, teiksim, 20 dolāru. Maz ir tādu, kas par to žēlojas, jo saprot, ka tikai tā vari tuvoties sapnim – savai kārotajai profesijai.
Vai esi mainījusies gada laikā, ieguvusi profesionālajā ziņā?
Man ir sajūta, ka esmu ļoti mainījusies. Teikt, ka par 180 grādiem, būtu par traku, bet tuvu tam. Mācības bija ļoti intensīvas – gan teorija, gan prakse. Esmu šajā gadā redzējusi tik daudz filmu, cik visā savā iepriekšējā mūžā kopā. Esmu iemācījusies domāt, analizēt, vērtēt, skatīties. Man ir bijušas iespējas satikt cilvēkus, kuri ir veidojuši ģeniālas filmas. Esmu sapratusi, cik svarīgs jebkuram režisoram, lai cik slavens viņš arī būtu, ir auditorijas viedoklis. Mācību gada sākumā mums iedeva kameras un teica – ejiet un filmējiet. Tā mēs sākām no neglītiem kadriem, no kļūdām… Tā ir neatsverama pieredze – esmu iemācījusies filmēt, montēt. No sākuma gan mēs darbojāmies triju cilvēku komandā – viens filmē, otrs raksta skaņu, trešais intervē –, bet būtībā visi mūsu kursā grib iemācīties kļūt par dokumentālistu – cilvēku orķestri. Dokumentālajā kino nestrādā ne ar milzīgām grupām, ne ar milzīgas tehniskās komandas atbalstu. Tas, ko es te esmu iemācījusies darīt, – ir ņemt kameru, iet un filmēt.
Ko tu filmē?
Tikko atbraucu uz Ņujorku, man jau pirmajās nedēļās bija jāizdomā, kāds būs mans projekts – filma. Žanete Skarule (žurnāliste, kādreizējā MTV moderatore –red.), kura noslēdza savu stažēšanos Ņujorkā, mani aizveda uz pludmali Dead Horse Bay, tā ir izgāztuve Bruklinā – interesanta vieta, kurā var atrast relikvijas pat no XX gadsimta sākuma. Tur ir pudeles no XX gs. 20. gadiem – sausā likuma laikiem –, visādi vēsturiski krāmi. Kad skolā bija jāstāsta, ko tad es filmēšu, Dead Horse Bay faktiski bija vienīgā vieta, kuru es Ņujorkā zināju. Bija man arī citas idejas, bet labi, ka tās nerealizējās. Visu rudeni un ziemu braucu uz šo izgāztuvi un filmēju, iepazinos ar cilvēkiem, kas tur dzīvojas – meklē dārgumus, vēsturiskas pudeles, rotaļlietas. Ir kāds vīrs, kurš jau 30 gadu meklē zeltu un sudrabu, ko pēc tam pārdod. Viņš apgalvo, ka Dead Horse Bay esot paslēpts vismaz pusmiljons. Filmēju gan viņu, gan arī mākslinieku, kurš taisa no atrastajiem objektiem mākslas objektus.
Obligātais dokumentālo filmu saraksts, kas jāredz The New School studentam, ir iespaidīgs – simtiem filmu! Studentus izdzen cauri visam, kas bijis "pirms viņiem"… Jā, mani tas sajūsmināja. Gāju uz bibliotēku, skatījos. Mans līdzšinējais priekšstats par dokumentālo kino pamatā balstījās uz latviešu filmām, nekad nebiju sistemātiski skatījusies klasiku. Nebiju pat noskatījusies Dzigas Vertova Cilvēku ar kinokameru, arī franču un britu dokumentālās filmas ne...
Spēlfilmu veidošanu, aktierkino – to māca citur, un par to jums nav nekādas daļas?
Jā, tā ir. Man pašai šķiet, ka es no tās pasaules esmu tālu, bet patiesībā robeža starp spēles un dokumentālo kino kļūst arvien nosacītāka.
Vai gada laikā var iemācīties būt par dokumentālā kino režisoru?
Uz Ņujorku bija atbraucis režisors Ivars Zviedris, lai rādītu MoMa (Mūsdienu modernās mākslas muzejs – red.) savu Dokumentālistu. Viņš man prasa, ko tu te dari? Atbildu, ka mācos dokumentālo kino. Uz to viņš man saka – to jau skolā nevar iemācīties. Jā, protams, ir jāņem kamera, jāiet un jāfilmē, bet mani šis gads – ar skatīšanos, analizēšanu, lasīšanu – ir kardināli pārveidojis. Esmu sapratusi, kas ir struktūra, stāsts, to, kā veidot filmu.
Vai Ņujorkā rādīji dokumentālo filmu par karu Afganistānā Astoņi pilnmēneši, ko veidojāt kopā ar Sandiju Semjonovu un Ģirtu Straustiņu un kas Latvijā tika pozitīvi novērtēta?
Kursa biedriem neesmu rādījusi. Savukārt pasniedzēji šo filmu skatījās kā manu iestāšanās darbu universitātē – nekāda feedback gan nebija…
Kā jūties kursa biedru vidū, kādi cilvēki vēlas kļūt par dokumentālistiem?
Mani te uzskata par eksotisku parādību, kaut gan mūsu kursā puse ir ārzemnieku, mans bonuss ir tas, no kurienes es esmu, – gan krievu valodas zināšanu dēļ, gan mūsu vēstures dēļ. Kopā kursā esam 12 cilvēku, pamatā – sievietes, arī kāda amerikāņu dāma, kurai ir jau pāri 60 gadiem. Viņa ilgu laiku ir strādājusi TV, bet tagad mācās taisīt dokumentālās filmas. Ir arī dāma, kura 20 gadu nostrādājusi Pasaules Bankā un tagad mācās kino, – viņai neiet viegli, jo pamatu un kinoizpratnes īsti nav.
Vai tev Ņujorkā kaut kā pietrūka no Latvijas?
Esmu sapratusi, ka Latvijā ir tik daudz labu, talantīgu kinocilvēku! Ņujorkā ir ļoti daudz tā dēvēto wannabe cilvēku – modes dizaineri/kinoveidotāji/elitāri pavāri – tos sauc pa "3 slash" cilvēkiem. Jā, te ir liela konkurence, bet to masu rada arī cilvēki, šie wannabe, bez īpašām dotībām, zināšanām.
Kaut par sevi biju pārsteigta – biju domājusi, ka ap novembra beigām es jau raudāšu pēc mājām, bet… nekā. Visdrīzāk tas nebūtu iespējams nevienā citā Amerikas pilsētā, Ņujorka tomēr ir īpaša. Daudziem tā ir sapnis, mērķis – vismaz puse cilvēku te ir iebraucēji. Mēs esam līdzīgi – mums ir sapņi, mērķi, mūsu atšķirīgie stāsti un pieredze.
Te ir ļoti viegli atrast draugus, iepazīties ar cilvēkiem. Tu nekad nezini, ko satiksi, un ir tik viegli sākt sarunu… Arī rajonā, kurā dzīvoju Bruklinā, – Bušvikā – ir īpaša enerģētika, jauna radošuma telpa. Savulaik tāds gars valdīja Soho, kas kļuvis dārgs un studentiem nepieejams, – galerijas, krodziņi, māksla… Mūsu mājā dzīvo arhitekti, mūziķi, fotogrāfi – var notikt improvizēti koncerti.
Ko darīsi, kad atgriezīsies Rīgā?
Man ir trīs idejas, bet esmu māņticīga… Tie būs neatkarīgie projekti. Ja tie nerealizēsies Rīgā, tad kaut kur citur.