Tulkotāja, atdzejotāja un žurnāliste Ieva Lešinska ir viena no retajām intelektuālēm Latvijā. Vasarās viņa ar ģimeni dzīvo Talsu pusē, bet cauru gadu – angliskajā kultūrtelpā. Publiskajā telpā tagad ļoti pietrūkst viņas Rīgas Laika perioda publicistikas – analītiskās, neatkarīgās un ironiskās balss, kas eleganti dzēla provinciāli aprobežotām un dažādām citām sīkmanīgām izpausmēm.
Tulkotājai ir spiegu filmas cienīga biogrāfija, bet šajā dzīves posmā viņa kategoriski vēlas, lai galvenais akcents tiktu likts uz viņas pašas darbiem, nevis "kairinošo" pagātni saistībā ar tēvu Imantu Lešinski – Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) un Valsts drošības komitejas (VDK) dubultaģentu.
Tieši tāds sākotnēji bija arī KDi nodoms – intervēt Ievu Lešinsku, jo izdevniecībā Jumava angļu valodā iznākuši Aleksandra Čaka Mūžības skartie/Touched by Eternity un sadarbībā ar fondu Viegli – Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas/Colorful Tales ar 11 Latvijas mākslas pasniedzēju un studentu ilustrācijām.
Būs grūti nosaukt redzamu Latvijas literātu, kuru viņa nebūtu tulkojusi. "Es tulkoju visu laiku," saka Ieva Lešinska. Īsi pirms intervijas uzzinu, ka studijā Mistrus Media top Latvijas, Igaunijas un Čehijas kopražojuma dokumentālā filma Cilvēki no nekurienes. Šķiet loģiski vaicāt arī par to – un ne jau kairinājuma vai pikantuma dēļ.
Vai šīs ir jūsu vasaras mājas? Dzīvojat kā daudzi Latvijā – starp pilsētu un laukiem?
Es faktiski to neuztveru kā vasaras māju. Mēs neesam nekādi bagātie cilvēki. Ar milzīgām grāmatu kaudzēm notiek pārvietošanās no viena īrēta dzīvokļa uz citu. Šī ir mūsu māja, mēs uz to braucam arī ziemā. Barojam putnus, jo tos nevar atstāt. Māja, man liekas, ir siltāka un draudzīgāka, ja to nepamet. Šī māja prasa, lai tu te esi klāt. Tāpēc notiek nemitīga pārvietošanās starp Rīgu un šejieni. Vasarā šeit dzīvojam visu laiku. Te laiks rit lēnāk un patīkamāk.
Saka – katram latvietim patīk ielaist pirkstus zemē. Jūs arī, kopš jums ir māja laukos, esat sevī sajutusi šādu nervu?
Laikam jau man patīk rakņāties, man vienkārši pēdējā laikā ir ļoti slikti ar muguru, tāpēc nevaru to izbaudīt. Es esmu vairāk ideju cilvēks. Vīrs ir tas, kurš ierok zemē to, ko vajag. Bet, jā, man tas sagādā prieku. Man patīk, ka izaug. Tas varbūt izklausās mītiski, bet man tā ir reāla saite ar manu vecmāmiņu, kura man bija ļoti tuva. Viņa vienmēr audzēja puķes, un man puķes vienmēr asociējas ar viņu. Es viņu kaut kā sajūtu, un man tas ir svarīgi.
Pievēršoties jūsu nesenākajiem tulkojumiem Ziedoņa Krāsainajām pasakām un Čaka Mūžības skartajiem – vai jums šie darbi personīgi nozīmē ko vairāk par kārtējo tulkojumu?
Bez personīgā jau nevar pārtulkot. Kaut kādā mērā tā ir arī saruna ar sevi. Tas prasa kaut ko no sevis. Par Krāsainajām pasakām. Es par šo uzdevumu nemaz nebiju lielā sajūsmā. Varēju, protams, atteikties. Man bija bail tām ķerties klāt. Tāpēc, ka 70. gados Ziedonis, protams, bija ļoti svarīgs un Krāsainās pasakas – arī. Bija bail, ka visa jušana ap to ir stipri mainījusies un ka tas viss savā ziņā liksies pārāk naivi. Atšķirība no 70. gadiem ir milzīga. No otras puses – man patīk tādi sarežģīti darbi. Bija jāsaprot, kādā veidā lai to pasniedz citai auditorijai, kurai Ziedonis nenozīmē absolūti neko. Brīžam sanāca saķeršanās ar redaktoru, jo viņš nesaprot, kā tas var būt, ka vienā brīdī tu raksti pagātnē, pēc tam pārej uz tagadni. Es saku – autoram tā ir, un viņam tas ir svarīgi. Nu tad viņš nesaprot, ko viņš dara. Tā gluži nav!
Pamācīja Ziedoni?
Jā. Tā ir liela problēma. Es tagad tulkoju kaut ko pavisam citu – vienu krimiķi no zviedru valodas, kuru nepārvaldu tik labi kā angļu valodu, tāpēc man ir arī angļu tulkojums, lai varu tajā ieskatīties. Ir interesanti, kā darbojas citi tulkotāji. Tiek skaidrots tas, ko autors nemaz neskaidro, tiek izlaistas veselas rindas un rindkopas, ja tās ir par sarežģītu. Viss tiek pielāgots lasītājam, kurš nepārzina zviedru realitāti. Man liekas, ka mūsu tulkošanas skola tāda nav, un es mēģinu izlaipot drusku elegantāk, nekā dara šis angļu tulkotājs, kuram nesagādā pilnīgi nekādas grūtības uzlabot tekstu pēc savas gaumes. Man patīk, ja ir redaktors, ar kuru var sastrādāties, kaut ko uzlabot un panākt tiešām labāku tekstu.
Vai izdevās angļu tekstā iemānīt nacionālo vibrāciju – virsvērtību, kura, kā teicāt, angliski lasošajai auditorijai neko neizsaka. Kā tulkot savā specifiskā laikā radītus Ēzopa valodas zemtekstus?
Ēzopa valodu viņš [angliski lasošais lasītājs] galīgi nesapratīs. Tagad tas ir pavisam cits darbs. Bērnišķīgāks. 70. gadus un to, kā mēs toreiz lasījām Ziedoni, vairs nav iespējams pārraidīt. Tagad grāmatā kurmis ir vienkārši kurmis. Un viņš nav nekāda cita parādība, kā mums varēja likties. To, ka mežs ienāk pilsētā (Zaļā pasaka – red.), šodien sapratīs visi zaļie. Viņiem tas liksies kā kulaks uz acs. Bet citas lietas… Teiksim, kādā veidā lai pārraida to, ko latvietis saprot ar "balts"? Nu nevar! Bet lai viņi lasa savādāk! Nevar pārraidīt visu mūsu likteņstāstu.
Vai tas, kas paliek pāri no Krāsainajām pasakām šajā laikā, jūsuprāt, rada iespaidu par Ziedoni kā par talantīgu, neordināru rakstnieku?
To es nezinu. Par to lai spriež citi. Es nevaru izdarīt vairāk, nekā es varu. Ja kāds var labāk, lai viņš to izdara.
Nepārprotiet, man nenāk prātā apšaubīt jūsu tulkojuma meistarību, tikai vēlējos pajautāt – varbūt Ziedoni šodien nemaz nav iespējams pārtulkot? Viņš ir kā komplekts ar visu savu frizūru, nazālo balsi, kedām, dižkoku atbrīvošanu un savu laiku.
Es arī esmu šaubīga par to, nezinu. Uzskatu, kā bērnu grāmatiņa, kāda tā ir pēc formāta, tā ir laba.
Kristaps Kalns. Man liekas, ka tieši tas ir interesanti – izcelt to ārā no sava laika un paskatīties, kā tas darbojas. Kur vēl labāk to ieraudzīt kā citā kultūrā.
Tieši tā.
Runājot par vietvārdiem. Inesei Zanderei ir dzejolis, kurš sastāv tikai no Latvijas upju un upīšu nosaukumiem. Mums vietvārds skan kā dzeja. Daugava, Gauja, kas minētas Krāsainajās pasakās, nevienam angliski lasošajam nav ne likteņupe, ne poēzija, tikai dīvaini vārdi.
Nu, protams. Varu tikai piekrist. Tāpēc, ja runājam par otru grāmatu, uzstāju, ka vajag kārtīgus vēsturnieku rakstītus ievadus, ka vajag piezīmes. Man te līdzās ir viens, kuram var visu ko parādīt, bet viņš jau Latvijā ir pārāk "apvārtījies" un daudz ko zina (vīrs, arī tulkotājs un redaktors Marks Geibers – red.). Tik un tā es jautāju, kā tev liekas. Vai tu saproti? Vēl esmu sūtījusi tulkojumus uz Ameriku – kuri vārdi un jēdzieni ir neskaidri? Ja nekas nav neskaidrs, dzejolis darbojas pats ar savu dzinējspēku. Labi, tad tur nekas nav jāskaidro. Ir grūti pārraidīt, kas ir "griščene"? Bet, izvēloties noteiktus vārdus, tu vismaz radi noskaņu, lai neliekas, ka tas ir smalks rajons.
Kad iznāca Mūžības skartie, Ādolfs Francis žurnālā Aizsargs darbu salīdzināja ar Homēra Iliādu. Vai jums šāds formulējums šķiet precīzs?
Kāpēc ne. Savā ziņā metaforiski tā var teikt. Mani daudz kas pārsteidza. Man liekas, Mūžības skartos pirmo reizi lasīju atmodas laikā. Tad, man liekas, pat neiedziļinājās, par ko tur ir runa. Par brīvo Latviju tur tikpat kā nav runas. Tur visu laiku ir darīšana ar vīriešu hormoniem. Ar cīnīšanos – ar to, kādi ir ieroči, – un, protams, ar nāvi. Tā ir klātesoša. Par to ir diezgan daudz jādomā. Pēkšņi es sapratu, cik tas viss bija baigi. Nepārtrauktā sēdēšana kaut kādās tranšejās un gaidīšana, kad būs atkal jāmetas cīņā, un tās lodes, kas lidos utt. Kaut arī tieši tas nemaz nav pateikts. Tur viss ir ļoti tieši, vīrišķīgi un vareni. Bet kaut kur līdzās ir arī baigums. Tas parādās nevis kaujas skatos, bet dabas aprakstos. Daba ir atbaidoša. Visas tās zāles, ceri utt. Čakam tīrelī tiešām izdodas radīt baisuma iespaidu.
Vai jums ir zināms, kāds liktenis gaida jūsu tulkojumus? Kā tie tiks līdz angliski lasošajai auditorijai?
Biju diezgan lielā šokā, kad iznāca Mūžības skartie, par to nekur neparādījās pat ziņa. Nesapratu, kas ir noticis. Uzrakstīju gan izdevniecībai, gan Aizsardzības ministrijai jautājumu. Izrādījās, ka izdevniecība nevar rakstīt preses relīzi tāpēc, ka tas ir Aizsardzības ministrijas pasākums. Viņu pasūtījums, viņu finansēta lieta utt. Aizsardzības ministrija atbildēja, ka ir plānota kaut kāda varena prezentācija kaut kad ziemā. Es domāju, ka tas ir humors, bet izrādījās, ka tā ir taisnība, ka grāmatu karavīri dos no rokas rokā, kamēr tā nokļūs Nacionālajā bibliotēkā. Tagad šī ģeniālā doma ir atmesta, dzirdēju, ka sēdēs pie ugunskuriem un lasīs. Kā lasīs, kurš lasīs – es nezinu. Varbūt NATO karavīri lasīs? Man nav ne jausmas. Taisījās to pārizdot kaut kādiem angļiem, nezinu, kas ar šo projektiņu notiek tālāk. Ja man jāsaka atklāti, liekas, ka ir bezjēdzīgi izdot grāmatas angliski šeit. Tāpēc, ka mūsu izdevniecībām nekur nav nekāds milzīgais prestižs. Tajā tirgū ielauzties ir ļoti grūti. Tagad uz simtgadi notiek kampaņveidīga izdošana ārzemēs, sevišķi Anglijā, jo mūsu valsts maksā ārzemju izdevniecībām. Protams, ir labi, ka ir šāds Mūžības skarto tulkojums. Man bija ļoti interesanti to tulkot un atdzejot. Centos ar visām atskaņām. Bet par tālāko likteni man ir šaubas.
Zinu, ka Mūžības skarto tulkojums tapa ļoti smagnēji. Iepriekšējais tulkotājs Pēteris Cedriņš bija paspējis žurnālā Ir (29.01.2014.) izteikties: "Bez atskaņām skan banāli, ar atskaņām vēl banālāk." Kā jūs tikāt galā ar šo radošo problēmu?
Jā, varbūt ir banāli, bet tā tas ir. Arī latviski tas vietām skan samērā banāli. Ja tu iedziļinies autora smadzenēs un sāc viņu kārtīgi sajust, laist sev cauri, tad saproti, kurā brīdī viņš vienkārši "smērē". Bet ir vietas, kur atskaņai ir slodze un tā ir svarīga. Man tas liekas sarežģīts uzdevums – izštukot, vai šajā brīdī ar atskaņu vai – nevajag. Man skola nāk no tādiem ļaudīm kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks. Viņi tomēr papūlas ar atskaņošanu, tāpēc man liekas, ka to vajag arī angliski. Vienmēr nebiju absolūti droša, kas tur sanāk. Es jau vispār neesmu droša. Man tagad ir bailes pārskatīt. Nav tā, ka es nevienam saprotošam cilvēkam nebūtu rādījusi tekstus. Esmu saņēmusi atpakaļ ar piezīmēm, ka ir ļoti forši, ka tas darbojas. Ir tāda aina, kur puiši pirms kaujas velk baltus kreklus. Tas bija iedarbojies uz kādu manu draugu. Tu nekad nezini, kas pēkšņi no dzejoļa "izlēks" ārā. Pats to kaut kā sajūti, bet lasītājs sajūt vēl ko citu. Viens no cilvēkiem, kam rādīju tulkotos tekstus, bija Baņuta Rubesa. Bijām uz viena viļņa. Kad viņa kaut ko ieteica – tas bija tieši laikā.
Skaidrs, ka Mūžības skartie kādā Londonas grāmatu veikalā nevar konkurēt, piemēram, ar zviedru krimiķi. Kas varētu līdzēt – agresīvs mārketings, izdevēju personīgie kontakti?
Kaut kāda ielaušanās tirgū jau notiek. Piemēram, Kārlis Vērdiņš zināmās aprindās ir pazīstama persona. Sagaidīt, ka Vērdiņš būs tikpat populārs kā zviedru krimiķis, – muļķības! Ir attaisnojies tas, ka spēlē uz jau zināmu cilvēku. Mēs pazīstamies daudzus gadus, un daudzus gadus es viņu tulkoju. Sākumā, ja Anglijā bija lasījums, man bija jāiet viņam līdzi. Kad pirms pieciem sešiem gadiem bijām Londonā un Mančestrā, arī tad es vēl lasīju blakām.
Tagad viņu aicina uz dažādiem dzejas pasākumiem, un viņš pats lieliski tiek galā. Ir maz izdevniecību, kas nodarbojas ar tulkoto dzeju. Tajā tirgū ir ļoti grūti tikt iekšā, bet mēreni panākumi ir. Īstas recenzijas nekur, protams, neredz, bet kāds kādreiz kaut ko arī pasaka.
Studijā Mistrus Media top dokumentālā filma Cilvēki no nekurienes. (No anotācijas: igauņu režisora Jāka Kilmi un scenārista Ginta Grūbes filma vēstīs par 1978. gada notikumiem, kad LPSR VDK darbinieks un Latvijas Kultūras sakaru komitejas vadītājs Imants Lešinskis, strādādams Ņujorkā ANO pārstāvniecībā par tulku PSRS delegācijas sastāvā, nolēma pāriet ASV pusē kopā ar savu dzīvesbiedri Rasmu un meitu Ievu, kura tolaik pavadīja brīvlaiku ASV.) Vai jums nebūtu iebildumu, ja mēs runātu arī par šo dziļi personīgo tēmu?
Mierīgi.
Vai tā bija jūsu iniciatīva veidot dokumentālo filmu, vai jūs uzrunāja?
Man absolūti nebija tādas idejas. Es tur vairāk esmu aktrise nekā es pati tāpēc, ka mums ir jāatgriežas vairāk nekā 40 gadu senā pagātnē. Manī tas viss jau ir pārstrādājies pavisam savādāk. Gints Grūbe ir mans draugs, bet viņš neatbild uz manu jautājumu, par ko tad tā filma īsti ir. Safilmēts ir viss kaut kas. Kas beigās sanāks – nezinu.
Pieteikuma materiālos filma tiek dēvēta par rekonstrukciju. Ko vispār ir iespējams rekonstruēt? Notikuma gaitu? Autentiskās sajūtas – diez vai?
Igauņu režisoram ir patikuši mani stāsti par dažādām epizodēm Amerikas posmā, kamēr mans tēvs bija dzīvs. Pēc tam mana dzīve bija pavisam citāda. Ainas filmā tiešām ir rekonstruētas – ar visādiem priekšmetiem un dekorācijām. Stāsti tiek ilustrēti, ieskaitot to, ka esmu satikusi sevi jaunu un savu tēvu, kurš, man liekas, galīgi nebija izdevies. Es pati, man liekas, biju tīri tā nekas. Ar visu cigareti un pārējo atribūtiku.
Jūs esat minēta kā filmas konsultante. Ko jūs mēģināt pieskatīt – notikumu precizitāti, intonāciju? Ko jūs katrā ziņā negribētu pieļaut?
To, ko esmu atkārtojusi atkal un atkal. Šausmīgi negribu, lai es tur būtu upuris. Sākumā tā tiešām jutos, bet ātri vien tiku ar to tomēr galā. Nolēmu, ka tomēr negribu dzīvi pavadīt kā upuris. Jāks mani ir pārliecinājis, ka tā nebūs. Bet, kā būs, man nav ne jausmas, ik pa brīdim es baidos. Atceros, kad Andalūzijas sunī tika apspriests filmas treilers, kinokritiķe Daira Āboliņa teica – Ieva tagad grib reabilitēt savu tēvu? Es domāju – kādas šausmas! Cilvēki laikam domā, ka es taisu sev kaut kādu reklāmu vai kaut ko tamlīdzīgu. Gints Jākam kādā pasākumā bija stāstījis visu to stāstu par mani, Jāks ļoti ieinteresējās un gadiem ilgi uzmācās ar lūgumu mūs iepazīstināt. Spriežot pēc viņa iepriekšējām filmām, viņam ir laba humora izjūta, tas varētu glābt. Cerams, ka tur būs arī par ko pasmieties.
Piešķirot projektam Cilvēki no nekurienes/ People from Nowhere Čehijas televīzijas pēcapstrādes balvu 7150 eiro vērtībā, žūrija komentēja: "Mēs augstu vērtējam filmas spēju sniegt dziļāku ieskatu slepeno organizāciju VDK un CIP darbībā aukstā kara laikā, atklājot unikālu vienas ģimenes stāstu. Mēs ticam, ka talantīgā igauņu režisora Jāka Kilmi spēja šos vēsturiskos notikumus pasniegt ar īpašu humora izjūtu delikātā veidā ir tas, ko novērtēs arī Čehijas auditorija." Mēģināju iztēloties, kur šajā stāstā var atrasties vieta humoram?
O, jā! Neapšaubāmi! Tur jau ir absurds absurda galā. Sākumā bija doma, ka filma būs par to, kā es rakstu grāmatu par savu tēvu. Man šī ideja jau no sākuma likās nejēdzīga. Ideja par grāmatu fonā ir bijusi ļoti daudzus gadus. Ir bijuši dažādi iekšēji šķēršļi ķerties tai klāt. Tad nonāca līdz tam, ka projektu iesniedza Kultūrkapitāla fondā. Naudu man neiedeva, tāpēc ka man nav iznākusi neviena grāmata. Tulkotās neskaitās. Beidzot mani uzrunāja kāda izdevniecība, kura ļoti gribēja manu stāstu izdot. Nolēmu sadalīt šo projektu divās daļās. Kaut kādā ziņā tēvs man sēž uz pleciem, un man viņš ir jādabū nost. Tagad es to būšu izdarījusi, jo iznāks grāmata – tēva raksti ar manu ievadu un rādītāju beigās. Tur būs apkopoti visi svarīgākie tēva raksti. Beidzot tam būs pielikts punkts, un es varēšu dzīvot savu dzīvi un rakstīt, ko tikai gribu. Man visus šos gadus ir traucējis tas, ka tiek izvilkti kaut kādi kairinoši fragmenti no viena nepabeigta tēva darba, kas vienmēr tiek daudzināts kā grāmata (atsaucas uz internetā publicēto materiālu Kalpības gadi – red.). Esmu cīnījusies ar dažādām radikālām aprindām, kuras pie manis ir vērsušās ar lūgumu izdot šo grāmatu. Vienmēr esmu atbildējusi, ka tas ir rediģējams darbs, jo tēvs to nepaguva novest līdz galam. Viņi tomēr to publicēja internetā, un "piesiet" viņiem neko nevar. Tad ir jāmeklē pēc IP adreses. Noskaidroju, ka tas ir dārgs un sarežģīts process, un neko tur izdarīt vairs nevaru. Tagad vismaz būšu izlabojusi kļūdas. Daļu man parādīja mana mamma, kura nomira šogad martā, un daļu es pati esmu atradusi. Tagad tam būs pavisam cita jēga. Ar prieku konstatēju, ka tie vārdi, ko tēvs min un kas parasti tiek izvilkti ārā no konteksta, – ka to nav nemaz tik daudz. Nav tā, ka viņš ir nodarbojies ar cilvēku apmelošanu. Uzsvars ir pavisam uz kaut ko citu – kādā veidā cilvēki sevi kompromitē – kā ielaižas attiecībās ar čeku, kādā veidā čeka izplata viltus ziņas. Tas viss man liekas svarīgi šodienas kontekstā. Ne jau tas, ko darīja Ziedonis vai Džemma Skulme un cik lielā mērā kurš ir sadarbojies. Pārsvarā par to klusē. Vienīgais cilvēks, kurš man pilnīgi atklāti pateica, ka viņš to ir darījis, bija nelaiķis Pēteris Zirnītis. Es to ļoti novērtēju. Viņš inficēja arī tautas tribūnu Jāni Peteru. Tas viss grāmatā būs. Bez naida. Man liekas pietiekami svarīgi, ka grāmata iznāks. Lai tā būtu vēstures liecība, vienalga, kā to uztvertu.
Vai, jūsuprāt, VDK savervēto cilvēku vārdus vajag publiskot vai tam ir jāpaliek, kā sakāt, sirdsapziņas jautājumam?
Uzskatu, ka ir lietas, kuras der publiskot. Tagad es negribu iedziļināties jautājumā par čekas maisiem u. tml. Filmā, man liekas, tas neparādīsies, jo fokuss tagad ir uz kaut ko citu, bet mēs ar Gintu Grūbi gājām intervēt cilvēkus, kas bija saistīti ar Kultūras sakaru komiteju (1964. gadā LPSR VDK paspārnē tika nodibināta Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb Kultūras sakaru komiteja – red.). Intervējām arī cilvēku, kurš bija klāt tajā brīdī Vašingtonā, kad mēs ar tēvu un tēva sievu Amerikas Valsts departamentā tikāmies, lai pateiktu, ka brīvprātīgi paliekam Amerikā. Šie cilvēki tagad neko neatceras. Tas padomju vēstniecības pārstāvis – nu viņš neatceras šo gadījumu! Varētu domāt, ka 1978. gadā vai 80. gados nezin cik cilvēku pārbēga. Atklājas, ka ir tādi cilvēki, kas savā laikā ir devuši zvērestu dažādiem dienestiem, iespējams, viņi saņem pensiju nevis no mūsu, bet citas valsts, un viņi never vaļā muti. Tas man liekas cūcīgi. Cilvēki, kas savā laikā ir nodarbojušies ar spiegošanu Zviedrijā un tagad pasniedz studentiem stāstu par Eiropas ekonomiku, – arī tas man liekas cūcīgi. Tāpēc man nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu, ka viņi tiek izgaismoti. Kad sāku strādāt Rīgas Laikā, man bija savā ziņā pašizgudrots uzdevums intervēt visādus vecus komunistus, čekistus u. tml. Es to darīju ar lielu interesi un aizrautību. Tur bija situācijas, kurās tu skaidri zini, ka viņš bija čekists, bet viņš nu nekādi nevar pateikt – jā, tā bija, ziniet. Tagad ir cits laiks, bet… Ja būtu kāda šāda frāze, varētu saprast, visi taču esam cilvēki. Tas, ka ir lietas, par ko nerunā, un nobīda tās malā, – tas, man liekas, ir slimīgi. Būtībā tas viss notika vakar. Tas nenotika pirms nezin cik simtiem gadu. Tas viss vēl ir dzīvs. Jo vecāka es kļūstu, jo man vairāk pietuvinās tie laiki, kas ir bijuši pirms manis. Mani nodarbina arī tas, ka Latvijā notika Otrā pasaules kara laikā. Piemēram, šovasar mēs ar vīru un meitu mēģinājām izbraukāt Kurzemes katlu. No vienas puses un no otras puses. Ir interesanti, ka tev vienā dienā ir emocijas, stāvot vācu karavīru kapos, bet nākamajā dienā tu esi tur, kur ir apšauti ebreji, blakus ir kaut kāds padomju karavīru piemineklītis. Tas viss ir svarīgi. Man neliekas sakarīgi, ka par to nerunā vai runā ļoti fragmentāri un politizētā veidā. Tikko izlasīju kāda angļu autora grāmatu par Kurzemes katlu, kur cilvēks ļoti sakarīgā veidā visu atspoguļo un visas grāmatas laikā brīnās, ka Latvijā nav nekādu norāžu par vēsturiskiem notikumiem. Es, piemēram, nezināju, ka Dundagā bija veidota kaut kāda ideālā nacistu valsts. Tagad aizbraucām visu apskatīt. Kartē, piemēram, ir atzīmēts, ka pretim krokodilam, kurš ir skaidri atzīmēts ar brūno zīmīti – lūk, krokodils –, otrā pusē ir piemineklis 1949. gadā izsūtītajiem. Skatāmies – nav tur nekāda pieminekļa, nu galīgi nav. Labi, nobrauksim lejā, kur avots. Paskatāmies uz augšu – jā, tur ir tā kā akmens. Pielienam tuvāk – ir akmens ar uzrakstu – Kārļa Skalbes rindu par dzimteni un pagalvi –, bet tam visam priekšā ir aizstādīts ļoti jauks buržujisks dzīvžodziņš. Tā ir metafora tam, ka viss kaut kādā veidā tiek pabāzts zem paklāja un tad izvilkts ārā atkal 25. martā ar kaut kādu demonstrāciju. Cilvēki to nelaiž sev cauri un baidās tam pieskarties.
Tāpēc jūsu piekrišana dokumentālajai filmai šķiet drosmīga. Latvijā cilvēki savus ģimenes sarežģītos stāstus biežāk "paslēpj aiz dzīvžodziņa" nekā atklāti runā par tiem. Kad jūs konfrontēja ar izvēli palikt Amerikā vai ne, vai atceraties savu iekšējo dialogu? Cik jums tobrīd bija gadu?
Divdesmit. Skaidrs, ka atceros visu dialogu. Protams. Situācija bija drusku sarežģīta. Jautājumu, vai es gribu palikt Amerikā, man tēvs uzdeva tad, kad mēs bijām Ņujorkā. Man faktiski bija jābrauc jau mājās. Tas bija dienu jautājums. Man Ņujorkā ļoti labi patika. Biju daudz ko izstaigājusi, kur padomju cilvēkam nevajag staigāt. Man jau bija bijuši visādi piedzīvojumi. Tad es aizgāju uz kādu vietu, kur arī man nebija jāiet, – uz Centrālparku –, pasēdēju uz soliņa, paraudāju un, atgriezusies mājās, teicu tēvam – diemžēl nekas nesanāks. Man ir jābrauc atpakaļ tāpēc, ka man tur ir mamma, draugi un vispār iesākta dzīve. Tā tak nedara! Dienu vai divas vēlāk viņš jautāja, vai tomēr es negribētu palikt vēl kādu nedēļu – gribētos parādīt Vašingtonu. Man bija jālūdz padomju misijā pie Apvienotajām Nācijām atļauja, jo, kā zināms, padomju cilvēks visu laiku ir jākontrolē. Viņi man iedeva atļauju uzturēties ilgāk par paredzēto laiku. Tad mēs aizbraucām uz Vašingtonu. Apskatījām visus daudzos pieminekļus utt. Otrā dienā viesnīcā tēvs mani pasauca un teica, ka viņam ir kas sakāms. Viņš teica, ka ar savu sievu Rasmu neatgriezīsies Ņujorkā, neatgriezīsies Latvijā, neatgriezīsies Padomju Savienībā, viņi pārbēg šeit un tagad. Un man ir izvēle – ja es tiešām gribu braukt atpakaļ, tad ir jāsauc taksis, jābrauc uz padomju vēstniecību, jāsaka, ka mans tēvs ir dzimtenes nodevējs, bet es esmu kārtīgs padomju pilsonis un gribu atgriezties mīļotajā dzimtenē ar lielo burtu. Šādus vārdus teikt man likās absurdi un neiespējami. Nejutos galīgi spējīga nodot tēvu, un tā es teicu – es palieku ar tevi. Tā arī paliku. Tajā brīdī jau nebija sajūtas, ka tas ir uz visiem laikiem. Tas pielēca krietni vien vēlāk.
Vai jums bija kāda iespēja sarakstīties ar padomju Latvijā palikušajiem draugiem?
Sākumā nebija īstas pārliecības, ka es jebkad varēšu sarakstīties. Dzimtenes Balss publicēja mammas atklāto vēstuli. Tā bija ārkārtīgi nepatīkama publikācija. Mamma līdz pēdējam apgalvoja, ka viņa nav zinājusi, ka to publicēs. Tam vairs nav nozīmes. Zem raksta bija CIP adrese. Bija teikts, ka es esmu CIP gūstekne un ka man var rakstīt uz šādu pastkasti. Šādā veidā vēstules pie manis nonāca. No sākuma man rakstīja Politehniskā institūta komjaunieši un universitātes studenti. Visi teici, ka viņi mani atbrīvos un lai es turos stipri, un ka būs jau labi, es atgriezīšos un mani sveiks!
Jums bija jāturpina dzīvot Amerikā, jāveido sava dzīve ar citu vārdu. Vai tas jaunam cilvēkam nebija pārāk traumatiski, lai vispār apzinātos savu identitāti?
Skaidrs, ka bija grūti. Pirmais laiks bija nejēdzīgs. Tajā ziņā, ka tu vispār esi atdalīts no sevis. To ir grūti paskaidrot. Pamazām sāka pielēkt, ko esmu izdarījusi. Bet absurdi bija tas, ka tie, ar kuriem tev diendienā ir darīšana, spiež roku un saka, kā tu, būdama tik jauna, pieņēmi tik svarīgu lēmumu. Kas par varoni! Bet tu iekšā jūties kā sūds. Tāpēc, ka jūties nodevis visu, kas tu esi. Ne jau politiskā ziņā. Es tiešām nebiju aktīva komjauniete. To, ka mans tēvs bija saistīts ar VDK, man mamma pateica kādā dusmu brīdī, kad man bija 16 gadu. Gods kam gods, tēvs mani neiesaistīja nekādās jaunatnes sekcijās. Dzīvoju savā pasaulē, kur bija visādas domas par literatūru, mākslu un tamlīdzīgām lietām. Man vienmēr tika pārmests, ka viss jau ir labi, bet vajadzētu būt aktīvākai komjaunietei. Bet man nebija tādu spēju.
Vai jūs saviem jauniegūtajiem amerikāņu draugiem stāstījāt savu īsto biogrāfiju?
Vai spēlējāt lomu no baltas lapas. Tur jau bija tā problēma. Pagātne bija jāizgudro. Tēvam likās, ja cilvēks uzdod pārāk daudz jautājumu, viņš jau ir saistīts ar drošības dienestiem. Es biju jauna diezgan izskatīga meitene, un man bija daudz dažādu kontaktu. Un tie puiši kādreiz uzdod arī jautājumus. Tu taču nevari stomīties. Beigu beigās sāc nodarboties ar literatūru. Sāc kaut ko stāstīt. Pēc vairākiem gadiem es apprecējos, bet visu mans toreizējais vīrs uzzināja tikai pēc mana tēva nāves. Tad, kad esi sācis stāstīt vienā veidā, tad vai nu ir jāturpina, vai vienā brīdī jāatzīstas. Kaut arī es vīram diezgan daudz biju izstāstījusi, katru reizi, kad mēs braucām ciemos pie tēva, man viņam bija jāatgādina – atceries, tu to un to nezini, ir jāizliekas, ka ir tā un tā. Tēvs neuzticējās nevienam cilvēkam. Pareizi jau viņš darīja, jo viņa dzīvība bija apdraudēta. Man bija diezgan grūti, jo es Latvijā biju dzīvojusi pavisam citu dzīvi. Es nebiju 20 gadu bijusi dubultaģente. Reizēm tas bija azarts. No kurienes tu esi? Nu, uzmini! Es domāju, ka tu esi no Zviedrijas. Kā tu uzminēji! Tādā garā.
Ja jūs tagad nejauši uz ielas izdzirdat vārdu Evelīna vai kādā romānā vai filmā tā sauc varoni – vai joprojām asociējat to ar sevi?
Nē. Es ar to vārdu nekad neidentificējos jau tad. Izvēlējos to tikai tāpēc, ka jau 50. vidusskolā angļu valodas nodarbībās mani sauca par Eve. Evelīnu izvēlējos tāpēc, ka vajadzēja, lai paliek kaut kādā mērā līdzīgs vārds. Ja mani tagad kāds pasauktu Evelin, es droši vien nemaz negribētu atsaukties.
Vai jūs ar savu pusaugu meitu esat par to runājušas? Viņa spēj to apjēgt?
Nē, nē. Viņai kādreiz likās ļoti podīgi, ka viņas vectēvs ir spiegs. Bet tad viņa man vaicāja, ar ko spiegs īsti nodarbojas. Patiesībā to visu ir grūti paskaidrot. Arī padomju laiki viņai ir mistika. Izrādās, ir pat grūti paskaidrot, kas ir Ļeņins un Staļins. Tas man savulaik bija jāskaidro audžumeitām. Tam visam klāt nāk garš stāsts, tu nevari atbildēt īsi. Nav tik vienkārši kā ar Džordžu Vašingtonu. Arī tagad, apbraukājot Kurzemes katlu, katrā vietā ir jāstāsta garš ievads. Tu jūti, ka tajā vecumā tas viss vēl ir tik šausmīgi tālu. Laika izjūta mainās. Es nezinu, cik man bija gadu, kad es padomāju, ka Latvijas valsts nodibināšana bija 40 gadu pirms manas dzimšanas. Pirms 40 gadiem es pārbēgu uz Ameriku, un man tas nemaz neliekas sen. Latvijā pa īstam esmu atgriezusies 1994. gadā. Brīžiem es pati sev liekos drausmīgi jauna, jo šī atkal ir pilnīgi cita dzīve. Man pavisam noteikti ir kādas trīs dzīves jau bijušas, un te es tikai sāku kārtīgi atsperties.
Edge
Jens Z
Edge