Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Intervija ar scenogrāfi Moniku Pormali. Mājasdarbs ir izpildīts

"Režisors ir jāliek mierā – jābūt klāt pašai un jāizdara secinājumi. Tikai tādā ziņā esmu patstāvīga," uzsver scenogrāfe Monika Pormale.

Sanktpēterburgas Marijas teātrī 9. februārī notik Riharda Štrausa operas Salome pirmizrāde. To diriģē teātra vadītājs Valerijs Gergijevs, režisors – Marats Gacalovs. Ar scenogrāfi Moniku Pormali, kura izrādi veidojusi kopā ar videomākslinieci Katrīnu Neiburgu un kostīmu māksliniekiem Rolandu Pēterkopu un Mārīti Mastiņu-Pēterkopu (Mareunrol’s), tikāmies dažas nedēļas iepriekš, kad Sanktpēterburgā vēl notika mēģinājumi.

Sarunā Monika Pormale atzina, ka šis ir īpašs gadījums, jo parasti visos mēģinājumos ir klāt pati. Tāpēc liela daļa viņas laika paiet ārpus Latvijas – pagājušā gada vasarā Vīnē pirmizrādi piedzīvoja Wiener Festwochen un Maķedonijas Nacionālā teātra kopprojekts Solaris pēc Staņislava Lema romāna Andrija Žoldoka režijā, rudenī Antverpenē Flāmu operā – Leoša Janāčeka Makropula lieta ungāru režisora Kornēla Mundruco iestudējumā. Pēc šiem iestudējumiem sekoja Peldošie – ceļojošie. II daļa Dailes teātrī Vladislava Nastavševa režijā. Neilgi pirms mūsu sarunas ir notikusi NN nakts – Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija –, kurā Monika Pormale iesaistījās ar tādu pašu atdevi, kādu viņa velta visām izrādēm.

Jau vasarā scenogrāfe stāstīja, kā notikusi operas Salome maketa pieņemšana Marijas teātrī – Valerijs Gergijevs ienācis to apskatīt kādas Vāgnera operas starpbrīdī, kuru pats diriģējis. Lielām personībām lieli apgriezieni! Kad jau pēc sarunas ieraksta minēju gadījumu no mūsu profesora Andra Freiberga atmiņām, kā Gaļina Volčeka reiz Tagankas teātrī veidojusi izrādi, tā arī neredzējusi mākslinieka piedāvājumu, Monika Pormale atzīst – sadarbībā ar zvaigznēm ir savas īpatnības. Kad scenogrāfe vēlējusies uzzināt, kā izskatīsies izrādes Salome plakāts, Marijas teātra mārketinga daļa atbildējusi bezrūpīgi – diriģēs Gergijevs, par reklāmu nav jāuztraucas!

Kā tu jūties, kamēr izrāde vēl nav gatava, bet pirmizrāde jau ir izziņota?

Protams, ar pirmizrādes datumu ir jārēķinās – un paldies dievam. Tā tikai liekas, ka laiks izdarīs kaut ko tavā vietā. Teātra izrādē režisora darbības veids un metodes nosaka visu. Strādājot ar dažādiem režisoriem, redzu, ka viens atnāk jau pirmajā mēģinājumā ar lielu skaidrību, bet otram viss top procesā – šeit un tagad. No tā, kas notiek mēģinājumā, tiek būvēts tiltiņš uz nākamo dienu, kad atkal kāds jautājums tiek atrisināts un kaut kas kļūst skaidrāks.

Man radies iespaids, ka esi diezgan patstāvīga personība, ar savu stilu un rokrakstu. Kā ir sastrādāties ar vairākiem režisoriem, pielāgoties viņiem?

Es tomēr gribētu sevi vairāk dēvēt par konkrēta režisora un grupas rezonatoru. Man nav daudz iestudējumu gadā, jo grūti iztēloties, ka es varētu nebūt klāt mēģinājumos. Peldošajos – ceļojošajos tas bija ļoti svarīgi. Es uzskatu, ka man nav nekādu tiesību jautāt režisoram: "Kā gāja mēģinājumā?" Kādā sakarā?! Režisors jau tā dzen sevi uz priekšu – kaut vai pirmizrādes datuma dēļ –, un, ja viņam vēl būtu jāatbild uz manu jautājumu, sanāktu spert soli atpakaļ. Man šķiet, ka režisors ir jāliek mierā – jābūt klāt pašai un jāizdara secinājumi. Tikai tādā ziņā esmu patstāvīga.

Man ar studentiem (Latvijas Mākslas akadēmijā – V. V.) bija interesanta saruna, kad teātra zinātniece Margarita Zieda, būdama Rīgā, stāstīja par režisoru Mihaelu Tālheimeru un scenogrāfu Olafu Altmani – duetu, kas ilgstoši strādā kopā. Mēs kopā noskatījāmies Frankfurtē iestudētās Mēdejas ierakstu, un tas sasaucās ar tēmu par scenogrāfa patstāvību. Es skatos un redzu – ja tādu telpisko risinājumu kāds students piedāvātu maketā, skicē, es tam, citējot Andri Freibergu, "paietu garām". Taču, ja skaties izrādi pat ierakstā, tas strādā – protams, sakabē ar aktieriem, skaņu, gaismu.

Kā domāt vai runāt tikai par scenogrāfiju? Gandrīz neiespējami. Tāpēc iznāk strādāt ar pārspīlējumiem, tādā virzienā, kā Ādolfs Šapiro kādreiz esot jautājis: "Ar ko pārsteigsiet?" Tas mācību procesā nav slikti, jo tiek uztrenēts kāds muskulis un vēlāk, jau strādājot kopā ar režisoru un komandu, tu neesi gatavs uz "mazāk". Es mēģinu aicināt pie studentiem režisorus, lai temperatūra tomēr ir augstāka, nekā studentiem strādājot tikai ar tekstu. Tad viņiem ir iespēja uzdot jautājumus par teksta analīzi un struktūru, kas mani tik daudz neinteresē.

Pēc šāda priekšvārda varētu sekot atbilde uz tavu jautājumu – mācību laikā mēs visam vairāk uzgriežam krāsas, bet pēc tam realitātē ir svarīgi būt rūpīgam vērotājam un, aplaimojot mēģinājumu procesu ar savu klātbūtni, būt rezonatoram, lai reizēm arī pakāptos atpakaļ un varbūt pat ietu uz kompromisiem – es to nedomāju negatīvā nozīmē, bet kopējās lietas virzības labad. Tas ir mans "es" – gribēšana un vēlēšanās tā strādāt.

Varbūt manis teiktais ir pretruna ar operas Salome jauniestudējumu Pēterburgā, kur es sākumā nebiju klāt, bet arī pielāgojos: izveidoju kadru plānu, ar ko režisors strādāja līdz dekorāciju izgatavošanai.

Īpaši operas žanrā dekorācijas jāizdomā ilgi pirms mēģinājumu sākuma, un pēc tam manevra iespējas vairs nav lielas?

Manevra iespēju principā nav. Es pieņemu noteikumus, ka jāizdara mājasdarbs. Tas ir atkarīgs arī no vizuālā risinājuma – šajā gadījumā uz skatuves ir bezpriekšmetu arhitektūra. Tomēr tā man ir neierasta prakse – rudenī, kad Antverpenē iestudējām Makropula lietu, nevarēju nebūt klāt. Tur katru dienu bija jautājumi: ko mēs varam izdarīt visi kopā? Toties Pēterburgā dziedātāji esot pateicīgi, ka viņi var vienkārši dziedāt.

Ja pašķirstām izdevniecības Neputns 2010. gadā izdoto grāmatiņu par tevi, kuru sarakstījusi Margarita Zieda, kļūst redzams, ka tavs stils mainās. Nevaru vairs iedomāties tevi taisām tādus naturālistiskus darbus kā sadarbībā ar Alvi Hermani. Kā tu pati redzi, kurp virzies?

Mani vairs neinteresē tas, kas ir izdarīts. Es bijušo darbu fotogrāfijas vairs nekā neasociēju ar sevi. Skatos vienkārši kā bildes – lūk, kāda izrāde bijusi! Protams, citi režisori, ne Alvis Hermanis, ar kuru sadarbība bija ilgstoša, ir prasījuši – vai varbūt izmetuši āķi –, ka interesē kaut kas tāds, ko esmu darījusi pirms daudziem gadiem. Tas ir tikai normāli – cilvēki ir redzējuši kādā festivālā izrādi un prasa to, ko tā piedāvāja. Atbildu diezgan godīgi, ka es to varu izdarīt, bet man pašai tas vairs nav interesanti. Garo dzīvi ir neiespējami atkārtot. Šī izrāde tapa, man daudz ko pat nezinot. Tagad es labi saprotu, ko tīri emocionāli nozīmē darbs ar dzīviem cilvēkiem, kad tu meklē rekvizītus. Caur mani izgāja tik daudz stāstu un dzīvju, ka pietiek. Šis laukums ir aizkrāsots.

Teātra vidē bieži veidojas noturīgs režisoru un scenogrāfu tandēms. Kā tu dabū režisorus, kuri ir ieinteresēti ar tevi sadarboties?

Režisori nemaz tik bieži neskatās cits cita iestudējumus. Vilni, es neko nedabūju! Es kā biroja darbinieks sēžu pie galda un pieņemu zvanus. Protams, vienkāršāk ir ar vienu režisoru strādāt ilgstoši. Latvijā jau elementāra satikšanās ir vienkārša, pat ar teātri nesaistītos pasākumos. Par ārzemēm man arī vecmāmiņa vienmēr jautā – kā viņi tevi atrod? Nekas tāds nebūtu iespējams bez Jaunā Rīgas teātra intensīvā viesizrāžu grafika – ja ne režisors, tad kāds dramaturgs vai teātra direktors ir redzējis un mani rekomendējis. Tik vienkārši un īstenībā cilvēciski tas notiek. Nav jau režisoru tik daudz – Hermanis, protams, ir viens ilgstošs posms. Ak dievs, nav jau arī izrāžu daudz, ja paskaita! Man tikai liekas, ka es visu laiku kaut ko daru, daru…

Vairākkārt esmu strādājusi ar ukraiņu režisoru Andriju Žoldaku (operas Jevgeņijs Oņegins iestudējums 2012. gadā Sanktpēterburgas Mihaila teātrī tika novērtēts ar prēmiju Zelta maska – V. V.). Pērn jūnijā Vīnē atkal sadarbojāmies iestudējumā Solaris. Trīs izrādes veidotas ar Vladislavu Nastavševu, pašlaik gatavojam ceturto – Anatolija Marienhofa Ciniķus JRT.

Es arī šīgada NN nakti, kas veidota ar režisoru Viesturu Meikšānu, pieskaitu pie viena vakara izrādēm. Varšavā pirms vairākiem gadiem kopā ar Gžegožu Jažinu bija pilnīgi gatava izrāde, kuru, mainoties valdībai un samazinātā finansējuma dēļ, teātris bija spiests svītrot. Līdzīgi gadījumi bijuši vairāki, kad plauktā noliek gatavu izrādi, piemēram, Pēterburgā tas notika ar Šnitkes operu Dzīve ar idiotu. Tā tika palaista ražošanā, bet vadība pārdomāja, jo saskatīja pārāk lielu līdzību ar varas pārstāvjiem. Toreiz Krievijā arī pieņēma likumu, ka teātra izrādēs un filmās nav pieļaujama necenzēta leksika.

Latvijā daudzas lietas ir finansiāli saistītas ar varu un sistēmu, bet diezgan daudz ko var atļauties, jo reakcija ir apātiska. Teātris netiek uztverts kā apdraudējums – vienkārši izklaides sfēra.

Mani izbrīna, ka uzskati sevi par rezonieri, jo liekas, ka reizēm esi ļoti spītīga. Tu izdari visu, ko apņemies. Droši vien šajā profesijā vajadzīgs arī krampis un nepiekāpība?

Protams, nepieciešami principi – varbūt skaļš vārds, bet tā ir iekšēja cenzūra pret neestētiskām lietām. Ir lietas, kuras nevar darīt uz skatuves. Taču, strādājot ar studentiem, es reizēm esmu spiesta mainīt savu diezgan kategorisko viedokli. Arī pieredze – galvenokārt ārzemēs un skatoties to, ko ar apskaužamu regularitāti dara festivāls Homo novus, – mēs skaidri redzam, cik ļoti dažāds ir teātris. Vispār, ja Latvijā nebūtu šī festivāla, būtu tikai viens atskaites punkts, taču var būt vairāki!

Es pati esmu tikusi tiktāl, ka, runājot ar studentiem un pieslēdzoties viņu idejām, esmu konstatējusi, ka ir iespējami dažādi risinājumi. Taču pati es nevarētu rādīt uz skatuves nesavienojamas, bezgaumīgas lietas. Salikt kopā it kā nejaušas, protams, ir visgrūtāk. Es esmu tikai ceļā uz to.

Teātrī, par ko tu runā, darbība un telpa ir tiktāl saistītas, ka režisori bieži uzņemas arī scenogrāfa funkcijas. Vai nejūties piederīga izzūdošai profesijai?

Domāju, ka ne. Atbildēšu atkal ar mazu līkumiņu: pirms daudziem gadiem ļoti vēlējos apgūt kinomākslinieka profesiju – nesanāca. Antverpenē iestudējot Makropula lietu kopā ar kinorežisoru, daudz runājām par viņa iecerēm. Sapratu, ka tas, ko šodien dara filmu mākslinieks, ir domāts jaunam cilvēkam, kas ir uz tu ar jaunākajām tehnoloģijām. Filmēšana paviljonā ar zilajiem foniem un 3D pēcapstrāde… Es drīzāk varētu strādāt kā Kristīne Jurjāne Pelnu sanatorijā – pa tirdziņiem, antikvariātiem meklēt rekvizītus. Es sapratu, ka kino ļoti mainās veids, kā mākslinieki strādā. Teātrī tas nedraud. Iespējams, tas kļūs – kā man patīk šis vārds! – ekskluzīvāks, īpašāks tāpēc, ka izrādi mēs nekādā veidā nevaram pārraidīt. Tikai piecelties, aiziet, apsēsties zālē un skatīties.

Ieraksti ir labi teātra vēsturei vai muzejiem, taču fotogrāfijas rada tik mānīgu iespaidu! No savas pieredzes zinu – ārkārtīgi neinteresanta izrāde bildēs var radīt priekšstatu, ka tā noteikti jāredz, un otrādi. Diemžēl ir arī tādas izrādes, kuru fotogrāfijas ir žēl skatīties, jo tajās nav nekā no atmosfēras, kas bijusi iestudējumā. Tā ka, kamēr pastāvēs teātris, arī scenogrāfa darba metodes paliks tās pašas. Protams, maketa izgatavošana kļūst par retumu. Ir daudz ērtāk aizbraukt uz ārzemēm ar elegantu vizualizāciju mapīti nekā iepakot un sūtīt milzīgu maketu – kā Salomei. Lidostā, kad parādījās maketa kaste – metru piecdesmit reiz metru divdesmit centimetru liela –, visi saskrēja apkārt: ko jūs tur vedat? Jo Pēterburgā pati skatuve ir liela.

 

Salome

Riharda Štrausa opera Sanktpēterburgas Marijas teātrī 9., 10., 28. februārī; 31. martā

www.mariinsky.ru

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja