Tev vajag rakstīt, teikusi Gundega Repše. "Bet vai nebūs zaimojoši, ja romānā Bila Klintona vizītes laikā pie Brīvības pieminekļa parādīsies kaut kāds pliks vecis? Ja to var, tad rakstīšu. Apmēram tāda mums bija saruna, rakstnieks, žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze bez patētikas atceras, kā kļuvis par vienu no izdevniecības Dienas grāmata Latvijas vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts autoriem.
"Skaidrs, ka bija jāvāc materiāli," – ar Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieka pieredzi Jundzem tas nebija nekas jauns. Īpaši lietderīgi izrādījušies TV arhīvi. "Reizēm bija sajūta, ka rakstu no vizuālās bildes, ko jau biju aizmirsis," stāsta rakstnieks. Rakstīt gribējies ļoti godīgi: "Stāsti valsti uzbūvē un uztur. Ja politiķi kaut ko nespēj izdarīt, cilvēks ar savu vienkāršo vēstījumu varbūt reizēm izdara politiķa darbu."
480 lapaspušu biezo romānu var izlasīt divās brīvās dienās. Notikumi rauj uz priekšu kā amerikāņu (latviešu) kalniņos. Leģendāras, vēstījumā noapaļotas un pabeigtas vēsturiskas atmiņas Arno Jundze atļaujas pagriezt pavisam negaidītā virzienā. "Notikums, kas pēc tam ieiet vēsturē, mūs var arī neskart," – tāpēc arī apšaude Bastejkalnā viņa romānā nerit pēc hronikas kadriem. Cilvēki aizkadrā dzīvo savu vienīgo dzīvi un tajā brīdī pilnīgi nemaz nedomā par nošautajiem kinooperatoriem Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un skolnieku Ediju Riekstiņu.
"Tā varēja notikt," vienojamies ar Arno Jundzi, bet, cienot nākamo lasītāju pirmatklājēju tiesības, neatklāsim – kas.
"Deviņdesmito gadu Latvija ir pateicīgs fons kārtīgam spriedzes romānam, un Arno Jundze to ir izmantojis pilnā mērā. Nesenajā mūsu valsts vēsturē viņš atradis tādus sižeta pavērsienus un notikumus, kas lasītāja interesei neļauj atslābt ne mirkli. Te ir vieta gan slepkavībām un bandītiem, gan miesas baudām un sirdsšķīstai mīlestībai, gan čekas aģentiem un mežabrāļiem, gan mirušajiem un augšāmcēlušajiem, gan garā bagātajiem un nabagajiem. Ja man vaicātu – vai tiešām arī tā vajadzētu rakstīt par Latvijas divdesmitā gadsimta vēsturi, es nešaubīgi atbildētu – jā, protams, ja vien rakstnieks spēj ņemt pretī to, ko dzīve sniedz pilnām riekšavām," romāna Sarkanais dzīvsudrabs pavadvārdos raksta redaktore Gundega Blumberga.
Romāna varoņi galvenokārt ir veidoti kā tipāži, lai neteiktu – funkcijas. Vai nebaidījies no shematisma?
Kad pirms četriem gadiem sāku rakstīt, bija ļoti grūti. Kādam teicu – negulst un neiet, un tas cilvēks atbildēja – nuja, tev jau ir tik nopietna kompānija – Gundega Repše, Nora Ikstena, Inga Ābele, tāds spiediens. Par to es neuztraucos. Bija liels gods būt iekšā foršajā kompānijā. Mani kā uz āķa uzsēdināja vārds "mēs". Sāku domāt, ko tas nozīmē gan sērijas, gan mana romāna kontekstā. Pēcvārdā mēģināju to pateikt – tie ir daudzie "es", kas pamazām saplūst, un no tiem izveidojas vēsture. Darbojos līdzīgi kā sociologi, kuri taisa fokusgrupas. Ņēmu dažādus varoņus, lai būtu pārstāvēta, protams, ne visa Latvija, bet lai tie būtu tipiski varoņi. Vēsturiskajos romānos, kuros ir daudz personāžu, shematisms ir. Tas mani neuztrauca. Drīzāk tas, kā to visu savīt kopā, jo materiāla bija par daudz. Man katrā gadā bija arī 10. nodaļa – par kultūras darbiniekiem. Sapratu, ir par traku. Nedaudz palika pieminēts Kārlis Sebris un Uldis Pūcītis. Vajadzēja būt Ziedonim un vēl daudziem citiem, bet, kad sāku rakstīt par Ziedoni, svaru kausi sasvērās uz vienu pusi, un no tā atteicos. Ar visiem variantiem, kurus mēģināju, romāns bija divreiz biezāks. Saka, pirmās idejas nav tās labākās, bet man šoreiz palika tieši pirmais teksts, kuru uzrakstīju.
Kas bija grūtākais – tieši atlase un montāža?
Montēt man ir pieredze no televīzijas, kur vienmēr zini, ka ieies desmitā daļa no tā, ko gribi salikt. Mani tas neplosīja – ai, šitas foršais gabals paliek ārā! Visgrūtāk bija beigās sadzīt kopā. Tik lielu apjomu nekad nebiju rakstījis. Visu laiku baidījos, ka īsinot ir izmesta kāda svarīga lieta vai paliks nesvarīga – kāds lieks komats vai palīgteikums. Tas vēl tagad nav beidzies. Uzskatu, ka man pat bija labāka situācija nekā pārējiem autoriem, visilgākais laiks rakstīšanas procesam. Bija arī stipendija. Domāju, ka šī iespēja ir jāizmanto maksimāli.
Vai, sākot rakstīt, biji jau izšķīries par intonāciju? 90. gadiem neesi pievērsies pirmo reizi. Ar ko atšķiras, piemēram, "bandītu stāstiņu" Gardo vistiņu nedēļa tonis no romāna Sarkanais dzīvsudrabs kamertoņa?
Bandītu stāstiņi ir bandītu stāstiņi. Žanrs pats par sevi. Ja rakstītu romānu [ārpus sērijas], varētu to darīt arī tādā stilā. Bet, ja tā ir vēstures sērija, ir citādi. Bandīti bija virspusē, viņi bija visur un nāvīgi kolorīti ar visām savām izsēdētajām treniņbiksēm, baseina čībām plikās kājās, sarkanajām žaketēm un BMW automašīnām. Visa tā viņu šaudīšanās un bravūra, un lēkāšana restorānos pa galdiem… Laiks tādā ziņā bija kolorīts, līdz ar to arī riebīgs, bet vai tas bija galvenais – nezinu. Romānā bandītus mēģināju ielikt savā vietā. Ir arī visi tirgus piedzīvojumi – Polijas braukšanas un kas tik vēl ne, bet 90.gadi nav tikai tas.
Romāna karkasu veido Zelmas un viņas gotiņas Madaras sarunas jeb pēc būtības Zelmas monologi, slaucot govi. No pēcvārda sapratu, ka tas tev bijis ļoti svarīgi, savā ziņā kā veltījums un atsauce uz Imanta Ziedoņa Poēmu par pienu. Vai var teikt, ka poētiskā līnija tev bija būtiskāka par bandītisko?
Uzreiz bija skaidrs, ka man būs kailais un varone, kas visu romānu tikai slauks govi. Tas man liekas ļoti cildeni, ka bija cilvēki, kas tajā laikā kūtī slauca govi, kamēr pārējie taisīja revolūciju. Nebūtu tās tantes, Latvija XX gadsimtā nebūtu pabarota. Plus vēl brūnaļa, kas tomēr ir Latvijas nacionālais simbols, ne jau murgainā zilā govs, kas vienu brīdi kaut kādā kampaņā bija aiz ragiem ievilkta. Tagad vairs nav ne brūnās govs, ne gubiņu, kaut kas ir mainījies ainavā un līdz ar to arī domāšanā. Princips, ka sieva slauc govi un no tās pārtiek visi, man likās svarīgs. Bez viņas grāmata būtu ļoti plakana. Man vajadzēja izveidot vertikāli, parādīt, ka mēs un mūsu dzīve neesam tikai tas mazais kāmītis, kas, iespundēts ratā, skrien uz riņķi, kā no rīta sāk, tā vakarā beidz. Zelmas tante savā ziņā bija arī kā radio ziņas, kas paziņo, kas noticis tajā gadā. Trakākais ir tas, ka naivais veids, kādā viņa stāsta, ir vienīgais, kādā var izstāstīt vienu vai otru notikumu. Neapskaužu vēsturniekus – atbildes jau Latvijā nav. Tās ir jāmeklē kaut kur citur, un neviens tur netiks klāt vēl piecdesmit un vairāk gadu.
Tu "pabaksti" sāpīgo VDK aģentu, čekas maisu lietu un nenotikušo lustrāciju. Kāds ir tavs viedoklis, kādas sekas tas ir radījis?
Modeļi ir dažādi. Gruzijā visu arhīvu sadedzināja, pēkšņi izcēlās ugunsgrēks, un nodega. Citur atvēra, citur – vēl citi scenāriji. Ir lietas, kas jāizdara laikā. Mums lustrācija nenotika, un tā ir liela problēma. Tagad tā ir nokavēta. Romānā šī līnija nav izzīsta no pirksta. Es diezgan daudz esmu lasījis to cilvēku atmiņas, kuri paši ir bijuši saistīti ar VDK, sākot no Ivara Ķezbera, beidzot ar bijušajiem čekas priekšniekiem. Runāju arī ar cilvēkiem, kas ir kompetenti šajā jomā, neizpaudīšu, kas viņi ir. Aģenta Vaļa – Zivtiņa tēls netika būvēts tā, kā man iegribētos. Es diezgan reāli modelēju situāciju, kā tas varēja notikt. Tur jau ir tā traģēdija – Valis saprot, ka viņš pats ne vella nezina, kam tagad kalpo. Varbūt kaut kādam mafiozi, kurš atmazgā savu naudu, vai svešas valsts specdienestam, bet viņš ir šantažējams, viegli ievainojams un manipulējams. Tā ir valsts problēma.
Šodien manipulējamie cilvēki. Ne jau VDK ziņotāji, kas no bailēm tikt atmaskoti varbūt jau desmit reižu iekšēji nomiruši, bet gan elite, kas bija saistīta ar nopietnākām padomju laika drošības struktūrām. Intelektuāļi, kuri padomju laikā, piemēram, brauca stažēties ārzemēs, lielākoties devās tur ar galvenās izlūkdienesta pārvaldes sankciju. Tā varēja būt rūpnieciskā špionāža, viņus izmantoja arī šķietami nevainīgai piekļuvei personām, kas interesēja slepenos dienestus, informācijas vākšanai. Arī tagad špionē tādā pašā veidā. Tas notiek visur pasaulē. Ķīnieši izspiego amerikāņus, amerikāņi – ķīniešus, tas turpinās mūžīgi. Kas Latvijas gadījumā būs tālāk – mēs nezinām. Vai tas pārplīsīs kā smirdīgs augonis? Kāda no šīs novēlotās plēšanas būs jēga? Mēs redzam – tos, kas atzinuši, ka viņi bijuši maisos, par spīti visām runām par stukačiem, neviens nesit, īstenībā – cieņa pret viņiem varbūt pat ir lielāka, tāpēc ka viņi to ir pateikuši. Vēsturniekiem droši vien ir sava pozīcija un metodoloģija, bet nevar gaidīt, lai katrs publiski atzītos. Ja bija tā kā manam varonim, es nezinu, vai to kādam ir iespējams izstāstīt. Tīri psiholoģiski. Padomā – kam viņš to var teikt? Par to izdots krājums, kā padomju laikā klājās minoritātēm un kā specdienesti tās ganīja (atsaucas uz Ritas Rudušas grāmatu Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi padomju Latvijā – red.). Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Citiem bija radi ārzemēs, nepareizi radi vai ģimenes locekļi, bērni tepat Latvijā, slēpjamas epizodes pašu biogrāfijā. Drošības dienesti meistarīgi manipulēja ar bailēm. Arī ar alkatību. To tie dara arī tagad.
Romānā esi ierakstījis vēl kādu ļoti tipisku latviešu ģimeni. Māsas un brālis Spulga, Dzidra un Juris ir kā mazs XX gadsimta vēstures modelis. Viena māsa turīga trimdas latviete, otra sitas pa padomju Latviju, kā māk, brālis iznāk no meža tikai tad, kad Latvija jau atguvusi neatkarību. Vai šim mežabrālim ir konkrēts prototips?
Jā. Tas simboliski varētu kļūt par Otrā pasaules kara noslēgumu, jo pēdējais mežabrālis iznāk no meža. Par šo konkrēto cilvēku neko daudz neatradu. Man liekas, ka pēc iznākšanas viņš tika sargāts no žurnālistiem. Varbūt es maldos? Man vecpapam draudzē bija mežabrālis, kurš bija iznācis vai nu 60. gadu beigās, vai 70. gadu sākumā. Precīzu laiku neatceros, tādas bērna atmiņas, biju mazs puika, vasarās dzīvoju pie vecpapa Jaunpiebalgā. Atminos, mežabrālis man šķita stipri jokains, ļoti reliģiozs un uzskatīja, ka Dievs viņu ir glābis, jo vienīgais, ar ko viņš garos gadus mežā bija sarunājies, bija Dievs. Kad slimās kājas vairs galīgi neturēja, iznāca ārā. Čeka pirms pāris gadiem bija paziņojusi, ka visi mežabrāļi ir izķerti, un tad ierodas viens šitāds! Viņu aizveda Cēsīs uz čeku un palaida vaļā, to jau man vēlāk stāstīja. Tā viņš pēc tam dzīvoja. Nāca, knapi sperdams soļus, ar diviem spieķiem. Māsu vēstules tālu nebija jāmeklē. Mana vecāmamma ar māsu Kanādā šādi sarakstījās visu mūžu un arī viena pie otras brauca ciemos. Man nebija jāmin, kā tas varētu notikt. Zinu, kā viņas izvairīgi rakstīja, saprotot, ka vēstules lasīs. Ļoti daudziem taču nāca šīs raibās aploksnītes ar raibo maliņu un skaistajām markām. Radinieki no ārzemēm kaut ko piesardzīgi rakstīja, saņēma tādas pašas atbildes, tā viņi visu mūžu komunicēja. Satikās Rīgā varbūt viesnīcā Rīga vai Latvija, kur bija piebāzti mikrofoni, un mēģināja runāt par neitrālām lietām. Runāja ar acīm. Tas ir stāsts par stipro dzimtu un kā XX gadsimts dzimtas institūtu vienkārši iznīcina – vienu aizved tur, otru – tur, trešais sēž mežā, ceturtais – sazin kur. Vismaz labi, ka viņi satiekas mūža beigās. Latviešiem, kuri izdzīvoja līdz 90. gadiem, bija tāda pasakaina iespēja – atbraukt uz Latviju vēlreiz. Daudzi to nesagaidīja.
Daudzi satikās, daudzi arī nesatikās. Lasot radās iespaids, ka tev kā cilvēkam ārkārtīgi gribas iedot laimīgās beigas, nebaidoties, ka tas varētu šķist pārāk idilliski vai nereāli. Arī sevi pieķēru, ka iekšēji biju cerējusi, ka tu neliksi noslīkt Nikolajam brīdī, kad viņam ir burtiski laime pirtiņā ar atgūto zemi, Dagniju, mazajām dvīnēm un gaidāmo puiku. Arī bēdubrālim Jānim liec izķepuroties un no autobusa pieturu stutētāja kļūt par veiksmīgu, apskaidrotu bitenieku.
Jā! Tev taisnība. Pēc sākotnējā plāna man bija sazīmētas kastītes un tabulas, kas notiek katrā gadā. Nikolajam vajadzēja nomirt. Par Jāni man nebija skaidrs, kā es viņu nomušīšu. Rakstīju hronoloģiski pēc plāna un jutos tik smagi. Es nevarēju. Tagad uz vāka ir rakstīts, ka tas ir trilleris, bet tas nav trilleris. Notikumi, protams, ir kā trillerī, piekrītu. Tas bija nenormāli spraigs laiks. Bet es zinu, ko nozīmē rakstīt trilleri. Tas ir kā stāstīt pasaku. Tas ir kaifs, ka tu vari stāstīt par kolorītiem ļaundariem un kolorītiem labajiem, bet šeit ir reālā dzīve. Man pašam vairākkārt bija baisi. Tur, kur tie čaļi sēž autobusa pieturā, spļaudās un viņš savai meitenei saka, lai viņa lasās vienu māju tālāk. Epizode bija smaga, bet tā notiek. Sapratu, ja tā turpināsies, pašam jāsajūk prātā. Tāpēc arī Nikolajs palika dzīvs un uzcēlās pēc smagajiem triecieniem un es viņam iedevu meiteni. Jānis savukārt nebija pieaudzis. Viņu iemeta dzīvē kā tādu mazu muļķa puiku, katra viņa kļūda izraisīja tālākās kļūdas. Ķēdes reakcija, kā dzīvē bieži notiek. Cilvēks nav slikts, bet trāpa labirinta nepareizajās durvīs, grūti kaut ko mainīt. Viņš tomēr maina. Varbūt iznāca mazliet patriarhāli – viss pozitīvais velk uz laukiem. Tā jau noteikti nav, pilsētā arī tas ir iespējams. Nevar arī apgalvot, ka 90. gados nebija cerību un nekā laba. Tomēr laiks bija baigi smagais. Cilvēki plānoja ēdienkarti nedēļai, domāja, vai pietiks produktu par tiem dažiem algas latiem, lai izdzīvotu līdz nākamajai algai. Varbūt šī draudzīgā saspiešanās, ķepurošanās arī bija labākais.
Tev romānā ir izdevies vieliskot ļoti blīvu sadzīvisko priekšmetu un reāliju kultūrslāni. Dažus jau biju pilnīgi aizmirsusi, piemēram, telefona automātā metamos žetonus.
Es neieliku kilometriem garās benzīna rindas. Bija piemirsies. Atcerējos nupat sarunā ar tevi.
Vai vēl kaut kas palika ārpusē, vai vari teikt, ka Sarkanajā dzīvsudrabā esi pārskaitījis visas, tavuprāt, galvenās 90. gadu pazīšanas zīmes gan sadzīviski, gan garīgi?
Grāmata jau atnāca no tipogrāfijas, kad sapratu, ka šī ir tāda kā cikla otrā grāmata. Pirmā ir Putekļi smilšu pulkstenī (romāns iznāca 2014. gadā – red.). Tagad gan atpūtīšos no šīm smagajām tēmām. Pēc kādiem gadiem desmit gribētu uzrakstīt vēl vienu romānu par radošo inteliģenci 80.–90. gados. Varoņi tajā nāktu no tā laika intelektuālās vides. Viņi taču daudz zaudēja un arī apzināti zaudēja. Arī viss labais, ko izdarīja Kultūras fonds, – tā ir fenomenāla, tagad jau aizmirsta lieta. Sarkanajā dzīvsudrabā tam tikai pieskāros, stāstot par dzimtas kokiem un identitātes meklējumiem. Tas gan vairāk sākās 80. gados. Bet atmodas uzrāviens nāca no Kultūras fonda – Ziedoņa fenomens, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Daudzus tas pamodināja kopt ainavu, lauku sētas. Dzimtas koku pētniecība taču turpinās arī mūsdienās, bet pamats ir tur. Fonds iedeva milzu impulsu šodienas dzīvei. Būtu labi, ja laiku pa laikam rastos šāds ģenerators, kas dzītu mūs tālāk. Šajā grāmatā ir ielikts tas, ko varēju, lai nav jāveido divi vai trīs sējumi. Tik daudz ko gribējās ielikt. Arī par Sebrīti (Nacionālā teātra aktieris Kārlis Sebris – red.), kā viņš antikvariātā aizgūtnēm lasīja. Mēs kādreiz ar viņu pie antikvariāta tikāmies, viņš jūsmoja par Lāgerlēvu, teica – Vonnegūts nav nekāds labais autors, bet jāpalasa, lai zinātu.
Tavai un vecākai paaudzei notikumu atcerēšanās prieks ir liela romāna virsvērtība. Kas tev būtu lielāks kompliments – ja kāds tavs laikabiedrs teiktu, jā, tā tiešām bija, vai ja divdesmitgadnieks neticīgā izbrīnā izsauktos – vai tiešām tā bija?!
Es rakstīju grāmatu cilvēkiem, kas to atceras. Mana ideja bija – ierosināt cilvēku, lasot tekstu, atcerēties, ko viņš ir darījis tajā gadā un tajā datumā. Lai viņš sāk būvēt savu stāstu. Man patīk stāstu stāstīšanas ideja. Piemēram, ja ģimenē izlasītu grāmatu un sāktu stāstīt cits citam, kā notika. Tas būtu ļoti interesanti jaunajiem cilvēkiem, kuri par šo laiku neko nezina. Vai viņi noticēs tam, kas ir šajā grāmatā? Kāpēc lai viņi ticētu mūsu paaudzes onkuļiem un tantēm? Viņi ir gudrāki. Viņiem ir pirmā mīlestība, kāda nav bijusi nevienam. Pirmais sekss. Pirmā šņabja glāzīte. Tas viss ir pirmo reizi pasaulē. Šajā ziņā viņiem kaut ko iestāstīt, man liekas, būtu grūti. Bet, ja viņi ielasītos, protams, es būtu priecīgs. Mēs jau bijām tādi paši. Mums līdz kādam brīdim bija diezgan nospļauties par visu, kas ir noticis pirms mums. Jaunībā tā ir jādzīvo. Ja tu tāds neesi jaunībā, tad kāds tu būsi, kad tev pienāks piecdesmit?
Katra nodaļa sākas ar dokumentālu hronikas faktu. Vai tam ir dziļāka nozīme, kuri fakti ievada kuru nodaļu? Pēc kādiem principiem veici atlasi?
Ja stingri ņemtu, vajadzēja būt kaut kādai saistībai. Bet nevar uztaisīt visu grāmatu tā, lai datumam būtu saistība ar varoņu dzīvi. Gribēju parādīt, ka reizēm tiešām ir tā, ka mēs esam vēstures sastāvdaļa. Janvāra barikādēs bija visi. Arī tie, kas cepa kotletes sargiem, klausījās par notikumiem radio, kaut arī paši nevarēja atbraukt. Skaidrs, ka visa Latvija tajā dienā nevarēja saskriet Vecrīgā. Arī 4. maijā, kad pieņēma Neatkarības deklarāciju. Kurš tad neklausījās radio? Latviju tajā brīdī varēja izlaupīt, tāpēc ka visi klausījās radio. Un tā sajūsma! Tie bija brīži, kad bijām kopā. Bet ļoti daudz kas notika tāpat kā tagad. Ir kāds notikums, varbūt svarīgs, bet mēs mierīgi ejam savās gaitās. Notikums, kas pēc tam ieiet vēsturē, mūs var arī neskart. Piemēram, sanāca vīri teātrī, nodibināja Latviju, bet ārpusē ritēja dzīve, un neviens todien pat nezināja, ko viņi paveikuši. Tās ir mūsu attiecības ar laiku. Ir lietas, kuras izdzīvojam kā savas, bet ir arī tādas, kur esam mēs un vēsture, mēs un politika, mēs un fakti, kas maina mūsu dzīvi pēc tam. To vajadzētu just arī lasītājam – ka no sākuma romānā dzīve ir kā viena elpa, bet pēc tam ir atslābums, vilšanās, sākas ikdiena ar problēmām. Vēsturiskais notikums ir par sevi, un cilvēki – par sevi. Reizēm tas saskrienas, reizēm – ne.
Vai, pētot un vācot materiālu, uzgāji sev kaut ko nezināmu un pārsteidzošu?
Mani visbriesmīgāk pārsteidza mūsu pašu naivums. Cik naivas ir publikācijas ap 90. gadu toreizējā Latvijas Jaunatnē! Visi tie teksti! Es smējos gandrīz līdz asarām. Tas tagad nav iedomājams. Interesanti arī par pilsonības jautājumu krieviem. Vēsturnieki saka – Tautas fronte oficiāli nekad nevienam nav solījusi nekādu nulles variantu. Bet, ja paskatās, kas ir solīts no viņu biedru mutēm, tad ir pavisam cita aina – mēs jūs neaizmirsīsim, jūs taču esat ar mums, un jums tas viss būs ļoti vienkārši. Mēģina taisīt oficiālo vēsturi, bet tā laika cilvēku vēsture saka kaut ko citu. Gribējās romānā parādīt arī cilvēku apjukumu. Tāpēc mani ļoti uzrunāja Gunāra Janaiša fotogrāfija (uz grāmatas vāka ir fotogrāfija, kurā Rīgā tikko ir nogāzts Ļeņina piemineklis – red.). Mēs viņu nogāzām, un kas būs tālāk? Ko mēs tagad darīsim? Tādi apjukuši mēs bijām. Nokrita tā brīvība. Tikai nekas par velti jau nekrīt. Par visu jāmaksā. Arī par brīvību.
Vai tu lasi kolēģu darbus šajā sērijā?
Man ir divi lasīšanas veidi. Tas palicis vēl no institūta laikiem. Viens ir tad, kad es tekstu "noķeru". Bet, ja tu man prasi, vai esmu izlasījis, lai rakstītu monogrāfiju, – tādā līmenī neesmu.
Esi iepazinies?
Jā. Es tos tekstus zinu, un tur ir foršas lietas, bet apzināti nestudēju ļoti rūpīgi, lai nesasūktos ar to, kas ir iepriekšējās grāmatās, un neietekmētos. Idejas ir ļoti lipīgas. Kad būs atvaļinājums, ceru, ka tad būs uzrakstījis arī Andris Akmentiņš, varēšu normāli pasēdēt, palasīt un pakaifot. Katrs sērijas teksts, manuprāt, ienāk ar kaut ko savu un labu. Gundegas Repšes ideja kopumā ir fenomenāla. Ja viņa to nebūtu ierosinājusi, kurš to būtu rakstījis?! Rakstnieks pēc dabas ir baigais egoists. Ne visas viņas idejas pārķer, bet viņai ir dabas dota spēja nākt ar idejām.
Kas īsti ir sarkanais dzīvsudrabs?
Angliski to sauc par red mercury. Tā ir padomju izlūkdienestu pasaka par brīnumvielu, kas eksperimentālā kārtā ir radīta kaut kad 60. vai 70. gados; tā ir absolūti inerta, bet pareizā savienojumā ar pareizo detonatoru daži grami šīs vielas spridzina tā, ka atombumba nobāl. Leģenda bija tikpat nopietna kā Reigana Zvaigžņu kari. Rietumu specdienesti noticēja, samaksāja miljoniem dolāru un kaut kur Parīzē nopirka to ķieģeļu un dzīvsudraba maisījumu. Smejies vai nesmejies, bet pirmajā padomju sludinājumu avīzē toreiz bija sludinājumi: "Pērku sarkano dzīvsudrabu." Feisbukā ļaudis, kas to atceras, jau komentējuši – bijušas baumas, ka caur Baltiju iziešot kilograms šīs vielas.
Tev arī 90. gados bija džinsa jaka ar biezo iekšu, ko romānā tik bieži piemini?
Bija, bija. Tās bija riktīgi labas jakas. Labprāt tādu tagad nopirktu, ja tās būtu tikpat siltas un ērtas.
Tīksme
asre
Edge