Diriģents un koris Latvija krāšņos arī Rīgas festivālu ar krievu klasiķa Sergeja Rahmaņinova visas nakts liturģijas jeb Vesperes atskaņojumu Sv. Pētera baznīcā 5. jūnijā plkst. 20.
Kāziņas (Les Noces, Svadebka), kas pirmizrādi piedzīvoja Parīzē 1923. gadā, ir viens no Stravinska lolotākajiem darbiem. Tas rakstīts komponista "krievu periodā" unikālam sastāvam - jauktajam korim, četrām klavierēm un 17 sitaminstrumentiem, izmantojot krievu folkloras tekstus dažādos dialektos. Unikālais izpildītāju sastāvs un valoda ir daži no iemesliem, kādēļ Kāziņu atskaņojums pasaules koncertzālēs ir retums. Latvijā tas skanēs pirmo reizi, kopā ar kori Latvija muzicēs pianisti Mārtiņš Zilberts, Rihards Plešanovs, Elīna Bērtiņa un Juris Žvikovs, kā arī Liepājas Simfoniskā orķestra sitaminstrumentālisti.
Oratoriju/operu Ķēniņš Edips (Oedipus Rex, 1927) uzskata par Stravinska dramatiski spēcīgāko kompozīciju. Pēc sengrieķu dramaturga Sofokla traģēdijas radītais opuss, kura libretu veidojis Žans Kokto, pārstāv komponista neoklasisko periodu un sākotnēji bija iecerēts sengrieķu valodā, tomēr tapa latīniski. Mūzikā ļoti jūtama Stravinska dievinātā Džuzepes Verdi ietekme. Stravinskis pat bija piekāris itāļu operģēnija fotogrāfiju savā Parīzes studijā pie sienas un atcēla savus koncertus, lai steigtu uz Verdi operizrādēm. Ķēniņa Edipa atskaņojumā kopā ar kori muzicēs Liepājas Simfoniskais orķestris, solisti Boriss Stepanovs (Krievija), Rihards Mačanovskis, Ilona Bagele, Dainis Skutelis un Zigmārs Grasis, teicēja loma uzticēta aktierim Jurim Strengam. Par visu tuvāk stāsta Māris Sirmais.
Kāziņu pirmizrādi Parīzē savulaik izdejoja leģendārā Djagiļeva trupa. Viss sākas ar rituālo līgavas bizes atpīšanu. Vai bize būs?
Esam iecerējuši tēlainās lietas tikai muzikālās izpausmēs. Muzikālā valoda ir tik krāšņa un tik bagāta! Pirmoreiz ar šo darbu saskārāmies eksotiskajā Singapūrā, kuras jaunuzceltajā operteātrī kopā ar Singapūras baleta trupu, amerikāņu horeogrāfiem, franču scenogrāfiem un citiem pārstāvjiem no visiem kontinentiem tapa interesants, grandiozs iestudējums. Vēlāk bija arī projekts Igaunijā.
Kāpēc Kāziņas jau teju gadsimtu ir koncertskatuvju retums?
Pirmkārt, vajadzīga ļoti laba kora kvalitāte. Otrkārt, ir valodas barjera. Ja zini krievu valodu, pat Eiropā uz tevi skatās kā uz brīnumu: vai tiešām tu māki arī krieviski? Pirmo versiju Stravinskis veidoja svešvalodās (franciski, angliski), taču sapratis, ka tikai krievu valoda un šī mūzika guļ kā cimds rokā. Latvijā grūti arī atrast vietas, kur var dabūt četrus koncertflīģeļus.
Kas ir visaizraujošākais šajā darbā?
Bagātā valoda dažādos dialektos. Komponists brauca uz Krieviju un vāca tautas kāzu tradīcijas un tekstus no dažādiem reģioniem. Tāpēc pat viens un tas pats vārds pierakstīts un izrunājams dažādi. Žēl, ka visu nevar skaidri sadzirdēt mūzikas polifonisko slāņu dēļ. Toties tās rada patiesas sadzīviskas ainas, skaņu murdoņu, čalošanu - tas ir īsts muzikāls tirgus. Stravinskis rakstīja šo darbu garā laika posmā, ar pārtraukumiem, tāpēc katrā nākamajā ainā jeb "gleznā" var redzēt, kā viņš attīstījies. Man šis ir bijis liels pārdomu darbs. Pārsvarā tas tiek traktēts kā dzīvespriecīgs kāzu moments, tomēr pēcgarša paliek tāda, ka tradīcija ir tik spēcīga, ka pastāv pati par sevi. Vienlaikus jūtams arī personisks dziļums, ko nozīmē brīdis, kad līgava aiziet no mājām. Priekšnojautas un neziņa, kā veidosies dzīve, kurā cilvēkus mētā kā bumbiņas. Manuprāt, visam klāt ir dramatisma, likteņa pirksts. Taču divu cilvēku dzīves likteņstāsti ir pārklāti ar tradīciju: vēdera piestumšanu un jautru, vieglprātīgu svinēšanu. Tās ir ļoti interesantas attiecības: tradicionālā, neizbēgamā, pašsaprotamā, gadsimtiem ilgstošā tradīcija un pati būtība - cilvēku īstās jūtas, sajūtas, liktenīgā neziņa. Dekoratīvisms, kas saistīts ar tradīcijām, virsējais slānis un vienlaikus - liktenīgais, pat traģiskais.
Kāpēc Stravinskim atdosiet visu vakaru?
Vienkārši sasummējās, un ir labi, ka tie ir lieli pretstati. Ķēniņa Edipa partitūru man uzdāvināja režisore no Pēterburgas, ar kuru kopā Rīgā iestudējām L. Bernstaina Mesu. Te varam parādīt vīru kora profesionālo meistarību.
Krievu mūzika tagad ir tavā uzmanības centrā?
Esam uzaicināti šovasar divos koncertos Lucernas festivālā atskaņot Rahmaņinova Zvanus un Visas nakts dievkalpojumu. Man ar to bijusi īpaša vēsture, kopš to atskaņojām Gidona Krēmera festivālā Šveicē - Bāzeles Valsts mākslas muzejā, kur bija liela krievu klasiķu izstāde. Tas bija ļoti saviļņojoši. Valda pat uzskats, ka Rahmaņinovs ir viens no trim visu laiku komponistiem pasaulē, kuri vienīgie spēj dievišķi uzrunāt klausītāju. Var tam ticēt vai ne. Bet, kad iestudēju Vesperes, Rahmaņinovs mani vienmēr ieveda īpaši relaksējošā sajūtā un gaisotnē. Vienalga, cik biju noguris, nevarēju turēties viņam pretī. Tā ir mūžības mūzika.