Savulaik pēc Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktieru kursa beigšanas Ģirts Šolis ar daļu kursabiedru teātrī nepalika, bet izveidoja radošo apvienību Umka.lv. Pēdējos gados atgriezies teātrī kā režisors, kura izrādes pamanītas un nominētas Spēlmaņu nakts balvām, šīs sezonas sākumā viņš iecelts par Latvijas Leļļu teātra galveno režisoru.
Pirms intervijas, kad kopā ar fotogrāfu meklējam labākās vietas, kur Ģirtu iemūžināt KDi vākam, pie viņa piesteidzas kāds puisis, apsveic un patiesā entuziasmā izsaucas: "Tagad mēs taisīsim revolūciju!" Labākā fona meklējumi turpinās un noved teātra dekorāciju noliktavā, Ģirts piesit pie kādas kārbas un skaidro, ka tur iekšā guļot Pifs. Kā uz burvja mājienu uzrodas kāda kundze un rotaļīgi stingrā tonī vaicā: "Kāpēc tu modini Pifu?" Neiemīlēties šajā pasaulē, šķiet, ir neiespējami, taču katru dienu šeit strādāt nebūt ne visi ir gatavi.
Sākam sarunu ar zīmīgu faktu – dienā, kad Leļļu teātris sāka sezonu, galvenā ziņa medijos bija par jaunajiem krēsliem un tikai pēc tam par Ģirta Šoļa jauno posteni.
Ģirts Šolis. Krēslus cilvēki laikam bija vairāk gaidījuši. Kad mēs kā studenti te bijām knapi degunu pabāzuši, jau tad bija sapnis par krēsliem. Saprotu, ka tas ir nopietns ieguvums, taču daudz ko vēl vajadzētu. Nepieciešams lielās skatuves remonts, jo tur daudz kas neatbilst mūsdienu prasībām. Tā problēma ir kliedzošāka par krēsliem, bet tas ir vēl dārgāks pasākums.
Ienākot teātrī, ir skaidrs, ka ziņa par Ģirta Šoļa jauno amatu ir izplatījusies, ja nāk klāt cilvēks un aicina rīkot revolūciju.
Tas bija viens no pirmā kursa studentiem. Ja ne pirmajā, tad otrajā vai trešajā kursā es arī gribēju revolūciju.
Kas līdz ar šo amatu mainās jūsu dzīvē?
Palielinās atbildība par to, kas notiek šajā teātrī. Pat ne palielinās – vispār parādās. Jāskatās, kā ies, kaut es domāju, ka ies labi. Esmu šajā amatā pavisam neilgi, un sezona ir saplānota bez lielas manas līdzdalības, taču vismaz daļēja atbildība ir jāuzņemas.
Cik šajā amatā vispār ir reāli kaut ko izdarīt?
To es varēšu pateikt, kad būšu vai nu aplauzies, vai kaut ko dabūjis cauri. Pagaidām viss liekas ļoti lādzīgi, jo šķiet, ka teātris mani ir izvēlējies tieši tāpēc, ka ir vēlējies svaigu skatienu, kas atšķiras no tā, kā līdz šim ir pieņemts. Manas vīzijas ir kā režisoram, kurš ir strādājis šajā teātrī un dikti mīl lelles kā žanru. Mazliet dīvaini ir, ka plāns jau ir gatavs un režisors pienāk no malas. Taču sadarbība ir perspektīva un cerīga, es piedalīšos visā, kas ir saistīts ar repertuāra un režisoru izvēli.
Es esmu primārais filtrs, un, pateicoties šai ziņai, arī teātra un draugu vidē es sāku saņemt uzmundrinājumus un idejas, man sūta pieteikumus, taču ir jāsaprot, ka šī ir valsts iestāde, kurai plāns ir pusotru divus gadus uz priekšu. Ātrāk nevar – autortiesības, leļļu un dekorāciju izgatavošana, Kultūrkapitāla fonds un viss pārējais. Ar pilnu krūti es varēšu strādāt nākamajā sezonā, kaut gan arī šīs sezonas otrajā pusē ir atstātas variāciju iespējas.
Kā mēs izskatāmies festivālu kontekstā Baltijas reģionā un tālāk?
Nekā mēs neizskatāmies. Tas viss balstās finansēs, un būtiskas ir festivāliem mērķtiecīgi veidotas izrādes. Dramatiskajam teātrim tas ir vēl sarežģītāk, jo reti kad krastā iziet tikai kustību izrādes bez tulkojuma. Leļļu un objektu pasaulē spēcīgi teātri jau sen darbojas žanrā, kurā nav nepieciešams teksts vai tas ir minimāls. Vai arī tie ir spējīgi iestudēt kvalitatīvu izrādi angļu valodā – tādas pieredzes šim teātrim nav. Tulkojums sarežģī uztveri un sadārdzina. Noteikti ir jāpievēršas tam un jāstrādā šajā lauciņā, lai šīs izrādes būtu viegli transportējamas.
Salīdzinot ar Leļļu teātri, mūsu centieni ar apvienību Umka.lv ir vienīgie, kas ir rezonējuši, ir būts Amerikā, un tas lielā mērā ir, pateicoties slovēņu producentu spējām. Tā ir vēl viena liela bedre, Latvijā grūti iet ar kultūras projektu producēšanu, tas ir diezgan brīvs, tukšs lauks, un tajā gaudo lāči. Ja būtu pieredzes apmaiņa ar ārzemju kolēģiem, ja starpkultūru sakaru jomā kāds varētu to uzņemties, būtu labi, taču, cik es zinu, tie, kuri to uzņemas, Latvijā vairs neatgriežas. Citur ir pretimnākošākas institūcijas un diemžēl lielāka nauda. Tad ir jābūt fanātismam. Izrādes mēs esam paredzējuši – ir vēlme pastrādāt tajā virzienā. Mākslinieki, kuri veido izrādes, sevi neierobežo ar līdzekļiem un resursiem, grib krāšņi un skaisti, neiedomājoties, ka vajadzīgas trīs smagās mašīnas, lai to izrādi aizvestu tepat uz Liepāju vai Jelgavu. Mūsu ieinteresētība būtu visu salikt mazā busiņā, un divi aktieri braukātu pa Eiropu.
Pasaules mērogā skatoties, Leļļu teātrim, kā esmu dzirdējis no direktora, normāli iet salīdzinājumā ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, bet tas ir, ja runājam par valsts teātriem. Igaunijā ir vairākas neatkarīgās trupas, par Lietuvu man ir mazāk ziņu. Mums arī ir tālu līdz kārtībai, pieaugušā skatītāja šeit nav. Būs, bet pašreiz ir daudz ko darīt.
Bērnu izrāžu gadījumā lēmumu, ko apmeklēt, pieņem vecāki un vecmāmiņas.
Tā tas ir, un tā tas būs.
Leļļu teātra repertuārā ir daži iestudējumi, kuros var just, ka tie pielāgoti vecmāmiņu gaumei.
No jaunajām izrādēm es nezinu, ko jūs domājat.
Margaritas Stārastes Kas notiek Dižmežā.
Stāraste nav gluži vecmāmiņu pasākums. Tā ir arī mana bērnība. Jāsaprot, ka tā ir iegājusies lieta. Ir sarežģīti mainīt sabiedrības viedokli, ka mēs taisīsim kaut ko absolūti inovatīvu un jaunie autori mums rakstīs lugas. Esmu vairākas lasījis, nav tik viennozīmīgi. Tas ir talanta jautājums. Margarita Stāraste kvalitātes prasības ir izturējusi, tas ir mākslinieciskās pieejas risinājums, nevajag mūsu vecmeistarus tā nonievāt, ka viņi tikai vecmāmiņām domāti. Kas attiecas uz klasiskajām pasakām – ir XXI gadsimts, tie ir XXI gadsimta bērni, un tas ir izaicinājums kvalitatīvi un forši uztaisīt. Ja ņemtu no pagrīdes vecās lelles un mēģinātu atdzīvināt, arī tad varētu forši uztaisīt.
Kā panākt līdzsvaru starp tradicionālo pieprasījumu un kaut ko netradicionālu?
Es negribu izdalīt konkrētus darbus, bet lielākā bēda un problēma ir svaigu ideju pieplūduma jautājums. Mums ir spēcīga režisoru paaudze, viņiem ir 35–40 gadu, un viņi nākamos desmit gadus diktēs toni. Problēma ar šo teātri ir tā, ka pietrūkst elementāras izpratnes, kādas ir objektu un leļļu labās īpašības. Ar ko īsti šis teātris atšķiras, jo pēc jēgas, pēc iekšējiem procesiem, emocionālās amplitūdas atšķirības nav. Lielākā bēda ir teksta daudzums. Cilvēkiem, kuri strādā dramatiskajā teātrī, neviens nav pateicis, ka lellei mīmika ir krietni ierobežota, darbībām jābūt lielākām, pārdzīvojumiem – spēcīgākiem, un var iebraukt falšumā.
Var skatīties, kā diviem lieliem aktieriem konkrētos apstākļos ir skaists dialogs un dzirksteles šķīst, taču iedomājieties divus nedzīvus priekšmetus, kas dara to pašu, – tas ir nebaudāmi. Leļļu teātra pamatā ir noskaņa un darbība, un teksts ir trešajā līmenī. Tas nav maznozīmīgs, taču tam ir jābūt koncentrētam, mērķtiecīgam un saīsinātam līdz minimumam. Primārā ir darbība. Es gribētu, lai tiem studentiem, kurus tagad gatavo Leļļu teātrim, mazliet pasniedz arī režijas lietas. Būtu lieliski, ka arī dramatiskā teātra režisoriem un aktieriem ieviestu vismaz vienu kursu par leļļu teātra vēsturi un pamatprincipiem. Patlaban faktiski Leļļu teātra pamattrupa ir gatavota citiem teātriem. Es šo gatavošanu konkrētiem teātriem nekad neesmu sapratis un nesapratīšu, tas ir pilnīgs absurds. Visus jaunos jau nekad tāpat nepaņem, paņem piecus sešus.
No jūsu kursa jau arī palicis ļoti maz.
Dana Lāce tagad aizgāja dekrētā, un Baiba Vanaga ir atnākusi no dekrēta. Divas aktrises. Un tagad es esmu atgriezies.
Kur ir garantija, ka tie, kurus tagad gatavo šim teātrim, šurp arī atnāks?
Nav garantijas, un to arī nevajag. Ir jāspēj cilvēkus ieinteresēt, nevis atrast iemeslu, lai mākslinieku ar važām piekaltu pie kāda teātra, tās ir pilnīgas muļķības. Ir jārada apstākļi, lai viņš gribētu te būt, lai teātris būtu prestiža vieta. Latvijā ir brīvs lauks. Ja mākslinieki pabraukās pa pasauli, viņi redzēs, cik daudzpusīga un saistoša ir leļļu teātra pasaule. Te notiek snaušana, konkurences vispār nav. Tāpēc ir tendencīte druscīt pastagnēt. Ir jādomā, kā cilvēkus ieinteresēt, un iespējas ir lieliskas, īpaši ar festivāliem. Mums jāizaudzina stipri, radoši, kvalitatīvi domājoši leļļinieki. Ja viņiem nepatīk Leļļu teātris, lai viņi nenāk, bet uztaisa kaut ko krutāku.
No jūsējiem daļa aizgāja uz dramatiskajiem teātriem.
Es domāju, ka viņi visu dzīvi arī bija gribējuši strādāt dramatiskajā teātrī. Toreiz īsti nevarēja saprast paša Leļļu teātra attieksmi. Tas ir arī pasniedzēju kontroles trūkums, viņi neredz, ka jau otrajā trešajā kursā cilvēks vairāk deg par dramatiskā teātra lietām un tās leļļu štelles dara tikai ķeksīša dēļ. Man šķiet, ka es to redzu – kad acis mirdz un kad nemirdz –, un šim teātrim es gribētu atlasīt tos, kuriem acis mirdz. Šajā ziņā esmu diezgan kareivīgi noskaņots, jo mums vajag cilvēkus, kurus tā lieta tiešām interesē, nevis tos, kuri kvalitatīvi maskējas.
Jūs kādā intervijā esat atzinies, ka arī sākumā nedomājāt par lellēm.
Nu nē, tas nāca otrajā trešajā kursā, kad parādījās viespedagogi, un tajā brīdī puse kursa saprata, ka tur ir baigā lieta, un tas iedarbināja to motoriku. Smieklīgākais – ne gluži tiem sekmīgākajiem studentiem. Tā bija tā revolūcijas apziņa, par kuru mēs sākumā runājām, – johaidī, viņi taču nesaprot, cik tas ir kruti! Umkas dzīvesstāstā arī bija kašķi, bija kadru trūkums, kad no malas nevienu nevar paņemt, jo viņi nesaprot. Mēs bijām spiesti meklēt tikai starp saviem kursabiedriem, jo nebija laika kādu sagatavot.
Ja Leļļu teātra mājaslapā ir pareizi norādīts, gan latviešu, gan krievu trupā ir pa 11 aktieriem.
Jāpaskatās, iespējams, atkal kaut kas ir mainījies. Krievu trupā problēmas ir lielākas. Pagājušajā gadā uzņemšanā bija likts akcents, lai būtu studenti, kas būtu krieviski runājoši, bet tikai daži bija atnākuši, un konkurss ir konkurss. Ir maķenīt nepareizi, ka teātrī ir divas trupas, būtu jābūt vienai, kas pēc vajadzības spēj uzstāties divās valodās.
Atgriežoties pie Umka.lv – rokgrupas reizēm mēdz pēc kāda laika apvienoties.
Mēs tikko bijām Sansusī festivālā Susējā, Vectēva rīts ļoti labi tur performēja. Tas gan bija balstīts uz veciem taukiem, tāds eklektisks priekšnesums. Nav izslēgts, ka mēs sanāksim kopā, taču jāsaprot, ka šis kolektīvs bija izveidojies labprātīgi piespiedu kārtā. Četri cilvēki desmit gados cits citam var apnikt diezgan pamatīgi. Tagad lielā mērā katrs ir aizgājis savu ceļu. Es nesaku, ka nekas nenotiks, bet tuvākajā laikā kopīgu jaunradi es nesaskatu.
Vai neatkarīgajos teātros ir lielāka radošā brīvība nekā valsts teātrī?
Jebkurš teātris, kam ir pagātne un pieredze, grib garantijas. Vai man ir garantija, ja es paņemu Šoli, ka tā izrāde ies divas sezonas uz urrā. Likumsakarīgi, ka sākotnējā fāzē prasības ir augstākas un rāmītis šaurāks. Tajā pašā laikā kreatīvs, viltīgs režisors var atrast iespēju izpausties gana radoši un brīvi. Teātris uz mani ar šķību aci skatījās, un Divas Lotiņas bija ieliktas starp eksperimentālajām izrādēm. Ar katru nākamo darbu auga savstarpējā uzticēšanās, un pēdējā izrādē bija pilnīga radošā brīvība, jo direktoram nebija uz rokas gatavas lugas, bija tikai mana ideja, skices, zīmējumi un komponista Edgara Mākena vārds.
Pašreiz es te ļoti brīvi jūtos, un direktors ir sapratis, ka man var uzticēties. Nevar jauns režisors ienākt, sist kāju un prasīt – gribu taisīt tā un šitā. Muskuļi ir jāuzaudzē. Kas attiecas uz Ģertrūdes ielas teātri un Dirty Deal Teatro, tā ir vide, kurā es pats meklēju kaut ko sev nezināmu, un ļoti ceru, ka nākotnē arī Leļļu teātrī būs iespējams iet šos eksperimentālos ceļus.
Vai Leļļu teātrī ir iespējams kaut kas tāds kā Pasaka par veco nāvi?
Tā nav iespēja, tā ir nepieciešamība. Atceros, ar kādu azartu un prieku aktieri metās visā iekšā jau pirmajā mēģinājumā. Visiem gribas kaut ko jaunu, arī man, un brīdī, kad es nespēšu sevi ne ar ko pārsteigt, sāksies stagnācija. Tāpēc vajag festivālus, arī darbnīcas šeit, atrast iespēju, kā attīstīties un augt. Nekas nav neiespējams – par tām pašām Umkas izrādēm Eiropa bija uz pakaļas, tur cilvēki ar visām savām grandiozajām tradīcijām neko tādu nebija redzējuši. Viņi skatījās kā brīnumā. Šis brīnums radās no tā, ka nebija kanonizēta speciālista, kurš varētu šo kursu vadīt, bija eklektika – no dramatiskā teātra, leļļu teātra, mūsu pašu rokenrola draivs, un tas izveidoja panku leļļu teātri. Vai kaut ko tādu var atkārtot? Vai kaut ko tādu vajag atkārtot? Diez vai, vajag meklēt kaut ko citu.
Kad jūs izvēlējāties iestudēt Pēdu dzinēju Capu Leļļu teātrī, vai zinājāt, ka tā būs politiska izrāde?
Es negribu teikt, ka tā ir politiska izrāde.
Pilsētas mērs ar diviem kaķiem tomēr ir politika.
Tā politika mums ir tik smieklīga. Vai cilvēki tiešām domā, ka nekas nav redzams, šitie nopietnie ģīmji un pekstiņi, ko viņi runā? Es redzu, kā tiek novērtēts tas vidējais cilvēks, kurš to visu skatās, kaut kāds bērnudārza līmenis, kur var batonus spraust. Man gribējās mazajiem skatītājiem pastāstīt par tiem pekstiņiem, rosināt kritisko domāšanu, jo visu varošais televizors ir diezgan briesmīga padarīšana. Tajos pašos portālos ir saimnieks un īpašnieks, kurš atlasa, kas ir vajadzīgs sabiedrībai. Šajā biezputrā pieaugušie nestāsta mazajam visas lietas. Mēs paši smejamies par pseidomazgāšanas šķīdumiem, kuri sapirkti, un mazajiem mēriem ārpus Rīgas, kuri izvērš populistiskas runas par olimpiešiem. Tās ir pieaugušo rotaļas, un tas ir pateicīgs materiāls dramaturģijai, kur smelties idejas. Bija svarīgi, lai tas ir šodienas Caps.
Brīdī, kad pilsētas mērs citēja Ivara Godmaņa runu par pingvīniem, es gandrīz nokritu no krēsla.
Tagad es taisīšu vienu īstu bērnu izrādi, bet līdz šim es pozicionējos uz ģimeni. Tas ir pats foršākais, ka nevis tu aizved bērnu un pats aizej dzert alu, bet arī tu noskaties izrādi. Citāts par pingvīniem ir vecāku možuma pārbaude, jo viņi jūt to sarkasmu, bet mazie šķetina noziegumu, kas tad īsti ir noticis.
Izrādēs, kurās aktieri darbojas ar bērniem interaktīvi, ir zināma uzmanības noturēšanas problēma. Es redzēju vienu no pirmajām jūsu Blēņu un pasaku izrādēm Dirty Deal Teatro, un šķita, ka aktieri ir norūpējušies, vai uzmanību izdosies noturēt. Redzēti šādi gadījumi: mēs tagad kopā palēkāsim, un tagad mēs apsēdīsimies – taču neviens vairs neapsēžas.
Tas ir profesionālisma un pieredzes jautājums. Šī teātra aktieri diendienā strādā ar bērniem, un viņi reizēm mani pamāca, kas ir labi un kas nav. Man pašam ir pieredze, kad trešajā kursā bija iespēja savus pirmos darbiņus rādīt, un man bija smuks gājiens – es biju sētnieks, kurš dziedādams gāja un dalīja bonbongas. Skaisti! Kā tu izvelc to konču, tā trīs tuvākie ir klāt, un, kad iedod vēl vienu konču, savācas puszāle un ārā tu vairs netiec. Ja tādas pieredzes nav, tas var izvērsties par izrādes Ahilleja papēdi.
Jau ieminējāties par pieaugušo atgriešanu teātrī.
Šajā sezonā ir viena ļoti laba lieta plānota, kas iestrēgusi kopš 2012. gada, – stāsts par Kazanovu. Tam bija sagatavotas visas lelles un bija diezgan pamatīgs finansējums. Neslēpšu, arī man piedāvāja šo darbu, bet nebija īsti dramaturģijas, jo režisors Aleksandrs Mindļins, kurš sākumā gribēja šo darbu veidot, pats bija arī dramatizējis. Nepateikšu, kāpēc tas nerealizējās, un teātris diezgan ilgi meklēja dramaturgu, bija pasūtīts dramatizējums pat Polijā. Visbeidzot man par lielu prieku ir piekritis strādāt Andris Kalnozols, un man viņa dramatizējums šķiet intriģējošs. Ceru, ka izdosies to pārvērst kvalitatīvā izrādē. Viņš pats arī iestudēs. Ceru, ka tas būs kas nebijis.
Ik pa brīdim uzpeld tāds kā mīts, ka pieaugušos leļļu teātrī ir grūti iedabūt.
Es par to neko nezinu. Ārpus Leļļu teātra esmu iestudējis tikai izrādes pieaugušajiem. Arī Umku visur gaida atplestām rokām, tikai mēs nespējam savākties un sevi piedāvāt. Es redzu problēmas piedāvājuma trūkumā, un šis teātris ir jāsagatavo tam, lai spētu uzņemt pieaugušo. Par to revolūciju runājot – revolūcija ir jārīko, ja kaut kas ir galīgi šķērsām, bet te ir jāveic tas, ko angliski sauc par upgrade, – nākamais līmenis, solis uz priekšu. Mūsu ambīcijas ir lielas, mēs gribam šeit to pašu publiku, kura apmeklē Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātri un Jauno Rīgas teātri. Tā ir tā latiņa, kuru vajag pacelt gana augstu. Leļļu teātra jomā mums būtu jādiktē noteikumi vismaz Latvijā, bet varētu arī Baltiju paķert klāt pie vienām mokām.
Tas izklausās pēc labām beigām, taču es vēl aizmirsu paprasīt kādu lietu. Ir viens vecumposms, īpaši puikām, kad iet uz leļļu teātri ir kauns.
Tas ir atkarīgs no tā paša piedāvājuma. Umka.lv spēlēja Andrejsalā Stāstu par Danielu Reju, un kāda skolotāja bija atvedusi veselu klasi, 11–12 gadu vecus jauniešus. Mēs skatījāmies ar skepsi, kā tas būs, – humoriņš izrādē ir gana melns. Tā bija kolosāla reakcija, un vēlāk skolēni paši bija safilmējuši skečus pēc tās izrādes un ievietojuši YouTube. Vajag mēģināt saglabāt sevī to mazo cilvēku, kam viss ir brīnums un nav robežu. Ja tu to kvalitatīvi nodod, tu vari iededzināt un dabūt skatītāju savā pusē. Tas neattiecas tikai uz jauniešiem. Man viens draugs līdz Umka.lv vispār nebija bijis teātrī, jo viņu tas neinteresēja. Viņš kļuva par karstāko fanu un veda visas savas draudzenes, kolēģes un darbabiedrenes un pats tīksminājās, kā viņas tur rukšķēdamas smējās. Vienkārši mērķtiecīgi jāstrādā uz auditoriju. Nevar cerēt, ka 12 gadu vecs jaunietis priecāsies par to pašu, par ko piecgadnieks.
Vai pats bērnībā nācāt uz Leļļu teātri?
Es tiku vests, bet, ka būtu sajūsmā, tādu atmiņu man nav. Es biju sajūsmā par Emīlu un Berlīnes zēniem Nacionālajā teātrī, un vēl bija Lidojošā klase Dailes teātrī ar Ingus Baušķenieka mūziku. Nu jā, abi ir Kestnera darbi. (Ģirta Šoļa pirmās divas izrādes Leļļu teātrī arī ir Ēriha Kestnera darbu dramatizējumi – A. R.) Vēl bija Rīgas Pionieru pils teātra izrādes.