Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar Kristu un Reini Dzudzilo. Dzimuši no vizuālā gara

Krista Dzudzilo: "Tas, kas mūs abus interesē teātrī, noteikti ir viens ceļš, tomēr es vairāk ticu vizuālajai mākslai, bet Reinis vienmēr ir bijis tas, kurš aizstāv teātri."

Laikam jau nevienu, kas pēdējos gados seko līdzi notikumiem Latvijas teātrī, nepārsteidz fakts, ka mākslinieku tandēms Krista un Reinis Dzudzilo ir "atdalījušies" un radījuši savu debijas izrādi. Viņu autonomais pašpietiekamais rokraksts un konceptuālā domāšana ir nepārprotama. Nu tā "pilnmetrāžas " izrādē Patētiskā. Par redzamo valodu ir materializējusies. 1. septembrī izrāde atklās starptautisko teātra festivālu Homo Novus. Caur Čaikovska pēdējās 6. simfonijas (Patētiskās) partitūru kā diriģenti izvedīs divi mazi bērni Elfrīda Geidmane un Fridrihs Geidmanis un nedzirdīga aktrise Jolanta Znotiņa.

Nebūtu pārspīlēti teikts, ka Dzudzilo teātrī radījuši savu kosmosu, kas savā filigrānajā, caurspīdīgajā krāsu, gaismas un siluetu partitūrā nedaudz atgādina Roberta Vilsona rokrakstu. Taču nē, Vilsonu viņi īsti neuzskata par savējo. Dzudzilo ejams savs ceļš. Teātra kritiķis Normunds Naumanis, kurš vēl paguva redzēt Dzudzilo pirmās izrādes, 2013. gadā apsveica jauno mākslinieku talantu un nodēvēja par "telpogrāfiem", priecājoties par telpas tīrību un domas skaidrību.

Dzudzilo scenogrāfijai pakļauto Latvijas teātra skatuvju skaits nav mazs – sākot no Latvijas Nacionālā teātra, Jaunā Rīgas teātra, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, Valmieras Drāmas teātra līdz Latvijas Nacionālajai operai un baletam. Prestižajā Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē Reiņa Dzudzilo maģistra darbs Blaumaņa lugas Raudupiete (2013) iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī izpelnījās zelta medaļu. Par iestudējuma Vīlas scenogrāfiju uz operas skatuves Reinis Dzudzilo 2015. gada Teātra gada balvas Spēlmaņu nakts ceremonijā tika atzīts par Gada scenogrāfu. 2015./2016. gadā par darbu Viestura Kairiša iestudējumā Uguns un nakts Nacionālajā teātrī balvas rokās turēja abi.

Tikpat nopietni Dzudzilo veido savu telpu arī vizuālajā mākslā. Tapušas vairākas kopizstādes; Krista 2015. gadā tika nominēta Purvīša balvai par videoinstalāciju Skaidrība. Šajā intervijā – pamatā par teātri.

Saruna ar Dzudzilo pāri aizkustina. Reti nākas novērot un piedzīvot tik dziļu cilvēku tuvību un mijiedarbību. Viņi atgādina trauslus, tumšus ziedus uz viena kāta (Dzudzilo ģērbjas melnā). Dvēseles, kurām tiešām bija jāsatiekas un kaut kas kopā jāizdomā. Viņi mierīgi sarunājas, turpinot sen iesāktu sarunu. Pārtver viens otra domu, kaut ko pārvaicā. Skatoties uz jumi cilvēku atveidā, atliek tikai pietātē apklust.

Jums ar savu debijas izrādi Patētiskā. Par redzamo valodu ir uzticēts atklāt starptautisko teātra festivālu Homo Novus. Vai paši arī to dēvējat par izrādi? Vai no šī brīža varam jūs uzskatīt arī par režisoriem?

Reinis Dzudzilo. Droši vien nav būtiski, kas tas ir, bet ko tas ar tevi izdara. Homo Novus kontekstā to noteikti var saukt par izrādi. Latvijas teātra kontekstā? Droši vien arī var. Mums par to bija saruna. Izrāde strukturāli primāri ir kaut kāds laika nogrieznis, kuram ir organizēts skatītājs. Organizācijas paņēmieni var būt dažādi. Mūsu darbā būs laika nogrieznis, būs arī skatītājs un darbosies dzīvi cilvēki.

Krista Dzudzilo. Es domāju, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, ar ko tu sarunājies. Arī šī darba kontekstā mēs daudz esam runājuši par komunikāciju. Cilvēku savstarpējās attiecības pilnīgi ačgārnā un dīvainā veidā bieži vien ir balstītas savstarpējā pārpratumā. Cilvēki pārprot cits citu. Viņi domā, ka runā par vienu lietu, turpina sarunu, bet izrādās, ka katrs domā par kaut ko pilnīgi citu. Piemēram, kad mēs runājam ar Gundegu (Gundega Laiviņa – Homo Novus rīkotāja, Latvijas Jaunā teātra direktore – red.), diezgan droši zinām, ka runājam par teātri, kas mūs personīgi interesē. Tas, kas mūs abus interesē teātrī, noteikti ir viens ceļš, tomēr es vairāk ticu vizuālajai mākslai, bet Reinis vienmēr ir bijis tas, kurš aizstāv teātri. Mums gribētos, lai tas būtu kaut kas, apvienojot to, ko mēs jau darām gan teātrī, gan ārpus tā.

R. Dz. Atceros desmitgadīgās Elfrīdas, kura darbojas mūsu darbā, teikumu, skatoties Homo Novus programmu: "Bet šeit taču nav nevienas izrādes!" Tā ka, pēc viņas teiktā, festivālā nav nevienas izrādes.

Interesanti, kur bērns tik agri ņem pārliecību, kāds ir īsts teātris un kāds – nav?

R. Dz. Gundegai Laiviņai tik tikko KDi bija jēdzīga intervija, un viņa teica, ka Latvijas teātris lielā mērā ir teksta teātris. Ar to saskaramies arī mēs.

Tiklīdz uz skatuves sākas atsevišķa vizuālā darbība, skatītājs it kā paliek klātesošs, bet atslēdzas, jo iedomājas, ka tā ir pāreja uz nākamo tekstu.

K. Dz. Esot mūsu pašu jau gatavajās izrādēs, man īpaši patīk skatīties nevis uz skatuvi, bet skatītājiem. Viņu ķermeņos un sejās ļoti labi var redzēt, kuros brīžos viņi atslābst. Es viņiem absolūti neko nepārmetu. Drīzāk rodas jautājums, vai mēs neesam precīzi noformulējuši un vai mums nav precīzi sakārtota skatuves darbība, gan idejiskā, gan vizuālā. Tas, kas mums reizēm liekas jēdzienisks un vizuāls visas izrādes vai ainas risinājums, kādreiz arī paiet garām. Mums liekas, ka viss saslēdzas, bet var redzēt, ka skatītāji gaida vārdu, aiz kura aizķerties.

R. Dz. Jebkura tradīcija kaut kur balstās, un latviešu teātra tradīcija balstās tekstā, vai ne?

K. Dz. Es domāju, ka tas noteikti ir subjektīvs virziens, kas mūs teātrī interesē. Bet es pilnīgi varu pieņemt, ka kāds savu uzmanību balsta lielākoties stāstā. Varbūt skatītāju domāšana nav tik ļoti ietrenēta pievērst vizuālajam saturam tik lielu uzmanību.

Protams, vizuālā māksla ir klusi runājoša māksla, un tajā ir jāklausās. Ja tu neklausies, tu visdrīzāk nedzirdēsi. Protams, ir vēlams, ka tu zini kontekstu, papildu informāciju, jo arī vizuālajā mākslā ir jāzina, par ko tiek runāts, piemēram, vēsturiskā kontekstā, lai tev būtu interesanti to saslēgt ar saturu, aktierdarbu un režiju. Nē? Tev tā neliekas?

R. Dz. Es aizdomājos.

K. Dz. Kā jums liekas?

Krista, atļaujiet, es tomēr neiesaistīšos sarunā. Esmu diezgan liela daudzrunātāja, vēlos šajā intervijā galvenokārt izgaismot jūsu domas. Dzīvā saruna šoreiz nebūs piemērotākais žanrs. Vai varat teikt, ka Homo Novus jūs ir veidojis vai ietekmējis?

R. Dz. Jā, absolūti. Homo Novus tulkojumā ir "jaunais cilvēks", festivāls ar to arī nodarbojas. Aizvakar mums bija preses brokastis, un mēs runājām par to, ka Gundega ir kā tāds Sokrats, viņai ir tā teātra gudrība. Šajā gadījumā viņa ir kā vecmāte, kura pieņem dzemdības. Man liekas, ka Homo Novus tiešām ir kaut kas ļoti vērtīgs un atstājis uz mums paliekošu iespaidu.

K. Dz. Mēs tiešām diezgan daudz esam apmeklējuši Homo Novus izrādes. Esam aktīvi skatītāji.

Runāsim par jūsu darbu Patētiskā. Par redzamo valodu. Tā pamatā ir Čaikovska pēdējā, 6. simfonija. Krista, jūs citās intervijās esat atklājusi, ka mūziku uzskatāt par absolūtu formu. Sanāk, ka šajā izrādē tomēr pārkāpsit mūzikas pašpietiekamības principu?

K. Dz. Es domāju, ka viss kaut kas var būt pašpietiekams. Tāpat Šekspīru varētu likties lieki likt kādam lasīt skaļi, ja vārds ir tik precīzs, doma ir tik skaidra un valoda tik laba. Es domāju, ka labs sākums noteikti ir daudz labāks nekā slikts pamats. Tas, ka Čaikovska mūzika ir izcila, noteikti ir brīnišķīgi. Šis nav pirmais darbs, kurā mēs strādājam ar mūziku. Daudzi mani darbi ārpus teātra ir bijuši balstīti vai dzimuši no mūzikas gara. Jautājums bija – vai tur var kaut ko sabojāt? Noteikti var, bet no tā nevajag baidīties. Bailes ir paralizējošas.

R. Dz. Man liekas, ka labas lietas turpināšanās vai pārdzimšana to paildzina. Klasikas autoru nenomiršana pēc nāves vai spēja piedzimt tajā, kas viņu lasa, šajā gadījumā – interpretē, tas ir tas, uz ko mēs ceram, ka šis darbs var piedzimt no šīs simfonijas, nekādā ziņā to nesašķidrinot. Uz to mēs ceram.

Tas nebūs koncerts. Kas tas būs par dialogu ar Čaikovska mūziku?

K. Dz. Ļoti mīlošs dialogs.

R. Dz. Pats darbs ir par nedzirdību, izmantojot dzirdi, turpinot lietot nedzirdību. Vizuālā māksla ir zīmju valoda, un paralēli zīmju valoda ir nedzirdīgo sarunvaloda, kas arī ir tāda pati vizuāla valoda. Katram šajā darbā kaut kas būs – dzirdīgais to dzirdēs, nedzirdīgais…

K. Dz. …sapratīs.

R. Dz. Sapratīs, bet katrs sapratīs kaut ko citu.

K. Dz. Runājot par Čaikovski – mēs būtu bijuši ārkārtīgi priecīgi, ja tas būtu bijis iespējams ar orķestri. Bet, tā kā pašlaik nav iespējams par to domāt, mēs domājām par veidiem, kā to izdarīt, lai arī ieraksta atskaņojuma veidā tam būtu idejiska jēga. Tāpēc tā ir mūsu Čaikovska 6. simfonija, kuru mēs veidojam no četru diriģentu interpretācijām. Tā ir neiespējamā simfonija.

Kolāža?

K. Dz. Tās interpretācijas ir ārkārtīgi dažādas, un ne tikai garumā, bet arī emocionālajā un skaniskajā ziņā. R. Dz. Radikāli dažādas.

Varat, lūdzu, atklāt šīs četras interpretācijas?

R. Dz. Ņemot vērā, ka intervija iznāks dienu pirms izrādes, tur nav ko slēpt. 1. daļa – Valerijs Gergijevs ar Sanktpēterburgas Kirova orķestri, 2. daļa – Semjons Bičkovs ar Čehijas filharmonijas orķestri, 3. daļa – Andris Nelsons ar Birmingemas simfonisko orķestri, 4. daļa – Vladimirs Aškenazi un Londonas Philharmonia Orchestra.

Fantastiska kompānija.

K. Dz. Jā, varbūt dažiem tas liksies absolūti vardarbīgi salikt to kopā, bet nereti ir tā, ka tu aizej uz koncertu un tev šķiet, ka kāda daļa ir absolūti tava, bet pārējās kaut kas nesaslēdzas. Mēs mēģinājām no visām simfonijām, ko esam dzirdējuši gan ierakstos, gan dzīvē, izvēlēties vienu, kas ir absolūti atbilstoša mūsu interpretācijai.

R. Dz. Mēs neesam profesionāli mūziķi, bet varbūt caur profesionāla mūziķa klātneesamību kaut kas interesants tomēr var rasties. Lielā mērā es esmu idiots mūzikā.

Bet muzikālā dzirde jums ir?

R. Dz. Man patīk reizēm uzdziedāt mājās, citreiz arī ārā, bet muzikālās izglītības mums nav. Būtu interesanti parunāt pēc tam ar profesionāliem mūziķiem un klausītājiem, ko viņi domā par šo sakausējumu.

K. Dz. Jā, vai tad, ja tev ir ārkārtīgi jutīga dzirde, vai tu jūti kādu pretrunu, kā viena daļa nomaina otru?

Vai jūs piekristu, ka, klausoties mūziku, arī dzirdīgs cilvēks nonāk ļoti lielā iekšējā klusumā, savā ziņā kļūst nedzirdīgs pret ārpasauli?

K. Dz. Jā, mēs arī par to domājām, lai gan tas nebija primārais impulss. Kad tu klausies ļoti intensīvi, tev ieslēdzas dzirdes klapes. Tu koncentrējies tikai uz to vienu un nedzirdi visu pārējo. Tik ļoti klausoties, tu kļūsti nedaudz nedzirdīgs apkārtējai pasaulei.

R. Dz. Īstais impulss bija Rīgas Laikā publicētā vijolnieka Ivrī Gitlisa intervija. Viņam ir 80 vai 89 gadi (93 – red.). Es zinu, ka ir milzīga atšķirība. Katrā ziņā nopietns vecums ceļā uz mūžību. Lai gan nopietns vecums ceļā uz mūžību var būt arī 30 gados.

K. Dz. Kā mēs zinām – arī piecos gados.

R. Dz. Viņš runā par mūziku un mūzikas dzimšanu, un tad vienā mirklī viņš saka – mūzika var būt zirgs, ar kuru var iejāt bezgalībā, mūzika ir tas vienīgais, kas sākas, kad vārdu vairs nav. Par to mēs ilgstoši runājām, domājot, vai tiešām mūzika ir augstākā māksla. Ņemot vērā, ka abi mani vecvecāki bija nedzirdīgi un Kristas abi vecāki runā zīmju valodā, jo abi strādāja ar nedzirdīgiem bērniem. Pilnīgi paralēli abu mūsu bērnība bija tiešā veidā saistīta ar nedzirdīgo pasauli, tas lika uzdot jautājumu, vai nedzirdīgs cilvēks nevar piedzīvot augstāko mākslu.

K. Dz. Tas jau nebija kā galējs apgalvojums, tas radās no dialoga par mūziku kā augstāko mākslas formu.

R. Dz. Nonācām pie secinājuma, pie ticības, ka vizuālā māksla arī var būt zirgs, uz kura tu vari iejāt bezgalībā. Tā mēs mēģinām jāt. Vienā mēģinājumā tas zirgs sāk jāt, bet citā – klemperē.

K. Dz. Vienkārši nogāž nost.

R. Dz. Šodien, skatoties mēģinājumu, man radās ārkārtīgi romantisks salīdzinājums. Teātris kā dzīvā māksla ir kā tauriņš. Un tas lidojums ir ārprātīgi trausls. Banāli un trausli, bet tas ir tauriņš, vai ne?

K. Dz. Tas jau ir tas, kas mums liek palikt mākslā. Tu it kā zini visu, bet paralēli nezini pilnīgi neko. Tas ir kaut kas vājprātīgs. Tas ir postoši, gandarījoši un visu laiku vienlaicīgi. Samocīts, priecīgs, pārlaimīgs eiforijā, skumjš. Visu laiku ej tam cauri.

R. Dz. Varētu turpināt šo uzskaitījumu. Viss jau ir par dzīvi. Un šī ir viena no sarunas formām, kas notiek ar skatuves starpniecību. Tā varētu notikt arī pie galda, kā mēs šobrīd to darām.

K. Dz. Es gribu precizēt. Tas ir ļoti jēdzīgs jautājums – kas ir teātris? Bet varbūt atbildes nav tik jēdzīgas. Domāt par to, kas ir tas, kas mani aizkustina, – tas ir jādara, bet atbildes lielākoties ir nepilnīgas. Tāpēc jau tu turpini visu laiku to darīt.

R. Dz. Mums droši vien kā dzimušiem no vizuālās mākslas un bērnībā bijušiem nedzirdīgo pasaulē ir sajūta, ka izrunātu un pateiktu vārdu ir par daudz. Lai gan par vārdiem – atceroties supertekstuālu izrādi – Nastavševa Ciniķus –, tā bija brīnišķīga. Tur arī teksts kļuva par mūziku, vai ne? JRT ansamblis, kā mēs zinām, ir izcils kamerorķestris. Un tā izrāde – protams, paralēli tekstam – bija ļoti redzama. Monikas Pormales darbs izcils.

K. Dz. Jā, es domāju, ka tas ir par to, kas ir īpaši tava valoda. Dažreiz iznāk radīt pārpratumus – it kā mēs noliegtu kaut ko pretēju mūsu interesēm. Tā absolūti nav. Varam veldzēties rakstītā vārdā. Konkrēti mums vārds un saturs noteikti labāk formulējas vizuāli, lai arī man ļoti patīk domāt par tekstu, skatīties, kā tas dzimst gan aktierī, gan uz skatuves, gan rakstītā formā. Bet visjēdzīgāk un artikulētāk mēs varam sevi izteikt vizuāli.

Sakāt, ka vārdu ir par daudz. Piekrītu. No otras puses – tik daudzi cilvēki burtiski slāpst sarunu, sajūtas, ka tiek uzrunāti. Tas, protams, vairāk attiecas uz dzīvi, bet domāju, ka arī uz teātri.

R. Dz. Iesākumā bija Vārds.

K. Dz. Mūsu darbā pilnīgi noteikti iesākumā būs vārds. Saskaldīta vārda forma. Tas noteikti nav par dramaturģijas neesamību. Mēs mīlam tekstu. Skatoties, kā Rafalsons mēģināja Līra lomu, – tas bija kaut kas ārprātīgi satricinošs. Redzēt, kā vārds un saturs dzimst aktierī. Katru mēģinājumu pavadījām neticamā apbrīnā, kurā pieķer, ka tev ir vaļā žoklis.

R. Dz. Rafalsonā bija kaut kas…

K. Dz. …vājprātīgs vislabākajā ziņā.

R. Dz. Viņš bija totāls. Tas izpaudās arī vārdos, kurus viņš runāja: «Ja pēkšņi notiks kritiens, tad mēs kritīsim no cienījama augstuma.» Viņā tu jūti, ka viņš ir gatavs nāvei. Daudzi cilvēki nav gatavi.

Jūs esat ļoti jauni mākslinieki, Reinim – trīsdesmit, Kristai – divdesmit astoņi, bet jūsu darbos nāves apzināšanās nepaniskā veidā ir klātesoša. Memento mori motīvs ir ļoti klātbūtnīgs. Arī pilsētvides darbā, kur uz Vecrīgas grausta bijāt uzlikuši uzrakstu Respice post te. Hominem te memento.

R. Dz. Kopš esmu saticis Kristu, noteikti esmu sācis domāt daudz vairāk par nāvi. Es negribu teikt, ka, satiekot Kristu, es satiku nāvi, jo es satiku dzīvi. Un pēc tam mēs piedzimām kopā laulībā. Domāju, ka mēs visi saprotam, ko es gribu pateikt…

K. Dz. Nāves apzināšanās ir ārkārtīgi būtiska. Viss cilvēks jau veidojas no kaut kādām traumām. Nepārprotiet, es mīlu dzīvi, bet arī piedzimšana ir liela trauma, kas cilvēkā atstāj lielas pēdas. Katras dienas tuvošanās savai nāvei ir ārkārtīgi svarīgs ceļš, lai tu vispār varētu kaut ko darīt. Es no ļoti maza vecuma atceros pavisam bērnišķīgas domas, ja mamma nav atnākusi, viņa visdrīzāk ir aizgājusi un es esmu palikusi šeit viena uz mūžīgiem laikiem. Liekas bērnišķīga doma, bet īstenībā tā ir šausmīga apziņa, ar ko cilvēks saskaras jau tik mazā vecumā. Man liekas, mirstība ir ārkārtīgi svarīga cilvēka daļa.

Vai esat analizējuši, ko jūsos ir atstājusi personīgā pieredze saziņā ar nedzirdīgiem cilvēkiem? Īpašs jūtīgums?

R. Dz. Mani vecvecāki nomira diezgan agri, abi – līdz manam piecu gadu vecumam. Tā ir pati agrīnā bērnība. Es ar viņiem neatceros vārdus. Atceros vectēvu, kā viņš dzied Kumeliņi, kumeliņi. Viņš bija vājdzirdīgs un vēlāk dzirdi pazaudēja pavisam. Vecāmāte bija nedzirdīga kopš dzimšanas. Droši vien tā ir klusēšana, kas palikusi atmiņā, tās bija ļoti daudz.

Jūs kā bērns iemācījāties zīmju valodu?

R. Dz. Nē, diemžēl nē. Mamma gāja uz darbu, un tā mēs tur dzīvojām ar vecvecākiem, komunikācija jau notika. Skaidrs, ka vārdi ir instruments, ar kuru tu vari ļoti daudz izdarīt un saprast, bet bez vārdiem arī var ļoti daudz izdarīt. Šī bērnības pasaule uz mani ir atstājusi lielu iespaidu.

K. Dz. Kaut kādā ziņā tas bija ļoti pārsteidzoši. Samērā vēlu sapratām, ka abi esam ciešā saistībā ar nedzirdīgajiem un zīmju valodu. Ļoti līdzīgā vecumā, ko Reinis pavadīja ar saviem vecvecākiem, es arī gandrīz katru dienu pavadīju starp nedzirdīgiem bērniem un nedzirdīgiem jauniešiem, kas mani pieskatīja. Tas kaut kādā ziņā mūs noteikti ir veidojis. Mēs runājām par to, cik tas ir neparasti un dīvaini – kā tas tā var būt, ka mēs satikāmies un ka mums abiem bija pilnīgi normāla lieta skatīties televizoru bez skaņas – kaut kas notiek, kāds kaut ko dara… Šajā darbā es tik ārkārtīgi atpazīstu arī savu mammu, jo mēs izrādi veidojam ar cilvēku, kurš lieto zīmju valodu. Tā kā mana mamma visu mūžu ir runājusi zīmju valodā, arī mēs ļoti daudz ikdienā neapzināti lietojām zīmju valodas vārdus, piemēram, desmit vai divpadsmitos (rāda ar rokām žestus).

R. Dz. Pateicoties šim darbam, es tagad iemācījos nedzirdīgo valodas alfabētu, ko nemācēju. Mums ir aktrise Jolanta…

K. Dz. …brīnišķīga un skaista sieviete.

R. Dz. Es redzu viņā to absolūto vienas valodas klātesamību. Skaļumā, intensitātē, mīmikā ir kaut kas vienojošs, tāpat kā cilvēkiem, kas pieder pie konkrētas, piemēram, franču, valodas. Vai jūs kā mākslinieki mēdzat iziet uz kompromisiem vai cenšaties savu redzējumu nosargāt līdz detaļai autentisku?

K. Dz. Man jau šķiet, ka mēs domājam un rēķināmies ar cilvēkiem, ar kuriem veidojam dialogu, bet varbūt citreiz ir bijusi sajūta, ka esam ļoti kategoriski savos uzskatos un spriedumos.

R. Dz. Kāpēc tu tā domā? Man liekas, ka mēs neizejam uz kompromisiem, bet uz sarunu. Ir dzīvē bijuši gadījumi, par laimi, ne daudz, ka kompromisa dēļ sanāk nekas. Nevar teikt, ka tas ir katastrofāli, jo, kad tu izej ārā uz ielas un tevī var ietriekties autobuss, lietot vārdu "katastrofāls" attiecībā uz mākslu šķiet muļķīgi.

Jūs kopā ar teātra kritiķi Silviju Radzobi piedalījāties Liepājas teātra rīkotajā sarunā ar skatītājiem par izrādi Vilki un avis. Viņa izteica interesantu domu, ka reizēm scenogrāfs ir tik spilgts, ka režisors pa īstam atplaukst, tikai "tiekot vaļā" no šī ļoti spilgtā mākslinieka. Un kā piemēru minēja jūsu sadarbības aizsākumus ar Elmāru Seņkovu – Hedas Gableres scenogrāfiju (Andrejostā, 2011), kas bija tik konceptuāla un pašpietiekama, ka pašai izrādes jēgai bija grūti ar to sacensties. Jūs piekristu šādam redzējumam?

R. Dz. Šis noteikti man ir ļoti nozīmīgs darbs, kas ir svarīgs punkts manā personiskās attieksmes formulēšanā par to, kas ir teātris un kādām būtu jābūt attiecībām ar tā pārdzīvotāju. Tomēr es nevaru noliegt, un mēs arī ar Elmāru par to runājām, ka mūsu visu kopējā saslēgumā izrāde tā pilnīgi nepiedzima. Izrāde līdz galam nenotika. Arvien vairāk mēs abpusēji, trīspusēji sapratām, ka mūsu teātra valoda un izpratne atšķiras, un mūsu dialogs dabīgi beidzās. Bet tas nav nekas skumjš, tas mums visiem ir nācis par labu, tam es varu piekrist.

Cik lielā mērā jūs ierosina mākslas un teātra vēsture? Studējat, aizņematies, citējat, pārfrāzējat? Jūs, Krista, kā kostīmu māksliniece, piemēram, studējat modes vēsturi vai priekšroku dodat brīvai fantāzijai?

K. Dz. Man nepatīk formulējums "kostīmu māksliniece", bet saprotu, ka tā ir mana domāšanas kļūda.

Kā tādā gadījumā jūs raksturotu to, ko darāt?

K. Dz. Man liekas, ka mēs abi esam vizuālie mākslinieki, kas veido izrādes vizuālo domu. Es joprojām pilnīgi droši varu apliecināt, ka mani materiāls – audums, drēbes – kā pašvērtība neinteresē. Dramatiskajā teātrī mani interesē tekstuālais jeb dramaturģijas materiāls un kā atrisināt/ pārtulkot kādu domu, ainu vizuāli, kā likt tai strādāt uz skatuves kopā ar aktieri un telpu. Tas, uz ko mēs nemitīgi atsaucamies (iespējams, tā ir mūsu izglītības trauma), ir glezniecība un tēlniecība. Vizuālās mākslas vēsture ir tā, uz kuru mēs apzināti un neapzināti atsaucamies visu laiku. Tas mani konkrēti ārkārtīgi interesē – šī turpināšanās, vizuālo zīmju izmantošana, kurām jau ir sava jēdzieniskā noslodze. Pagājušogad mēs uz diviem mēnešiem bijām rezidencē Parīzē un daudz laika pavadījām, skatoties un mēģinot kaut ko saprast. Tajā laikā paralēli taisījām vizuālo ideju Pēram Gintam (Viestura Kairiša iestudējums Nacionālajā teātrī – red.) un bijām uz izstādi par nāvi. Ieraudzījām darbu Romiešu žēlastība, kurā ir šī jaunā sieviete, kas savu veco tēvu zīda ar krūti un kas bija redzama izrādes plakātā uz Nacionālā teātra fasādes. Atceros, ka Reinim teicu – pilnīgi noteikti tā ir Solveiga, viņa nedrīkst novecot. Viņš ir nožēlojams, bet viņa ir tā, kas nepaliek veca. Atsauce uz šo gleznu un tēlniecības darbu Pietà bija arī izrādes finālā – šīs gleznas atklāšana, kas ietvēra izrādes beigas, bija sākums, no kura radīt izrādes vizuālo ideju.

 

Patētiskā. Par redzamo valodu

Izrādes – 1., 2., 3., 4. septembrī plkst. 20.

Mākslas un tehnoloģiju kvartālā Sporta 2 Rīgā, Sporta ielā 2 (ieeja no Hanzas ielas).

Top komentāri

Super!
S
Internetā pasvaiga ziņa ar foto- viens no pašiem svarīgākajiem Ugunsgrēka zvaigzniem-degradantiem Rafalsona k-gs uz kuģīš no Doles salas līdz Vanšu tiltam priecē savus dievinātājus ar jokiem un lasījumiem no lapelēm. esam jau šo sniegumu piedzīvojuši Olaines kultūras centrā. Kā domājat, kas pagodina prezentāciju? Krejums: Kairišs ar kundzi un Dzudzillo ar vīna glāzēm ( tik izslāpuši ), vien nevar saprast vai viņš ar kundzi vai viņa ar kungu. Ak, Jēziņ, cik smalki! Jāgaida jauna paaudze, būs atkal režisori, kam savas ieceres nebūs jāklāsta, bet būs saprotamas no skatuves redzamajā un būs atkal mākslinieki, kas neģībs dēļ pliekani rūzā, jēli zilā un dzeltenā... No kurienes šīs krāsa mums ieradušās? Trīs Avotiņas arī pletē ka ta pletē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja