Jādomā par godīgumu un harmoniju. Par godīgumu pret sevi un harmoniju pasaulē. Tā apgalvo komponists Jānis Lūsēns, kurš patlaban apceļo Latviju, kopā ar dziedātājiem Anniju Putniņu, Andri Ērgli un vijolnieku Raimondu Ozolu atskaņojot savu jauno Ziemassvētku programmu Kā man tevi sasildīt. Klajā nācis arī šādi nosaukts albums. "Pašlaik man šķiet, ka tas ir labākais, ko līdz šim esmu radījis," Jānis Lūsēns saka par jauno disku un koncertprogrammu. Jāpiebilst, ka viņš tikko uzrakstījis savu pirmo simfoniju, beidzot pārvarot šo akadēmiskās absolūtās mūzikas žanra virsotni.
Mākslinieku ceļojums ar programmu Kā man tevi sasildīt sākās 16. decembrī Valmierā. Pēc tam viņi viesojušies Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Madonā. 25. decembrī būs uzstāšanās Alūksnes Kultūras centrā. Turneju vainagos divi koncerti Rīgas Lutera baznīcā Torņakalnā 26. decembrī plkst. 17 un 21.
Koncerts veidots kā divdaļīgs muzikāls vēstījums, kura pirmajā daļā skan jaunas mīlas balādes Jāņa Lūsēna instrumentālās grupas pavadījumā. Kā uzsver autors: "Leona Brieža dzejas smalkums un spēks kopā ar maigajām un temperamentīgajām melodijām solistu niansētajā izpildījumā radījis jauna veida komunikāciju visiem tiem, kas ilgojas, sapņo, skumst un cer." Programmas otrā daļa ir muzikāla kolāža no klausītāju jau iemīļotām komponista Ziemassvētku laika dziesmām. Īpašu krāsu šiem vakariem piešķir zvanu ansambļa Primus un pilsētu labāko koru piedalīšanās. Klausītāji, kuri jau ir pazīstami ar Jāņa Lūsēna cikliem Mazu brīdi pirms, Tas vārds, Zelta sirds, Kad mīlestība dzimst un šogad Ingum Pētersonam radīto programmu Romantika, būs patīkami pārsteigti par jauniem meklējumiem komponista rokrakstā.
Ar Jāni Lūsēnu tiekos turnejas priekšvakarā, izmantojot reto izdevību, kad mūziķis ir sastopams Rīgā. Viņš ir pārcēlies dzīvot ārpus pilsētas kņadas un šeit ierodas tikai uz koncertiem, mēģinājumu un ierakstu darba sesijām.
Pastāsti par savu jauno programmu!
Šī ir mana kārtējā lielā Ziemassvētku oriģinālprogramma, radīta gada garumā. Jaunās mīlas balādes, kas skan koncerta pirmajā daļā, ir rakstītas speciāli projektā piesaistītajiem izpildītājiem. Pagājušajā gadā tie bija Zigfrīds Muktupāvels un Ance Krauze, šogad – vijolnieks Raimonds Ozols, dziedātāji Annija Putniņa un Andris Ērglis. Impulss nāca no manas mammītes. Viņa īstajā brīdī man iešķieba dzejoļu krājumiņu. Tā bija Leona Brieža dzeja. Es pirmo reizi sev atklāju Leonu Briedi. Es viņu sadzirdēju jauna cilvēka balsī, nevis piecdesmitgadnieku.
Otrajā daļā skan skatītāju mīlestību iemantojušās dziesmas un mazs, fifīgs Ziemassvētku melodiju apdaru popurijs, kuru uzrakstīju speciāli Raimondam Ozolam.
Kur tev īpaši patīk atgriezties?
Man vienmēr patīk aizbraukt uz Alūksni, tur atjaunotajā kultūras namā par minimāliem līdzekļiem uztaisīta brīnišķīga koncertzāle. Nopirka nevis superdārgo Steinway vai Bösendorfer, bet brīnišķīgu koncertflīģeli Estonia. Kad jautāju pianistam Vestardam Šimkum, kā tad ir ar tām Alūksnes klavierēm, viņš man uzrakstīja: "Alūksnes Estonia ir super! Gara, dziedoša skaņa. Nospēlēju koncertu Saldū, kur arī ir izcila Estonia. Godīgi sakot, jaunā Estonia pat pārspēj Steinway." Lūdzu, mēs savu mūzikas instrumentu fabriku likvidējām, bet igaunīši saņēmās un uztaisīja. Un nevajag tērēt simtiem tūkstošu! Estonia ir par trīsdesmit ar kapeikām. Koncertnieks!
Ja tik svarīgi, kādas klavieres spēlēt, kāpēc tomēr arī jaunajā programmā muzicē uz elektroniskajiem taustiņinstrumentiem?
Atgriezos pie elektroniskajām klavierēm tāpēc, ka klavieru īre valsts koncertzālēs ir nesamērīgi augsta. Atbraucis uz Valmieru ar programmu Romantika, pat sastapos ar šādu paradoksu: tur ir nopirkts flīģelis Bechstein, bet skatos – man uz skatuves ir nolikts kaut kāds vecs Blüthner ar salauztu taustiņu. Jauno Bechstein tur uz skatuves nevarot uzcelt. Tas joprojām stāv kultūras nama koridorā. Tas ir kaut kāds ārprāts, ar ko Valmierā saskaras visi. Trio Art-i-Shock brauca spēlēt uz Valmieru un atskaņoja arī vienu manu skaņdarbu. Nācies spēlēt lejā, jo flīģelis tā arī nav uzcelts uz skatuves.
Neapnīk katru gadu veidot jaunu Ziemassvētku programmu un vispār tik ražīgi sacerēt dziesmas?
Laikam šī reize būs pēdējā uz ilgāku laiku. Vismaz tradicionālajā dziesmu rakstīšanas ziņā dziesmu man ir jau tik daudz, ka turpmāk strādāšu ar to, kas ir. Veidošu jaunus aranžējumus, instrumentācijas. Labi pavadīšu laiku ar to, kas jau tapis. Šogad tiks norauts lielais stopsignāls visam bijušajam. Arī tāpēc, ka pašlaik komponēju simfoniju, to man pasūtīja Liepājas simfoniskais orķestris, kurš nez kāpēc to nosaucis par Ceturto Liepājas simfoniju. Man tā ir pirmā. Izmēģinājos visādi un piecas reizes pat atteicos. Darba apjoma ziņā esmu uzrakstījis jau gandrīz divas simfonijas.
Simfonija izrādās tik ciets rieksts?
Mani īsti neaizrauj mūsdienu simfoniskā mūzika. Esmu noklausījies daudz mūsdienu simfonisko darbu, un maz ir tādu, kas mani aizrauj. Joprojām topā paliek Gija Kančeli, viņa darbos ir meistarība un vēstījums. Vēl ir brīnišķīgais Valentīns Silvestrovs un varbūt Arvo Perts. Nav liela māksla virknēt pašmērķīgus orķestra paņēmienus un ar kaut ko pārsteigt. Atmetu šādas domas. Sapratu: ja reiz aicinājums nāk no Liepājas, atgriezīšos pie savas pirmās muzikālās pieredzes, kuru guvu tieši Liepājā. Pirmā lielā pieredze man bija ar Imanta Kalniņa mūziku. Mums bija bīta ansamblis. Sevi nosaucām par Mazo menuetu un spēlējām Imanta Kalniņa dziesmas. No Rīgas mūs vadīt brauca leģendārais Jānis Blūms – veda notis, aranžēja un mēģinājumos riktīgi mocīja. Tā nav slikta pieredze 16 gadu vecam džekam. Šajā ansamblī Jānis Šipkēvics spēlēja ģitāru, mana dēla māte (dziedātāja Maija Lūsēna – I. L.) ar savu dvīņumāsu dziedāja. Nolēmu no tā neslēpties un atgriezos šajā laikā. Tolaik Liepājā aizrāvos arī ar ērģeļmūziku. Šis būs romantisks darbs, kura mūzikā tonāli un tematiski viss saprotams. Žēl tikai, ka bagātīgās krāsās nevaru izvērsties, jo Liepājas simfoniskais orķestris ir neliels, t. s. divkāršais sastāvs – tikai divas trompetītes, klarnetītes, mežradziņi, flauta. Viena arfiņa… Pieticīgi. Man patīk lielie sastāvi.
Akadēmiskās absolūtās mūzikas augstākā žanra slieksnis komponistam ir liktenīga barjera?
Jā. Manas šaubas, vai tiešām man jāraksta simfonija, bija milzīgas. Šī man ir pirmā simfonija. Iespējams, pēdējā. Liekas: nu kas tur, sēdi tik un raksti! Uzrakstīt var jebko. Taču problēma ir vēstījumā. Par ko galu galā ir stāsts? Mans stāsts ir par manu Liepājas posmu līdz nākšanai uz Rīgu. Visu bagāžu es dabūju Liepājā. Tā bija ļoti aktīva darbība, un mūzika miksējās: Bahs uz sintezatora, džezs, nekomerciālā rokmūzika – tāda kā Sparks, Keita Buša, Lorija Andersone – plus improvizēšana baznīcās. Rīgā kondženē bija tikai alus dzeršana piecu gadu garumā. Liepājā ar pasniedzēju arī iedzērām vīniņu, taču mūsu sapulces bija radošas, viss kurss klausījās un apsprieda mūziku. Tas bija mūžam neaizmirstams laiks. Pasniedzējs, pie kura mācījos Liepājas Mūzikas vidusskolā, pēc tam izmācīja arī manu dēlu. Jau instrumentēju simfonijas partitūras pēdējās lapiņas. Tā ir četrās daļās, viss, kā pienākas.
Šogad esmu uztaisījis arī projektu ar mazāk zināmu dziedātāju Inetu Rudzīti. Tā bija viņas iniciatīva. Tur ir sieviešu pasaule – vokālās kamermūzikas cikls, Ingas Gailes, Annas Rancānes, Ievas Puķes un citu mūsdienu dzejnieču stāsts par sevi un savām problēmām. Projekts nāks klajā 2017. gada pavasarī, viss jau ir gatavs, un sākts ieraksts. Šo gadu noslēdzu ar dziesmām, un nu drusku ir jāapstājas.
Vēlies padzīvot bezdarbībā?
Metīšos pilnīgi pretējā virzienā. Tas, protams, nav saistīts ne ar komerciju, ne pelnīšanu. Taisīšu savu solo improvizāciju koncertus. Es nezinu, vai kāds mani šajā mūzikā pazīs, taču tas ir ilgi sevī slāpēts visus šos gadus un nu ir jārealizē. Gandrīz viens pats, varbūt ar vienu vai diviem asistentiem un crazy instrumentiem, kurus esmu sācis iegādāties. Visādi instrumentiņi tur būs. Esmu vienu noskatījis. Braukšu pie Dāvida Kļaviņa, viņš ir izgudrojis pārvadājamas klavieres. Tur ir viens īpašs knifs. Klavieru stīgas, kā zināms, galvenokārt dublējas pa divām vai trim, taču Kļaviņš ir izveidojis tādu konstrukciju, kas sver tikai līdz simt kilogramiem un ir vienstīgas klavieres, – līdzīgi arfai, klavihordam un spinetam.
Mani velk uz meditāciju un apskaidrību. Esmu noguris no trokšņa, no visām pļurkšķēšanām un muļķībām. Man tas ir vajadzīgs pašam, jo ir neīstenota sajūta, jo faktiski es muzicēšanu sāku ar improvizāciju. 17–18 gadu vecumā rullēju pa Liepājas baznīcu ērģelēm – uhhh! Biju ļoti aizrāvies. Man bija grafiks: šiverēju Svētās Trīsvienības, Svētās Annas baznīcā, Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrālē… No Mesiāna līdz Filipam Glāsam. Jo trakāk, jo labāk.
Ja tomēr komponēsi vēl kādu simfoniju, kas ir tas būtiskais, par ko, tavuprāt, tik monumentālā opusā ir jārunā?
Par godīgumu un harmoniju. Par godīgumu pret sevi un harmoniju pasaulē. Man nav citu kritēriju. Atspoguļot, kaut ko atainot? Kāda jēga? Kino var atainot okeānā vētru un kā viens iekrīt akā: pļurkš! Nu un? Manuprāt, problēma ir arī tajā, ka māksla, arī mūzika, šodien ir ieslīgusi sajūtu dizainā. Katrs kaifo ap savām sajūtām, bet nav vēstījuma. Lai man piedod veči, mūsu komponisti, bet bieži viena Imanta Kalniņa dziesma ar savu vēstījumu, kas tajā ir, atsver visus murgus, šausmas un ciešanas, ko kāds cits ielicis visā savā daiļradē. Tāpat arī Mārtiņa Brauna Saule. Pērkons. Daugava. Kompozīcijas tehnikas demonstrēšana ir figņa, blēņas. Uzraksti meldiņu ar ļoti labu tekstu un ieliec tajā vēstījumu. Tas ir pats grūtākais. To nevar jebkurš.
Klausoties mūsdienu simfonisko mūziku, bieži dzirdu – ir gan kompozīcijas tehnika, gan tieksme pēc vēstījuma, bet pašu vēstījumu nesaņemu. Koncentrētā vēstījuma formā pats galvenais tomēr ir melodiskais, intonatīvais kodols – maza atslēga, ar kuru atslēdz visu lielo darbu. Es redzu šo lielo gleznu, bet nav atslēdziņas. No visa darba neatceros nevienu takti. Taču noklausos vienu reizi Valentīnu Silvestrovu un atceros gandrīz pusi. Tas ir tas, ko es uztveru. Tas ir ļoti tuvu – vienam ir, otram nav. Kad dzirdu: oi, melodija ir baigais štrunts, banāli un vecmodīgi, es domāju: tu vienkārši nemāki radīt melodiju. Tā domā arī izpildītājmūziķi, bet nesaka skaļi, jo viņi grib saņemt algu un strādāt orķestros. Protams, šis ir mans subjektīvais viedoklis. Satiekas vieni un tie paši cilvēki, rada, atbalsta un atskaņo mūziku vienā savā grupā, uzsit cits citam uz pleca – ģeniāli! Kāds Latvijas nācijas attīstības kontekstā tam ir svars? Ja skatītājs ir nopircis biļeti un atnācis uz koncertu, mans mūziķa pienākums ir sniegt viņam vēstījumu, runāt ar viņu. Kas savā laikā noturēja mūsu nacionālo pašapziņu? Imants Kalniņš. Šodien mums viņu vairs nevajag…
Zināms, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta jaunajai mūzikai un mākslai, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Varbūt vaina ir tajā, ka skolās laikus nemāca izprast modernismu, jaunā meklējumus?
Mākslinieka uzdevums ir vest šo cilvēciņu. Ieintriģēt vispirms ar vienkāršo un tad pakāpeniski, soli pa solītim vest tālāk. Tu nevari uzreiz sākt ar augstāko matemātiku. Sāksim ar kultūras integrēšanu sabiedrībā – ka ir normāli iet uz koncertiem, izstādēm, lasīt dzeju. Esmu par savu naudu izveidojis mājaslapu, un skolotāji ir laimīgi, ka par velti var ņemt dziesmas. Putnu operai bijušas jau 126 izrādes, un tā esot visrentablākā operas izrāde. Sāksim ar to, kas jau ir, un pēc tam nonāksim arī līdz avangardam. Tomēr atdursimies pie problēmas, ka ir ļoti daudz mūzikas, taču vēstījums ir tikai vienā gadījumā no simta.
Jau kaut ko raksti Latvijas simtgadei?
Latvijas simtgades svinēšanu par 60 miljoniem es boikotēju. Nē, es nesaku, ka nevajag svētkus. Man ir cits priekšlikums. Es domāju, ka visa šī naudas tērēšana sabiedrību nevis vienos, bet šķels. Tur droši vien ir uzrakstīti megasuperīgie projekti ar koncepcijām, kas pārsteigs visu pasauli, un atkal masas kaut kur klīdīs un nekas nenotiks. Vai tāpēc kāda ģimene atbrauks atpakaļ uz Latviju? Vai kāds bērns kļūs vesels? Vai kāds pensionārs un zinātnieks jutīsies vajadzīgāks?! Gluži otrādi. Mums vajadzētu atteikties no finanšu līdzekļu apgūšanas – māksliniekiem vajadzētu vienoties, ka simtgadē sakām paldies visiem cilvēkiem, kuri maksājuši nodokļus, un uzstājamies par velti. Visi – no solistiem līdz orķestriem. Un nevis lielajos masu pasākumos Rīgā, bet visattālākajos ciemos Latgalē. Piemēram, Mežvidu kultūras namā.
Tas, protams, nenotiks, jo viss jau sadalīts un kabatas piesitīs ne pa jokam: aparatūras īre, honorāri savējiem un draugiem. Jau paudu feisbukā, ka meklēšu mākslinieku domubiedru grupu, kas kā protesta akcija brauks spēlēt koncertus par velti uz visattālākajām vietām Latvijā. Tā nevar būt sistēma, bet vienu reizi mūžā taču var! Domāju, ka tādi cilvēki būs. Un lai Kultūras ministrija uztaisa loģistiku, kur kuram braukt. Ierēdņi par to saņem aldziņu. Ja kāds iedos benzīnam naudu – paldies. Ja neiedos, vienalga aizbraukšu. Tieši tāda kustība vienotu. Savukārt 60 miljonus novirzām, piemēram, tam, lai cilvēki, kuri atgriežas Latvijā, varētu sākt šeit dzīvi. Cilvēks ir vislielākā vērtība! Jautājums par šiem megapasākumiem – kam tie ir vajadzīgi? Ar nācijas izdzīvošanu tiem nav nekāda sakara. Būs skanīgi vārdi – brauks, dziedās tas, un diriģēs tas. Nu un? Tu man piedod, bet es domāju, ka tā ir pašiznīcināšanās. Mēs paši par savu naudu svilinām savu māju nost.
Pēdējā pusgadā arī man ir nopietnas bažas, ka vienā brīdī viss piegriezīsies un būs jābrauc prom, jo es vienkārši nespēju noskatīties uz to stulbumu, kas notiek katru dienu un nav maināms. Nesaprotu, kādā veidā tas funkcionē. Sirdsapziņa un atbildība šajās sfērās neeksistē. Brīžiem ir sajūta, ka Latvijā valda mafija, kas piesavinājusies valsts tēlu, karogu, himnu un šiverē. Fakti liecina, ka latviešu nācija tiek mistiskā veidā iznīcināta. Neatkarības gados no Latvijas aizbraukuši četras vai piecas reizes vairāk cilvēku, nekā bija izsūtīti. Tagad paskatīsimies, cik lauku skolu stāv slēgtas, ar izsistiem logiem. Tas ir pirmais, ko likvidēt, lai dabūtu cilvēkus prom… Varbūt vajag visu eliti izmest ārā un atsaukt nevis Pasaules Bankas ekspertus par 300 000 eiro, bet trīs mūsu pašu top menedžerus, kuri pusgada laikā visu sakārtos. Ja ir vēlēšanās kaut ko saglābt, ir jābūt nopietnai, finansiāli pamatotai programmai, lai cilvēki atgrieztos Latvijā. Jo bez cilvēkiem nekā nebūs. Ir jāatbalsta mūsu tautas tradīcijas, nevis kultūrelite. Man kā māksliniekam ir svarīgi, ka ar savu darbu piedalos kopīgā lietā.
Žans
Svarīgi
Zaķis